Indijas un Butānas ceļojuma piezīmes.

  • 38 min lasīšanai
  • 53 foto
Indijas ceļojuma piezīmes. 2007.gada 29.septembris –2007.gada 20.oktobris Jau iepriekš brīdinu, ka apraksts ir ļooti garš. Katru dienu rakstīja viens cilvēks no mūsu grupas, rediģēt neuzdrošinājos. 29.septembris, sestdiena, raksta Anna , Deli Saule, pērkamas zeķes, zīda paklāji – tā ir brīnumainā Deli. Vakardienas (publiskās) dzīres viesnīcā ilga līdz četriem naktī. Dažiem mazliet ilgāk. Rīts sākas ar to, ka trīs grupas locekļi pamanījās aizgulēties un palikt bez brokastīm. Tomēr rīta agrumā paspēja uzstādīt arī savdabīgu rekordu - divu minūšu laikā, ar nogulētām rievām vaigos, gan dienas garderobi paspēja izvēlēties, gan dušā ieskriet, gan arī vakar izārdītās somas sakrāmēt. (Ātrums tāds, ka armijā pat pabrīnītos!!!) Ekskursija, kā jau ekskursija... Tempļi, svētvietas un krieviski runājošs gids, kas raisa sajūtu, ka tevi visu laiku apkrāps. Tas, ka austrumnieku svētvietā ar kurpēm nevar iet ir sen zināms fakts, tikai nevar saprast, kādēļ kurpes sargāt jāatdod nepazīstamam onkulim, turklāt pie ieejas zeķes jāpērk, lai kājas nesmērētu. Un kā tas nākas, ka par zeķu cenu nedrīkst kaulēties!!!!! Pēc ieskata Indijas reliģiskajā kultūrā izdzīvojām Delī šauro ielu romantiku. Brauciens ar rikšām bija ko vērts! ...Un tie Ivetas svārki, kas vējā plīv!!! Jābrīnās, ka viņa pēc ekskursijas netika bildināta, jo indiešu puišu acu skatieni liecināja par pretējo!  Pēc rikšu ekskursijas devāmies lieliskās pusdienās – pirmā autentiskā indiešu virtuves maltīte. Pārēdos koftas tā, ka likās, ka atlikušo dienas daļu nāksies pavadīt pie kloākas. Tomēr, tā nenotika viss, jo, ka izrādās gidam ir laba stratēģiskā domāšana - aizveda mūs uz paklāju rūpnīcu. Tagad man ir skaidrs kāpēc nedzīvojam Paradīzē – krist kārdināšanā ir ļoti viegli! Raugoties uz zīda un kašmira paklājiem, iespējams aizmirst ne tikai dīvaini dziedošu vēderu, bet arī vidusauss iekaisumu! Safotografējusi paklāju rūpnīcu, nervozi pārcilājusi ikvienu zīda darinājumu, izpīpēju piecas cigaretes, ar vizītkarti un saviem 600 dolāriem kabatā un ar asarām acīs (bet bez paklāja!!!) rūpnīcu atstāju. Tomēr Inesei ir cita taktika - safotografējusi paklāju rūpnīcu, nervozi pārcilājusi ikvienu zīda darinājumu, nepīpējot, “vieglu” roku viņa noskaita gandrīz divsimt dolāru un tiek pie ideāla kašmira paklājiņa guļamistabai. Tā pienāca vakars un visi (pļāpājot par paklājiem) atgriezāmies viesnīcā. Tā arī pienāca vakars, kad es kļuvu par turīgu meiteni. Izmainot trīssimt dolārus, tiku pie vairāk nekā trīspadsmit tūkstošiem rūpiju. Morāle viena – jāpērk jauna soma, jo tāds naudas žūksnis neder ne makā, ne arī kabatā. Tagad jāgaida ko nesīs rītdiena, jo vakara dzīres jau atkal sākušās. Kas zina varbūt nāksies uzlabot šī rīta ātruma rekordu? Anna. 30.septembris, svētdiena, raksta Inguna, Deli – Bagdogra - Darjelinga Pēc kārtējās negulētās (ja nemaldos – piektās) nakts pamosties ir ļooti grūti. Mantas neviens labais rūķītis nebija sakrāmējis, brokastis arī jāēd pašam, viss tika nokārtots mērkaķa ātrumā, 07.30 varējām braukt uz lidostu. ( Pa ceļam, protams, pāris cilvēki atcerējās par aizmirstām lietām, bija jāčamdās pa somām, kabatām un visām citām vietām, tā kā izbraucām vēlāk.) Lidostā “medīja” neesošus teroristus, visiem atņēma šķiltavas, alu, Jānis gandrīz pazaudēja fotoaparātu, rumu dabūjām pārpakot lielajā bagāžā. Tomēr, neraugoties uz viesiem sirdīgajiem drošības pasākumiem, Andža viens pats un Iveta veikli sadarbojoties ar Ingunu divas šķiltavas nekaunīgi izdabūja cauri čamdītāju ķēdei. Lidmašīna izlidoja apmēram pusstundu vēlāk, bet te tas laikam nav nekas neparasts. Gaiss līdz Bagdograi bija diezgan “grumbuļains”, brīžam zeme pazuda zem kājām, bet tas viss bija “pupu mizas” pret to, kas sagaidīja galapunktā. Ja es teiktu, ka mēs izkāpjot no lidmašīnas nonācām uz pirts lāvas (augšējā plaukta), tad es nepateiktu neko. Karstums bija mežonīgs, mitrums- šaušalīgs, savukārt vējš vispār pazudis no zemes virsas. Kā pa biezu zaļu ūdeni lēnām aizplanējam līdz lidostai, labi, ka sagaidītāji bija pie vietas un palīdzēja savākt un aizvest bagāžu līdz džipiem (trīs gab. un balti). Lidostā iekšā rādīja +31 C, ārā +34 C, bet varu apzvērēt pie visiem svētajiem rakstiem, ka bija visi +45 C. Rekordīsā laikā visi bija nosvīduši cauri slapji, sviedri pilēja kā asaras, visinteresantākā sajūta bija tā, ka svīda auss iekšpuse, piles plakšķēja pa ausi un daudz netrūka, ka būtu jāpaliec galva uz vienu un otru pusi, lai izlietu to “ūdeni” ārā. Mašīnās kondicionieru, protams, nebija, varēja izvēlēties, aiztaisīt logu un cepties tālāk vai attaisīt un vējā dabūt “krimīzeri” jebkurā ķermeņa vietā. Pēc desmit minūšu braukšanas viss ūdens bija izdzerts un pirmā noplukušā būda, kur to varēja nopirkt, likās kā sapņu pils. Braucām 3.5 h, vēlāk kalnos palika vieglāk. Netālu no Darjelingas kolektīvi pačurājām aiz vilciena sliedēm, mums laimējās paspēt, jo divvagonu čuku bānis parādījās pēc 5 min. Viesnīca normāla, pa tumsu sapirkāmies balto tēju (citādas arī) un Park Hotel restorānā pārēdāmies tā, ka kājas rumpi vairs negribēja nest. 20.30 viesnīcas hallē saņēmām vadošus norādījumus par rītdienas maršrutu – jāceļas 04.00 (tātad atkal kārtējā pusgulētā nakts), daļa grupas klusi “nodila” atpūtinot pieēstos vēderus, bet aktīvisti : Daiga, Andža, Iveta, Inese, Ēriks un Raitis vēl turpina vakarēt foajē. Es stāvu augstāk aprakstu dienas notikumus, bet nu jau pietiks ir 22.06, pēc 6 stundām jāceļas, ceru, ka izdosies. Inguna 1.oktobris, pirmdiena, raksta Iveta. Darjelinga - Juksoma Neskatoties uz vakardienas (nakts) zīlēšanu debesīs 3.44 telefons nesaudzīgi izrauj no gultas ar “good morning”. Tālāk var neklausīties, jāceļas un 4.15 džipojam uz Tiger Hill lūkoties saullēktu. VISS OK. Ļaužu masas līdzvērtīgas- kas lūkoties miglas vālos (jo neko citu nevarēja saredzēt), kas tirgoties ar kafiju, tēju un pastkartēm. Menedžments tūristiem līmenī!  6os pametot tīģera kalnu, sniegotas virsotnes drusku veldzē sirdis. Tālāk kā solīts uz budistu klosteri. Neliels, kluss, iedarbinam dzirnaviņas, lai padomātu par savējiem ko labu. Interesenti no gida saņem atbildes uz jautājumiem, OK, dodamies uz viesnīcu brokastot, sapakotās somas ceļo uz džipiem un mēs arī. Šodienas galamērķis – Juksoma, džipi draudzīgi pārvietojas pa līkumaino ceļu, agrais rīts dara savu un acis ir vairāk ciet nekā vaļā! Var iemācīties gulēt arī šādā situācijā. Rodas sajūta, ka jāķer ar foto kāds kadrs atelpa šššaurajā celiņā lūkojot tējas plantācijas kalnu nogāzēs. Kā to vispār var izdarīt – novākt tēju tādās stāvās nogāzēs? A var gan! Vakar veikalā nopirkām!  