Brauciens uz ziedošo Holandi

  • 12 min lasīšanai
  • 33 foto

Pirmā diena, 17.04.2012.

10:00 tikšanās pie Zinātņu akadēmijas. Autobuss ir ok! Visi laimīgi un smaidīgi. Braucam līdz Saldum, tur pirmā atpūta un „tekošo lietu” kārtošana. Mēs ar omi netērējam veltīgi laiku un kafejnīcā iebaudām tasi kafijas un 50 gr upeņu balzāmiņa :D Saldū, Bikstos un Liepājā uzņemam vēl pāris līdzbraucēju, nu esam pilnā skaitā – 48 gab.!

Kad esam šķērsojuši robežu, sākas iepazīšanās. Izrādās kompānija ir diezgan raiba – daudz skolotāju, bet ir arī grāmatveži, finansisti, zemnieki ;) un, protams, lielāki un mazāki puķumīļi...

Pirms 16:iem esam Klaipēdā un „iečekojamies” uz prāmja REGINA SEAWAY. Apstaigājam prāmi, nekā daudz jau te nav – restorāns, bistro, 2 bāri un viens mazmazītiņš veikaliņš. Šis prāmis vairāk paredzēts automašīnu un kravu pārvadāšanai. Auto izvietošanai paredzēti 5 klāji, bet kajītēm tikai 2. Mums tiek piešķirta kajīte Nr.6039 kopā ar Ilzi un Marutu, kas autobusā sēž mums aiz muguras, tā kā man tiek „3 omju” kompānija (hug) Ļoti jauki, esmu ar mieru! (love)

Aiz gara laika nolemjam doties vakariņās prāmja „bistro” (kas vairāk gan atgādina ēdnīcu). Vakariņas šeit var paēst iepriekš iegādājoties un apmaksājot kuponu 13 EUR no cilvēka. Apjautājos viesmīlim, kur tādus var nopirkt, bet viņš man laipni izstāsta viltību, ka lētāk esot norēķināties par katru izvēlēto ēdienu atsevišķi. Tā nu man vakariņas ar visu 0,5 l alu sanāk 6 EUR, omei – 5 EUR. Super! Šo gudrību fiksi samācam arī pārējiem ceļabiedriem.

Pēc vakariņām Maruta un Ilze mūs uzaicina uz pāris „Duraka” partijām, lai arī ome apgalvo, ka spēlēt kārtis nemākot, taču visai drīz secinām, ka visas esam vienlīdz veiksmīgas šajā spēlē.

Beidzot 23:os ejam gulēt. Jūra ir apbrīnojami mierīga, tā kā tikai tā pamatīgi iedziļinoties var sajust vieglu „ieaijāšanu” miegā....

Otrā diena, 18.04.2012.

Ap 9:iem beidzot sākam celties... Gulēšana bija ok, tikai tā nakts čurāšana bija šauuuusmīgi trokšņaina, noraujot ūdeni bail pat podam tuvumā stāvēt, ka neierauj iekšā (shock)

Brokastis ēdam uz vietas, jo te iepriekšējā dienā viesmīļa ieteiktā viltība neiet cauri, esot jāiegādājas kupons par 6 EUR. Bet tas nekas, vēl jau nav apēsti no mājām līdzpaņemtie labumi.

Pēc brokastīm ejam izstaigāties svaigā gaisā pa prāmja klāju. Jūra joprojām ļoti mierīga. Tālumā redzams Dānijas krasts un simtiem vēja ģeneratori, kas izvietoti akurātās rindās pa pieci, tieši jūrā.... Dzestrais jūras gaiss mūs drīz vien iedzen atpakaļ kajītē, kur visas četras uzsitam klačiņu par dzīvi, lai kaut kā pavadītu laiku....

Vispār jau ļoti nogurdinoša ir tāda nekā nedarīšana, bet jebkurā gadījumā šeit to ir vieglāk pārdzīvot nekā veselu dienu sēžot autobusā (tas tādā gadījumā, ja šo pašu maršrutu būtu braukuši pa sauszemi). Izrādās esam „izmēģinājuma trusīši”, jo līdz šim neviena grupa tādā veidā uz Holandi nav braukusi.

