Ceļojuma Amsterdama, Parīze, Brisele plānotā daļa :)

Egita Leimane (ex Kulpe) 21.07.2012 14 min lasīšanai 65 foto

12.07.2012., pirmā diena

Un tā – šodien sākas mūsu īpašais ceļojums – kāzu ceļojums (heart) Tāds patīkams satraukums.....

5:30 esam norādītajā vietā, tur, kur kādreiz bija pasta ēka (pie Origo).

Tautas daudz! Mūsu braucienam 2-stāvīgais autobuss. Ieraugot gidu esam mazliet tādā kā šokā, jauns puisis (ap 25 gadus vecs), gludi skūtu galvu, notetovētām rokām, piegulošā krekliņā un džinsās, ko tāds zina un kas tādam interesē?.... Oho, ko nu? (P.S. Labi, ka mūsu šoks drīz vien tika izkliedēts, jo Romāns (tā sauc mūsu gidu) izrādījās ārkārtīgi zinošs, nopietns un patīkams puisis...)

Bažīgi gaidu nosaucam mūsu uzvārdus, jo vietas esam autobusā pieteikuši jau iepriekš, bet vis ir ok! Tiekam sēdēt 1-jā stāvā pie viena no diviem galdiņiem :) „Galda biedri” gan varēja būt savādāki – krievu tautības pārītis sakrāmēja savas somas uz, un zem galda, un galīgi nejūtas traucēti, ka šeit sēž arī kāds cits pie galda.... Nu nekas, gan jau pieradīsim....

Jau braucot cauri Lietuvai gids mūs pārsteidz ar interesantu stāstījumu. Līdz šim Lietuvai cauri tika vienkārši izskriets un viss, bet šoreiz uzzinām ļoti daudz interesanta. Braucam, klausāmies, pasnaužam, uzspēlējam Pokeri, uzēdam un atkal pasnaužam :)

10:10 (pēc Polijas laika jeb 11:10 pēc Latvijas laika) esam nonākuši līdz Polijas robežai un jau „gara acīm” redzam tuvojamies ”čur-pīp-pauzi”, bet.... mūs notur Polijas transporta policija un uzsāk autobusa pārbaudi... Ilgi baudīja, beidzot tomēr izrādījās, ka mums viss ir kārtībā :)

Redzams, ka mūsu gids tiešām ļoti gatavojies šai ekskursijai, jo šķērsojot robežu mums tiek demonstrēta informatīvā filmiņa par Poliju, bet pēc tam tiek rādītas mākslas filmas par Parīzes tēmu (mūzikli ar franču „šansoniem”, filmas par musketieriem, u.t.t.). Polijā kādā ceļmalas bāriņā mums tiek dots brīvais laiks pusdienām, tā kā esam tik daudz (kopā ar šoferiem un gidu – 69 gab.), tad lielākais laiks paiet stāvot rindā. Ēdienkarte, protams, ir tikai poliski, tāpēc var tikai nojaust (un tad, ne vienmēr tas izrādās pareizi) no kā viens vai otrs ēdiens sastāv... Lai būtu pilnīgi droši, ņemam alu un frī kartupeļus ar kečupu (kopā 18 Zl). Aigaram gan uz savu porciju nākas gaidīt ilgi un tā ir tik maza, kā lācim zemeņoga.... :)

Nekādi nevaru saprast, kur rodas tik daudz miega, jo visu dienu, ik pa brītiņam ielaižos dziļā miegā, toties Aigars ir aizrāvies ar lasīšanu. Vēlu, vēlu vakarā (ap 23:iem) esam Slublicē, nakšņojam viesnīcā „Kaliski”. Viesnīca (3*) ir dikti feina, droši vien nesen kā renovēta, mums tiek istabiņa Nr.402 ceturtajā stāvā. Istabiņa gan ir mikroskopiska, vieta tikai gultai, lai tiktu iekšā vai ārā no istabiņas, vispirms jāaiztaisa tualetes durvis :)

Neskatoties uz to, ka visu dienu ir gulēts, atkal nāk miegs un tīksmi izstiepušies jau drīz vien šņācam.