Brauciens turpinās līdz Sikkimas (Indijas štata) robežai, jo tālāk mūs nelaiž, neesot atļaujas! Pēc rūpīgas meklēšanas gids atvēra savu aploksnīti, Annas pārliecināts. Yesss! Pēc sīka stresa un darba piedāvājumiem tējas plantācijās, visi dokumenti kārtībā, varam braukt tālāk. Atkal acis ciet, pa ceļam ūdenskrituma momentfoto pa logu, pretimbraucošie auto laipni, atkarībā no situācijas, dod viens otram ceļu, jo divas mašīnas viena otrai garām brīvi pabraukt nevar, uzlīst lietus, atkal acis ciet. Parādās skatu laukums pie ūdenskrituma, ko arī izmantojam kauliņu izstaipīšnai, vēl 25 min, būšot pusdienas. OK. Ap 17iem Pellingas pilsētiņas viesnīcas restorānā iebirst 13 tukši vēderi, kas pasūta ēdamo pēc gaumes. Puse no ēdienkartes nav, un mēs, protams, esam vienīgie apmeklētāji. Kam ātrāk, kam vēlāk, bet viss tiek piegādāts. Manai gaumei ēdieni garšīgi un daudz. Līdz Juksomai vēl jābrauc 2h. Tumšs, acis ciet, snaužamais atkal klāt. Stop. Esam jau pie viesnīcas. Izklīstam pa istabām. Pēdējā duša pirms kalniem, vakara instrukcija pie vakariņu galda. Rīt sākas trekings – 8as dienas. Kā būs tā būs. Apsolīti 18 jaki, 9 nesēji, gida palīgs. Nūju nav. Tas slikti.. A labu nakti! Nododu stafeti.. Iveta 2.oktobris, otrdiena. Raksta Juris. Yuksom- Bakhim ( 1700m – 9000 ft) citu gaidīta, citu ne, bet neglābjami ir pienākusi pirmā trekinga diena. Viss liecina par to, ka šis laiks būs baudāms. Laika apstākļi ir neticami jauki, pēc lietus gāzēm naktī, rīts uzaust saulains un dzestrs. Lieliski pārgājienam kalnos. Apkalpošanas līmenis ir augstāks par gaidīto, no rīta tēja tiek pienesta pie gultas!!! Brokastis garšīgas, noskaņojums visiem labs jūtams, ka no Latvijas atvestā spriedze un stress pamazām ir visus atstājis. Neliels pamošanās satraukums, kad nevar izšķirties, kur likt zobu birsti un siltās zeķes, vairākas reizes tiek pārprasīts, cikos dosimies prom, uz kurieni dosimies, kas tur būs un kur ko varēs dabūt. Neliela kavēšanās pret plānoto, bet nu jau visi esam ceļā. Solis ir raits, dabas skatu bagātība, patīkami savrupais ceļš, kur reti kāds šajā sezonas sākumā satiekams. Tas viss aizraus mūs uzsākt 3h + 3h ceļojumu Z, ZR virzienā. Takas ir nedaudz dubļainas un slidenas, nekur neredz ne papīrīti, dabas rezervāts ir labi uzturēts. Gājiena solis iegūst ritmu un katrs atbilstoši spējām pievārē dienas pirmo posmu. Dubļainas nogāzes pļaviņā jau rosās mūsu uzticamie pavadoņi. Visa virtuves mantība ir izklāta zālē un ar mīlestību top mūsu pusdienas. Mīlestības garšu jūtam pasniegtajā ēdienā – tas ir neticami garšīgs un ļoti piemērots pārgājienam, jo pēc nopietnas ieturēšanās neviens nejūtas ēdiena sagurdināts. 14.45 turpinām ceļu, kas solās būt grūts ar stāvo kāpienu. Ir bažas, ka ne visi paspēs līdz tumsai nonākt bāzes nometnē Bakhim 9000 pēdu augstumā. Sikkhimas trekings iespaido ar bagāto zaļumu pasauli, vareni koki, liānas vijas līdz pat 50 m augstumam, nātrēm līdzīgas milzīgas lapu zāles, smaržu pilns kūdrains mežs. Ik pa brīdim dabasskatu izkrāšņo mūžīgās čaloņas ūdenskritumi un graciozi tiltiņi. Ūdens spēks liek uz mirkli apstāties un pabaudīt krāšņo skatu, līdzsvarošās ūdenskrituma skaņas un meža reibinošās smaržas dievīgo kokteili. Vislabāk to izbaudīt, kad neviena nav tuvumā, vai ne?! Stāvā kāpiena pārvarēšana un galapunkta sasniegšana ir kā laba dāvana noslēdzot jauno dienu. Tik vien kā paspējām pārģērbties un iekārtoties kolektīvās guļvietas apartamentos, kad jau iestājās tumsa. Vēl dažas stundas un debesis ietērpjas zvaigžņu pērļu rotā. Istabā guļam 11 cilvēki, kas viens pēc otra ieritinās guļammaisu migās uz dēļu klāja “gultām”, kas nosegtas ar matračiem. Žūžoša krākoņa ieaijā mūs visus saldā miegā. Juris 3. oktobris, trešdiena, raksta Daiga. Bakhim- Tsokha 9000ft- 2900m Pamostamies no trokšņa virtuvē – dzied, grabinās un svilpo. Saulīte spoža jo spoža. Šodien “labā” diena, jo tikai 1 stundu jākāpj. Aču mazgājamās bļodas rindiņā saliktas gaida mūs. Bročas superīgas – rīsu putra ar rozīnēm, pārslas, ceptas olas un pankūktipa maizītes ar tēju. Par vietējo tēju ir īpašs stāsts – jo tuvāk tējas laukiem, jo švakāka un bezgaršīgāka. Laiks kāpt, mūsu somas jakiņiem mugurā, zirgi ar ķēķa inventāru arī apsegloti. Kāpiens tikai pret kalnu, lēni kāpjot, superīgo ainavu vērojot, stundas laikā esam galapunktā – Tsokha (Čoka). Šķiet jaukāka nekā vakarējā naktsmītne. Uz četriem pa istabiņai un matracītim, apakšā vēl viens ciets matracītis- labi ka tā, jo iepriekšējā nakts bija neierasti cieta. Pa ceļam noskaidrojam, ka ejam cauri rododendru mežam, kas diemžēl zied tikai aprīlī. Kad parpaliņas izpakotas, ejam izpētīt ciemu. Ir drabiņas, ir alus – visi apmierināti. Ilze iepērk meditācijas podiņus un tinkšas. Es, Ēriks un Inguna skaisti svītrotas zeķītes – čības. Vietējie kaifā – jo neviens nekaulējas un maksā, ko prasa. Alus ciema restorānā izdzerts, varam doties pusdienās, kas tāpat kā visas iepriekšējās ēdienreizes ir supergaršīgas – cepti kartupeļi, saknītes ar sieru un dīvaina klimpa. Pēcpusdienu katrs bauda kā prot. Vīrieši aklimatizējas ar Sikhimas XXX (kukri) rumu un desu, dažs guļ, dažs meditē un lasa. Lēni ap mums veļas mākoņi un top vēsāks. Pl. 4os tējas laiks. Mūsu superīgo panorāmas placi apņem mākoņi , gan no ielejas, gan debesīm. Mūsu ciematiņā ir 14 patstāvīgie iedzīvotāji. Visi tibetiešu bēgļi un pārtiek no tūrisma un dārzkopības. Kopš nemieriem Nepālā tūristu skaits ir sarucis arī uz šo taku. Inguna nopirka cigaretes, kas nav atļautas vietējiem iedzīvotājiem. Sikkimas rums maksāja 200 rūpijas un daudzas citas lietas arī tikpat ar dažiem izņēmumiem. Preces bodītēm piegādā reizi gadā. Jūtos kā restorānu apskatniece. Un ir jau arī par ko – jo baro mūs pasakaini – veģetāri un sātīgi. Šovakar mūs mieloja ar kabacīšiem, ar baklažāniem, makaroniem ar dārzeņu mērcīti + vēl zupa un kompotiņš un tēja! Tad Madans mūs informēpar rītdienu, ka jāceļas 6.30 un jāiet būs 6h. Pēc vakariņām pavērojam zvaigznes un 20.00 mēģinām doties pie miera. Arlabunakti! Daiga 4.oktobris, ceturdiena, raksta Andris. Tshokha (2900m) – Phedanga(3550m) – Dzongri(3950m). Pēc programmas jāmostas 6.30, lai izietu 7.30. tomēr daļa jau piecēlusies agrāk. Anna pat sameklējusi divus nesējus vai kustoņu vadoņus, lai viņu ar divām bļodām nodušotu. Ēšana atkal labāko restorānu līmenī un plkstm7.45 izejam. Cauri tibetiešu ciemam, kur žēli noskatoties uz alus bundžām, kuras gribētos ņemt līdzi, bet slinkums nest, strauji uzņemam augstumu. Ciemā redzams mazs klosterītis. Skats uz ieleju vienreizējs. Cauri mūža mežiem ar zināmiem augiem un nezināmiem strauji uzņemam augstumu. Takas liela daļa izlikta ar koka šķilām. Pēc apmēram stundas, t.i. manā un Ērika tempā sasniedzam tādu kā pļaviņu ar garu soliņu. Atvelkam elpu un atkal straujs pacēlums. Pēc 3 stundām, skaitot no Tshokas sasniedzam 2550 augstumu – Phedang, kur mums pasniedz pusdienas. Protams, Juris, Jānis, Raitis atkal pirmie pēc pusotras stundas gājiena. Inguna un Iveta ierodas vēl pēc stundas. Tālāk pēc pusdienām atkal kāpiens debesīs un pēc stundas izejam no koku zonas un ieejam rododendru zonā. Kalna spicē mantru karodziņu virtenes. Ļoti skaisti skati ejot cauri rododendru pļaviņām, tad nogājiens gravā un jauns pacēlums, tālumā redzamas dažas mājas, laikam Dzongri ciems un kā mums teikts, aiz ciemata ir mūsu apmešanās vieta. Redzam zilu telti un nopriecājāmies, taču, kad nonākam līdz trim mājām – lodžām, kas arī ir ciems, izrādās, ka tās ir aizņemtas un mums vēl jārāpjas kalnā vismaz kilometru. Kad mēs ar Ēriku pūsdami, elsdami sasniedzam naktsmītnes vietu, izrādās, ka tur pilns ļaužu, angļi, indieši, vācieši – vesels kolhozs. Mums jau saceltas teltis, ēdnīca ar zaļi rūtotu tēju. Apkalpošana jau lepna, pusdienās pat pretī nesa tēju, tagad arī. Laiks vidēji labs, pusdienās smidzina lietus, pēcpusdienā saule, vakarā lietus un atkal mākoņi. Viss ceļa gabals veicams mūsu ziloņu tempā (Ēriks + Andris) 3+3=6 st. Labākie jau gan var to noskriet arī trīs stundās un ņemot to vērā sastādu šādu izlases komandas projektu 4900 m pārejas iekarošanai: Juris , Jānis, Raitis, Inese N1, IneseN2. Pēc atnākšanas “atklimatizācijas process” ar 800 Strohu, kas izrādās augstkalniem par traku un galvenokārt der ar tēju, ķiplokmaizes + strīpainais speķis+ baltais speķis. Ierodas tumsā un lietū arī Iveta un Inguna un pavadonis, kurš tiek laipni uzcienāts ar stipro dziru. Vakariņas atkal līmenī un pirms naktsmiera lielākais pārsteigums – termofors ar siltu ūdeni katram. Kaut kas traks! Ar apsildītiem vēderiem un pēdām mēģinām aizmigt. Andris 5.oktobris, piektdiena, raksta Baiba. Dzongri (4000m), aklimatizācijas diena Rīts sākas agri, jau pirms plkst. 