Garlaicību kliedējot atkal ejam pusdienās. Ēdienkarte kopš vakardienas nav mainījusies, taču cenas gan laikam, jo šodien par tieši to pašu ko vakar, samaksāju 7,40 EUR (?!)...

Ar vācu precizitāti, plkst.14:00 nokāpjam no prāmja Ķīlē. Tālāk ar mūsu autobusu dodamies uz Achim – Uphusen, kas atrodas tikai 14 km no Brēmenes. Neskatoties uz to, ka līdz turienei mērojams ceļš 200 km garumā, braucam vairāk kā 3 stundas, jo vācieši, būdami mūžīgā nemierā ar savu autoceļu kvalitāti, milzīgu ceļa posmu atkal nomaina par 100 %, kas ievērojami palēnina transporta plūsmu. Interesanti, ka Vācijā uz autobāņiem nav ātruma ierobežojuma, tas nozīmē, ka katrs var „iemīt tik, cik autiņš velk”, protams, tas gan neattiecas uz „auslanderiem” – ārzemniekiem, tiek atļautais ātrums arī uz autobāņa ir 80km/h...

Beidzot esam nonākuši līdz mūsu šīs nakts mājām „Best Western Grand City Hotel Bremen” (Achim - Uphusen). Hotelis ir vienkāršs, bet ļoti mājīgs. Mums tiek istabiņa 1.stāvā Nr.132. Fiksi iekārtojamies (mēs pat paspējam uzvārīt kafiju un es – izmazgāt matus) un tad dodamies uz autobusu. Cauri fantastiskai mazpilsētiņai ar akurātām nelielām mājiņām un gaumīgi koptiem priekšpagalmiem, gar pasakaini ziedošām magnolijām braucam uz Brēmenes vecpilsētu.

Diezgan raitā solī izskrienam pa Brēmenes šaurāko ieliņu – Mucinieku ielu, kurā ir saglabājusies 16.gs. apbūve, apskatam Rātslaukumu, Rātsnamu, Rolanda statuju (1 no 27, starp citu, viena atrodas arī Rīgā), Pēterbaznīcu, tradicionālo „Brēmenes muzikantu” četrotni, kā arī tās moderno versiju (pēc tam gan mēs atrodam vēl vienu variantu). Tad mums tiek dots brīvais laiks. Tā kā mēs ar omi uz nekādu „shopingu” neesam noskaņotas, tad tāpat lēnā garā klīstam pa vecpilsētas mazajām ieliņām. Kad beidzot nolemjam pavakariņot, viss jau tie slēgts ciet un mums nākas vien samierināties ar kafiju (es dzeru Cafe late, omei manu štruntīgo angļu valodas zināšanu dēļ tiek supermini ekspreso (labi, ja 2 ēdamkarotes (cash) )).

Plkst.21:00 visi ar vācu precizitāti esam atpakaļ autobusā un dodamies uz hoteli. Saldus sapņus!

Trešā diena, 19.04.2012.

Izbraucam no viesnīcas plkst.8:00. Dodamies Amsterdamas virzienā. Brauciens ilgs un ļoti nogurdinošs. Mazliet iepriecina skats pa logu – rūpīgi koptie lauki, zirgi, poniji, aitas (un aitēni – tā saka mūsu gide), dažāda izmēra un krāsu pīles, gulbju pāri, zaķi, stirnas, u.t.t.

Šur tur jau redzami tulpju krāsainie ielāpi uz sulīgi zaļā zālāja lakata... Mājas starp vāczemi un Holandi ir īpatnējas un brīžiem atgādina Guguces cepuri – viens stāvs ar logiem un tad milzīgs jumts vairāku stāvu augstumā...

Kamēr braucam Santa mums mazliet pastāsta par Holandi jeb Nīderlandi (nosaukums tulkojumā – zemāk par zemi, tas tāpēc, ka apmēram puse teritorijas atrodas zem jūras līmeņa).