13.07.2012., otrā diena

8:00 brokastis. Tā kā esam agrie putni, tad 7:20 jau esam savu rīta kafiju padzēruši un izejam nelielā pastaigā pa pilsētu. Slublice ir pilsēta Polijas rietumos, pieOdras upes. Upes pretējā krastā atrodas Vācija (pilsēta Frankfurte pie Oderas). Izrādās, līdz 1945.gadam Slubice bija Vācijas daļa, bet vēlāk pilsēta tika piešķirta Polijai, bet vācu iedzīvotāji padzīti. Šī nelielā pilsētiņa ir ļoti sakopta un jauka. Netālu no viesnīcas ir parks ar strūklaku un dažiem uz soliņa snaudošiem bomžiem (yawn) Bet visapkārt – maziņas piparbodītes, krodziņi un hoteļi.....

Brokastis tādas paplānas, katram jau uzlikta „porcija”- 2 plānas gaļas un 2 siera šķēlītes, papīra plānumā 3 gurķu šķēlītes. Mūs jau tas nepārsteidz, jo Polijā reti kad ir bagātīgas brokastis...

9:os izbraucam. Šodien virziens – Amsterdama – apmēram 9-10 stundu brauciens. Lielāko daļu panorāma abās ceļa pusēs neinteresanta un nemainīga. Gandrīz nepārtraukti līst :@

Tikai tad, kad līdz Amsterdamai palikuši vien apmēram 200 km, ainavas kļūst „holandiskākas” – koptas ganības, daudz aitu, govju, zirgu un poniju. Arī laika apstākļi mainās un ir „tipiski holandiski” – līst, bet pēc pāris minūtēm jau atkal spīd spoža saulīte, tad atkal līst un atkal jau spīd saule...

Ap 19:iem esam Amsterdamā. Mjā, kas to būtu domājis, ka paies tikai daži mēneši un es atkal būšu šeit! Prieks redzēt pazīstamas vietas! Tautas uz ielām gan ir kļuvis krietni vairāk, acīmredzot sākusies aktīva tūrisma sezona.

Gids mūs raitā solī izvadā pa Amsterdamu un izrāda galvenos apskates objektus. Viņa stāsts ir aizraujošs, ar humoru. Uzzinām ļoti daudz no jauna, gan par grezno dzelzceļa stacijas ēku, gan baznīcām... Beidzot noskaidroju kāpēc Amsterdamā ik uz soļa (uz ēkām, uz stabiem, uz tikta, ģerboņos, uz suvenīriem, u.t.t.) redzami trīs melni krusti. Izrādās tas ir simbols 3 lielākajām stihijām, kas prasījušas daudzu holandiešu dzīvības – ūdens (plūdi), uguns (ugunsgrēki) un mēris. Pastaigu gida pavadībā beidzam ar Sarkano lukturu ielu apskati. Aigars gan ir nedaudz vīlies, jo lielākā daļa „buduāru skatuvju” ir ciet, acīmredzot viņas jūt tūristu klātbūtni (kā nekā esam ~ 65 gab, mūs grūti nepamanīt!)...

Tad mums tiek dots brīvais laiks – ļoooti daaaauuuudz brīvā laika! Līdz 2:30 naktī! Nu, re, pāris mēnešus atpakaļ es nodomāju, ka man ļoti pietrūka laiks Amsterdamā, jo pa to mazo brītiņu šeit nebija iespējams ne ko apskatīt, ne izjust pilsētas gaisotni. Super! Beidzot varēsim lēnā garā visu izstaigāt! Laiks ir burvīgs – nelīst un ir ļoti silts vakars. Staigājam pa pilsētas mazajām ieliņām, gan kanāliem. Visur neskaitāmi krodziņi, pabi, Mc Donaldi, kebabi, ķīniešu ēstūži un visur ļaužu masas, balsu murdoņa un nemitīga „zālītes" smaka.... Te „kāsīti” uzvelk ik uz soļa gan jauns, gan vecs... Smejamies, ka mums pat nav vēlmes pamēģināt, jo no dūmu mākoņa visapkārt tāpat galvā „švamme”...

