Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 7. daļa (Noslēgums)
|
Māris Pilāts
|
Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy
19. augusts
Pulkstenis rāda 4 rītā. Atkal jau pieslienos kājās, lai iemalkotu linsēklu uzlējumu. Tad lienu atpakaļ siltajā guļammaisā. Jau gaisma uzaususi. Paiet minūtes un liekas, ka vēderam sāpes mazinās. Vismaz tā. Tas priecē. Pēc apm. 30 minūtēm mostas arī Dima un Arča. Visi aujam siltas drānas, lai dotos putnu tīkla kontrolē. Pieejot pie tīkla saprotam, ka darba būs gana daudz, jo tas jau pilns no lidoņiem. Pārsvarā gan domīnē kādas stērstes un čipstes. Sugas te tik līdzīgas, ka Dima pats lāgā netiek galā, jo pie mums Latvijā šīs sugas samērā retas, vai pat nav sastopamas. Drīz jādodas modināt Olga, kas topošā ornitoloģe, lai būtu vēl kāds palīgs. Nu varu skaļi teikt, ka gredzenošanas maratons sācies.
Es dodos putnu fotomedībās. Mērķa lidonis – čipstes, bet principā jebkura putnu suga, kura atlidotu objektīva tuvumā. Sākumā mēģinu iefiltrēties starp guļošajiem baļķiem, no šās vietas ar pāris normāli kadri sanāk. Pēcāk ar pastaigāju ap kordonu. Laiks šādi līdz 7 rītā ir paskrējis vēja ātrumā. Vēl pēc 2h mostas mani vecāki, tas nozīmē drīz taps brokastis. Miniet kas šorīt!? Ekselenti, tieši tā, auzu pārslas. Smadzenēm jau tās sāk nepatikt, toties kuņģis saka varenu paldies. Gredzenojam tālāk. Pa vidam ieskrien tīklā kāda jaunā zilrīklīte un kāds no ķauķiem. Rādās Arčam ar ripu palīdzību ar temperatūra nokritusies un stabilizējusies.
Ap 12 sāku just nogurumu, jo kā nekā, jau no 4 rītā esmu augšā, un šis laiks kā radīts diendusai. Dodos iekārtoties gultā, bet diemžēl aizmigt kā nesanāk. Slaistos. Grozos no sāna uz sānu. Tā noslaistos līdz pašām pusdienām, kurās šodien zivju kotletes. Latvijā es gan cenšos vairīties no šāda ēdiena, un nekad nepasūtu nevienam ko tādu, bet šeitam, no svaigajām zivēm, tās garšo ļoti labi. Ar baudu tiesāju savu pusdienu devu.
Pēcpusdienā dzimst kārtējā naivā doma ar Arču doties spiningot. Bet tā kā ir sakurināta pirts, tad viennozīmīgi prioritāte ir tai. Nolemjam ar Dimu iet iekš, kamēr pārējie vēl ko meditē. Tā kā neesmu pārāk liels karstuma cienītājs, tad mazgājos fiksi, un tā nu pāris minūtēs esmu tīrs un svaigs. Jāatdziest, lai uz copi var skriet.
Drīz jau panāku Arču un pievienojos naivajai līdaku copei. Pēc pāris metieniem pirmā cope, nevar būt, nodomāju. Redzu līdaku, bet tā nepaņem līdz galam. Uztaisa vilni un atkāpjas no manis. Gandrīz jau vai saceros uz labu copi. Pēc brīža kas ir uz voblera, sparojas, pretojas un rausta spiningu, paveicās, aizmuka. Atkal nekā. Bet naivā cerība, tā nepazūd. Līdz ceļiem ūdenī iebridis, ar gumpeļiem kājās, soļoju tālāk un mētāju. Liekas tas arī viss. Esmu atkal vīlies kā bērns, kuram nav atvesta solītā mantiņa no lielveikala. Esmu panācis Arču, arī šim nav nekā laba, vien divas mazas līdaciņas, bet tās te jāņem, kaut vai 10cm garas, tā mums pats direktors piekodināja. Soļojam, teju, nokārtām galvām atpakaļ.
Sagredzenoti jau 70 mazie lidoņi. Bet jūtās, ka atkal pastiprinās vējš, kas nozīmē vienu, ka lidoņu aktivitāte kritīsies. Jādodas slieku ekspedīcijā. Tas, lai gruntenes var salikt. Rodas doma, ka šādi ko var saķert. Un doma ir pareiza. Arča ar grunteni velk zivi pēc zives, ne pārāk lielas, bet arī ne miniatūras, pārsvarā sapalus, raudas un pa asarim. O, būs ko rīt darīt.
Vēlā pēcpusdienā atskan rūkoņa, kas nozīmē ieslēgts ģenerators. Noskatāmies jaunākās ziņas, pēcāk kādu seriālu, kurš man ne visai patīk, bet vakarā būs šī vakara nagla – UEFA spēle futbolā. Dima jau labu laiku pirms spēles par to kladzina, bet kad rezultāts jau 2 – 0 par labu Maskavas CSK, par kuru ar visi te fano, Dima nolemj doties gulēt, jo spēles iznākums jau saprotams. Arī es ap to pašu laiku dodos pie miera. Man tiek uzvārīta auzu putra rītam. Es gan rīt necelšos tik agri, bet Dimam citu variantu ar nav, putni jāpestī un jāgredzeno.
Arlabunakt!
20. augusts
Gandrīz vai jau ierasti. Digitālais pulkstenis rāda 4 rītā, nu labi, mānos, dažas minūtes pēc 4. Arī Dima ar Arču mostas, lai dotos putnus gredzenot. Es tik izbāžu degunu laukā pa durvīm, nē, gribu gulēt, apēdu šķīvi putras, un dodos atpakaļ gulēt. Miegs gan diezgan plāns. Pa laikam ienāk Dima, ko man stāsta, bet es visu, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, laižu gar ausīm. Arī attēls samošanās brīžos lielā miglā tīts, kā video, kas saspiests uz pavisam maziem izmēriem. Tik piefiksēju frāzi par suni, ka Ļusja esot kādas blēņas sastrādājusi un nu tiek turēta iekšā kordonā. Guļu tālāk. Guļu diezgan ilgi. Guļu līdz vēders atkal prasa ēst. Putru esmu izēdis, bet jūtās, ka pa īsu. Dodos kaujas misijā uz virtuvi. Rezultāts tīri vai vairāk kā pozitīvs. Uz galda stāv mazsālīts lasis. Paņemu sagriežu maizītes, paņemu paprāvus laša filejas gabalus, sīpolus un piparus, un brokastis gatavas. Kas var būt labāks par šādām brokastīm, diena uzsākta teicami, neraugoties uz lietu, kas bija sācis līt. Studenti ar vēl guļ. Dima pa laikam iet ārā skatīt vai kāds lidonis tīklā neslapinās. Pašlaik tie ķeras diezgan maz, droši, ka dēļ valdošā klimata.
Lietus mitējies. Var aiziet pamakšķerēt. Vispirms dodos slieku meklējumos. Tās te var atrast tikai augsnē zem krūmājiem, un ta ļoti mazā skaitā un ne zem visiem krūmiem. Paiet kādas minūtes 20 kamēr ir pāris sliekas, un es varu doties tās likt uz āķa. Makšķerēju ar grunteni, te pat metrus 30 no kordona. Zivis uzturas uz ūdensaugu beigu robežas. Tad nu gruntene ar nav tālu jāmet. Ātri vien noķeru asari, tad sapalu un vēl vienu sapalu, tie gan nav ļoti lieli, bet uz gramiem 200 – 300 ir. Pēcāk trīs raudas pēc kārts, svarā ar ļoti līdzīgi. Bet man ātri apnīk, jo man no copes veidiem vien spiningošana patīk, iespējams arī mušiņot patiktu. Arī aukstais laiks netīk, jo rokas salst, laukā vien ap +2 – +4 grādi. Mani atnāk nomainīt Arča. Kādu laiciņu palieku skatīties, ko iefilmēju. Var pasmiet par Dimas komentāriem. Viņš ļoti emocionāli jūt līdzi Arčam. Arī Artūram ķeras labi. Bet lielākas par 500 grami nenāk laukā.
Tīklā divas zilrīklītes. Šie nu dien ir vieni no šo ziemeļu skaistākajiem putniem. Pie mums diezgan reti un lielākoties sastopami migrāciju laikā. Man ir paveicies arī LV šos manīt. Bet te šie dzīvojās ik pēc pārdesmit metriem, krūmā pat 5 īpatņus var redzēt. Pa to laiku pagatavoti makaroni ar gaļu un mērci, bet uz reiz manu, ka te visiem nevar sanākt. Par laimi es jau esmu virtuvē, un tieku pie porcijas. Nav pārāk liela, un gribas vēl, bet rādās, ka,piemēram, Dima makaronus nedabūs, vismaz uzreiz. Tiem, kas tagad nedabūja, tiek gatavota jauna porcija. Man veicas vēl vairāk, bonusā dabūnu zupas šķīvi, kā rezultātā jūtos tīri labi paēdis.
Nolemju, ka copei metīšu mieru šodien, dodos krāmēt copes somu, jo vakarā visām mantām jābūt uz kuģīša, dodamies mājup virzienā naktē. Launagam jau gatavojas zivju kotletes, jāsaka, atkal jau, bet te tās tik garšīgi sanāk, ka man nav iebildumu. Šoreiz kotletēm klāt būs vārīti tupeņi. Mamma gatavo rauga pankūku mīklu, tās tiks ceptas jau vakariņām un naksniņām uz kuģīša, iespējams vēl brokastīs kas paliks. Mani biedri vēlas, lai es cepu, bet šoreiz kā veiksmīgi izlavos, tik pa laikam pienāku nodegustēt kā garšo jaunizceptās pankūkas.
Šodien ģenerators tiek iedarbināts krietni ātrāk kā ierasti. Es tad nu dodos privatizēt uz brīdi Arčas portatīvo, lai uzgrieztu stratēģiju. Laukā auksts, drūms un viss jau atskatīts, ko citu darīt, nu, cept pankūkas var, bet, nē. Pēc kāda laiciņa kompis jāiedod tā saimniekam, lai Arča ar Dimu var savadīt ekspedīcijā iegūtos datus. Par laimi šis process šiem iet ātri, un drīz jau atkal varu domāt par kārtējās misijas pievarēšanu. Kā pierādījums tam, ka nav lāgā ko citu darīt, arī Dima piesēž pie datora, pie studentu datora un kopā ar šiem skatās jauno “Robins Huds” filmu. Pa laikam vien dzirdu kādas replikas, pārsvarā gan ne pārāk pozitīvas. Nez, atbraukšu uz LV būs jānoskatās DVD. Laiks nu rit paātrināti. Nemanot laikrādis rāda 20:00 vakarā. Jāliek pauze, lai sakrāmētu līdz galam visas mantas lielajā somā. Un kad somas sakrāmētas, tās jānes uz Mirnij klāja. Kā izrādās, brauksim naktē, jo kuģim nav papīru, un teorētiski viņam aizliegts kuģot, lai nebūtu jāmaksā kukuļi, ta kuģosim naktē. Spēlēju tālāk. Tētis dodas pagulēt, arī Dima iekārtojas mini miegam, arī Arča un beigās visi dodas pagulēt. Es nevēlos izlēkt no bara. Izeju pēdējo misiju un ar pagulēt. Piefiksēts, 23 ar kapeikām.
Labunakt!
21. augusts
“Подъём!” Kas? Ko? Kur? Nē! Miegs. “Подъём!”, atskan otreiz. Kapteinis piestrādā par modinātāju. Ir laiks, ir laiks doties uz kuģīti un uzsākt ceļu mājup. Es neko nesaprotu. Viss ir kā sirreālā filmā. Laukā tumšs, nē, krēsla, bezvējš, kas rada spocīgu sajūtu. Nedaudz atguvies no pēkšņā miega zuduma jūtu, ka laukā auksts, jā, tas gan ar nav nekas jauns. Esmu uz klāja, raujos pa trepēm lejup, meklēju gultu. Bez domāšanas iekrītu tajā un momentā esmu sapņu valstībā, šai gadienā ir tumsa, nav sapņu, tikai tumsa.
Pa ceļam, kas diezgan garš, tik pāris reizes samostos. Viss neskaidrs, ka nevar saprast, tas sapnis vai realitāte. Ap 8 rītā esmu pamodies. Pēc kuģīša dīvainajām kustībām un manevriem spriežam, ka esam atkuģojuši uz Narjan-mar. Pārjautāju, cikos lāgā esam atkāpušies no kordona, atbildē skan, ka īsi pēc 3 naktē.
Uzklājam mini cienasta galdu – Rīgas balzāma pēdējās druskas, Latvijas melnā rupjmaize un kūpinātā desa. Tas viss par godu tēta 52 gadu jubilejai. Dzimtenei ballīte gan plānojas vakarā. Pēcāk divi studenti aizdodas uz lidostu, šamejie cer samainīt 23. augusta aviobiļetes uz šodienas. Vienam no studentiem ļoti steidzīgi jātiek mājās, kas atgadījies. Viņiem līdzi uz lidostu aizdodas arī profesors. Es tikmēr vēl dodos paslaistīties gultā. Ap 10 plānojam doties pilsētas iekarošanā, drīzāk veikalu. Arī vietējo vēstures muzeju gribās apmeklēt. Ar bocmaņa palīdzību noskaidrojam kā šodien šī kultūras iestāde darbojas. No 13 – 14 esot pārtraukums, tātad uz muzeju pēc pusdienām.
Pulkstenis rāda pāris minūtes pāri 10. Sākam grabināt naudiņas un posties pilsētas apmeklējumam. Pirmais veikaliņš nav diez ko pārāk tālu, bet mēs nolemjam doties tālāk, jo laiks mums ar liku likām, un citu nav ko darīt, veselas 24 stundas ir jānovelk uz kuģīša – mūsu viesnīcas. Nez cik zvaigznes tai varētu dot. Dodamies tālāk. Autobusa pietura. Nolemjam vēl sabiedrisko transportu neizmantot. Paejam vēl vienai bodei garām. Tā soļojot nonākam pie ziemeļbriežu gaļas izstrādājumu firmas veikalam. Nu tik būs. Jā! Gaļa! Nē, tauta nolemj atpakaļ ceļā iegriezties iekšā. Čāpojam tālāk, bet nolemjam, ka līdz pirmajai bodei un tad tajā ar iepirksim pārtikas krājumus. Beidzot groziņā var kraut ko sirds vien vēlas. Mans galvenais karagājiena ieguvums – jogurtu stends, nosacīti stends, bet jogurti ta ir, jā. Pēcāk pie saldējumu ledusskapja. Gribās to, lai gan laukā vien ap +4 grādi un vēl bonusā smidzina lietus. Garšu uztverošās kārpiņas kopā ar smadzenēm ir stiprākas par nelabvēlīgo laiku. Juuu, saldumi. Kad viss sapirkts, dodamies atpakaļ, pa ceļam ieskrienot tai gaļas veikalā. Te diezgan liela izvēle. Bet mēs jau ātri izdomājam, cik un kāda veida gaļu katrs sev ņems. Arī es pasūtu, lai vecāki man paņem suvenīriem vienu jubilejas izlaiduma ziemeļbriežu gaļas kūpinājumu. Beigās pa tādam nopērk katrs, un ne pa vienam vien. Arī svaigu gaļu nedaudz paņemam, lai uz kuģīša pagatavotu pusdienas. Varam nu atkāpties.
Uz kuģīša mūs sagaida studenti un profesors, kas pārradušies no lidostas, Tīri veiksmīgi. Students, kuram vissteidzīgāk vajag tikt atpakaļ uz Maskavu, piemaksājot 5000 rubļu, kas 100Ls, dabūjis uz šodienu biļeti. Nu taisās, lai atkal ar visām mantām dotos atpakaļ. Otrs students viņu pavadīšot. Pirmajā reidā šie ar noskaidrojuši kā var tikt uz muzeju. Tā kā bocmanis uzmetis un nav ieradies, meklēsim ceļu pašu spēkiem. Vien sagaidīsim atpakaļ pavadītāju, jo arī viņš vēlas apmeklēt muzeju. Runāts darīts.
Kamēr gaidam Vovu mamma pagatavo pusdienas, buljons ar ziemeļbrieža gaļu. Garšīgi. Notiesāju. Nu priecīgs. Nu varu atkal atgulties. Gaidam Vovu.
Pēc kāda laiciņa Vova ir atpakaļ, un nu varam visi doties karagājienā uz muzeju. Šoreiz brauksim ar busu. Līdz tam gan ar kājām. Laukā līst spēcīgs lietus. Bet šodien tāds visu laiku, ta lietus, ta pat saules stars uzspīd, respektīvi, rudens. Neraugoties uz krītošo ūdeni soļojam uz pieturu. Mums der 1. līnijas autobuss. Ilgi pat nav jāgaida. Biļete maksā 20 rubļi, vismaz kaut kas šai pilsētiņā ir lētāk kā Latvijā. Mums jābrauc līdz pašam centram, kas mums aizņem kādas 10 min. Kāpjam laukā. Pie pieturas uzcelta pareizticīgos koka baznīca. Centrs pilns ar jaunām celtnēm. Jā, nafta pumpē naudu un investīcijas iekš pilsētas. Nauda. Besī man nauda, bet bez viņas ar nevar. Ironiski.
Dodamies muzeja virzienā. Gar centrālo laukumu, gar mūžīgo liesmu un pieminekli karavīriem, un te jau viņš – muzejs. Redzams, ka šajā ēkā nesen, jo ēka galīgi svaiga. Biļete maksā 150 rubļu, ha, tas ārzemniekiem, vietējiem pāris rubļu. Ja gribās bildēt, tad par to vēl 150 naudiņas, nē, paldies. Muzejs trīs stāvos. Muzejs kā jau Krievijas mazpilsētā, liela padomju deva. Bet tomēr uzzinu ko jaunu. Pēdējā stāvā ir ne vien ekspozīcija, bet arī viesu grāmata. Ierakstām Latviski vēstījumu. Nez, bez mums te vēl kāds latvietis kādreiz atbrauks? Dima gan to pašu pārraksta krievu valodā, nu, vismaz mūsu domas viņi spēs izlasīt arī sev saprotamā valodā. Lejā vēl ieejam suvenīru bodē, bet tik apskatīt, jo rīt direktors sola aizvest uz lielo suvenīru bodi. Tad dodamies tālāk pilsētā bankomāta meklējumos, lai pēcāk varētu iepirkties svētku vakariņām. Būs torte. Paiet laiciņš līdz atrodam universālveikalu, tipiskā padomju stiliņā, te liekas laiks ir apstājies. Arī tortes bodi veiksmīgi atrodam – 8 Ls maza tortīte, vot atkal saņemam par to, ka esam naftas pilsētiņā. Nu atpakaļ uz kuģīti.
Labs. Uz kuģīša mūs sagaida jau piedzēries profesors un bocmanis. Šiem jau ballīte griežas augstā līmenī. Jau skaidrs, ka vakars būs interesants. Vodka līst straujos tempos, un bocmanis jau dodas ar motorolleri pēc nākamās partijas, tas nekas, ka pilnīgā pālī, ir uzdevums. Tad ar pirmais upuris, profesors pa dzērumam sajauc pudeles un iedzer eļļu. Tas viņu nosit galīgi zemē, un šis dodas restartēties, un pēcāk uz reiz gulēt. Pirmais kritušais. Pārējie turpina svinēt tēta Dzimšanas dienu.
Bocmanis jau galīgā autā, bet vēl nekrīt, neko gan nesaprot, bet turas kājās. Nu jāsāk domāt kā tikt no šī vaļā. Uz grīdas vēl vesela vodkas pudele, nē, tā jāpaslēpj, jāsaka, ka vairs nav. Pēc brītiņa esmu jau šo savārdojis, apsolos pavadīt kādu gabaliņu uz māju. Artūrs ar nāk talkā. Pavadam šo līdz vārtiem, no tiem līdz mājai kādi 200 m. Tad atgriežamies. Laiks gulēt. Rīt lidmašīna, man stress. Rīt Pēterburga un autobuss uz Rīgu, man prieks.
Arlabunakt!
22. augusts
Naktē vairākas reizes samostos. Domās jau esmu mājās, mājās, kas Latvijā. Jau iztēlojos ko darīšu, kurus ļaužus jāsatiek. Šodien es vairs nekādus laikus nepiefiksēju. Es tikai un vienīgi vēlos mājās. Šodien gan vēl ir darāmais. Pirms lidošanas jāiepērk suvenīri. Šī ir katras ekspedīcijas tradīcija.
Cik pulkstenis es pat nezinu, negribu zināt. Mostamies. Jāgatavo brokastis un jākrāmē mantas somās tā, lai tās jau būtu gatavas lidojumam. Šodien solījās dienas pirmajā pusē pēc mums atbraukt šefs, lai vestu uz suvenīru bodi. To gaida visi. Bet nu labu apetīti, ēdam brokastis.
Ir pagājis labs laiciņš, bet neviens nebrauc mūs vest pa veikaliem. Tad Maskavas students zvana šefam. Pēc sarunas saprotam, ka šefs pat nav grasījies braukt, nu uzmetējs. Tad ar viņu vēl Dima parunā. Un liekas, ka tomēr atbrauks. Visi gan diezgan noskaitušies par šādu attieksmi. Gaidām.
Atnāk bocmanis. Izgulējies. Kā vienmēr priecīgā notī. No mums atvadās profesors. Nu paliekam mēs Latvieši un bocmanis. Vajag kopbildi. Pie vienas bildes pieaicinām arī šamejo. Gaidām tālāk.
Piebrauc divas mašīnas. “Bobiks”, kurā šefs, un “fermeris”, kurā kapteinis un inspektors. Ar šefu vēl jānokārto pēdējās naudas lietas, un tad vienkārši atvadāmies no viņa. Jā, šis cilvēks tiešām negatīvākais kāds netika satiks vēl nevienā manā ekspedīcijā līdz šim. Cilvēks, kuru interesē tikai nauda. Cilvēks, kuram rezervāta vadīšana ir biznesa plāns. Lai jau dzīvo Dieva mierā. Atvadāmies un šis aizdodas prom. Nu i labi.
Krāmējamies “fermerī”. Mantas lēnām viena aiz otras tiek sakrāmētas mašīnā. Vēl pēdējais skats uz kuģīti. Tiek iedarbināts mašīnas dzinējs, un mēs dodamies ceļā. Pēdējo reizi atskatos uz ostu, pēdējo reizi piefiksēju ielas pa kurām traucamies. Vēl reiz šīs ielas vairs neredzēšu. Ne ielas, ne pilsētu, ne cilvēkus, ka šeitan mīt. Mēs traucamies uz suvenīru veikalu, kurā varēs nopirkt vietējās tradicionālās preces. Dima un mamma ļoti vēlas ziemeļbriežu ādas apavus. Man jau gribētos, bet zinot, cik tas varētu maksāt, samierinos ar kādiem vienkāršākiem suvenīriem. Drīz jau esam pilsētas centrā. Vēl nedaudz un jau pie veikalā. Veikals ļoti neuzkrītošs. Drīzāk kā bāze. Mūs ielaiž kādā 5 reiz 5 lielā telpā, kurā pilns ar tradicionāliem izstrādājumiem, lielākoties no ziemeļbriežu ādas. Cenas kā jau iepriekš paredzēju, tiešām nav no tām mazākajām. Līdz ar to sev paņemu mazus suvenīrus. Bet mamma gan tiek pie saviem apaviem. Priecīga. Arī Dima iepērkas. Nu varam doties uz lidostu. Pa ceļam vien pārtikas bodi vajag, lai caurspīdīgo dziru iepirktu. Piestājam pie kādas bodītes. Dodos iekšā. Izvēlos divas dažādas vodkas pudeles. Viena no kurām saucas “Marjusja”. Pārdevēja izbrīnīta. Saka, ka vēl neviens šo vodku nav pircis. Saka, ka lai atnākot pēc pagaršošanas un pastāstu kā garšoja. Dīvains jautājums. Saku, ka nesanāks, ko neesmu vietējais un šodien atkāpjos. Kur tad dzīvo, man prasa. Saku, ka no Latvijas. Sievietes seja atplaukst. Saka, ka viņai tur radi dzīvo. Atvadoties liek pasveicināt i Latviju, i Rīgu. Priecīga kundze, nu dien.
Dodamies uz lidostu. Izkrāmējam mantas laukā. Atvadāmies. Inspektors un kapteinis daudz saprotošāki par šefu. Atvadās daudz sirsnīgāk, un aicina vēl ciemos. Diemžēl atbilde ietver sevī šo maģisko vārdu “nauda”. Visu izsaka šis nolāpītais vārds. Es ienīstu naudu, bet bez viņas ar nevaru, un bez viņas nevar, nevar ja vēlies darīt to ko sirds aicina darīt. “до свидания” un durvis aizveras, motors ierūcas un mašīna aizdodas prom. Mēs dodamies lidostas ieejas virzienā. Šī mazākā lidosta kādā esmu bijis. Iekārtojamies uzgaidāmajā telpā. Veikalu te protams nav. Vien avīžu bode. Toties ir ēdnīca. Tā kā mums vēl laiks līdz lidmašīnai gana, un arī pats ceļš līdz Pēterburgai gana garš, tad nolemjam uz maiņām doties paēst. Izvēle nav ļoti liela, bet ļoti ekskluzīva. Visi gaļas ēdieni ir no ziemeļbriežu gaļas. Ēdnīca, kurā var paēst restorāna cienīgus ēdienu. Cenas? Arī tās kā ēdnīcā. Pa pāris latiem es tieku pie normālas porcijas. Garšīgi!
Gaidam tālāk. Nu vairs nav ilgi. Toties stress no lidošanas, kas priekšā, kāpinās. Neko darīt. Tad sāku domāt, ka rīt jau būšu mājās, paliek vieglāk.
Sākas biļešu pārbaude un mantu nodošana bagāžā. Protams neiztiekam arī bez mantu skenēšanas. Bagāžas kontrole nedaudz apjūk pie Dimas gulbju gredzeniem, bet kad visu izskaidrojam, laiž mūs tālāk. Nu pēdējā uzgaidīšana pirms kāpšanas lidmašīnā. Cilvēki ar gana daudz. Ne pa velti te lido Boing lidmašīnas. Pa ceļam vēl piezemēšanās Arhangeļskā. Tiek dota zaļā gaisma, un dodamies ieņemt savas vietas lidmašīnā. Tagad es esmu kluss. Apsēžos, piesprādzējos un ielienu sevī un savās domās. Lidmašīna sāk kustību uz skrejceļu. Apstājas. Atpakaļ ceļa vairs nav. Uzņem ātrumu. Vēroju kā viss zib gar acīm. Narjan-mar attālinās. Vairs šo pilsētu neredzēšu. Es pat nezinu vai maz gribu vēl reizi šo pilsētu redzēt. Vēl pārāk daudz kas jāredz. Lidojam. Lidojam jau māju virzienā.
Jāpiesprādzējas. Laižamies lejā uz Arhangeļskas lidostu. Te mums vēl 3h jāgaida būs. Viss norit gludi. Visi dodamies laukā, lai uzreiz atkal stāvētu rindā uz mūsu reisu. Atkal jau mantu pārbaude, labi tik, ka bagāža nav jāsavāc, tā paliek lidonī. Pārbaudes process rit lēnām, bet bez čakarēšanās. Viss rit kā tam jārit. Atkal esam uzgaidāmajā telpā, telpā no kuras jau tik uz lidmašīnu atkal dosimies. Laiks rit. Tas rit ne pārāk ātri, un arī ne pārāk lēni. Tas vienkārši rit savu gaitu. Kas vispār ir ātri, un kas lēni?
Piesprādzējies esmu. Esmu gatavs pēdējam lidojumam šajā gadā. Neplānoju vairs šogad celties gaisā. Lidmašīna atkal dodas uz skrejceļa sākumu, lai sāktu uzņemt ātrumu, kas nepieciešams, lai paceltos gaisā. Pēdējais stress.
Kad jau sākam sēsties Pēterburgā, protams, sākas gaisa bedres. Vai, kā viņas man besī. Tas pēdējās lidojuma minūtes padara neciešamas. Kad iznirstam no mākoņiem, un pa iluminatoru var saredzēt Pēterburgu, arī bedres beidzas. Nu līgani tuvojamies skrejceļam. Līgani nosēžamies. Man viegla, bet gara nopūta. Ir!!! Esmu atpakaļ uz zemes. Un vairs tikai ar autobusu jāsasniedz Latvijas robeža. Vēl gan padaudz stundas līdz autobusam.
Esam laukā no lidmašīnas. Esam atpakaļ pūlī. Atpakaļ sabiedrībā. Sabiedrība ir nolaidusies. Pirmais ko es redzu ir kā divas lezbietes sūcas. Nu kas notiek. Sabiedrība ir slima. Bet bez tās es arī nevaru. Es nepanesu vientulību, tai pašā laikā esmu liels individuālists. Interesanta kombinācija.
Sagaidām savu bagāžu un varam doties uz sabiedrisko transportu, lai nokļūtu uz Pēterburgas centru, uz Baltijas staciju, no kura arī atiet autobuss uz Latviju. Drīz jau kāpjam laukā. Tālāk ar metro, kurš mūs nogādā līdz pašam gala mērķim. Tā kā autobuss ir pašā vakarā, teju vai pusnaktī, tad iekārtojamies stacijas uzgaidāmajā telpā. Te ir patīkami. Nav pārāk daudz cilvēku, ir pa kādam kioskam un bodītei. Sēžam. Gaidām. Laiks rit.
Izdomājam vēl aizdoties līdz veikalam. Dima ar Artūru paliek sargāt mantas. Iepērkam vēl pavisam pēdējos pārtikas suvenīrus, un vēl pa kādai vodkas pudelei. Arī uzkožamos pa ceļam. Tad dodamies atpakaļ. Laukā jau krēsla. Laukā jau tuvojas nekte. Laukā jau tuvojas rudens. Apsēžamies līdzās Dimam un Arčam, un atkal gaidām. Te pēkšņi pie mums pienāk meitenes, pie kurām mēs palikām pirmajās dienās Pēterburgā. Kā viņas mūs atrada es lāga nesaprotu. Bet atrada. Dāvina mums lielu jo lielu maisu ar konfektēm. Tad nu varam pastāstīt, nē, pakratīt sirdi kā mums gāja. Arī laiks tā skrien ātrāk. Un nu jau varam doties laukā uz autobusa piestātni. Es jau vairs nevaru sagaidīt. Vēl tikai pēdējās 12h busā. 12h un es būšu mājās. Vairs neuztraucos ne par ko, pat ne par robežas pārvarēšanu, ne par ko. Buss lēnām pieripo, attaisa bagāžas nodalījumu. Krāmējam lielās somas tajā. Tad atvadāmies no meitenēm un kāpjam ieņemt savas vietas. Laukā tumsa. Laukā naksnīgais Pēterburgas centrs. Aizveras durvis un mēs uzsākam ceļu, pēdējo posmu, mājup. Raugos naksnīgajās Pēterburgas ielās, un pārdomāju dzīvi, notikumus, tagadni, nākotni un pagāni. Pēterburga. Jā. Šo pilsētu gan es vēlos vēl un vēl apciemot. Mašīnas un lampas. Viss traucas garām. Lūkojos logā, lūkojos tālumā.
Laukā no pilsētas. Tumšs. Vien vieglais salona apgaismojums. Tas teju vai romantisks. Mani pārņem miers un līdz ar to arī miegs. Dodos sapņus izdzīvot. Labunakt.
23. augusts
Robeža. Miegs. Visiem jādodas laukā uz mantu pārbaudi. Par laimi pie krieviem tas atkal norit raiti. Nu pie igauņiem. Es jau pilnā pārliecībā, ka būs tik pat ātri vai ātrāk, bet nekā. Arī jākāpj laukā. Kratīs mantas. Nostājamies rindā. Skatos, ka nopietni pārbauda. Visiem lien iekšā somās. Drīz arī es esmu pie bargās kundzes. Šī ierauga manu lielo mugursomu, manu foto mugursomu un vēl copes lielo futlāri, ierauga un redzu, ka apjūk. Seko vienkārši teksts: “Vai Tev ir kas nelegāls somā?”. Es protams saku, ka nav. Nav jau arī. Vien šņabis pa kādu 1L vairāk, nekā drīkst. Bet par laimi somu vaļā never, un mani vienkārši pārlaiž pāri. Bet cita jau ar nekā tāda man nava.
Kāpjam atpakaļ busā. Esam jau vien solīša attālumā no mājām. Pa ceļam vēl dažas pieturvietas. Es dodos pagulēt. Samostos vien Tartu. Te izlienu laukā paelpot svaigo un dzestro rīta gaisu. Jau pagaišs. Bet dzestrs.
Dodamies tālāk. Iebraucam Latvijā. Valmierā izkāpj Artūrs. Sirsnīgi atvadāmies. Nākamā pietura Rīga. Mājas. Mums pat paveicas, buss dodas caur Juglu, un paveicas, ka šoferi mūs Juglā ar izlaiž. Vēl pēdējie metri līdz mājām. Mājās, kurās mūs gaida māsa. Priecīga, ka esam pārradušies mājās.
Visu labu, ekspedīcija ir beigusies!
Paldies lasītājiem, cerams ka kopsummā patika!
Citas bildes un drīzumā arī jaunas ekspedīciju dienasgrāmatas manā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/