Nīderlande ir jūrniecības un tirdzniecības zeme … Pasaules siera zeme, kas joprojām veidojas uz jūrai atkarotajām teritorijām- māršām, kuru drošību no applūšanas rada polderu sistēma… zeme, kur holandieši savai zemei pieskaras ar lielu puķu un dārzeņu mīlestību, rībina ar klompiem jeb koka tupelēm… Romantikas piesātināta zeme- puķu krāsas sajaucas ar vējdzirnavu spārniem kā greznā krāsu paletē… Kaukenhofas ziedu parāde ik pavasari… māršas un kanālu labirinti … Pavasaros valsti apvij tulpju šarms- krāsas un formu daudzveidība, mākslinieciski pārdomāti stādījumi pamatoti devuši sinonīmu- „tulpju zeme”… Eiropas lielākā osta- Roterdama… kuģotāju un lauksaimniecības lielvalsts, inovāciju un veiksmīgas attīstības zeme…

Vēl mazliet informācijas:

-Holandē 120 gadus valdīja sieviete – karaliene. Šobrīd tā ir karaliene Beaktrise, taču pēc Beaktrises karaļa troni ieņems viņas dēls tādejādi laužot 120 gadus garo sieviešu valdīšanas laiku. Interesanti, ka šajā zemē nav jāgaida karaļa nāve, lai tiktu iecelts jauns karalis.

-No jūras atgūta apmēram 200 km2 zemes. Vispirms tiek uzbūvēts dambis, tad – dzirnavas (kādreiz vēja dzirnavas, tagad vēja ģeneratori), kad liekais ūdens ir novadīts pa kanāliem, tiek iestādītas īpašas niedres, kas pēc 2 gadiem tiek ieartas zemē, tad iesēj zālīti ganībām un pēc tam jau arī zeme gatava apstrādāšanai.

-Holandē atļautas viendzimuma laulības, pie tam, ar tiesībām adoptēt bērnu;

-Legalizēta eitanāzija (medicīniskā nonāvēšana pēc paša vai tuvinieku vēlēšanās);

-Legalizēta prostitūcija (katrai prostitūtai ir jātver sava firma un konts bankā, lai to varētu izdarīt, jāsagatavo biznesa plāns, jāsamaksā nodokļi, jānodod atskaites). Pilnīgi legāla profesija, kuras pirmsākumi meklējami sensenos laikos, kad bija attīstīta jūrniecība. Mājās palikušās jūrnieku sievas drīkstēja sev pelnīt iztiku apkalpojot citus ostās iebraukušos jūrniekus.

-Legalizēta marihuānas tirdzniecība. Tā tiek tirgota īpašās kafejnīcās, īpaši priekš tūristiem tiek cepti kēksiņi, cepumi ar marihuānas garšu, tāpat tiek tirgoti čupačupsi, šokolāde, dzērieni, u.t.t. Tomēr lietot tos ir bīstami, jo pat visvieglākā narkotika šeit ir daudz stiprāka nekā pie mums...

Kad tiekam līdz Amsterdamai, uzsākas vairāku stundu garš „skrējiens”. Vispirms tiekam laipni aizvesti uz Dimanta apstrādes fabriku, pēc kuras apskates var „nodegustēt” (apskatīt, pielaikot) vairāku tūkstošu vērtus dimantus.

Pēc tam pusriksī skrienam pa vecpilsētas ieliņām, ar neskaitāmajiem tiltiņiem un kanāliem. Nemitīgi jābūt uzmanīgam no riteņbraucējiem, jo izrādās, ka šeit riteņu ir vairāk nekā iedzīvotāju un esot teiciens, ka holandietis piedzimstot uz riteņa. Riteņi dažādi – jauni, veci, moderni un mazliet aprūsējuši, izkrāsoti un aplīmēti, uzlaboti ar dažādām papildus „piekarēm”, kā, piemēram – parastu plastmasa kasti, kurā var pārvadāt gan produktus, gan bērnus, gan kādu sapīpējušos un sagurušu biedruJ Dažam ritenim bērna sēdeklīša vietā gluži vienkārši piesiets visparastākais plastmasa krēsls ;) Ar riteņiem šeit pārvietojas visi – mācītājs, policists, mājsaimniece, u.t.t.

Visu laiku nepamet izbrīns, jo šī pilsēta taču ir būvēta uz pāļiem, uz zemes, kas atkarota no jūras. Vietām zeme gadsimtu laikos ir iegrimusi un ēkas redzami sašķiebušās. Ņemot vērā sauszemes sarežģīto izcelsmi, zeme šeit ir ļoti dārga, tāpēc ēkas šauras, to izmantošana aprēķināta līdz sīkumam. Katras ēkas augšdaļā redzami āķi, kas domāti mēbeļu uzvilkšanai augšējos stāvos, jo šaurības dēļ pa trepēm uznest nav iespējams.

Laiks pusdienām! Ņemot vērā omes bailes apēst kaut ko nezināmu un manas švakās angļu valodas zināšanas, ēst varam tikai tur, kur viss Menu redzams lielās bildēs un var ar pirkstu parādītJ Ēdam Mc Donaldā – Cēzara salātus ar vistiņu un apelsīnu sulu. Veselīgi un tīri garšīgi! Omi tikai šokē tas, ka pārsvarā šeit apkalpo melnie...

Apskatam peldošo puķu tirgu (peldošais tāpēc, ka izveidots uz pontoniem) – šeit var iegādāties visdažādāko puķu sīpolus un ziedu stādus. Diemžēl – pārāk maz laika, gribas visu rūpīgi izpētīt un izsmaržot, bet sanāk vien pa fikso šo to nopirkt – ome nopērk zilo magoņu sēklas, es – laškrāsas eremūra sakni.

Tad seko stundu garš izbrauciens ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem un Amstelas upi.

Ak, jā, pilsētas nosaukums sākumā esot bijis Amsteldamb (dambis uz Amstelas upes), ar laiku, labskanīguma dēļ, daži burti mainījušies vai pazuduši :) Brauciena laikā apskatam 3-stāvīgo riteņu stāvvietu pie Centrālās stacijas, jauno bibliotēkas ēku un jaunatnes zinātnes centru. Fascinē dzīvojamās laivas, kas izvietotas teju gar visām kanāla malām. Uz dažām pat ir nelieli dārziņi un piknika vieta. Esot pievilkta gan elektrība, gan ūdens vads un kanalizācija, gan gāzes vads....

Pēc izbrauciena ar kuģīti dodamies sengaidītajā gājienā pa Sarkano lukturu ielu... Diezgan nožēlojami, esmu vīlusies.... Nabaga meitenes (trūcīgi ģērbtas (shock) ) stāv tādos mazmazītiņos flīzētos kambarīšos, kuros bez durvīm (skatloga), izlietnes un gultas vairāk nekā nav.... Ja durvīm aizkari aizvilkti – meitene strādā, ja vaļā brīva un par 50 EUR dabūnama. Laika limits – 20 minūtes, nepaspēji? pats vainīgs! nākošais! Meitenes – jaunas un ne tik jaunas, smukas un tādas ne pārāk glītas, lai neteiktu citādāk, melnādainas un baltās.... Vienu vīrieti redzējām iznākam, neko laimīgs neizskatījās, kas to zin, varbūt neiekļāvās laika limitā ;)

Tad vēl pārsteidza šo mazo, šauro (plecu platumā) Sarkanā luktura ieliņu galos tualetes – vairāk tās gan atgādina mūsu ģērbtuves pludmalēs, kur gluži vienkārši novietota liela vaļēja caurule, kurā iečurāt. Arī sievietes šādas čurātavas apmeklējot, bet tad esot aptiekā jānopērk speciāla papīra piltuvīte J Ko tik neizdomā!?

Iespaidiem bagāta diena, bet esam nogurušas kā suņi... Bet piedzīvojumi nebeidzas, hotelis „Best Western Hotel De Rustende Jager” mūs sagaida ar pārsteigumu – mums ar omi piešķirta divguļamā laulības gulta ar vienu segu... toties, tualetē ir TV ar pulti ;) Bet tā kā esmu krietni apslimusi un omi ar saviem baciļiem aplaist nevēlos, tad izšķiros par zvanu gidei.... un numuriņš tiek samainīts!

Arī šis pārsteigums izrādās šovakar nav pēdējais... Fotoaparāts pilns bildēm, bet izrādās, ka vads bilžu pārlādēšanai datorā palicis mājās.... :( Dusmojos, raudu ;( un domāju, kamēr izrādās bildes var pārlādēt datorā pa taisno no foto atmiņu kartes (roll) Urrā! Viss ir labi un beidzot var iet gulēt...

Ceturtā diena, 20.04.2012.

huis” – māja

„Huidag” – labdien!

„velosipeņičajut” – brauc ar riteņiem ( tā mūsu gide tulko krieviski)

Ceļamies agri, jo šodien ļoti daudz kas skatāms. Tūlīt pēc brokastīm dodamies uz Pasaules lielāko ziedu biržu - FloraHolland, kur 14 milzīgos angāros 24 stundas notiek milzīga kustība, kā skudru pūznī. Raiti pārvietojamies „zosu gājienā” pa tiltiņu, kas atrodas augstu pie angāra griestiem un no augšas novērojam šo nemitīgo krāsainos, smaržojošo kustību. Neskaitāmi vagoniņi ar daudzkrāsainiem ziediem lielā tempā tiek stumti, vilkti, bīdīti un ripināti. Katras 5 sekundes biržā tiek izsolīts kāds zieds, kas jau 24 stundu laikā tiks nogādāts pircējam, lai kur tas arī neatrastos. Tūkstošiem strādnieku, tūkstošiem tūristu un miljoniem ziedu....

Nākamais apskates objekts ir privātā siera darītava un koka tupeļu darbnīca. Mums priekšā jau 3 lielie tūristu autobusi, bet gide saka, ka tas esot maz.... Šeit tūristu plūsma ir nepārtraukta, viens autobuss nomaina otru.... Ļoti ritmiskā tempā apskatam kanāla koka slidu kolekciju, tad siera ražošanas procesu un ārkārtīgi atraktīvu koka tupeļu drāšanas (grebšanas) gaitu... protams, straujā ekskursija, noslēdzas veikaliņā, kur plānota degustācija, bet tā ir nu tāāādā tempā (konveijers – mums uz pēdām jau min vācu tūristu grupa), ka sagaršot pilnīgi noteikti neko nav iespējams, tik vien pagūstam, kā pa fikso iepirkt kādu sieru, ko mājās, mierīgā atmosfērā kopā ar savējiem nodegustēt... Es nopērku sieru, kas šķita visinteresantākais, ar ķiplokiem un nātrēm, kā arī kūpināto sieru ar šķiņķa gabaliņiem. Katrai siera darītavai ir savs noslēpums, kādas baktērijas un garšvielas kādās proporcijās tiek liktas, lai iegūtu tieši šai darītavai raksturīgo garšu. Šis noslēpums tiek stingri sargāts!

Izrādās koka tupeles gatavo to svaigas papeles. Ja taisa ar rokām, tad šis darbs aizņem 2 dienas, ja ar „kopējamo mašīnu” – tad tupeļu pāris top 4 minūtēs! Tad tupeles tiek žāvētas un tikai tad krāsotas. Ir tupeles ikdienai, baznīcā ejamās, dārzam, ballei, kāzām (tās gan otrreiz vairs nevelk, tāpēc tās parasti liek pie sienas).

Tālāk dodamies uz nelielu ciematiņu – Markena salu, kas nedaudz atgādina mūsu etnogrāfisko muzeju. Šis gan ir reāli apdzīvots, vasarā vietējie iedzīvotāji staigājot tautu tērpos. Mazas „pasaku” mājiņas, ar skaisti sakoptiem mazmazītiņiem dārziņiem, šauriņas ieliņas un nelieli tiltiņi, putnu balsis un absolūts miers, kā paradīzē.... Liekas laiks šeit apstājies... Protams, obligāti bija jānogaršo Holandes mazsālītā siļķe (2,5 EUR), garšoja tīri labi, jo bija papildināta ar sīpoliņiem un saldi marinētiem gurķiem.