Kādā no kebabiem uzēdam vakariņas, par laimi oficiants mazliet runā krieviski un iesaka mums ņemt vienu porciju uz abiem. Izvēlamies grillētus vistas spārniņus, jo oficiants saka „pjatj tjebja, pjatj tjebja” :) Viņam taisnība – mēs katrs savu porciju nebūtu spējīgi pievarēt – garšīga, kraukšķīga vistiņa, zaļie lapu salāti, frī kartupeļi, klāt vēl majonēze ar ķiplokiem, uz vietas gatavots ass kečups un marinēti sīpoli ar tomātu mērci, kopā samaksājam – 14 EUR.

Pēc Aigara ierosinājuma, ar pilniem vēderiem ejam vēlreiz izstaigāt Sarkano lukturu kvartālu :P Nu jau ir ko redzēt, gandrīz katrā logā pa seksīgai daiļavai, kas ir gatava kaut aiz rokas raut iekšā jebkuru maksātspējīgu vīrieti... Staigājam, ķiķinām un vērojam vīriešus, kas te spieto bariem. Mazliet raitākā solī izstaigājam „Varavīkšņu kvartālu”, kur krodziņos mīlīgi sēž puišu pārīši....

Laiks rit gausi, bet uz autobusu vēl negribas iet un sākt ilgo sēdēšanu (jārēķinās ar garo pārbraucienu, kur autobusā būs jāpavada visa nakts). Ap 1:iem naktī iegriežamies kādā nelielā alus krodziņā (tādu te ir visai maz, pārsvarā ir cafe-bar, kur alkoholu nepārdod, toties brīvi var iegādāties un uzpīpēt „kāsīti”), patiesībā krodziņu apmeklējam ne tik daudz alus dēļ, kā tualetes un nelielas atpūtas dēļ. Jā, tualešu te ir ļoti maz (!?), šur tur uz ielām redzami aizslietņi (kā pār ģērbtuves Jūrmalā), kur vīrieši savas mazās vajadzības var izdarīt tādā kā trubā, izsmejamies par to, bet kad gribam kādu tādu vīriešu tualeti nofotografēt, tad nevaram vairs atrast...

Plkst. tuvojas jau 2:iem, bet pilsēta vēl nevar rimties, katrā gadījumā absolūti nekas šeit neliecina par to, ka ir nakts vidus – visapkārt kustība – milzumdaudz cilvēku, riteņi, autobusi, tramvaji, rikšas.... Vai viņi nekad neguļ?

Beidzot ejam uz autobusu, jo vienkārši nav spēka... Izrādās šovakar mūsu grupā noticis nepatīkams gadījums, kādai meitenei plīsusi aklā zarna un bijis steidzami jāoperē :( Tā nu 2 meitenes no mūsu grupas paliks Amsterdamā un mājās atgriezīsies pašu spēkiem...

3:os naktī sākas nogurdinošais nakts pārbrauciens uz Parīzi... Grūti... spiež, kājas nav kur izstiept, karsti.... mokāmies kā nu kurš māk, bet ap 4:iem jau visi saldi šņākuļo, laikam jau organisms krietni pamocīts ir ar mieru pieņemt jebkuru ķermeņa stāvokli par labu esam... :)

14.07.2012., trešā diena

Ap 7:iem iebraucam Francijā, kas mūs sagaida drūma un nemīlīga, līst :( Taču jau atkal – jo vairāk tuvojamies Parīzei, jo mazāk līst un debesis skaidrojas...

Jau iepriekš samaksājam par vakariņām Parīzē, braucienu ar kuģīti pa Sēnu (franciski - Seine), braucienu uz Versaļu un naksnīgo ekskursiju pa Parīzi, kopā 104 EUR (52 EUR katram).

Parīzē mūs sagaida vietējā gide (kāda kundzīte no Sanktpēterburgas, kas nu jau vairāk kā 30 gadus dzīvo Francijā), kura mums noorganizē „abzornuju ekskursiju v avtobuse”, t.i., ar autobusu izvadā pa Parīzes ielām parādot ievērojamākās celtnes un citus apskates objektus, katru no tiem pavadot iespēju robežās ar interesantu stāstījumu (autobuss pārvietojas diezgan ātri, tāpēc ir praktiski neiespējami izsekot līdzi norādītajam virzienam).

Pirmais apskates objekts, ko aplūkojam „vaigā” ir slavenā Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre-Dame de Paris), kas šobrīd ir Parīzes arhibīskapijas galvenā baznīca. Katedrāli sāka celt 12.gadsimtā karaļa Luija VII valdīšanas laikā, bet pabeidza tikai vairāk kā pēc divsimt gadiem – 14.gadsimtā. Fantastiska katedrāle, kuru rotā neskaitāmas statujas un ciļņi, kuros izmantotas ne tikai cilvēka ķermeņa formas, bet arī augi, ģeometriski ornamenti un mistisku būtņu atveidi. Šeit esot 666 himēras, kas ir eņģeļi briesmoņu tērpos, kas apsargā katedrāli un atbaida velnus.... Kaut kas no tā visa aprakstīts arī Viktora Igo „Notre-Dame de Paris” un mums zināmajā Zigmara Liepiņa operā „Parīzes Dievmātes katedrāle”, kur pēc gides stāstītā aprakstītais Kvazimodo esot bijusi reāla persona. Kādreiz šajā katedrālē esot atradies gan tirgus, gan izpriecu nams... Žēl, ka mūsu rīcībā ir tik maz laika, jo man būtu gribējies uzkāpt tornī un apskatīt Parīzi no augšas, kā arī apskatīt romānā aprakstīto lielo zvanu, kuru senāk kustinājuši 16 cilvēki, bet visur ir milzīgi garas rindas. Gides viltību samācīti visi sadalāmies pa pāriem un „iefiltrējamies” garajā rindā, lai kaut nedaudz priekšstatam iepazītos ar katedrāles iekšpusi....

Turpinās apskates ekskursija autobusā. Gide stāsta, ka senāk Franciju dēvēja par „smirdoņu”, jo nebija ne tualešu, ne dušu, ne kanalizācijas, visi atkritumi tika gāzti vienkārši uz ielas... Līdz 14.gs. Francijā vispār netika pieņemts mazgāties, tāpēc pilsētā valdīja milzīga netīrība un slimības, tādēļ ļaudis no netīrības izraisītajām slimībām mira bieži vien pat nesasniedzot 30 gadu slieksni....

Būvējot metro Parīzē atrastas Romiešu pirts un „zilā baseina” (gaiši zilas baseina flīzītes) atliekas no 2.gadsimta!!!

Šodien pārvietošanās pa Parīzi ir apgrūtinoša, jo pilsētā ir svētki saistībā ar Bastīlijas ieņemšanas gadadienu – daudzas ielas ir slēgtas (notika militārā parāde, no kuras mēs redzējām tikai n-tos helikopterus virs galvas).

Braucam garām Parīzes operas namam (Opera National de Paris) – fantastiska ēka! Gides stāstījums bija tik aizraujošs, ka esmu pierakstījusi tikai vienu teikumu un pielikusi komentāru – sameklēt vēl informāciju.... diemžēl internetā neko daudz neatrodu :( tāpēc varu tikai fiksēt to, kas iespiedies atmiņā no gides stāstījuma – būvējot šo operas namu, esot atklājušās dabīgas alas 5 stāvu dziļumā zem zemes, daļa aizbērtas un nostiprinātas, bet daļa tiekot izmantotas vēl mūsdienās. Operas teritorija ir 11’237 kvm! Grand kāpņu telpas vien ir 30 m augsta! Zem operas atrodas ezers, sauna, bet uz jumta pat bišu stropi! Tāpat namā ir neskaitāmas zāles, tērpu un dekorāciju noliktavas, ģērbtuves, muzejs, bibliotēka, utt . Iespaidīgi! Būtu gribējies šeit noskatīties kādu pasaules šedevru.....

Mjā, gides sniegtā informācija ekskursijas gaitā bija tik plaša un bagātīga, ka galva galīgi dulla no visa :) Brīžiem nebija saprotams uz kuru pusi, lai galvu groza, jo viss likās tik svarīgs, tik skaists, faktiski bija sajūta, it kā mēs brauktu cauri milzīgam muzejam, kur katra ēka ir kā pils, kā nozīmīgs apskates objekts.

Pilsētas apskate beidzas ar parfimērijas muzeja Fragonard apmeklējumu. Aigars šī muzeja apmeklējumu „izlaiž”, lai atkal nav jāšķauda :) Muzejā mūs nedaudz iepazīstina ar parfimērijas vēsturi un smaržu tapšanu, bija apskatāma privāta smaržu pudelīšu kolekcija, nu un protams, apmeklējums „brīvprātīgi – obligāti” noslēdzas veikalā, kur par „īpašām” cenām varēja iegādāties šīs fabrikas izstrādājumus. Man tā īsti negāja nekas pie sirds un arī cena likās pārāk augsta ar visu atlaidi, tāpēc piemiņai nopirku vien sausās (vaskveida) smaržiņas „Monmarta” par 6 EUR.

Ap 15:iem beidzot esam savā viesnīcā „La roseraie” mazliet ārpus no Parīzes centra un prātā ir tikai viena doma – nomazgāties! Pēc pāris stundām tīri, atpūtušies un uzpucējušies dodamies „kolektīvajās” vakariņās (iepriekš bijām samaksājuši par šo pasākumu 15 EUR katrs!) krodziņā ar skatu uz „Notre-Dame”. Ēdam garneļu salātus, otrajā pēc izvēles – vīngliemeži, varžu kājiņas vai tītara fileja... Protams, lielākā daļa palika pie pārbaudītajām vērtībām – tītara, bet bija arī drosminieki! Saldajā atkal izvēle – siera plate, ābolu „štrūdele” vai saldējums. Mēs izvēlamies sieru un lai arī tie ir tikai 3 mazītiņi siera gabaliņi, toties ļoooti garšīgi! It īpaši kazas siers! Uzzinām, ka franči sieru mēdz ēst arī ar medu, pamēģinām un tiešām garšīgi! Par papildus samaksu iegādājamies karafi (0,5 l) ar franču mājas sarkanvīnu (9 EUR). Kopvērtējumā – vakariņas var raksturot - „nu tā, varēja būt labāk!” (to rakstot vēl nezināju kādas vēdersāpes man sagādās šīs vakariņas).

Tad seko izbrauciens ar kuģīti pa Sēnu. Forši, bet ļoti auksti un prāts jau sāk pagurt no visām pasakainajām lietām, kas šodien ir redzēts.... Kad izbrauciens tuvojas finišam, Parīze ietinusies vakara mijkrēslī un pēkšņi tālumā iezaigojas Eifelis, miljoniem (1,5 miljoni) mazu zvaigznīšu, vizuļo kā milzīgs dārgakmens! Pasakaini!!!

Vakar noslēgumā braucam uz salūtu (šodien Parīzē taču tiek svinēti svētki par godu Bastīlijas ieņemšanas gadadienai). Pilsēta pārpildīta, cilvēki, automašīnas, busi, dažādu izmēru motocikli.... Galā nonākam tikai dažas sekundes pirms salūta sākuma. Un tad sākas salūts!!! Vārdiem neaprakstāmas sajūtas – fantastisks salūts 30 minūšu garumā un Eifelis, kas ik pa brīdim, ovāciju pavadīts iemirdzas, mūzika, kurai piedzied tūkstošbalsīgs daudznacionāls cilvēku pūlis! Brīnišķīgi!!! Skudriņas skrien pār muguru no sajūsmas! Tikpat emocijām bagāts ir atpakaļceļš uz autobusu. Tādu plūsmu es vēl nekad nebiju redzējusi – pa ielu vienlaicīgi uz priekšu mēģina tikt cilvēki, automašīnas, motocikli, rolleri, riteņi, cilvēki fotogrāfē, smejas un signalizē, gaisā virmo tāda saliedētība! Tikuši līdz autobusam secinām, ka daļa mūsējo ir nomaldījušies, bet galu galā – visi laimīgi tiek atrasti....

Viesnīcā nonākam tikai pēc 1:iem. Nogurums ir milzīgs, jo diena ir tik iespaidiem bagāta!!! Miegs ir klāt momentāni!

15.07.2012., ceturtā diena

Šodien muzeju diena! 7:00 brokastis – visi stāv milzīgā rindā un žāvājas... miega un atpūtas ir bijis krietni par maz. Brokastīs – kafija, kruasāns un citi sīkumi pēc izvēles.

8:00 izbraucam uz Luvru (Musee du Louvre), kas vēlāk izrādās pilnīgi pareizs gājiens, jo Luvrā tiekam iekšā bez rindas un lielāko muzeja daļu izstaigājam bez liekas burzmas. Luvra ir pasakaini skaists pils komplekss, kas tiek uzskatīts par vienu no Francijas simboliem. To cēla gandrīz 400 gadus uz bijušā aizsargmūra pamatiem. Daudzu gadsimtu garumā to karaļi izmantojuši kā rezidenci, bet no 16.gadsimta tajā sāka izvietot mākslas darbus, piemēram, arī Francijas militārais līderis Napoleons Bonaparts šeit novietoja no karagājieniem atvestos mākslas darbus. Šeit atrodami dažādu gadsimtu mākslinieku šedevri, tādi kā Leonardo da Vinči glezna Mona Liza, kā arī Rubensa, Rembranta un daudzu, daudzu citu mākslinieku darbi. Katra nākamā muzeja telpa liek elpai aizrauties... šeit noteikti var staigāt un priecāties daudzas stundas, bet diemžēl, mums laiks ir tik cik ir....

Nākamais objekts – Versaļa (kādi 20 km no Parīzes centra). Versaļas apmeklējums ir dārgs prieks 15 EUR, par parka apmeklējumu jāmaksā atsevišķi – 8 EUR. Wauuu, šeit nu gan ir rinda!!! Milzīga, tūkstošgalvaina cilvēku čūska izlocījusies līkumu līkumiem pa visu Versaļas priekšpagalmu... :( Taču, ja līdzi ir tāda gide kā mūsu Parīzes kundzīte, tad stunda un 20 minūtes paskrien kā pāris mazu brītiņu. Kā viens cilvēks spēj noturēt uzmanību tik ilgu laiku?! Un kādi stāsti? Te dažas no pils „klačiņām”: „Karalis Ludviķis XIV bijis ļoti liels sieviešu cienītājs, viņam bijusi sieva, oficiālā „favorīte” (mīļākā) un neskaitāmas „vienreizējās meitenes”, kas kopā viņam sadzemdēja 127 (!!!) ārlaulības bērnus. Karalis visus savus bērnus atzina, piešķīra tiem zemes un iecēla marķīza kārtā. Tad vēl kāds fenomens – Versaļas pilī sākotnēji neesot bijusi nevienas (!!!) tualetes un vannas, tikai Marija Antuanete (saukta arī par madam Pompadour) 18.gadsimtā lika pilī izvietot 120 tualetes podu un vannu! Pēc gides teiktā – francūži nekad nav bijuši čakli uz mazgāšanos, tāpēc arī esot izdomājuši parfīmus, lai nomāktu netīrības smaku, bet skaistus apģērbus – lai piesegtu neglīto ārieni (francūzietes esot ārkārtīgi neglītas)...

O, klausoties visādus interesantus stāstiņus esam nonākuši līdz ieejas durvīm. Versaļas pils (Chateau de Versailles) ir fantastiska, to esot cēluši 30 tūkstoši celtnieki. Tā esot būvēta uz purva, tāpēc pirms būvniecības veikti iespaidīgi meliorācijas darbi. Pilij ir centrālā ēka, īpaša ēka karalienei, un īpaša – favorītei, tāpat pēc viena no karaļu iegribas, šeit uzcelta arī baznīca. Versaļas galms bijis Francijas politiskā spēka centrs 17.-18.gadsimtā. Versaļas pils tiek uzskatīta par absolūtās monarhijas sistēmas simbolu. Tajā ir apmēram 2300 istabu un 2153 logu. Kopējā celtnes platība ir 67’000 kv.km. Žēl, ka lielākā daļa Versaļai piederošajām lietām savā laikā tika brutāli iztirgotas un izlaupītas, taču pakāpeniski šis tas „atgriežoties” pilī... Staigājot pa šo grandiozo celti 2 stundas paskrien vēja spārniem...

Pēc Versaļas mums tiek dots brīvais laiks vēlajām pusdienām. Pēc gida teiktā šeit „ēstuves” esot uz katra stūra, bet kad sākam meklēt – nekā :( Vai nu ciet (kā nekā ir svētdienas vakars, 18:20, bet svētdiena francūžiem ir ģimenes diena, kad visi cenšas pabūt kopā ar ģimeni mājās) vai arī restorāni ar baltiem galdautiem un atbilstošu apkalpošanu, kuru noteikti nav iespējams izbaudīt atlikušās pusstundas laikā... Un tā – romantisku vakariņu vietā – Mc Donalds... :( Šausmas, vai tiešām bija jābrauc tik tālu, lai ēstu to, kam virsū neskatos pat mājās... Bet ko darīt, ēst taču gribās! Bubinot un purpinot noēdam autobusā sēžot savus burgerus un Cēzara salātus....

Tālāk dodamies uz Monmartru. Tiklīdz to ieraugam, tā aizmirstas visa vilšanās (saistībā ar ēšanu), jo šī bazilika ir balta kā līgava augstu kalnā!!! Fantastiski! Monmartra vienmēr ir bijusi viena no romantiskākajām Parīzes vietām, jo te dzīvojuši tādi slaveni mākslinieki kā Renuā, Degā, Pikaso un vēl daudzi citi. Un skats, kas paveras uz pilsētu, – dievīgs. Gides stāstījums par Svētās sirds bazilikas tapšanu ir ne mazāk aizraujošs (par to, kā pietrūcis bazilikas celtniecībai līdzekļi un ticis ierosināts katram francūzim nopirkt akmeni, uzrakstīt savu vārdu un nodot to būvniecībai, tad nu šos akmeņus pirkuši gan bagātie pilsētas ļaudis, gan vieglas uzvedības meitenes...). Katedrāle būvēta no kaļķakmens, tāpēc, jo vairāk līst lietus, jo baltāka tā top (tāpēc arī izskatās pēc līgavas...). Nofotografējamies pie Žana Marē skulptūras „Cilvēks, kas iet cauri sienai”. Izstaigājam arī mazās burvīgās ieliņas, kas čum un mudž no māksliniekiem... Ievērojam, ka kādu ieliņu sauc „Reu la Saules”, kā noskaidrojas, šī ieliņa patiešām ir nosaukta kāda latviešu gleznotāja Saules uzvārdā, kam šeit esot kādu laiku uzturējies. Mjā, šeit ir vienreizēja atmosfēra! Šeit būtu gribējies uzkavēties mazliet ilgāk, sajust, izbaudīt un izgaršot šādu Parīzi!

Tālāk ar sajūsmā pukstošām sirdīm dodamies uz Eifeļa pakāji, kur mūs sagaida pārsteigums no gida – franču šampanietis! Nu super! Izgaismots Eifeļa tornis, pasakaini silts vakars un šampanietis! Kas var būt labāks par šo!!!! :)

Pulkstenis jau atkal rāda pēc pusnakts, kad atgriežamies viesnīcā... Uuuuu, bija nu gan dieniņa! Tik daudz iespaidu!

16.07.2012., piektā diena

Šorīt „vēlais” rīts :) - brokastis tikai 8:00. Somas sakravājam autobusā, bet paši (lielākā daļa grupas) dodamies uz Parīzes centru, kur šodien visiem brīvais laiks līdz plkst.15:00, kad pie Kongresa pils mūs gaidīs autobuss. Braucam ar RER – tas ir vilciens, kurš ārpus pilsētas centra brauc virs zemes, bet centrā – zem zemes. Katram biļete maksā 2,50 EUR.

Mūsu plānā – apskatīt parku pie Luvras (ieeja bez maksas), ar kājām doties pa Elizejas laukiem uz Kongresa laukumu (La Congress place) un protams, paēst pusdienas beidzot kādā īstā franču restorāniņā.

Viss rit pēc plāna, izņemot ēšanu, jo Parīzē no 12:iem līdz 14:iem ir pusdienas laiks, līdz ar to visi krodziņi ir pārpildīti, ja gadās kāds tukšāks – tad tajā vai nu nav iespējams izlasīt ēdienkarti (viss ir tikai un vienīgi franciski), vai nepatīk vide, vai cenas ir astronomiskas... Beidzot paliekam mazāk izvēlīgi un izvēlamies „Bistro 28” (starp citu, kā atklājās Monmartrā, franču vārds bistro radies pateicoties Krievzemes kazakiem, kas esot bijuši tik ļoti izbadējušies, ka iegājuši pirmajā krodziņā un klieguši „bistro, bistro!”, šis krodziņš ir saglabājies vēl līdz mūsdienām un pie sienas ir piemiņas plāksne, par godu šī vārda izcelsmei). Izskatās labi, mums pat iedod ēdienkarti krievu valodā, bet tad kad esam jau gandrīz izvēlējušies, piedāvā dienas piedāvājumu, kas ir mazliet lētāks (17 EUR) par ēdienkartē redzamo (21-28 EUR). Esam ar mieru ņemt „kaķi maisā”, bet izrādās esam trāpījuši- ļooooti garšīgi un savdabīgi! Nu katrā gadījumā, neko tādu paši mēs nebūtu pasūtījuši, vienam tiek vītināta liellopu gaļa ar Parmazānas sieru, rukkolu, ciedra riekstiem, citronu, frī kartupeļiem un maizi (?! – dīvaini, šeit daudzviet varēja redzēt, ka frī kartupeļiem papildus tiek klāt pasniegta maize); otram – marinēta grillēta cūkgaļa ar šampinjoniem, sautētiem burkāniem un zirnīšu pākstīm, un ārkārtīgi garšīga kartupeļu biezputra ar sinepju graudiņiem un garšvielām. Protams, paņemam arī karafi (0,5 l) Bordaux sarkanvīnu (nu ļoooooti aromātisks!). Paēdam garšīgi un esam absolūti apmierināti, tas nekas, ka sanāca stipri dārgi, galu galā, ne jau katru dienu esam Parīzē, un pie tam, šis taču ir īpašs ceļojums! :)

15:00 esam norunātajā vietā! Esam kājām nogājuši milzīgu gabalu cauri visai Parīzei :) . Kad varam jau doties tālāk uz Briseli, izrādās, ka 2 personas ir nomaldījušās un aizbraukušas pretējā virzienā.... Gids nokomandē, ka pazudušajiem jābrauc šurp ar taksi.... Tā nu nīkstam un gaidām, finālā no Parīzes izbraucam 1,5 stundu vēlāk! :( Romāns ir dusmīgs, bet kam negadās...

Braucam uz Briseli (Brussel), izrādās, ka Briselē „pazudušo avju” dēļ stāvēsim tikai 1 stundu!!! :( Bet mums taču gribas kaut ko redzēt, pie tam, mums Briselē ir norunāts randiņš ar mūsu ģimenes draugiem, kuri šobrīd dzīvo tur.... Kā lai visu paspēj? Nereāli :( Un tad man dzimst ideja, kas pilnībā izmaina ceļojuma turpmāko gaitu! Es ierosinu Aigaram pagarināt mūsu kāzu ceļojumu un palikt kādu dienu Briselē pie draugiem un atgriezties Rīgā ar lidmašīnu. Sazvanāmies ar draugiem un viņi piekrīt mūsu avantūrai! :)

Tālākais jau ir pavisam cits stāsts..... :)