Atkalredzēšanās ar Adrijas skaistuli
|
Egils Johansons
|
Egils Johansons
Katra tikšanās arvien nedaudz satrauc, šoreiz atkalredzēšanās ar Adrijas jūras skaistuli Horvātiju. Braucam, kad Latvijā ziema ir beigusies, bet pavasaris tā pa īstam vēl nav sācies – laukā joprojām drēgns. Gribas vairāk saules, siltuma un vasaru.
29.aprīlis.
Agrs rīts. „Mersedes” busiņā esam astoņi plus viens. Pareizāk gan – viens plus astoņi. Kārlis – Baldones ceļotājs, šoferis un gids vienā personā. Mēs pārējie, viņa līdzbraucēji – divi precēti pāri, māte ar meitu un divi neatkarīgi vīrieši. Tagad pa ātrāko un labāko ceļu uz Horvātiju, Vodici jūras piekrastē. Iepriekš (tas bija pirms 8 gadiem) izmetām līkumu caur Krakovu, Budapeštu, peldējāmies Balatonā. Līdz Vodicei vairāk par 2000 km, kuri jānoripo divās dienās. Tik vien, kā pusdienas kādā ēstuvē. Busiņš ir ērts, kondicioniera gan nav (bijām cerējuši, ka būs).
Polija sagaida ar 30 grādu un vietām vēl lielāku tveici. Pārāk krasa pārmaiņa pēc Latvijas vēsuma. Raujam vaļā logus un lūku, bažoties, lai caurvējš nesapūš skaustu, un, citzemju jaukumus vērojot, galva nebūtu jāgroza kopā ar visu rumpīti. Polijā norit vērienīgi ceļu būves darbi. Tie un daudzās fūres samazina mūsu braukšanas ātrumu, gan ar cerību, ka nākotnē Poliju varēs šķērsot krietni žiglāk. Varšavas – Berlīnes autobānis. Kas zin’, cik liels cipars ir šo darbu izmaksa, jo būvēts tiek kapitāli, ar garantiju, ka te nekad nebūs ne risu, ne bedrīšu. Zemes darbi pamatam, tad kādus 30 cm biezs betons, kuram virsū klāj asfaltu. Tur ar bedrīšu lāpīšanu katru pavasari nebūs jānodarbojas. Ak, jā, Latvijā tas unikālais, visnepateicīgākais klimats! Ne velti beidzot nākusi attapšanās, ka pie mums ceturtdaļa no visiem melnā seguma autoceļiem sabrukusi. Un bruks vēl, kamēr ceļiem atvēlētais mazumiņš neiegulsies to kvalitatīvā segumā, bet nepārtraukti slīdēs kur citur...
Pēc Latvijas negribīgi nākošā pavasara pārsteidz zāles un koku lapotņu zaļums. Dārzos pilnos ziedos ābeles. Zied pienenes. Šosejas malā ik pa brīdim „uzziedējusi” arī kāda meiča minisvārkos. It kā persikus tirgojot – gids tā saka. Cenšamies noticēt. Tik tos persikus nekur neredz... Laikam ne tur skatāmies!
Ir karsti. Vēsināmies, kā varam. Viena no iespējām, kuru atzīstu par gana labu – auksts „Lech”.
Neapturami nāk vakars, tad nakts. Ap pusvienpadsmitiem pēc vietējā laika daži esam Los Angeles, citi Miami Beach vai vēl kur citur Amerikā. Nē, te kļūdas nav – viss ir pareizi uzrakstīts! Čehu pilsētā Havirov – Životicē, tikai 3 km no centra, jaunajā 2011.gadā atvērtajā hotelī „Amerika” istabiņas nav numurētas, bet katrai piešķirts kādas ASV pilsētas nosaukums, un interjerā aizjūras lielvalsts skats un liels LCD televizors (www.penzionamerika.cz).
30.aprīlis.
Rīts un brokastis turpat čehu „Amerikā”. Iepriekšējās dienas nogurums zudis, dušā noskalots. Esam gatavi traukties tālāk. Cauri Ostravai.
Pierunāju uz īsu brīdi pieturēt pie lielveikala, jo apsolīts mājās palicējiem nopirkt to labo smērējamo šķīdumu „Alpa Francovka”. Kur tas labums? Palīdz pret sastiepumiem, sasitumiem, nepareizajiem stīvumiem. Esmu pārliecinājies – ticiet! Aprakstā internetā rekomendēts, ka varot uz paura pilināt vai uz zoba likt, ja galva vai zobs sasāpējies u.t.t. Tā nav reklāma, tik apraksts. Īsta panaceja?! Arī pārējie ceļabiedri sarosās. Ja saki, ka tik labs, tad jāiepērk. Lai tik visiem pietiek... Veikals liels, pudelītes ne tik lielas. Laika maz. Vaicājam veikala darbiniecēm – mums vajag Alpa, un ātri. Darbinieces mulst, jo kādus gan Alpus šie tūristi meklē lielveikalā. Smaids atplaukst reizē ar sapratni – ak, jums vajag Alpā! Izrādās, ka kļūda izrunā. Uzsvars jāliek uz pēdējās zilbes. Jā, Al-pā, Al-pā! Tepat tas ir, līdzās zobu pastai, krēmiem un tamlīdzīgām lietām. Gandrīz akcija vai flešmobs „Al-pā”. Izskatījās, ka vietējie mums tomēr nepievienojās...
Olomouca. Brno. Mikulovā pierobežas beznodokļu veikalā pētam cenas, lai zinām, ko vēl „ieķert” atceļā, jo citur būs dārgāk.
Austrija. Zied ceriņi, ābeles noziedējušas, vējš dzenā pieneņu pūkas. Liekas, ka karstums mazinājies. Tomēr, nē. Virs autobāņa tablo rāda – ap 30 grādiem. Laikam paši pa vakardienu esam jau paguvuši pierast pie vasaras.
Kārlis ieinteresējas par populārā un savdabīgā arhitekta Frīdensreiha Hundertvasera (īstajā vārdā – Frīdriha Štovasera) projektēto spa atpūtas kompleksu netālu no Grācas Austrumštīrijā. Auto navigators veiksmīgi noved pie mērķa. Te tas ir – Rogner Bad Blumau (www.blumau.com). Bādblūmavas kūrorts. Arhitekta stilu var viegli atpazīt, jo redzēts viņa nams, iecienītais tūristu apbrīnas un foto objekts Vīnē. Daudzkrāsaina ēku fasāde, noapaļotas formas, šķietami haotiski, neregulāri sienās „izmētāti” logi, uz jumta augoši koki un citas dīvainības. Var patikt, un var nepatikt, jo gaumes dažādas, bet katrā ziņā skats ir interesants. Steidzamies tālāk. Lai plašajā parkā dīki vaļojas citi...
Laiks ieturēt maltīti. Bet, kur? Navigators mūs ir iemānījis Štīrijas mežos. Ir pa miestiņam, apdzīvotai vietai ar vairākām mājām, bet neizskatās, ka kāds te būtu gatavs mūs cienāt ar austriešu gardumiem. Vēders arvien uzstājīgāk atgādina, ka ir respektējama organisma daļa. Beidzot neliela pilsētiņa un krodziņš, kurā vietu pietikšot visiem. Tepat jauši/nejauši priekšlaicīgi iepazīstamies ar horvātu Karlovačko. Tas ir alus. Atskārstam, ka te un turpmāk pusdienošana pa lēto vairs nesanāks, un vienai kārtīgai ēdienreizei būs jārēķinās ar aptuveni 10 latiem (100 Horvātijas kunām ).
Robeža paliek aiz muguras, bet līdz naktsmītnēm – apartamentiem vēl pamatīgs gabals. Garām galvaspilsētai Zagrebai. Pustumsā nāk virsū snaudiens, tikai ne šoferim. Apbrīnojam viņa izturību – tālu ceļu braucēja rūdījumu. Skatāmies iepriekšējā Horvātijas iepazīšanas tūrē uzfilmēto video, lai atsvaidzinātu atmiņā, lai rastos priekšstats. Nakts neļauj pa logu ainavu redzēt, tik vien kā starmešu gaismas „izrautus” akmens krāvumus.
Vodice. Norunātajā vietā pilsētā mūs gaida, aizvada līdz namam, kura apakšstāva apartamentos piecas naktis pārlaidīsim.
1.maijs.
Piemirsts, kā šos svētkus agrāk (citi joprojām, mēs varbūt atkal) saucām. Visas pasaules darbaļaužu solidaritātes diena?! Atceros, tajos laikos avīzes iznāca ar neiztrūkstošu moto „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Darba svētki. Svētki darba darītājam. Arī horvātiem.
Saulains. Diena būs jauka. Braucam uz 100 km attālo Splitu pa autobāni, kurš tikai dažus gadus atpakaļ nodots ekspluatācijā. Apkārt akmeņaini pakalni, kurus tagad vēl sedz zaļa zāle, krūmu puduri, koši dzelteniem ziediem zied slotzari (cytisus). Horvātijā ir pavasaris. Vasarā saulē zāle izdegs, paliks vien dzeloņainu krūmu audzes un balti akmeņi.
Splitā autostāvvietā pie jūras novietojam busiņu un ejam skatīt pilsētu. Pirmkārt vecpilsētā augstu mūru ieskauto Diokletiāna pili. Tā celta tālajā 3.gadsimtā. Vēlāk ap to izveidojusies Splita, tagad valsts otra lielākā pilsēta ar vairāk kā 200000 iedzīvotājiem. Splitā dzimuši vairāki ievērojami cilvēki, ne tikai Romas imperators Diokletiāns mūsu ēras sākumā, arī citi, tajā skaitā vairākkārtējā pasaules čempione augstlēkšanā Blanka Vlasiča.
Kaut gan tūrisma sezona vēl nav sākusies, par tūristu trūkumu nevar žēloties. Pils mūros rosās suvenīru pārdevēji. Kioskos izvēle plaša – tas pats tradicionālais klāsts. Vairāk gan rokdarbu, izšuvumu un mežģīņu, bet šie darinājumi mani ne sevišķi interesē. Vēlos ieraudzīt viņu izgudrojumu – oriģinālas pildspalvas un vīriešu kaklasaites (kravates). Laikam nemācēju atrast, jo neticu, ka horvāti ar saviem izgudrojumiem šodien vairs nelepotos. Kaklasaites gan manīju, bet tās ne ar neko īpašu neatšķīrās (itāļi šajā ziņā izdomas bagātāki...) Cena augsta. Par cenām. Ka būs dārgāk kā Latvijā, to zinājām. Tāpēc ar staigāšanu pa bodēm neiespringām – cik nu pa kādam suvenīram. Tirgū parasta beisbolene „made in China”, kas Latvijā par 3 latiem, te 100 kunas, parasts pirmsskolnieka T-krekliņš ar apdruku 70-80 kunas. Vietējais alus „Karlovačko”, „Ožujsko” vai slovēņu „Laško” ne lētāk kā 15 kunas par 0,5 l skārdeni. Toties vīns par draudzīgu cenu – 3litru bundulis par 50 kunām.
Diokletiāna gara un seno mūru nogurdināti piesēžam uz sola ostmalā un turpat „parunājamies” ar Karlovačko. Netālajās kafejnīcās ielas malā notiek līdzīgs process, tik tur starp galdiņiem šaudās sapucēti oficianti. „Runājamies” un priecājamies, ka neviens policists mūs pat negrasās savaņģot par nepiedienīgu uzvedību. Promenādē puskaili bez krekliem mierīgi sēžam, dzeram alu un sauļojamies. Kas mums kait!? Virs galvām šalc palmas, tālāk vesela palmu rinda. Saule silda, vēja brīze no Jadransko more (Adrijas jūra) glāsta un spirdzina. Uz dažām no pietauvotajām jahtām slinki rosās pa jahtsmenim. Reidā kuģi. Kā rāda uzraksti, tad no Horvātijas lielākās kuģniecības „Jadrolīnijas”.
Atceļā no Splitas dažas stundas veltām Trogiras apskatei. Pilsēta atrodas uz nelielas salas, uz kuras var nokļūt pa tiltiem. Jūsmojam par ainavu un nevaram atturēties „nokniebties” uz tik skaista fona. Lai bauda būtu pilnīga, par 20 kunām katrs tiekam ielaisti Kamerlengo cietoksnī. Kāpjam augšā tornī. Paveras brīnišķīgs skats. Lejā krastmala, tālumā nogāze „nosēta” ar sarkanu dakstiņu apjumtām baltām mājām. Skaisti! „Kniebjamies” atkal, jo vēlamies šos mirkļus digitāli iemūžināt. Lai ir, ko draugiem atrādīt un pašiem, ko atcerēties.
Apartamentos, kuros dzīvojam, virtuvē viss nepieciešamais – plīts, katli, trauki un galda piederumi, ledusskapis, lai par ēdiena gatavošanu parūpētos paši. Iespēja jāizmanto. Bez garas kalkulēšanas skaidrs, ka šādi mums izdzīvošana sanāks lētāka. Tik tā bēda, ka neviens neraujas uzņemties iniciatīvu, lai visiem būtu labi, un vēderprieki neietu secen. Apartamentos esam sadalīti uz pusēm. Vienā pusē abi precētie pāri – Velta ar Jāni un Ina ar Gati, otrā mēs – Ilze ar Lāsmu, Kārlis, Andris un es. Runas virzās uz to, ka atbildība, kā tumšs lietus mākonis saulainajās dienvidu debesīs, tūliņ klāsies pār... ne jau mūsu – vīru galvām. Esam gandarīti, ka rūpes par saimniekošanu brīvprātīgi uzņemas meitu māte Ilze, uz ko, jāatzīst, klusībā cerējām. Labi saprotot, ka saimniecei vajadzīgs pēc iespējas atvieglotāks režīms, esam gatavi piepalīdzēt savas kompetences rāmjos. Vakarā liekam kopā šo to no līdzatvestā, no lielveikalā iepirktā, un sanākam uz kopīgām vakariņām, lai gūtos iespaidus nostiprinātu. Saprotams, ka Horvātijā tas nevar notikt bez vietējā spēka dzēriena – rakijas.
2.maijs.
Dobar jutro! Labrīt! Patīkamā ziņa – no rīta nekādu „atskaņu” no vēlās maltītes, kura ieilga. Tātad produkts ir bijis kvalitatīvs.
Kārlis saticis latviešu lielapjoma grupu un noskaidrojis, ka varam viņiem piebiedroties braucienam ar kuģīti uz Kornati arhipelāga salām. Steidzamies Vodicē uz krastmalu, uz latviešu tradicionālo tikšanās vietu pie „tulpes” (arhitektoniskais veidojums atgādina milzīgu tulpi). Piestātnē „Desto”, ar kuru iziesim jūrā uz Kornati salām (www.kornati.hr).
„Desto”, viens no vecākajiem koka kuģiem ar 150 pasažieru vietām, būvēts 1900.gadā Itālijā, joprojām dodas Adrijas plašumos. Ieņemam vietas gan uz, gan zem klāja kopā ar latviešiem no Garkalnes, Preiļiem un citiem ekskursantiem. No 320 kvadrātkilometru apjomīgā 147 baltakmens salu arhipelāga Kornati nacionālais parka teritorija ir 220 kvadrātkilometru platība ar 89 salām. Kuģa gaita ir nesteidzīga (2004.gadā mazākais „Albatross” „lidoja” ātrāk). Blīvējamies uz klāja, cerot sauļoties, bet sauļošanās lāga nesanāk. Saule ir spoža, jūras vējš dzestrs. Vīrs no kuģa komandas siltumam visiem piedāvā rakiju.
Pēc nepilnām trijām stundām, pa ceļam vērojot baltās jahtu buras, kailās salas un iežu atsegumus stāvajās klintīs, piestājam pie kādas salas. Varētu būt, ka tā ir Ravni Žakan. Steidzamies paklejot pa akmeņaino cietzemi un, lavierējot starp dzeloņainiem krūmiņiem, uzkāpjam salas virsotnē, no kurienes paveras skaists skats uz apkārtni. Daži, kuri nodrošinājušies ar pretežu čībām, cenšas peldēties un aplūkot šos adatainos jūras radījumus.
Pie pusdienām atkal mēriņš rakijas un vīns. Vienam brīdim pietiek, bet gribās vēl... Ejam pie bāra īstenot šo domu. Patīkams ir pārsteigums, ka rakiju un vīnu varam baudīt par brīvu. Tas, tāpat kā pusdienas, jau ierēķināts ekskursijas cenā – 300 kunas. Dažs piedzīvojam amizantu kuriozu, tādu neveiklu misēkli. Uz kuģīša pāris necilām durtiņām nav norādes, kuram dzimumam kurējās, ne arī krampīša iekšpusē. Kā lai steidzīga nācēja var apjaust, ka kāds jau priekšā... Sorry, sorry! Tāpēc taču process netiks aprauts... Tiek secināts, ka acīmredzami notikusi kļūdīšanās, un ieiets pa nepareizajām durtiņām. Nākamajā gājienā ar stipru pārliecību tiek vērtas blakusesošās, bet, tavu nelaimi, te pretējā dzimuma pārstāve. Sorry, madam!
Uz klāja spēlē muzikanti. Un, kur mūzika, tur iet vaļā danči. Hvala! Paldies par jauko izbraukumu!
Vodicē pa ceļam uz apartamentiem nespējam pretoties vilinājumam un vēlreiz brienam jūrā peldēties. Kurš ar, kurš bez drošības ekipējuma – čībām. Laikam esam vieni no pirmajiem, kas te atklāj sezonu. Betonētā mala un sauļošanās platformas tikai vēl gaida atpūtniekus. Garām paiet retais. Tas labi, jo nost jāvelk slapjās peldbikses. Bet sauso līdzi ta’ nava... Starp citu, Horvātijā cieņā esot nūdisms.
3.maijs.
Spēka un enerģijas rezerves atjaunotas. Ilze bija parūpējusies, lai mēs neēduši neaizietu gulēt, savukārt no rīta sacepusi pankūkas. Ar zapti no vīģēm, āboliem ar... lavandas garšu (!). Lavanda viņiem topā – tā visādos veidos, vien saldējumam vēl netiek pievienota.
Kārlis brīdina, lai izvēlamies piemērotus apavus, jo gabaliņš, varbūt gabals, būšot jānoiet kājām, jo dodamies skatīt Paklenicas nacionālo parku (www.paklenica.hr). Tas atrodas Velebita kalnos aptuveni 90 km attālumā no Vodices.
Katrs 50 kunas atstājam parka kasē un varam kāpt. Ceļš ved augšup. Malās stāvas klintis. Tās iecienījuši alpīnisti. Vieni rāpjas, daži uzcīnījušies krietni augstu (klints siena vietumis līdz 400 metriem), citi lejā pietur striķus un drošina. Tikko beigusies starptautiska alpīnistu trīs dienu sanākšana un sacensības. Rosība un klinšu kāpējiem azarts vēl nav rimis. Mūs ekstrēmas izklaides nevilina. Pietiek ar taku, kura kļūst arvien šaurāka un ved arvien augstāk. Parkā klejojot stirnas, brieži, lāči un lapsas. Iespējams, ka tevi vēro lūsis vai savvaļas kaķis, gatavs knābāt kāds dusmīgs ērglis, bet pats vari uzmīt leopardčūskai vai odzei. Krāsaini tauriņi, arī lielie, kā norāda nosaukums, dižtauriņi. Vienu tādu Papilio mahaonu bērna plaukstiņas lielumā man un mazmeitiņai Gerdai ir laimējies redzēt Latvijā, kartupeļu laukā Piebalgā. O, jā, par kartupeļiem! Tie Vodicē, pilsētas mazdārziņā jau zied!
Uz Zadaru pāri Maslenicas tiltam. Tilts ir iespaidīgs – 55 m augsts, 315 m garš. 1991.gadā karā sagrauts, 2005.gadā atjaunots. vienā pusē Novigradas jūra (līcis), otrā Velebitas kanāls, kas to savieno ar Adrijas jūru. Mazliet nesaprotami, jo Novigradas jūras (!) platība tikai 30 kvadrātkilometri (Latvijā seši ezeri ir lielāki – Lubāns gandrīz 3 reizes, Rāznas – 2 reizes). Pie tilta autostāvvieta un noeja, lai tiltu un konstrukcijas fermas interesents varētu aplūkot no apakšas.
Zadara. Osta. Vēl viena pilsēta ar viduslaiku auru. Kādreiz saukusies Zara. Pilsēta mainījusi ne vien nosaukumu. Laika gaitā bijusi Venēcijas republikas, Ungārijas, te atkal Horvātijas valsts piederīgā. Tagad, staigājot pa Zadaru, grūti iedomāties, ka pilsēta Otrajā pasaules karā gandrīz pilnīgi nopostīta, jo nežēlīgi neskaitāmas reizes bombardēta. Brīnums, ka katedrāles un baznīcas saglabājušās. Tās varam skatīt vēl šodien.
Našķojamies ar saldējumu. Izvēle plaša. Pārdevējas, melnīgsnējas meitenes, skaistas un smaidīgas. Saldējums garšīgs.
4.maijs.
Latvijas Valsts svētki. Tos vakar tā nedaudz atzīmējām ar horvātu vīnu. Par prieku sev un pārējiem dāmas rīko fotosesiju privātmājas pagalmā uz krāšņumaugu un vīnāju fona. Velta tērpusies savā iemīļotajā tirkīzzilajā krāsu gammā. Pielaikojam „Sex instruktora” T-kreklu, tiek piemērīta vīģes lapa. Lai gan pirmā lekcija/stunda par brīvu, neviens nepiesakās. Varbūt labi, ka tā...
Krka nacionālais parks (www.npkrka.hr). Welcome! Dobrodošli! Esam laipni aicināti, par 80 kunām nopērkot palielas atklātnes izmēra ieejas biļetes, kurām otrā pusē parka shēma. Ūdenskritums pie ūdenskrituma. Nesteidzīgi pārvietojoties pa takām un taciņām, baudām šo dabas brīnumu. Čalo strautiņi, šalc ūdenskritumi. Ūdens līst pārpārēm, tīrs un dzidrs, pilns forelēm un citām zivīm. Izstaigāt visu parku – tas pārāk garš un ilgs pārgājiens. Izejam populārāko maršrutu, lai redzētu Skradinskibuku un Roškislapu. Laukums pie gleznainā ūdenskrituma tukšs. Tik kāds retais, klupdams krizdams pa izskalotā ieža upes gultni, cenšas imitēt došanos peldēties, lai peldkostīmā varētu „nokniebties” uz Roškislapa fona. Tradicionālais foto. Foto, vēlreiz foto. Ja tev tāda nav, vari uzskatīt, ka te neesi bijis!
Proba, proba! Aicina tirgotāji pie saviem galdiņiem. Aicina nogaršot pašgatavoto rakiju, tīru vai uz zālītēm, bumbieriem, vīģēm uzlietu, sļivovicu, zāļu degvīnu – travaricu, saldo ķiršu liķieri, vīnu – balto un sarkano. No ēdamlietām rieksti, mandeles, vīģes, medus. Un lavanda. Gan miniatūros vīstoklīšos iesieta, gan eļļa mazītiņās pudelītēs. Ieinteresē izgaršot, pasmaržot, ar cerību, ka tūrists, paņēmis „probu”, kaut ko nopirks. Vai mēs savādāki? Garšojam, piegaršojamies un pērkam.
Šibenika. Starp mūriem šaurs ieliņu un eju labirints. Svētā Jēkaba katedrāle ar smalka rotājuma logu rozetēm fasādē. Šur tur sienās vēl saglabājušās ložu atstātās pēdas – Pilsoņu karā te notikušas horvātu un serbu sadursmes.
Pēdējā diena Vodicē. Ejam iepirkties. Kādu praktisku lietu, kādu suvenīru. Jūras zvaigznes, visdažādākie gliemežvāki. Arī lielie „burinieki”. Nē, neļaušos kārdinājumam, un jau mājā esošajiem Karību jūras skaistuļiem trešo no Adrijas jūras nevedīšu.
Vakarā nolemjam aizstaigāt līdz Tribunjai, kas ejot gar krastu no Vodices vien pāris kilometru. Strauji satumst. Kā jau dienvidos, krēslas brīdis ir īss, un Tribunju jau skatām laternu gaismā.
Vodicē atvadu vakariņas mums ieteiktajā „Santa Maria”. Neliels restorāns (www.santamaria–vodice.com). Kāpjam otrajā stāvā. Interesants interjers. Kā tik visa te nav – senas lietas, dažādi priekšmeti, fotogrāfijas, gleznas, burinieku modeļi un mūzikas instrumenti. Omulīga, mājīga gaisotne un garšīga maltīte. Aizsēdēties gan nevaram, jo no rīta ilgāk pagulēt nesanāks.
5.maijs.
Rosība sākas agri, jo pulksten 06.00 paredzēts uzsākt mājupceļu.
Garām Zadarai, pāri Maslenicas tiltam, pa autostrādi cauri Velebita kalnu grēdai. No Dalmācijas izbraucam pa garāko tuneli (Sv.Roka – 5759 m) no daudzajiem mūsu ceļā.
Plitvices ezeru nacionālais parks (www.np–plitvicka–jezera.hr) atrodas Istrijas–Kvarnera novadā. Daba dāvājusi Horvātijai kārtējo velti. Teritorija plaša – ap 300 kvadrātkilometru mežiem un ezeriem bagāts apvidus. Šis ir lielākais un vecākais (dibināts 1949.gadā) no astoņiem Horvātijas nacionālajiem parkiem. Ezeri arvien ir veidošanās procesā, jo ūdenim plūstot izgulsnējas kalcija karbonāts un straumes ceļā turpina augt kaļķakmens – travertīna barjera. Ekskursantu daudz. Varu iedomāties, kas šeit darās vasarā, sezonā. Gājēju laipas šauras. Vienlaikus jāpriecājas par skaistumu visapkārt un jāskatās zem kājām, jo klupienam var sekot negribēts „plunkšķ!”. Pretimnācējiem austrumnieciskas sejas. Japāņi vai ķīnieši bruņojušies ar respektablu fototehniku. Cenšamies nejauši neuzgrūsties, lai neradītu lavīnas efektu. Pāri Kozjaka ezeram ceļamies ar kuģīti. Vēlamies redzēt lielāko – 78 m augsto Veliki Slap. Pie šī „Lielā Slapjuma” atkal visiem gribēšana „kniebties” – gan pa vienam, gan grupiņās. Pēc rindā stāvēšanas un mazas pastumdīšanās arī mums tas ļauts. Mūsu „nopietnajai” grupai gatava piepulcēties jautru dienvidnieču četrotne, kas tomēr beigās nolemj labāk palikt aiz kadra.
Pa daudziem pakāpieniem no kritnes bedres rāpjamies augšā, lai vēlreiz palūkotos lejup uz laipām, pa kurām gājām. Tās un ezeri dziļi lejā. Iespaids paliekošs, gūts par 110 kunām. Tik maksā ieejas karte, kuru nelocītu kabatā vis neieliksi. Plitvices parks, daži citi iepriekš pieminētie objekti iekļauti UNESCO sarakstos un valsts aizsardzībā.
Pamazām tuvojamies Karlovacas pilsētai, tai kurai pašai savs „Karlovačko”. Arī te redzamas karadarbības sekas. Daudzviet mājas ir atjaunotas, citas ložu izrobotām sienām. Karsti gājis, kaut gan šķiet, ka reizēm serbi no ieročiem bliezuši bez kādas sajēgas, nemēģinot trāpīt pa logiem, aiz kuriem varētu būt tas nīstamais pretinieks, vai šāvuši tik neprecīzi, ka drupinājuši vien apmetumu. Kārlis stāsta, ka ne pārāk sen zona aiz benzīntanka INA (tas horvātu, ir arī Lukoil) vēl bijusi norobežota kā bīstama, jo kara laikā ieleja mīnēta.
Laiks pusdienām. Sākam skatīties pēc kāda ceļmalas krodziņa. Gudrojam, ka vienreiz taču vajadzētu nogaršot to uz iesma grilēto cūciņ’. Kā par spīti, grilētavas ir’a, bet cūciņ’ nava. Vai tiešām citi bez mums to labumu notiesājuši! Priekšnojauta liek pie viena tāda krodziņa piestāt. Tas ir restorāns „Karan” Karlovacas pievārtē Koranas upes krastā. Grila metāla „būris” vēl silts... Odojak! Odojak! Odojaks ir, bet krietni „sālīts” sivēntelis – porcija 99 kunas. Interese noplok, jo ikdienišķā taupība ņem virsroku. Izvēlamies piedāvātas kompleksās pusdienas un esam vinnējuši. Liela zupas bļoda, liela salātu bļoda, uz vislielākā šķīvja otrais ēdiens ar frī kartupeļiem, citām piedevām un miksētu gaļu – iesma ar ceptu gaļiņu, cūkas cepeša gabaliņš ar ribiņu (vai pats „nepiesakās” odojaks!), cepta desiņa un pārītis jau zināmo čevapčiču (cepti pildīti gaļas veltnīši). Kāpēc tik garš apraksts? Tādēļ, ka pasniegtais pārspēj pašas optimistiskākās prognozes. Un tas viss tikai par... 60 kunām! Jāatzīst, ka ar šīm „boksera porcijām” mēs neviens godam galā netikām.
Karlovacas ceļa posms ievērības cienīgs ne vien ar „Karan”. Tik daudz ceļa policijas ekipāžu, kā šeit, mēs labi, ja redzējām pa visām brauciena dienām kopā.
Tumsā esam čehu Mikulovā. Pierobežas veikalā ar pircējam draudzīgajām cenām varētu iegādāt šo to vairāk, bet atceramies – tik vien litru drīkst... Ja nu nakts melnumā uz robežas busiņam priekšā stājas skarbs likuma sargs?!
Ir dziļa nakts, kad piestājam pie poļu pilsētas Skočovas hoteļa „Karet”.
6.maijs.
Mājupceļš turpinās ar apziņu, ka ap pusnakti būsim atgriezušies Latvijā. Ceļi, autobāņi, ceļu remonta un būves darbi, ceļmalas meičas. Tagad pretējā secībā. Tuvojoties Varšavai, satiksme kļūst intensīvāka un veidojas sastrēgumi. 3.maijs ir Polijas Valsts svētki – Konstitūcijas diena. Iespējams, ka brīvdienas tikušas izkārtotas garākas, un tikai tagad, svētdienas pēcpusdienā, daudzi atgriežas galvaspilsētā. Tveice, ar kuru mūs Polija sagaidīja turp braucot, ir mitējusies, bet Varšava tomēr atkal vēlas mūs pārsteigt. Šoreiz ar pamatīgu lietusgāzi. Ielas pludo.
Belostoka un Augustova Polijā, Kauņa un Paņevēža Lietuvā. Tad Bauska, Rīga un Piebalga.
Esam mājās. Pa šo laiku arī te viss sazaļojis, salapojuši koki, zied pienenes. Sākusies vasara.
Paldies Kārlim! Gidam – šoferim – orientieristam un Baldones ceļotājam (www.baldonescelotajs.lv).
Paldies jums, mani ceļabiedri!