Beidzot autobuss mūs ved uz šīs dienas galveno apskates objektu – Keukenhofas ziedu parku. Par laimi, turpceļā uznāca pamatīga lietus gāze (laika apstākļi šeit mainās ik pa pāris minūtēm, kas arī nodrošina optimālo siltumnīcas efektu – silts gaiss un nemitīgs mitrums), līdz ar to, pēc gides teiktā, autobusu pie parka bija krietni vien mazāk kā citreiz. Šis brīnišķīgais ziedu parks apmeklētājiem atvērts tikai 2 mēnešus gadā.Keukenhofa dārzs – pasaulē lielākais sīpolpuķu dārzs, veikaliņi, tirdziņi. Aprīlī un maijā Keukenhofā uzzied tulpes, narcises un hiacintes no 7 miljoniem sīpolu.

Lai aplūkotu visu, ar vienu dienu ir par maz. Tas ir optimālais laiks, lai izstaigātu vienu 15 kilometrus garo taku un iegrieztos daudzajos paviljonos. Mums tiek dotas vien nepilnas 3 stundas. Laikam arī tāpēc mums ar omi nesanāk atrast dārza pērli - karalienes Beatrises oranžēriju ar brīnišķīgajām orhidejām. Apbrīnojamam ziedu krāsu daudzveidība un neaptveramās apstādījumu ģeometriskās līnijas! Mūs jau pašā sākumā pārsteidz ziedu gigantiskais izmērs, piem., narcises „augums” mazliet man virs ceļa, zieds plaukstas lielumā, tulpes un hiacintes pārsteidzoši spilgtas un milzīgas! Un visapkārt parkam – neaptverami hiacinšu, tulpju un narcišu lauki līdz horizontam... Nav iespējams to iemūžināt fotogrāfijās, tas vienkārši IR JĀREDZ! 3 stundas staigājam, priecājamies, smaržojam, kamēr prāts pagurst no skaistuma un kājas no staigāšanas. Omei tiek iegādāti 3 dažādi hiacinšu sīpoli.

Kad likās, ka spēki ir pilnīgi galā, dodamies uz Madurodam – Holande miniatūrā, kur apskatāmas visas ievērojamākās celtnes un objekti Holandē. Tā ir maza pasaule, kurā ir gan augstceltnes, gan baznīcas, gan karaļa pils, gan tilti, kas paceļas, gan braucoši kuģi, mašīnas, vilcieni, gan cilvēki, suņi, riteņi, apstādījumi, koki, u.t.t. Forši, bet.... mēs jau esam tik piesātināti iespaidiem, ka bez emocijām izstaigājam šo fantastisko mazo pasaulīti....

Bet arī tas vēl nav viss... Tālāk dodamies uz Ševeningenu – Ziemeļjūras pludmales promenādi.... Promenāde ir skaista, mazliet atgādina Ventspils un Palangas piekrasti. Pludmale baltām smiltiņām, neskaitāmas kafejnīciņas un veikaliņi... Mjā, izrādās arī pie Ziemeļjūras var sauļoties 8)

Nu gan spēki ir galā un esam laimīgas, kad beidzot 23:os tiekam naktsmājās.... Ar labu nakti!

Piektā diena, 21.04.2012.

Ceļamies laicīgi, brokastis no 6:30, bet kad ierodamies brokastot, tur jau priekšā gara vācu tūristu rinda L Ielieku omi aizņemt rindu, bet pati eju kārtot somas, jo šodien sākas garais mājupceļš. Pēdējā brīdī pagūstam paēst un tūliņ kāpjam autobusā, lai brauktu uz ziedu parādi. Iepriekšējā vakarā, braucot uz hoteli izbraucām „indiāņu takas” ,lai atrastu visoptimālāko piebraukšanas vietu. Taču esam tieši 5 minūtes par vēlu, jo nu jau mūsu autobuss ir kāds 20-ais pēc skaita garumgarajā autobusu rindā... Lecam ārā un tālāk „skatu placim” tuvojamies kājām. Ziedu gājiens faktiski iet 12 stundas (no 10:00 līdz 22:00) 44 km garumā! Mēs esam pašā sākumā un tā kā gājiens vēl nav sācies, tad varam rūpīgi apskatīt un izsmaržot milzīgās (~2-3 m augstumā) daudzkrāsainās ziedu skulptūras, kas izvietotas un platformām. Pamatā skulptūras veidotas no narcišu, tulpju un hiacinšu ziedu galvām un papildinātas ar dažādiem citādiem augiem un ziediem. Krāšņi! Un kā smaržo viss gaiss!!!! Kopumā mums garām pabrauc kādas 30 šīs gigantiskās ziedu skulptūras. Bezgala skaisti, tomēr man priekš pasaulē izslavēta pasākuma trūkst vērienīguma.... (gandrīz jāsaka, ja Ventspils ziedu svētki nemaz daudz neatpaliek! ) Tiklīdz parāde beidzas, tā skriešus dodamies uz autobusu, jo priekšā 600 km tāls ceļš līdz Ķīlei, kur noteikti jābūt laikā, lai var paspēt uz prāmi. Gandrīz varētu izbraukt stundu ātrāk nekā bija plānots, taču.... četru trūkst! (It kā jau nevienu vainot nevar, jo līdz norunātajam laikam vēl tālu, tomēr... Santa skrien meklēt „pazudušās avis” un labi vien ir, jo izrādās, tās tiešām bija apmaldījušās....

Lai nu kā, izbraucam laicīgi. Līdz Ķīlei ceļš rit ļoti raiti, tā kā paliek par 1 stunda laiks iepirkties lētajā vācu bodē „Aldi”.

Plkst.21:30 esam uz prāmja, bet ir tāds nogurums, ka negribas ne ēst, ne pļāpāt un lai arī kajītē ir šausmīgi karsts, liekamies uz auss...

Sestā diena, 22.04.2012.

Mostamies lēni un slinki... Un galu galā – nav jau kur steigties, visa diena priekšā, kas jāpavada slinkojot bezdarbībā. Esmu nomocījusies visu nakti un rītu ar briesmīgu klepu. Jūtos pilnīgi „saņurcīta”... :S

Pabrokastojam turpat kajītē, jo vienkārši slinkums ģērbties un kaut kur iet... Lasam, pļāpājam, gulšņājam – līdz apnikumam... Ap 14:30 beidzot ejam pusdienās, vismaz kaut kas citādāks nekā kajītes četras sienas. Tad ar omi izejam uz klāja paelpot svaigu gaisu. Apbrīnojami mierīga jūra un tik silts gaiss!!! Fantastiski! Pat grūti aptvert, ka esam jūrā, drīzāk tas līdzinās pēc siltas pēcpusdienas pie ezera! Pēcpusdienā ar kajītes dāmām atkal uzspēlējam Duraku (dance) Nemaz tik traki nav, diena ir pagājusi un esam sasnieguši Klaipēdu. Ar domām jau esam mājās..... Pēc plkst.4:iem esam Ikšķilē. Beidzot!!!!

Kopumā:

Šo braucienu biju tik ļoti izsapņojusi, ka jutos mazliet vīlusies... Varbūt tas tāpēc, ka skrējiens par ašu, ka nebija pat laika izbaudīt skaistumu.

Laiks mūs lutināja! Lai arī Holandē lietus līstot ik pa mazam brītiņam, tad mūsu pastaigu laikā brīnumainā kārtā bija „nelīšanas brīdis” (sun)

Ome malacis! Varonīgi izturēja gan mani, gan tempu, gan nīkšanu.... Super!

Paldies ceļa biedriem, pacietīgajiem mājās palicējiem un tiem, kas mūsu ceļojuma laikā rūpējās par mūsu bērniem un „stādubērniem”!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais