Jāņi Ālandos
|
Aija Jurevica
|
Pirmā izvēle krita uz netālo Polija pierobežu- Augustova, kanāli, kuģīši, Belovežas gāršas takas, savvaļas dzīvnieki tipa- no sumbra bēdz, uz alni krīti. Ne tālu, ne ilgi, ne dārgi- tam vajadzēja būt populāram maršrutam ģimeņu ekskursantiem. Tomēr izrādījās, ka tā domāju bezmaz es viens pats. Visai drīz uzzināju, ka brauciens ir kancelē. Nu žēl, nu... Nu labi, nu, kas vēl ir apmēram tajā pašā laikā apmēram par to pašu cenu?
Re- trīs dienas Jāņi Olandu salās. (Maza konsultācija gramatikā- izrādās, ka salu nosaukums rakstās ar to A, kam aplītis virsotnē, un kas tādēļ jāizrunā tuvāk O nekā Ā. Tomēr pēc pieraduma biežāk sakās Ālandi nevis Olandi.) Nu jā- pašā salā tikai viena diena, divas iznāk Igaunijā pa ceļam turp un atpakaļ. Tādā salā arī varētu sanākt ne pārāk daudz taku, bet tā kā viss pasākums sākas alus darītavā Saku, tad pēc tam jau visas takas un zābaki varētu būt dziļi pie kājas. Pie tam vēl dažas dienas pirms brauciena aizgāju uz treniņu, kas saucās Slow&Strong un bija apzīmēts kā „zemas intensitātes”. Strong tur tiešām bija, rezultātā slow un zemas intensitātes tagad esmu es. Tā ka īstenībā- jo mazāk akmeņainu taku, jo labāk.
Kā jau paredzēts- pirmā pietura Saku alus brūzī. Te vienā mājā alus vārās, otrā fermentējas. Rezervuāri iesaukti par Apollo. Pēc tāda jau arī izskatās.
Līdz prāmim laika gana, vēl iegriežamies brīvdabas muzejā pie Tallinas- Rocca al mare. Kādreiz pa radio skanēja tāda dziesma- pēc izrunas „Rokalmāre”. Ne prātā nenāca, ka tas ir igauņos, nevis kaut kur Itālijā. Brīvdabas muzejs kā jau brīvdabas muzejs. Dažādu laiku un vietu lauku sētas, vējdzirnavas, kalēja smēde, klētiņa, pažarnieku depo... Sētu pagalmos uz stendiem igauniski un angliski interesanti izskaidroti dažādi teicieni par maizi- ko nozīmē „būt kroņa maizē” un tamlīdzīgi. Vienas sētas pagalmā novērojamas gudrās aitas. Priekš kam pļavā cepināties saulē, ja var ielīst siena zārdā un baroties ēniņā no iekšpuses! Tiesa, tad gan jāēd sausa nevis sulīga zāle, bet visus labumus uzreiz jau nevar gribēt. Igauņu bāleliņi arī pošas Jāņu svinībām,
Kopā ar prāmja biļeti laipnā kompānija izsniedz arī atlaižu karti- mīnus 50% vienam alam vai sidram prāmja bāros. Rodas kārdinājums nogruntēties bārā pie lielā ekrāna un ar pusuzsaukto alus kausu aizvadīt lielā futbola vakaru. Tomēr tas varētu ievilkties visai vēlu, un tā kā rīt no rīta jāceļas agri, tad nebūtu labi pēc pusnakts ar streipulīgu rāpšanos otrajā plauktā traucēt vēl pasvešo kajītes biedreņu miegu. Tā nu izsūcam pa sidram kaut kur pusceļā starp kuģa bingo un bērnu šovu un dodamies uz migu.
Rīta agrumā jau pirms pieciem esam klāt un noraušamies krastā. Saprotams, ka tik agri varam apmeklēt tikai objektus, kas ir vaļā vienmēr, proti- dabu, tāpēc dodamies pirmajā šķērsbraucienā no Mariehamnas pāri Jomalai uz Ekero. Pa ceļam paķeram līdz vienu latviešu viesstrādnieci, kas atbrauca ar to pašu prāmi un strādā viesu namā Ekero. Viņa pastāsta, ka te esot gana daudz letiņu- bezmaz vai otra Īrija,- kas strādā galvenokārt tūrismā un lauksaimniecībā. Strādājot par minimālo algu, bet nodokļi procentuāli neesot lieli (un tāpēc labprāt tiekot maksāti) un uz rokas paliekot ap 1300 eiro mēnesī. Tērēt arī daudz neesot kur- darba laikā nav laika, bet brīvdienās arī veikali diez ko nestrādā. Pati pēc pieciem gadiem cerot izpelnīt minimālo Somijas pensiju un dzīvot kā pieklājas.
Nu jāā... varbūt nekaitētu iemācīties zviedriski..., bet pagaidām paskatīsim tāpat, kas te labs redzams. Ekero salas galā iepazīstam Ālandu sarkano granītu.
Ja pievērš uzmanību tam, kas zem kājām, tad var vienā gabalā priecāties par dabas minimālismu. Nu, va’ nav smuki?
Pulksteņlaiks tuvojas brīdim, kad varētu būt pieklājīgi ierasties arī civilizētos objektos, tāpēc laižam atpakaļ uz Mariehamnu, lai vispirms apmeklētu „muzeju” šoferu žargonā- proti, veikalu, un pēc tam arī paredzētos kultūras objektus. Pabraucam garām „gaileņu” ķēdes lielveikalam (Kantarellen), bet pie tā apstāties neesot jēgas, jo atvēršoties tikai no deviņiem. Mariehamnā esot kāds veikals, kas vaļā jau no astoņiem. Nu, droši vien, ka ir arī, bet autobusam savukārt ir navigācijas iekārta, un vai nu tā nesaprot veikalu, vai šoferis nesaprot navigatoru, bet krietni izvazājušies pa Mariehamnas ieliņām nolemjam braukt atpakaļ uz gaileni, jo nu jau tai arī vajadzētu būt vaļā. Vajadzētu... bet nav... un izskatās, ka arī nebūs. Pamazām ataust doma, ka vietējiem tak ir pēcjāņu sestdiena- ālandieši jāņus vienmēr svin piektdienas vakarā neatkarīgi no datuma. Teorētiski nākamajā dienā visam vajadzētu strādāt, tā esot apgalvots ceļojuma organizatoram pa telefonu, bet teorija ir teorija un prakse ir prakse. Braucam atkal atpakaļ uz galvaspilsētu.
Pilsēta kā izmirusi, jau pusdesmit, bet ielās lāga neredz ne cilvēka. Nu labi, pie mums jau arī Jāņu dienā pilsētas diez ko nemudž, bet te nu ir totāls klusums. Par laimi pagadās viens puisis, kas nācis atvērt svētā Jērāna, to biš Jura baznīcu, lai sagatavotos kādam dienas pasākumam. Tad nu iemetam aci baznīcā un tālāk dodamies uz jūrniecības muzeju. Tas ir vaļā!!! Sarunā ar muzeja darbiniekiem noskaidrojas, ka viņi ir bezmaz vienīgie, kas pilsētā šodien strādā. Ak nabadziņi, par ko viņi tā nosodīti! Ālandu mākslas muzejs ciet, tūrisma informācijas centrs ciet, tūristu pilsētapskates vilcieniņš nebrauc, veikali ciet. Kā teica muzejniece- pat Ziemsvētkos viņi neesot so much closed...
Ja jau šis ir vienīgais iespējamais muzejs, tad būs vien jāapskata. Ar Teacher karti mani notaksē kā pensionāru. 6 eiro vietā 4,80- sīkums, bet patīkami. Daļa ekspozīcijas izvietota ēkā- kuģu maketi, iekārtas detaļas, navigācijas un kuģubūves instrumenti. Sieviešu figūras kā kuģa priekšgala rotājums izskatās pat iedvesmojoši, bet šitais ierēdnis gan ne visai. Nez, kuģa īpašnieks personīgi vai kā?
Tālāk var pāriet uz pašu kuģi- Pommern, četrmastu burinieks, kas būvēts 1903. gadā un saglabājies nepārbūvēts veselu gadsimtu- vienīgais pasaulē. Te var lodāt pa klāju un zem klāja, apskatīt kajīšu un kravas telpas iekārtojumu, noskatīties filmiņu, kurā kāds Pommern jūrnieks stāsta par braucienu ar šo kuģi. Re, piemēram, kapteiņa salons.
Kamēr mēs pa muzeju, gide kopā ar laipnajiem muzejniekiem noskaidrojusi, ka viens pārtikas veikals pilsētā tomēr darbojas. Tāds pašaurs minimārketiņš, apmēram Maxima X; to tad arī pārpludinām, iepērkot paiku pašu Jāņu vakaram un arī mājās pārvešanai suvenīru tiesai. Citi suvenīri jau laikam nespīd... Vismaz veikalam tiek savs prieciņš un ienākums pēcsvētku dienā strādājot. Cenas, jāteic, visai pieklājīgas- rupjmaizes kukulis pāri pieciem eiro, bet no otras puses- ja minimālā alga tiešām ir 1300...
Ar to tad arī iespējamie pilsētas objekti ir izsmelti. Kas atliek? Jādodas atkal dabā, tai par laimi brīvdienu nav. Man jau tas ļoti pa spalvai, nebūtu tikai lijis. Bet vienmēr var sevi mierināt ar domu, ka varēja būt arī sliktāk. Vismaz gaiss ir rāms un mīlīgi silts. Un līst gan nepārtraukti, tomēr ne pārāk stipri. Centrālais salu masīvs nav pārāk liels- pārdesmit kilometru šķērsām un gareniski. Tā braucot nemaz nevar lāga aptvert, ka tiek šķērsotas vairākas salas. Jāmēģina iegaumēt, ka tilti te nav pāri upēm, bet jūras līčiem un šaurumiem. Un agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad ceļš atduras krastmalā un tālāk nav vairs kur. Labākajā gadījumā tur galā ir ostiņa ar iespēju sagaidīt prāmi uz kādu citu salu, bet tas mūs šoreiz neinteresē.
Sundas salas galā apskatām, kas atlicis no Bomarsundas cietokšņa. Pēc viena no kariem 19. gadsimta pirmajā pusē Ālandu salas kopā ar Somiju Zviedrija atdevusi Krievijai. Acīmredzot kopš tiem laikiem tā arī palicis, ka salas pieder pie Somijas, kaut gan iedzīvotāji būtu gribējuši būt pie Zviedrijas. Tāpēc tagad salām ir visai nopietna autonomija, pašiem savs parlaments un tiek lietota tikai zviedru valoda. Nodokļus maksā Somijai, bet tie atgriežas tepat salā atpakaļ un nodrošina visai labu dzīvošanu. Piemēram, bērniem skolā pusdienas par velti un tamlīdzīgi.
Nu jā, bet Krievija toreiz te izvērsusi aizsardzības būvju celtniecību. Pēc atliekām spriežot- visai iespaidīga tā būve salas galā bijusi. Diemžēl, ilgi nav noturējusies. Krimas karā angļu un franču flote tikusi ar to galā. Informācijas stendā var izlasīt stāstiņu par to, kā tehnoloģijas attīstības tempi apsteiguši būvniecības tempus. Kamēr būvēts viens no cietokšņa sistēmas sargtorņiem jūras šauruma nosegšanai, kuģu būve tā attīstījusies, ka jaunā parauga kuģi spējuši izbraukt pa vienu citu šaurumu, kas līdz tam ticis uzskatīts par kuģošanai nederīgu. Tā nu tornim vairs īsti nav bijis, ko sargāt, un 1854. gadā cietoksnis atdevis galus.
Pastaigājam pa akmeņiem, uzkāpjam pāris skatu torņos, papriecājamies par panorāmu. Domāju par ziemeļnieku saknēm. Es varu sajūsmināties par dienvidzemju košumiem, bet tas, kas mani tā riktīgi uzrunā, ir šitais:
Lai gan- no otras puses, tāda autobusā pabraukāšana īsto kaifu nedod. Te nu būtu vietā viens pārgājiens, vai velo tūre, vai vislabāk kombinācija kājas+velo+kajaks. Un ja tam visam vēl varētu pieplusot zviedru valodu- tad te droši vien varētu norakties vismaz uz kādu mēnesi.
Pa ceļam jānobauda arī vietējās kulinārijas sniegums jeb Ālandu pankūka, ko pasniedz ar plūmju zapti un putukrējumu.
Pēcpusdienā nobraucam gar Kastelholmas pili. Protams, tā nav nekāds baroks vai gotika, bet kārtīga viduslaiku cietokšņpils. Tagad tur muzejs. Iekšā gan neejam, jo mums programmā Jan Karlsgarden- Ālandu brīvdabas muzejs turpat blakus. Ko gan nozīmē globalizācija! Mūsu gide šeit ir lietuviešu meitene Vilija, kas stāsta par vietējam tradīcijām tipa- pie mums Ālandos ir tā un šitā. Apskatām muzeja dibinātāja Jana Karla māju. Istabas kaktā divas divstāvīgas bērnu gultiņas ar smukiem rūtainiem aizkariņiem un špicēm apdarinātas. Otrā istabā pieaugušo gulta salīdzinot izskatās stipri īsa. Gide skaidro, ka, pirmkārt, toslaikos cilvēki bijuši mazāki augumā, un otrkārt- gulējuši vairāk tā kā pussēdus, jo bijis ticējums, ka tos, kas guļ uz muguras plakaniski, parauj velns. Kā jau muzejam pienākas, apskatāmas arī citas ēkas- vējdzirnavas, klētiņa, vasaras strādnieku mājiņa, zemnieku saimniecības sēta un tā tālāk. Pie kūts novietota cūčuka skulptūra. Gide saka, ka tas esot vienīgais cūcis salā, jo fermu nekur neesot- tagad visa cūkgaļa tiekot importēta. Vietējais lopiņš ir aita. Ūdens malā laivu šķūnītis no tūkstoš septiņsimtajiem gadiem. Tolaik tas atradies pa pusei virs ūdens un kopš tā laika nav pārvietots- kur stāvējis, tur stāv, tikai ūdens...
Te mums pastāsta arī par slaveno Jāņu koku jeb izpušķotu kārti, ko uzslej Jāņu vakaram un tura uzceltu līdz nākamā gada maijam. Tad laiž zemē, gatavo jaunus rotājumus un slien atkal. Kārts pamatīga, rotājumu gatavošana ilgst vairākas nedēļas un uzsliešanas virsvadītājs krietnus gadus staigājis mācekļos pie iepriekšējā virsvadītāja. Rotājumi principā viena stila, tomēr no gada uz gadu neatkārtojas- tā ir ciema goda lieta katru gadu izdomāt kaut ko jaunu vai nošpikot idejas no kaimiņiem.
Vēl pametam dažus līkumus pa salām- Lemlande, Lumparlande. Nosaukumi kā no kādas pasaku zemes. Vienā aprakstā jau bija pieminēts grozāmais tilts. Jā, mēs arī dabūjām pastāvēt, kamēr šis izlaida pāris jahtas cauri un atgriezās atpakaļ. Tad nu atpakaļ uz Mariehamnu (ak kungs, cik reižu jau šodien braukts pa krastmalu un centrālo ielu!), kur piepilsētas kempingā aizrunāta nojume mūsu pašu Jāņu svinībām. Godīgi sakot, īsti tā kā noskaņojuma nav, pa dienu visi tomēr izmirkuši un drusku arī nosaluši, bet ugunskura vietā- tikai grils. Tomēr ja labi saņemas, tad svētku galdu letiņš var uzbrūvēt ne no kā un pamazām vien svinības var sākties. Brīnumainā kārtā izrādās gan, ka kompānijā nav neviena kārtīga dziedātāja, kas, manuprāt, ir stipri netipiski nejauši salasītu letiņu baram. Tādēļ pie galda galvenokārt risinās sarunas- kopīgu paziņu meklējumi un neizbēgamie ceļotāju stāsti no sērijas „pie mums Itālijā...” un „mēs Spānijā...”. Beigu beigās vakars noslēdzas gandrīz kā tajā dziesmā: „kaut māsīcai dāsna ir biste un torss, to konkurē hokejs un televizors”. Nu, atbilstoši gadalaikam, ne jau hokejs, protams. Vairākums salien autobusā nosnausties, dažas apņēmīgākās dāmas dodas vēl pastaigāt pa naksnīgo Mariehamnu, bet azartiskākie okupē kempinga kafejnīcu un palīdz spāņiem iemizot francūžus.
Pēc pusnakts braucam uz ostu stopēt prāmi. Šajā galā kopā ar biļetēm nekādus atlaižu kuponus vairs nedod, bet pat ja dotu- klusiņām vien visi pa migām.
Atpakaļceļā vēl iegrieziens Peidē Laika centrā. No jauna uzceltā viduslaiku pils torņa 9 stāvos visa Igaunijas vēsture no aizlaikiem līdz mūsdienām. Te mani ar Teacher karti notaksē kā „cilvēku ar īpašām vajadzībām”. Varbūt tas neskan sevišķi glaimojoši, bet mīnus 50% ir mīnus 50% :) . Visai atraktīvs muzejs un ar savu humora devu, par godu igauņiem jāatzīst, tikai kārtīga visu laiku izpēte prasa krietni daudz laika.
Tāds nu īss iemetiens Ālandos. Vismaz tagad zināšu, kur ir tas veikals, kur bračka tās fišas velk...