4iem, sāk dziedāt un mūs modināt mūsu pavadoņi, jo jākāpj tuvējā kalnā - 4300m skatīties saullēktu uz sniegotu kalnu fona. Šī mums bija pirmā nakts 3950 m augstumā un naktī īsti labi gulējis nebija neviens, kā rezultātā 4os no rīta bija vairāki cilvēki, kas nevēlējās kāpt kalnā. Tie, kas kāpa 1h laikā bija augšā un 35min laikā jau lejā. 8os no rīta brokastu laiks, visa mazā ēdelīgā tauta jau laikus sēž pie galda un gaida, ko nu šorīt nesīs. Pēc brokastīm cits dodas atpūsties, cits ārā parunājas, jo šodien aklimatizācijas diena, mums nekur nav jāiet, nekas nav jādara. No mūsu nometnes vietas pamazām aiziet angļi, indieši, vācieši, pamazām jakiem un zirdziņiem mugurās tiek sasietas paunas un visi dodas lejā Yuksom virzienā. Savā nometnes vietā paliekam vieni paši ar saviem pavadoņiem. Klāt jau plkst. 12 un nometnē laiks pusdienot. Šoreiz tiek atnesta liela kūka – pica (maizes pamatne, pa vidu dārzenīši rīvēti ar mērci, pa virsu burkāni, tomāti un viss pārliets ar sieru), vai ku tas bija garšīgi! Bez lielās kūkas- picas arī bija vārīti- apcepti kartupeļi, pārbērti ar romiešu ķimenēm (kuminu) un vārīts kabacis laikam, neviens nesaprata. Pēc pusdienām “ēdnīcā” laiks tika īsināts dažādi: Juris ar Annu spēlēja šahu, Ēriks, raitis un Inguna spēlēja kārtis – zoli, bet Daiga, Inese, Iveta un Baiba spēlēja cūku. Pārējie kur kurais, teltī gulēja, pastaigāja pa kalniem u.t.t. Laiks kā jau kalnos, dažubrīd apmācies, dažubrīd stipri līst lietus, dažbrīd saulīte pa zemesvirsu. Ērika topa citāti: 1) “sēž un izskatās” 2) “pa nakti guļu labi, priekšpusdienās arī labi, bet pēcpusdienā tikai svaidos pa gultu” kādā no mirkļiem, kad saulīte pa zemes virsu gandrīz visi aizgāja pastaigāties pa kalniem, bet drīz vien uznāca mākonis un pamazām visi atgriezās, lai dzertu tēju un ēstu baltā un strīpainā speķa maizes. Līdz vakariņām vēl laika un Madans trenē savu komandu – puišiem liek dažādas stafetes skriet, tad visi aplīti vingro, pie vingrošanas pievienojas arī Juris. Vakariņas kā ierasts 18.30, tiek atnests pikkle, kas ir ļoti, ļoti stiprs un sastāv no ķiplokiem, burkāniem, sarkanajiem un zaļajiem čili pipariem. Pirmie, kas pagaršo protams ir Inese un Raiti, bet arī pārējie visi šo brīnumu izgaršo. Vakariņās divu veidu zupas, otrais un tēja. Paēsts, padzerts ir, laiks pie miera, vēl tik mūsu pavadoņi atnes karstus termoforus un visi dodas uz savām teltīm, fonā skan mūsu gidu un pavadoņu dziedātā lūgšana un visi iemieg. Ar labunakti! Baiba. 6.oktobris, sestdiena, raksta Ilze. Dzongri (4000m)- Kokchuronga (3200m) Pamostos naktī ar trakām galvassāpēm un dīvainu sajūtu vēderā. Pirmā doma, ka vakardienas dažādo ēdienu kombināciju mans “mazais” kuņģītis nav īsti sapratis.  dodoties uz “sirdsmājiņu” apkārt paveras pasakains skaistums. Mazliet draudīgi melni kalni un tālumā redzamās baltās virsotnes, pilnīgi skaidrās debesis ar miljardiem zvaigžņu izstaro tādu varenību, ka aizraujas elpa. Žēl, ka šobrīd mana uzmanība vairāk pievērsta fiziskai realitātei. Atgriežoties teltī, apēdu paciņu ogles. Paliek vieglāk. Tā arī neaizmigu. 5 no rīta Madens modina rīta jogas vingrotājus – Jurim pievienojas arī Anna un vēl kāds, iespējams Inguna. Man šorīt nav spēka. Pēc stundas pamazām mostas arī pārējie. Rīts ir silts un saulains. Būs jauka diena. Brokastojam zem skaidrām debesīm, jo mūsu čaklie pavadoņi raiti nojauc teltis un gatavo jakus ceļam. Pie brokastīm noskaidrojas, ka arī Andžs un Iveta nejūtas īsti labi, Jānim arī sāp galva. Neraugoties uz visām šīm ķibelēm, visi apņēmības pilni turpināt ceļu uz virsotnēm.  lejā dosies Iveta un gaidīs mūs Juksomā. Atvadamies sirsnīgi. Pirms došanās ceļā tiek sumināta šīs dienas gaviļniece Inese, Juris saka skaistu apsveikumu un dāvanā Ivetas somā sataupītais ananāss. Ar gardu muti visi notiesā “Vāverīti”, tiek arī mūsu pavadoņiem. Tā nu visa “radošā” kompānija – jubilāre Inesīte, enciklopēdiskām zināšanām apveltītais Raitis , romantiskā Daiga un joku plēsējs Andžs, jaukā ģimenīte Inese un Jānis, “dabas bērns” Anna un sirsnīgi izpalīdzīgā Inguna, mudīgā Baiba, saprotošais Ēriks, neatkarīgais _ komunikablais Juris un es, mūsu pavadoņu Madena un Tibija pavadībā dodas ceļā. Ko šī diena mums atnesīs? Vai visiem pietiks spēka tikt līdz galamērķim? Ceļš vijas te lejup, te augšup un pirmā trešdaļa nešķiet pārāk grūta. Grūtības sākas tad, kad jāpārvar milzīgie akmeņu lauki pāri upei. (Laikam vieglāk tiem, kam garākas kājas). Neraugoties uz to upes skaistums, daudzveidība un varenība fascinē! Man gribētos iet vēl lēnāk, lai nesteidzoties to visu izbaudītu. Anna pa brīdim tā arī dara – noguļas vēkšpēdus uz kāda akmens un veras debesīs. Pēc milzu akmeņu laukiem nāk stāvais serpentīna kāpiens lejā. Uh! Visi jau sen gabalā, klumburoju tālāk. jūtu, ka mani spēki pamazām izzīkst. Paldies Tibijam par palīdzību. Kā nekā tieku līdz pusdienvietai. Sāk līt un pa brīžam uzbirst arī krusa. Visi jau paēduši, jūtu, ka pārējie nopietni raizējas par mani – ieēst neko nevaru. Inese piespiež iedzert cukurūdeni un vēl dažus dopingus – šķidro skābekli un koenzīmu. Pamazām atgūstos. Baibiņa ir ļoti noraizējusies un pārdzīvo. Inesītei sāp galva. Pārējie gan visai mundri gatavi turpināt ceļu. Nevar kavēties, jo līdz tumsai jātiek līdz. Pārliecinu visus, ka būs labi! Dodamies ceļā. Tagad atkal varu ieraudzīt apkārtnes skaistumu. Milzīgie klinšu meži ar sarkanajiem kokiem šķiet neizprotams dabas noslēpums. Šķērsojam upi. Visi mūsu puiši Madens, Tibijs, Raitis, Juris un Jānis palīdz tikt pāri. Juris savā garajā apmetnī man atgādina kādu kalnu karali. Man zābaki pavisam slapji. (Tā ir, ka nav profesionālu apavu). Tālāk ceļš vijas augšup. Ejam diezgan vingrā solī. Kad noieta jau puse ceļa, Inesītei paliek slikti un uz mirkli viņa zaudē samaņu. Viņai profesionāli palīdz Ēriks. Arī Daigas un pārējo padomi ir noderīgi. Pēc mirkļa Inese jau atžirgusi. Nolemj, ka Jānis un Inese, tāpat es un Baiba dosies atpakaļ. Man nedaudz žēl, tomēr neiebilstu. Mūs pavadīs Tibijs, mums jāpievar 3 stundu attālums. Ejam lēnām un pa brīdim atpūšamies. Atpūtas vietā nonākam vēl līdz ar gaismiņu. Gulēsim vienā telpā ar diviem nedaudz dīvainiem angļu puišiem. Viens savainojis potīti. Iekārtojamies un mūsu pavadoņi jau gatavo mums vakariņas – tomātu zupu, pīrāgu ar pildījumu. Kas atgādina olu, saknes (es neēdu) un makaroni spageti ar mērci. Vakariņojam kopā ar angļiem. Viņi ir ļoti runātīgi un izprašņā par visu. Inese jūtas ne visai omulīgi, jo mums tā nav pieņemts. Pēc vakariņām ieritināmies guļammaisos un pilnībā atslābināmies no raibās notikumiem bagātās dienas – es un Inese klausāmies mūziku, Baiba un Jānis cenšas aizmigt. Pamazām tumsa pārklāj visu, noklust arī pavadoņu sarunas un mūs pārņem dievišķs miers. Tas dos spēku rītdienai! Domās novēlu labu veiksmi un izturību arī pārējiem un dodos sapņu zemē! Ar mīlestību Ilze. P.S. neliels komentārs par mūsu pavadoņu – Madena un Tibija ļoti profesionālo rīcību ekstrēmā situācijā. No abiem izstaroja pilnīgs miers, iekšēja savaldība, arī sapratne un liela noteiktība. Nejutu nekādu uztraukumu vai haotismu. Jauki būtu, ja tā spētu izturēties arī mēs ikdienā.  Un paldies viņiem par to! 7.oktobris, svētdiena, raksta Inese G. Kokchuronga (3200m) – Tshoka ( 2900m) Pirmie atrāvušies no kolektīva, pamodāmies, divu dīvaiņu “Angļu kompānijā”. Ierastā rīta tēja tika pienesta pie guļamvietām (ideāli!). brokastīs viss ierastais (pārslas, biezputra, oliņa). Nu, jādodas ceļā – izejam 9.00, nolemjam, ka pusdienas ceļā neēdam, tikai atpūtas vietā Phedangā iedzeram tēju. Ļoti skaistā taka vijas gar upes malu, bet vietām jāpārvar lielas šķēršļu joslas (akmeņu krāvumi, stāvas smilšainas nogāzes). Tomēr priecājamies par brīnišķīgajiem ūdenskritumiem, liānām apaugušajiem kokiem, biezo zaļo, mīkstu sūnu paklāju ar sarkanām odziņām, kuras Tibijs saka, ka ir indīgas, bet atgādina brūklenītes. Pirmais posms mums šķiet diezgan garš, bet ceļā Tibijs mūs pavada ar dziesmām par mīlestību. Kopumā mums šis ceļš prasa4 stundas, līdz nonākam pirmajā atpūtas vietā. Atkal esam kopā ar saviem angļu draugiem. Protams, kā jau angļiem tiek pasniegtas bagātīgas pusdienas. Mēs tikai pamalkojam tēju, atvelkam elpu un dodamies tālāk. Šis ceļa gājiens ir daudz vieglāks, izņemot Ilžuku, kurai ļoti “patīk” ceļš uz leju. Kāpjot lejā šausminājāmies, ko esam pievarējuši. Esam Čokā un esam ļoti laimīgi. Mazliet atpūšamies iepriekšējā mītnes vietā, no vietējiem uzzinam, ka Iveta devusies uz Juksomu. Pēc nelielas atpūtas Tibijs aicina mūs uz restorānu, kurā kā pirmo iegādājamies Coca Cola un Sprite, bet Tibijs mums uzsauca vietējo alu chang. Šis dzēriens tiek atnests konusa veida muciņā, kuras iekšpusē atrodas bieza masa un vidū dabīgs salmiņš. Aliņam nebija ne vainas, Baibiņai gāja pie sirds vislabāk. Jānis visu piefiksēja!  uzsākam sarunas ar Tibiju, un vietējo jaku ganu. Uzzinam, ka viņi dara šo darbiņu jau 8 gadus. Nedaudz iepirkāmies, Ilzīte nopirka dziedošās bļodiņas, mēs ar Baibas iepirkām sedziņas. Vakars ievilkās līdz tumsai, un tad sākās ekstrēmais ceļš uz mājām, jo nebija nevienas lampiņas. Jaku gans ar degošu pagali, kura ātri vien nodzisa, rādīja ceļu. Tomēr veiksmīgi tikām līdz mājai, kur sveču gaismā paēdām vietējo vakariņas, zupa bija ļoti garšīga. Diena bija izdevusies. Visiem saldus sapnīšus! Inese 8.oktobris, pirmdiena, raksta Jānis. Tshoka ( 2900m) – Juksoma (1700m) Mostamies ļoti lēni, visi jūtamies ļoti labi “izgulējušies”. Nespējām sagaidīt, kad mūs modinās, sākam nervozēt. Apģērbāmies un nebija ilgi jāgaida, kad klauvējās pie durvīm un jau nesa tēju. Gribējām iziet jau 8os, bet Tibijs mūs pievīla. Brokastis mums pasniedza 8.30. bijām dusmīgi, gājām prom bez Tibiija, augšā lejā, augšā lejā. Baiba ķēra nesējus, lai varētu nofotografēt, grūti bija, bet sanāca labi. Pa ceļam Tibijs mums pievienojās un cienāja ar olām, kaut ko līdzīgu pankūkām un āboļiem, un tad atkal gājām tālāk, krizdami, klupdami. Stāsts par sēni, stāsta Tibijs un Ilze tulko: sēni sauc brīvā, mežonīgā Lapsa. Tā ir drusciņ indīga. Nepālieši tic, ka tā rada rada jaunu sēni un kustoties izstaro indi. Sēne dzīvo 5 gadus un pati “transformējas” ( lasi – nomirst). Šo sēni redzēju un uzfilmēju. Vienkārši brīnums! Robežpunktā mūs sagaidīja Ivetiņa. Vakarā padzērām alu un izprašņājām Tibiju. Cienājām ar speķi, maizi, desu, konfektēm. Visvairāk Tibijam garšoja maize. Vakaru pavadījām forši, arī Tibijs sadzērās alu, jutās ļoti feini, pat pārāk. Patīkami atgriezties civilizācijā! Ejam gulēt! Jānis. 8.oktobris, pirmdiena, raksta Ēriks. Samiti Lake (4200m) – Wiew point(4550m)- Kokchuronga(3200m) Labrīt! 3.00 mūs modina Madans, bet modinādams saka – pārāk mākoņains, lai ietu uz Samiti Lake un uz Goiča La pārejas skatu punktu. Un visi priecīgi salien atpakaļ guļammaisos... Maza atkāpe vakardienā... pa ceļam no Dzongri uz tā saucamo “bāzes nometni” mūs piemeklēja kalnu slimība vistiešākajā veidā – mazā Inese sabruka. Tad es viņu ātri izglābu, bet diemžēl daļu no mūsu grupas (mazās riebīgās kompānijas) nācās sūtīt lejā, t.i. Inese, Jānis, Ilze un Baiba. Mazliet skumji un nemierīgs prāts par tiem, kas iet lejā. Vuh! Pārējie varonīgi turpina ceļu pa ieleju uz augšu – tālumā redzamas saceltas teltis. Tās liekas tika tuvu, bet īstenībā tik tālu, ka paiet gandrīz 2 stundas, kamēr tiekam zem jumta – t.i. teltīs... Turpinās labi iesāktā Ineses dzimšanas diena – pavārs ir pārspējis pats sevi – uztaisījis tādu šokolādes torti, ka tā tiek apēsta laizīdamies vienā mirklī, skanot tradicionālajai dziesmai.. Turpinājums šodienā.... Izeju no telts plkst 3.15 virs galvas pie debesīm pilns ar zvaigznēm, ielejas galā, uz kuru pusi mums jāiet – mākoņi, un tepat blakus, šķietami blakus, Pandima baltā siena – vareni, iespaidīgi – mans miegs uzreiz izgaisa. Otrais piegājiens – mūs modina atkal pēc plkst. 5iem. Jau gandrīz gaišs. Ceļamies, pošamies, ieēdam vieglas brokastis un ejam, plkst 6.00 starts. Veiklie gājēji, kā parasti ātri aizsteidzas. Es eju ļoti lēnām, jo augstums ir virs 4000 m (bet neviens nezina cik īsti, arī Madans). Labi, ka Inguna un Anna nāk lēnām kopā ar mani.. tas neļauj piezagties švakumam. Beidzot ezers Samiti Lake ar pilnīgi gludu ūdens virsmu, kurā spoguļojas apkārtējie kalni. Kopā ar pārējiem “lēnajiem” – Andžu un Daigu nolemjam iet tālāk uz skatu punktu, lai ieraudzītu ko vairāk. Ezers atrodoties ~ 4200m virs jūras, un mūsu mērķis skatu punkts 4550 m. Ejam – soli pa solim, soli pa solim. Izrādās tā iedami no vakardienas līdz šodienai esam apgājuši apkārt Melnajam Kaburgam, kas līdz šim aizsedza Dienvidu un Ziemeļu Kaburga baltās galotnes – bezdievīgi skaisti... blakus pa labi mūs pavada Pandinga un Teng-dži baltā siena, bet mēs tik uz priekšu. Skatu punktā uzrāpjos kā pēdējais, bet varbūt vislaimīgākais (ka man tas ir izdevies), kaut gan bezgala priecīgi ir visi. Kančendžonga diemžēl jau ietinies mākoņu miglā, bet Pandings rotājas visā krāšņumā un vilina – nu uzkāpiet (esam pašā tā pakājē). Safotogrāfējamies, uzsienu lūgšanu lenti un sākas ceļš atpakaļ uz nometni, kas arī nemaz nebija viegls, jo elpot, izrādās, vajag arī lejupejot. Apmēram Plkst. 11.00 esam atpakaļ pie mūsu otrās pamatnodarbošanās – ēšanas... plkst. 12.00 mantas ir savāktas un turpinās ceļš uz leju. Apmetamies Kokchurongā – 3200 m, teltīs, kuras tiek uzbūvētas uz mazas zemes strēlītes pašā upes krastā, kraujā, starp milzīgiem akmeņiem. Kā parasti saēdamies, nedaudz atzīmējām to, ka esam laimīgi uzkāpuši un laimīgi uzsākuši atpakaļceļu uz leju, kas neliekas, ka būs viegli. Joprojām visi kā bērni priecājamies par karstajiem termosiem guļammaisos, kurus Madans izdāļā ejot gulēt. Arlabunakti! Ēriks P.S. Pa ceļam lejā uz bāzes nometni (uz lenču) ejot pāri kārtējai upei Andža savaino pirkstu- kas izskatās pirmā brīdī nopietni – asinis pirmā brīdī tek aumaļām, bet visu labi salipinām ar plāksteriem. Vakarā nometnē pie Kokchurongas pirksts sāk asiņot atkal un Andža piekrīt, ka to sašuju.. Pastoralizētajā, pustumšajā noskaņā tā arī izdaru.. Andža izglābts! Redz kā –pirmo reizi pa šiem gadiem izrādās, ka manas stieptās medicīniskās lietas un ierīces ir noderīgas – tātad bija vērts tās staipīt līdzi visus šos gadus. 9.oktobris, otrdiena, raksta Inese M. Čoka(2900m) – Juksoma (1700m)- Pellinga Pēc jautri pavadītā iepriekšējā vakara Čokā ar mūsu pavadoņu dziesmām un dejām, kad gulēt ejot vēl dziedājām “velc pelīte saldu miegu.., bet man no pelēm ļoti bail” , no rīta mostamies lēni , grūti pamosties un taisamies arī lēni. Pēdējā diena trekingā, garš gājiens, saka, ka esot jāiet 4 vai 5 vai 6 stundas, bez pusdienām. Kāpiens stāvs uz leju. Mēs ar Raiti rikšojam ātri pa taku uz leju, vienā vietā pat paklūpu uz slapjajiem, slidenajiem akmeņiem. Pēc kādām 2 stundām kopā ar Juri atpūtāmies, padzērām gardu tēju no Jura termosa un nospriedām, ka Juksoma ir jau redzama un līdz galam ir ne vairāk kā 1 stunda. Kādi tie bija maldi! Taka ir slapja, visu laiku skatos, vai kaut kur nelien sausās dēles. Vienā mirklī sāku spiegt – dēle jau piesūkusies pie kājas, labi, ka izdodas ātri nopurināt. Ejam, ejam Juksomu jau redz, bet kā nenāk tuvāk, tā nenāk. Pēc iepriekšējās atpūtas vēl nākas rikšot kādas 2.5 stundas. Wau! Juksoma tomēr klāt gan! Takas malā redzam mazu mājiņu uz “vistas kājiņas”, tur var dabūt kaut ko dzeramu, kāri paņemam to pašu kolu, un ejam tālāk. vietā, kur taka kļūst par ceļu, ieraugām džipus, izrādās tie ir mūsējie. Mūs aicina iekāpt un aizved uz viesnīcu. Ar gavilēm mūs viesnīcā sagaida Jānis, Inese, Iveta, Baiba un Ilze. Dušā ūdens ir jau uzsildīts, beidzot var nomazgāties!! Uh, tas gan ir labi! Pilnīgs relax! Vēlāk viesnīcas restorānā mūsu pavārs vēl mums pagatavo pusdienas. Atvadāmies no mūsu gida Madana un Tibija, mūsu pārējiem pavadoņiem. Ir nedaudz skumji, jo beidzies ir kaut kas ļoti skaists, man šķiet, ka tā ir ceļojuma labākā daļa – trekings. Tas ir laiks, kad var izbaudīt divatni ar dabu un kalniem, iepazīt kalnu neatkārtojamo skaistumu un kārtējo reizi pārliecināties, ka par kalniem skaistāki var būt tikai kalni. Tad mēs ar džipiem braucam uz Pellingu, kur ir mūsu nākošā viesnīca. Iekārtojamies, mums jautā cikos vajag vakariņas, pasūtam uz 19.30, laicīgi ierodamies, gaidam, gaidam un pēc 1 stundas arī sagaidam. Pilnīgs indiešu miers! Tomēr dīvaina tā apkalpošana..., viesnīca tikai gadu veca, bet gan jau viņiem veiksies. Ar labu nakti! Inese 10. oktobris, trešdiena, raksta Raitis. Pellinga – Kalimponga Vakarā ar viesnīcas saimnieku norunājam brokastu laiku 830 (varēsim beidzot izgulēties). No rīta, tikos arī esam ar visām mantām klāt, bet ēdnīcā nekas neliecina par brokastu tuvošanos, arī virtuvē viss ir kluss. Pa retam redzams saimnieks, svarīgā gaitā, bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem, kaut kur pastaigājamies. Vēl mana kādu būtni (pēc vecuma spriežot – saimnieka meita) – slima ķengura ātrumā pastaigājamies pa virtuvi. Kļūstam nepacietīgi, jo šodien tak jāredz slavenais Kalimpongas tirgus, kas notiek tikai trešdienās un sestdienās, līdz tumsai. Pēc stundas gaidīšanas, sākas trauku grabināšana. Ēdieni tiek izvietoti patālu no mums, tātad būs “zviedru galds”. Ēdiena nav daudz, tāpēc labi, ka paķērusies līdzi rupjmaize un speķis. Tēja tiek cēli pasniegta normālas brokastu krūzes lielumā , viena uz visiem. Pārsteigumā izbolītās acis, pēc lūguma atnest vēl kaut ko padzerties, jau liecināja par daudz ko. Kaut kā paēduši, saimnieks piedāvājas saskaitīt katram atsevišķi, cik katrs apēdis, no kā kategoriski atsakāmies, jo otrreiz iet gulēt iet negribas, ir jāsteidzas. Šoreiz mašīnās jāsēž ciešāk, jo ārā līst un mantas saliktas uz aizmugurējā beņķa. Sēžam 3 priekšā un 3 uz otrā beņķa – stipri neērtāk, īpaši, ja būs 4 st. jābrauc. Sākumā piestājām pie varen izslavēta klostera. Tas ir vecākais Sikkimas budistu klosteris. Mūki mūs uzņem bez sevišķas sajūsmas – ja nemaksātu naudu, tādus tūristeļus vispār varētu iekšā nelaist. Klosterī, kā jau klosterī Budas un Padmasabhavas ar savām manifestācijām, katrs savā stāvā un trešajā “dzīves māja” ar 7 stāviem. . ieejam arī klasē, kur skolēni stipri bļaustās. Izrādās nevis bļaustās, bet mācās – viens ar vicu baksta tāfelē un kliedz, pārējie atkārto – troksnis briesmīgs. Netālu no klostera atrodas Sikkimas karaļa pils (drupas), pēc skaita otrā, pirmā bija Juksomā. Gājiens uz pili bija minūtes 20 pa akmens plāksnēm, kas spīd no vizlas sudraba krāsā. Lēzenais gājiens pāriet kāpienā, kas sajūsmu nevienā neizraisa, jo taka ir slidena. Atmiņā vēl kalniu takas. Pati pils – akmens istabas un laukumiņi. No kraujas, kur pils atrodas paveras skatiens uz biezu miglu. Ejot atpakaļ, klusumu pārtrauc histēriski kliedzieni – dēles uzbrūk. Viens pēc otra rāda asins straumes uz rētainām kājām ( pēc dēles kodiena, vieta diezgan ilgi asiņo). Tālāk apnicīgs brauciens bez iespējas aizmigt – mēģinājumi apraujas pie kārtējās pamatīgās bedres. Pie Sikkimas robežas apstājamies (upes tilts). Tuzičē Sikkim! Uz drīzu tikšanos! Iebraucam West Bengal štatā. Vēl stunda un esam Kalimpongā, tīri glītā viesnīciņā “Kalimpong Park hotel”. Savu nosaukumu tā attaisno – visur ir augi, iekšējais pagalms ar zaļumiem. No pieredzes, laicīgi pasūtām vakariņas, ( chilli chiken, hot and sour soup). Viss ir laicīgi un O.K. vakarā pie Jāņa atklimatizējamies (nedaudz). Āāā, par tirgu! Tirgus kā tirgus nu nekā īpaša – parasts vietējo tirgus ar ķīniešu pampariem un augļiem un dārzeņiem. Nopērkamas garšvielas (lētas). Lielākās kedas, ko atradām bija Nr. 45, kas atbilda mūsu 41. P.S. Sikkima liekas sakoptāka nekā Indija, un žēl, ka gobalizācija skārusi šo karaļvalsti. Raitis 11.oktobris, ceturdiena, raksta Anna. Kalimponga (raftings) Vakar biju diskotēkā. (Lai gan par diskotēku to ir grūti nosaukt, jo vienīgais Kalimpongas diskobārs vaļā veras 1900 un slēdzas jau 2300.) tomēr neskatoties uz dīvaino darba laiku, pateicoties saviem blondajiem matiem, pilna kā mārks mājās pārrodos tikai ap trijiem naktī. Apbrīnojami viegli no rīta piecēlos. Smaidoša kā saule jau 10.00 no rīta braucu uz raftingu. Dīvaini, bet paģiru nav! Savukārt manam vakara cīņubiedram, gan šī ir garšīgā ūdens diena!  Raftings, tas bija kaut kas! Visa komanda sasēdāmies divās laivās un devāmies cīņā ar visām baigām krācēm!  Bija jautri, tikai būtu vēl jaukāk, ja laivošana būtu vismaz vēl divu stundu garāka. ( Jāatzīst raftingotājs no manis ir vājš, jo airi nekad rokās neesmu turējusi. Bet sirēna gan man sanāk tā neko – visu laivošanas laiku noaurēju tā, ka nevienam zvejniekam zivis ilgi vēl neķersies.) mūsu laivošanas pasākums beidzās ar slapjo drēbju pārvilkšanu vietējo iedzīvotāju mājvietās un kārtīgām pusdienām īpatnējā restorānā, kura pavāram bija netīrs krekls un netīri galda piederumi. Bet kurš tad piesienas sīkumiem!  Atlikusī diena gan brīva – tieši kā plānots, jo abi ar Madanu atkal esam norunājuši iet uz vietējo diskobāru. Tikai skumji, ka jāiet smirdošai, jo mūsu istabā nav ūdens ( pat ūdeni podā nevar nolaist). P.S. Ilzīte rafingā nepiedalījās – viņa bija mūsu fotogrāfs. P.P.S. labi, ka ir Ēriks! Viņš ir super! Tieši pateicoties viņam es uz diseni smirdīga negāju, jo viņš vēlīgi ļāva izmantot savu dušu! ANNA. 12.oktobris, piektdiena, raksta Inguna. Kalimponga –Phuetsholinga, Butāna Neatkarīgi no tā cikos katrs aizgāja gulēt, (daži četros no rīta), pamodāmies visi “Parkhotel” Kalimpongā. Brokastis 800, pekelēm arī bija jābūt kārtībā. Izbraukšana uz Butānu bija paredzēta 830, bet tā kā spītīgi turpinājām gaidīt brokastīs pasūtīto sulu (kuru tā arī nesagaidījām), izbraucām 845. ceļš, ja tā varētu izteikties, bija izklāts ar vieglām asfalta mežģīnēm, bumbu bedrēm un kārtējiem nogruvumiem. Pie tā gan jau ir pierasts. Braucam Siliguri virzienā, bet beigās iegriežamies apvedceļā, kura kartē nav. Divas reizes pa ceļam apstājoties izstaipīt kājas un izberzēt zilumus, 1445 veiksmīgi šķērsojam Butānas robežu Puetšolingā. Viesnīca atrodas ~ 200 m no robežas (Lhaki hotel). Ir sutīgs un karsts. Daži ļoti priecīgi metas dušā, jo iepriekšējā Parkhotel 2 dienas 2os numuros nebija ūdens. Samainām naudu ( te ir NU, kurss pret Indijas rūpiju ir 1:1) un laižam uz pilsētu pēc “drabiņām”. Cerības īpaši neattaisnojas, jo pārsvarā ir ikdienas preces vai rietumeiropas atdarinājumi, pie tam viss tirgus variantā. Ļoti precīzi atgriežamies uz vakariņām 1900, bet atrodam gidu (jauno, jo Madans aizbrauca atpakaļ) plēšam matus. Izrādās Butānā ir Indijas laiks + 45 min, un ir jau 1945. pie tam viņam nogadījusies ķibele, imigrācijas kantorī nav izdevies reģistrēt mūsu Butānas vīzas, jo tur katram jāierodas pašam. Mērkaķa ātrumā mūs ar pasēm zobos salādē autobusā un pārauj atpakaļ uz Indiju, bet tur atkal kreņķis: kantoris aiztaisīts 2000, bet mēs ierodamies 2010. daži sāk uztraukties, ka nu būs jānakšņo Indijā bez naudas ar pliku pasi pie dvēseles, bet mums pretimnākoši apsola, ka varēs reģistrēties rīt, 13. oktobrī 730. Tādi paši “bezvīzaini” pārbraucam atpakaļ uz Butānu, uz robežas neviens uz mums pat nepaskatās. Esam nopelnījuši vakariņas, kas pēc Indijas virtuves gan liekas bišķi pa pliekanu. Sāls un pipari tiek lietoti vairumā, bet visumā ēdiens ir garšīgs un sātīgs. Pirmo reizi pēc Latvijas dabūjām arī saldējumu. Pēc tam iestājas vispārējs atslābums, varbūt kāds kaut kur turpina padzert vakariņas, bet kopumā velk uz gultu. Rīt būs atkal jauna diena. P.S. tā kā esam palikuši pāra skaitā, Iveta ar Ēriku trāpījuši vienā numurā. Tad jau rītu redzēs.  Inguna P.S. Gulējām mierīgi, neviens pārāk skaļi nekrāca!  Iveta 13. oktobris, sestdiena, raksta Iveta. Phuetsholinga - Timphu Rīts sākas ar + 40 minūtes, jo esam Butānā! Bet lai sakārtotu dokumentus, pēc labām brokastīm dodamies atpakaļ uz Indiju.  O.K. no Indijas esam beidzot izbraukuši 13.10.2007. OK! Nevienam šaubu nav, ka dosimies tālāk! (tie reisi pār robežu bija ļoti smieklīgi).  tad vēl rāpiens ar tūristu busu uz muitu (somas nečamdīja), un dodamies Butānā! Gids vairāk par pāris minūtēm mūsu uzmanību neaizkavēja. Pieturas vajadzīgas i krūmiņu apmeklēšanai, i kauliņu izlocīšanai. Pārbrauciens ir pārbrauciens – Inese, Raitis, Ēriks zolē, citi klanās pusaizmiguši, Andža te dala, te atņem žetonus un atgādina, ka puse autobusa noguļ 200$.  Ceļš labi asfaltēts un 2008. gadā notikšot ceļa paplašināšana 2 rindu plūsmai, a to mēs braucām 10 km 2h. Apdzinām visus stāvošos, palaidām visus pretimbraucošos. Tuvojoties lenča laikam, pat pamanījāmies 2 sudraboti baltus pērtiķus ieraudzīt. Es saku, ka šie lepni neatkarīgie, a Indijā pērkaķīši sēdēja ceļmalās un bēdīgiem ģīmjiem uz mums raudzījās. Lenču jau mums piedāvāja special – tūristu paredzētajā vietā. Ir sajūta, ka tūristi un pamatiedzīvotāji nav kopā laižami. Pie sienas pasaules karte, a to, ka no Latvijas esam te bijuši tā arī neatķeksējām. (cits neviens pirms mums arī to nebija paspējis). Labi, domāsim par to un paturēsim sirdī un prātā. Oi, čeko gan te iebraucējus uz katra tilta, drošībai. Vēl viena atelpa uz Timpu un Paro satekupju vietas, kad pēdējais piegājiens līdz gala (.)am Timpu. Oi, no viesnīca excelent! (drabiņu veikala cenas arī). Līdz dineram dodamies tuvējā apgaitā, kas vainagojas ar pirmo T-kreklu pirkšanu. Kaulējamies, no 350 līdz 300 NU izdodas. (lielās somas atkal resnākas). Abas Ineses pamestas trepēs, jo vīri devušies vietējā azarta medībās ( arī ruma) – novuss ar knipjiem licies pietiekami aizraujošs , labi, Iveta, Inguna, Anna un Ineses sabīdām kokteili ar rumu (4 porc + cola), citus nemana. Ēriks, Raitis, Jānis laimīgi atgriezušies ar XXX Bhutan Rum un pepsi krājumiem, lielākam vakara mieram pasēd Nr. 301 + Inguna, Anna, Inese, Iveta. Anna mums atkal dodas uz disko. Ar labu nakti! 23.14 (vietējais laiks) Iveta. 14. oktobris, svētdiena, raksta Andris. Timphu Tā kā rakstu 2as dienas vēlāk, šis tas jau pazudis no atmiņas. Ir dien Timpu. Ēšana un dzeršana visas dienas garumā kā jau citas dienas. No rīta ar autobusu mūs aizved līdz karaliskai stupai, lielai un varenai un visapkārt vēl strādā. Apejam pareizā virzienā apkārt kopā ar nedaudziem vecākiem lūdzējiem. Tad mūs uzved kalnā no kura paveras skats uz pilsētu. Kalna galā neredzēti daudz mantru karodziņu, dažāda kalibra. Tad apmeklējam mini zoodārzu, kurā mīt viņu nacionālais zvērs – TAKINS – govs + kazas + svētā gara krustojums. Tālāk apmeklējam vairākas bodes, dažs arī kaut ko nopērk. Vēl nacionālais muzejs, daudz saskata līdzību ar Brīvdabas muzeju. Vēl pilsētā ir pat golfa laukums. Vēl klosteris, kur dzīvo ap 200 mūku, šeit apmeklējam tikai vidus telpu, varot citas skatīt tikai svētkos, tīrs jau nu baigi. Vakarā vēl bodītes ķemmējām, mēģinām atrast izlavētos asos ēdienus, bet neko šausmīgu neatrodam. Nopērkam buteles ar rumu par 65 NU, apskatam novusu - špīls butāniešu modē. Ar to arī šī dieniņa beidzas. Andris 15.oktobris, pirmdiena, raksta Daiga. Timphu - Paro Rīts sākas ar režīmā iekļautajām brokastīm. Tā kā laikam normu esam apēduši, zviedru galds vairs netiek klāts, mūs apkalpo individuāli. Pēc tam aši ceļā, jābrauc 55 km. Ceļu vēl arvien paplatina, secinām ka to dara indieši, jo ceļmalā ir liels “geto”, tipa strādnieku apmetnes, kurās dzīvojas bērni, suņi un sievietes. Uz ceļa strādājošām sievietēm līdzi ir mazi nu ļoti mazi bērni. Sievietes skalda akmeņus līdz šķembu lielumam un pēc tam ar rokām tās izlīdzina uz ceļa. Šodien gids ļoti “runīgs’, labi ja trīs teikumi pa divām stundām. Tauta Butānā vāc rīsu ražu, griež ar sirpīšiem, citi kuļ. Arī vienu mazu kuļmašīnīti pamanām. Paro pilsēta atrodas ūdenšķirtnē – ielejā izstiepusies gara. Tiekam iečekoti viesnīcā – individuālā kotedžtipa mājiņās un aši uz klosteriem. Pirmajā klosterī redzēt nav ko, jo tajā iemitinājušās gan valsts iestādes – tiesa u.c. gan mūki. Lūgšanu ēka tukša, tikai apgleznotas sienas un altāris. Prasām pēc kaut kā labāka, jo esam taču lasījuši. Bet mums par to “pusdienas” citā hotelī. Gids sveic Ingunu dzimšanas dienā. Starp citu arī Anna mammai pasniedza brokastīs torti. Pēcāk tiekam vesti uz drupiņām, pa ceļam parāda arī otro darbojošos klosteri, uz kuru vēlāk piespiežam gidu mūs aizvest. Klosteris atrodas stipri augstu daļa grupas dodas to apskatīt no skatu punkta. Lejā palikušās izpēta, kas džekiem zem halātiņiem un spēlē kārtis. Kāpējiem UH un AI un AI un UH. Tad šopings, kaut gan pirkt īsti nav ko. Vakariņas pēc grafika un turpinās dzimšanas dienas svinības. Daiga 16.okobris, otrdiena, raksta Ilze. Paro - Kalkuta – Bangladora - Goa Šodien Daigas! Miljons buču! Trakā ceļojuma diena ir klāt! Šodien jāiztur 3 lidojumi, lai tiktu pie okeāna saules ilgi gaidītās atpūtas Goa. Gulēt visi ( izņemot Annu un Ēriku, kuri “lasa” viens otram priekšā “grāmatas”)  dodas itin laicīgi – rīt 6.00 somām un pašiem jābūt uz “strīpas”. Rīts pienāk vēsīgs un kā atklājas – daži ir aizgulējušies – hi, hi – šoreiz vārdā nesauksim, jo kļūdiņa tiek labota zibenīgi – kavēšanās ir ne ilgāk kā 5 min. Tas tiek ātri aizmirsts, jo mūsu autobusiņš turpat pie viesnīcas “avarē”. Kamēr viesnīcā tiek sameklēts mazā busiņa vadītājs, kurš traucē mūsu busiņam apgriezties, paiet savas 15 minūtes. Izskatās, ka vietējie ir absolūti mierīgi. Neviens no mums jau neizrāda, bet jūtu, ka zināms satraukums pastāv. Vai paspēsim? Fortūna, kā visu ceļojuma laiku ir mums labvēlīga, traucējošā mašīna ir novākta (daži mūsu puiši izsaka diezgan “indīgas” piezīmes gan mūsu gida, gan mūsu šoferīša adresē  ), autobusiņš veikli tiek uz “taisnā ceļa”, visi atviegloti uzelpo un salec busiņā – Uz lidostu! Iečekojamies ļoti ātri, pirms tam no gida saņemam dāvanā tradicionālo šalli. Inese uzdāvina grāmatu par Latviju. . ceru, ka aizlīmētā aploksnē Anna un Ēriks ierakstīja arī kādu labu vārdu! Brokastojam lidostas kafejnīcā. Brokastis tādas paknapas.  un tagad uz lidmašīnu! Atā Butāna! Lidmašīna komfortabla, stjuartēm skaisti nacionālie tērpi – garie svārki un jaciņa pelēcīgi violetos toņos. Ēdam sviestmaizes un cepumus, ir sula tēja un kafija. Andrim “sadumpojies” vēders! Vai no lidostas omletes?! Nepaspējam īsti attapties kā lidmašīna jau samazina augstumu un attopamies atkal Indijā – Kolkatas lidostā. Tagad skriešus uz “iečekošanos”, lai tiktu līdz Bangladorai. Izdevās! Atkal pavceļamies un nolaižamies pa starpu vēl vienu reizi, tad atkal paceļamies un pēc kopumā 2.5 st. lidojuma esam Bangladorā. Mēs ar Inesi skrienam uz reģistrāciju lidojumam uz Goa. Pavisam maz laika. Pārējie gaida bagāžu. Viss izdodas lieliski, tikai mazs satraukumiņš neprecīzā līdostas meiteņu skaidrojuma dēļ – īsu mirkli šķiet, ka lidmašīna jau aizlidojusi.  izrādās, ka tā apmēram 30 minūtes kavējas. Nu varam atviegloti uzelpot! Gandrīz ar vienu kāju jau esam Goa! Gaisā jūtama jau okeāna elpa! Daži iepērk pērļu rotas lietas ( Inese, Ēriks, Raitis, Ivetiņa un es, Anna arī)), jūtamies patiesi laimīgi tikuši pie skaistām rotām. Esam ļoti komfortablā lidaparātā - Kingfisher. VIP vietu nav – visi vienlīdzīgi.  katram tiek dāvanu somiņa ar austiņām, pildspalvu un ēdampiederumiem. Ļoti glauni! Priekšējā sēdeklī ekrāniņš – iespējams skatīties vairākas programmas – ģeogrāfisko karti, lidojuma video, mākslas filmu u.c. eleganti! Atkal ēdam, ko tieši neatceros! Pēc 50 min esam jau Goa. Ir apmēram 17.00 pēc vietējā laika, temp. Ārā ~ +28, sutīgs! Sasēžam divās mašīnītēs, un traucamies uz viesnīcu! Šoferītis saka, ka būs jābrauc45 min. Braucam vairāk kā stundu. Ap 18.30 ierodamies Aldeia Santa Rita viesnīcā! Jau tumšs, sadalāmies pa istabiņām, dažiem tiek istaba ar “viesistabu”, dažiem trīs vienā ( istaba, virtuve un viesistaba), ir kondicionieris! Visi nedaudz saguruši, bet laimīgi pēc trakā ceļojuma! Sen nav ēsts! Jālūkojas pēc vakariņām. Izrādās, ka šķiroties no 220 rūpijām var “vicot” iekšā cik katram pa spēkam! Es tālu netieku – mute deg kā ugunī! Pat vienkāršie rīsi šķiet ugunīgi asi. Pārējie šķiet apmierināti. Rūdījums.  Un tad sākas vakara II daļa. Andžs uzsauc neskaitāmus “vecos mūkus” un kolu. Sākas Daigas jubilejas svinības! Ierodas vietējais “orķestris”. Puisis ar jauku balsi un samērā labu sintezatoru. Mūzikas ritmā visiem kājas cilājas, daži (Anna un Iveta) arī pie galda paspēj “izvingrināt” ķermeņa augšdaļu. Tomēr uz dejošanu pagaidām visi kūtri. Viesnīcas administrators mudina mūs dejot. Beidzot sadūšojamies visi reizē! Un aizrautīgais deju maratons sākas! Sākumā, vietējai publikai, kura pamatā ir indieši, par prieku, izbrīnu un pārsteigumu lecam tikai paši. Tad mēģinām iesaistīt arī viesnīcā esošos bērnus, kuri sākumā kautrējas, bet pēc īsas stīvēšanās jau lec kopā ar mums. Indiešu māmiņa mudina bērnus dejot. Paša gan atturīgi paliek malā. Mums ļoti aktīvi un ar sirdi un dvēseli lec Anna, Inguna, Iveta un Inese! Annai no matiem pil “ūdentiņš”. Bet acis spīd! Un kur piepeši saradušies tik daudz dejotgribētāji – bērni pidžamās un naktskreklos, pieaugušie un pat “čalmotais” indiuss (sikhs)! Traks karuselis! Un atklājas jauni talanti – Jānim jāmaina profesija – izrādās, ka viņš prot aizdedzināt bērnu dejotkāri, ka tie kļūst neapstādināmi! Jau kuro reizi puisis pie sintezartora pasludina pēdējon deju! Lec visi – Andžs dejo solo. Vareni!  Jautrība sit augstu vilni, ka pavāriem, kuri ar kāru aci vēro dancotājus virtuvē piedeg ēdiens, un no tās veļas “zili” dūmi. Daigai izdodas izkustināt galveno šefpavāru, pārējie aizmūk!  Patiešām, pirmais atpūtas vakariņš ir ļoti izdevies! Visi smaida un laimīgi saguruši dodas pie miera! Rīt jauna diena! To visu rūpīgi novēroja un eleganti fiksēja jūsu padevīgā kalpone Ilze. P.S. patiesība nebūtu pilnīga, ja nepieminētu faktu, ka Ēriks pēdējā lidaparātā “aizņēmās” metāla galda piederumus savai mājas kolekcijai,  godīgi atzīstos, ka tie tika ielikti manā somā un apejos visus lidostas dienestus un sargus, iznesti laukā. Tagad tie rotās Ērika viesistabu – hi – hi! Tā lūk! 17.oktobris, trešdiena, raksta Ēriks. Goa Labrīt! Pamostamies plkst 9.20 ar manu gultas biedreni. Pirmā īstā atpūtas dienā nekr nav jāskrien, nekur nav jābūt.. Bet brokastīs tomēr jāiet – ejam – sastopu citus, kas jau bijuši jūrā ( t.i. Indijas okeānā). Saēdamies brokastis, kas daļēji latviskotas – t.i. plāni ceptas bekona šķēlītes.. es pabaroju arī kaķi, jo es nejūtos novājējis pēc pēc vakardienas dejošanas un dziedāšanas.. Spēlēja vietējā kroga dzīvo mūziku, tik labus gabalus, ka dažus varējām dziedāt līdzi.. Šodien visi ejam šopingā, tad nu ejam lēni un neatlaidīgi. Manuprāt neatlaidība šopingā par labu, bet janu patīk, tad kāpēc gan NĒ.. Mēģinājām atrast pludmales (Velti!) restorānu beidzas ar to, ka mēs to atrodam uz galvenās ielas, ieejam un sasēžamies.. Inese, Jānis un es bijām “zelta gabalu” un akmeņu veikalā un iemantojuši “ārkārtīgi” nepieciešamas lietas – sevišķi Inese (mazā). Sapērkamies kārtējo reizi Darjelingas tēju, bet šoreiz suvenīriem, nevis garšai. Inese (lielā) un Raitis sabudina gandrīz visus braukt okeānā makšķerēt.. Vakarā pie Andža un Daigas apspriežam vēl dienas rezultātus un ejam uz “saldu dusu visiem maziem latvju bērniem”.. Saldus sapnīšus par lielajām okeāna zivīm! Ne asakas! Ēriks 18.oktobris, ceturdiena, raksta Jānis. Goa (cope) Šodien zivju diena! No rīta 7.00 visi nomiegojušies devāmies makšķerēt (izņemot Ilzi), iekāpām busā un braucam uz vietu, kur mūs iesēdinās laivā. Mūsu mašīna atrada īsto vietu, bet otra aizbrauca uz citu pusi. Šoferis esot pat teicis, ka zinot, kur braucot, bet – nekā. Kad ieraudzījām laivu, pārņēma neliels šoks. Sākām jau pārdomāt par kuģošanu, bet galu galā visi iekāpām un – aiziet uz copi! Kad bijām nobraukuši kādu stundiņu, piebraucām pie vienas akmeņainas saliņas un mūsu pavadonis teica, ka, la ejam peldēt, bet tā kā nebija noskaņojuma nevienam un arī pārģērbušies nebijām attiecīgi, kaut gan man gribējās peldēt, un ūdens arī bija tīrs un dzidrs, zaļgans. Devāmies tālāk un ieraudzījām delfīnu bariņu, kuri netālu pļuņķājās. Sākam copēt! Raitis noķēra pirmo zivteli, pēc tam jau pārējie arī sāka vilkt, kā nu kurš, cits lielu cits mazu. Sudrabzivis, akmenszivis un citas. Pusdienas ēdam uz salas, pludmalē, kur ganījās kazas ar ganu un suni. Pavadoņi ātri saslēja saulessardziņus, novāca atkritumus, vecās zivis no pludmales un sāka gatavot ēdienu. Malkas vietā šiem bija kokosa mizas, uz restēm uzlika folijā ietītus kartupeļus, zivis. Kamēr viņi taisīja ēst mēs gājām peldēt, bija ļoti silts, bet ne visai tīrs, smilšainas. Pa lielajiem akmeņiem dzīvojās daudz krabīšu un mēs viņus patrenkājām mazliet, bet noķert neizdevās. Man par brīnumu, liekot roku pie akmeņa, tas it kā sarāvās, palūkojos, tiešām akmens porās dzīvo gliemeži, kurus nevar atšķirt no akmens. Pusdienas vienkārši perfektas, ņam, ņam! , salātiņi, zivis un pēc tam vēl augļi. Visi labi paēduši devāmies prom no salas uz citu copes vietu, bet pēc pusdienām copes vairs nebija, braucam uz vienu, otru, trešo vietu kā nau, tā nau zive! Vienīgi pavadonis noķēra zivteli. Tā nu pacietības mērs bija pilns (dažiem) un nolemjam, ka metam mieru copei. Vakars beidzas ar šopī – šopī. Janka. Paldies Inesei un Raitim par skaisto ceļojumu. Bija patīkami iepazīt jaunus cilvēkus. Vienkārši tā bija fantastika!  Mīļas bučas grupai! Inese un Jānis 19.oktobris, piektdiena, raksta Inese. Goa Nu tā pēdējā atpūtas diena ir pienākusi. Ēriks vienā mazā šņabja bodītē pie viesnīcas sarunā visai grupai braucienu uz ūdenskritumu un garšvielu plantācijām. . jāizbrauc ir 8.30, brokastis gan nedaudz kavējas, bet mēs vienā “indiešu mierā” uz braucienu ierodamies 8.45. OK. Pēc vakardienas copes visi esam saulē uzcepuši savai ādai brūnu “kraukšķīgu garoziņu” , kaut gan tā nopietni neviens saulē apdedzinājies nav (izņemot Annu). Brauciens uz ūdenskritumu ir diezgan pagarš, kādas divas stundas. Galā sakāpjam 2os džipos, kas mūs vedīs pie ūdenskrituma pa rezervāta teritoriju. Izrādās, ka mums ir jāšķērso upe veselas 2as reizes. Pirms otrās upes ir ziedojumu vieta, kur mūsu gids aizdedzina un noliek vīraka kociņus, lai pielabinātu dievus, un brauciens pāri upei būtu veiksmīgs. Vienkārši jau nav – upe ir strauja un akmeņaina, tomēr pāri tiekam veiksmīgi. Pie ūdenskrituma mūs gandrīz uzreiz apstāj mērkaķu bars, kas mēģina kaut ko izdiņģēt, mums gan nekā īpaša nebija ko dot, dažam tik bija kabatā aizķērusies kāda konfekte. Ūdens kritums ir diezgan augsts – ap 300m, manā grāmatā gan rakstīts, ka divas reizes augstāks. Ūdenskritumā peldamies, mēģinot arī palīst apakšā – tas izrādās nav vienkārši, straume visu laiku dzen prom. Izrādās, ka ūdenskritums ir arī ļoti dziļš 30m. Kamēr mēs peldam, mērkaķi mēģina aizstiept kaut ko no mūsu mantām. Baibai pat gandrīz no degunpriekšas pamanījās aizstiept maisiņu ar dvieli. Vēlāk atkal sakāpjam džipos un brauksim, izrādās mūsējais nelec, noripojam pa ceļu no kalna un mašīna iedarbojas gan! Pa ceļam bijām domājuši apstāties pie indijas riekstu audzētavas, bet dēļ auto problēmām no šī nodoma atsakāmies. Piebraucam pie vietas, kur jāšķērso upe, tur izrādās viena mašīna jau ir iestrēgusi. Vietējie stumj, cīnās un neko nevar lāga izdarīt, mūsējie džeki uzloca bikses un iet palīgā, kā mūsējie pielika rokas, tā auto ārā gan. Ar dievpalīgu arī mēs tiekam pāri upei, vienubrīd gan likās, ka būs jāiet kājām. Tad braucam uz garšvielu plantācijām, kur mūs sagaida ar skaistām ziedu vītnēm, kuras tiek apliktas katram ap kaklu. Tur arī mums tiek pasniegtas pusdienas – “zviedru galds” ar dažādiem indiešu ēdieniem. Kamēr mēs ēdam, savelkas mākoņi, sāk pūst brāzmains vējš un tropu negaiss ir klāt. Mums izsniedz dažus lietussargus (visiem jau nepietika) un mēs dodamies skatīties garšvielas. Lietus gāze ir ļoti spēcīga, tādēļ laikam apskatam tikai dažas garšvielas – vaniļu, graudu piparus, kardamonu un muskatrieksta koku. Atpakaļceļā piestājam pie kokosriekstu pārdevēja, kur nobaudam negatava kokosrieksta pienu. Garšīgs, skābens, tikai saulē sasilis. Šis mums ir pēdējais vakars Indijā, tādēļ visa grupa dodamies uz jūras velšu restorānu okeāna malā. Uz restorānu dodamies pa tumšu taku gar okeāna malu. Tur mums tiek pasniegts Jumbo crab – milzīgs krabis, apmēram šķīvja lielumā (bez spīlēm), un King crab – nedaudz mazāks krabis. Tiek ēsts un dzerts uz nebēdu, kā nekā pēdējais vakars! Suminām visus ceļojuma jubilārus, tiek teiktas galda runas. Atgriežoties dažiem vēl negribas doties pie miera, tādēļ sarunas ar “vecajiem mūkiem” mūsu viesnīcas numurā notiek vēl ļoti ilgi.  20.oktobris, sestdiena, atkal raksta Inese. Goa – Deli – Amsterdama - Rīga No rīta mostamies lēni, iepriekšējais vakars tomēr ievilkās.  Jākrāmē somas un jāizskrien vēl pēdējā šopingā, izbraukšana no viesnīcas ir paredzēta 12.30. Visgrūtāk ir ar somu krāmēšanu, tās vienmēr izliekas par mazu, a mantu ta daudz.. Kaut kā somas tiek sastutētas uz mašīnas jumta, ar piebildi, ka jāskatās uz atpakaļ, ka kāda nenokrīt. Pa ceļam mūs vēl aptur dusmīgs indiešu ceļu policists, tad vēl iekļūstam sastrēgumā (pirmajā visu ceļojuma laiku), lidostā nonākam pēc 1.5st. Atkal mantu pārbaude, kuras laikā “uzkāpju uz grābekļa”, man atņem Ērika balzama pudeli, kuru es ieliku savā somā, kaut gan man bija pārliecība, ka neatņems, visi par to ir ļoti sašutuši, kaut gan pārbaudītājiem Ilze centās ieskaidrot, ka tās ir zāles. Nu neko darīt, Latvijā pirkšu vietā, tik tas jau vairs nebūs tas.  Ielidojam Deli lidostā, tur izrādās ir jābrauc ar autobusu no viena termināla uz otru, kas izvēršas par ekskursiju pa lidostas iekšējo teritoriju, vērojot kā nolaižas lidmašīnas. Deli starptautiskā lidosta gan ir murgs! Iekšā lidostā laiž tikai 3 st. pirms izlidošanas, tur jāstāv 1. rindā. Tad jāstāv 2. rindā, lai pārbaudītu lielo bagāžu, tad 3. rinda, lai iečekotos lidmašīnā un nodotu bagāžu. Bagāža tiek rūpīgi svērta un par virskilogramiem tiek prasīta maksa – 30 Eur - par katru lieku kilogramu. Inguna un Ēriks arī samaksā, citi gan pārkrāmē somas, lai tas nebūtu jādara. Pēc tam ir jāstāv 4. rindā pie pasu kontroles, kas vēlāk sadalās vēl vairākās rindās. No Indijas ārā tiekam izlaisti veiksmīgi, un tad nokļūstam tax free zonā. Nopērku šampi ar domu, ka turpat arī to izdzersim, izrādās nekā nebija. Tas tiek iepakots maisiņā un man paziņo, ka varēšu to saņemt tikai pie iekāpšanas lidmašīnā.  Pārējiem iznāk tāpat ar “veco mūku” un citiem dzērieniem. Tad bija jāstāv vēl 5. rindā lai pārbaudītu rokas bagāžu, ka nav kādam “bumba” somā. Izstāvam arī šo, cerējām, ka tur vismaz būs kāda kafejnīca ar kaut ko dzeramu, izrādās, ka ir tikai pāris bufetes, kurās var nopirkt tikai kafiju, tēju un kolu. Kāda vilšanās! Tā kā lidmašīna uz Amsterdamu izlido nevis 00.50 bet 02.30, tad mums nākas vēl ilgi nīkt šajā bardakā, laiku īsinam kā nu kurais, cits paguļ, es ar Raiti un Ēriku spēlēju zoli. Lidojums pagāja ātri, jo bija nakts un daudzmaz visi gulēja. Ir jau 21.oktobris, bet dienas ir saplūdušas kopā, vienā veselumā. Amsterdamas lidostā daži dodas uz šopingu. Lielākā daļa grupas pulcējas pīpētāju kafejnīcā, kur tiek risinātas “sarunas ar veco mūku” un vēl dažiem dzērieniem. Manu šampi tā arī neatveram, mani deleģē vēlreiz “uzkāpt uz grābekļa”, jo pārliecības, ka neatņems, jau nav. Izrādās, ka tomēr neatņēma, jo pudele bija “pareizā” maisiņā ielikta. Lidojam uz Rīgu. Esam mājās!  Atgriežamies mājās Indijas saules siltuma sasildīti, vēja noglāstīti un pārpilni ar ceļojuma iespaidiem. Es laikam esmu iemīlējusies Indijā, noteikti zinu, ka braukšu vēl!  Patika gan kalni, gan cilvēki, un pilsētas arī, ar visu indiešu “kārtību” visapkārt. Indija tiešām ir “dievzemīte”, domāju, ka gan jau turienes cilvēki viņu vairāk sakārtos, lai nebūtu visapkārt nabadzība, kaut gan domāju, arī nabagie tur nelaimīgi nav, viņi vienkārši pieņem dzīves īstenību, tādu, kāda viņa ir, un ir priecīgi par katru dienu. Inese


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais