Ar velosipēdu pa Gruziju - 4.daļa

Imants Jurevičius 09.04.2012 9 min lasīšanai

Davit-Gareji

6-os no rīta modāmies, atvadījāmies no saimniekiem un steidzāmies prom. Ceļš ciemata centrā asfaltēts, bez sevišķām bedrēm, bet slapjš un no vienas vietas klāts govju pļekām, kuras, laikam vēl estētiskāka skata radīšanai, kāds pa nakti vienmērīgi izlīdzinājis visa ceļa platumā un garumā. Pa nakti bija lijis. Jau pēc kādiem 30 metriem mūsu kājas līdz ceļiem klāja maiga kārtiņa ceļa virskārtas labumu, kuri laikam pievilināja ceļmalās no nakts dežūras snaudošos suņus, kuri ātri vien savā starpā apmainījās ar informāciju par mūsu klātesamību un vienprātīgi steidzās atmazgāt mūsu stilbus. No mājas uz māju mēs kautrīgi centāmies atgaiņāties no šiem stilbu laižām, vienlaikus attīrot ceļu no visiem liekajiem akmeņiem.

Kad bijām izlauzušies no ciema, nonācām uz šaura un akmeņaina ceļa, kurš mazliet ieslīpi gāja lejup un ļāva ar cienīgu ātrumu tuvoties ielejai. Visu laiku bija jābremzē un jāmēģina izvairīties no galvaskausa izmēra un mazliet mazākiem, bet pavisam spiciem, laukakmeņiem. Brīnumainā kārtā uz tā ceļa tās pusstundas laikā pat riepas nepārsitām. Pa ceļam vajadzēja palaist garām divus pretī braucošos Zilus, kuru vadītāji kaut ko centās mums vēstīt, pieliekot rādītājpirkstu pie deniņiem.

Tikuši lejā līdz krustojumam, atskārtām, ka prieki beigušies un tagad atkal pret kalnu jābrauc, lai paceltos uz apmēram 1km augstumu. Laiks brīnišķīgs, mazliet mitrs, bet tomēr saulains rīts, gani no vietējām mājām dzen uz ganībām govis, kazas un aitas. Kādu laiku pa starp ābelēm, bumbierēm un plūmēm ejošo asfaltēto ceļu mināmies pret kalnu, bet drīz mūsu entuziasms noplaka un sākām velosipēdus stumt. Stūmāmies kādas stundas divas, kamēr sasniedzām kalna galu. Pa ceļam apdzinām ganu ar govju baru un mūs apdzina kādi divi žiguļi. Gandrīz jau pašā kalna galā pie viena gana, kura milzīgie kaukāzu aitu suņi pašapliecināšanās kāres pilni jau steidzās mums pretī, bet sakautrējās sava saimnieka rungas (ganu nūja) priekšā, uzpildījām dzeramā ūdens pudeles.

Kalna galā skatam pavērās neliela ieleja ar ezeru tās vidū. Mums jābrauc lejā no kalna uz ieleju un tad atkal jāstumjas augšup tik pat lielā kalnā tās otrā pusē. Prieks par iespēju laisties lejup no kalna, protams, bet tas priekšā esošais nākamais kalns draudzīgs neizskatījās. Pulkstenis ir kādi 10 no rīta un jau esam samērā nomocījušies. Saule vēl pat nav tā īsti sākusi karsēt. Šodien vēl neesam redzējuši mākoņus un ceļa malās arī vairs nav koku, kuru ēnā varētu patverties no saules, atpūsties. Atbilstoši kartei, kaut kur lejā nākamajā ielejā vajadzētu būt vēl vienam ezeram, kurā varētu nomazgāties un atvēsināties. Lūkojoties ielejā, atcerējos Levana teikto, ka šajā vietā ar mašīnu braucot ~40 km nav sastapis nevienu cilvēku. Skatam paveras tas, ko, kā mēs vēlāk uzzinājām, sauc par „zaļo tuksnesi” – neviena koka vai dzeramā ūdens avota un blīvi savijusies, līdz ceļgaliem gara, kupla, kalnus viscaur pārklājoša zāle, kas čum un mudž no kukaiņiem un putniem, cik vien tālu var redzēt.

Nobrauciens uz ieleju bija pat ļoti patīkams, jo ceļš bija labs un automašīnas te retums. Kādu stundu, pusotru stūmāmies pret kalnu. Gandrīz jau pašā kalna galā, kur ceļš no taisna bija pārvērties par serpentīnu, mūs apdzina ar cilvēkiem piebāzts mikroautobuss („maršrutka”), kas mūs izbrīnīja, jo nevarējām īsti saprast, uz kurieni šie cilvēki brauc. Kartē mums priekšā it kā ir atzīmēts vēl viens ciemats, bet šķita, ka diez vai tas būs labāks par to, kuru no rīta pametām, jo vēl tālāk nekurienē un, lai no turienes izkļūtu civilizācijā, jāmēro tas pats 50 km garais ceļš, pa kuru atbraucām – te pie Azerbaidžānas robežas ir strupceļš. Nodomāju, ka tā laikam kaut kāda Gruzijas sociālā politika pierobežas attīstībai –nabagu bezmaksas vizināšana ar mikriņiem.

Šī kalna galā mums patiešām pavērās gaidītais skats – ezers (+dīķis otrā ceļa pusē) ielejā, kurā varētu nomazgāties, un pie kura varētu ieturēties, skatoties viļņu ņirbēšanā. Traucāmies lejup. Ezers mani nepatīkami pārsteidza, jo tuvumā vairs tik simpātisks neizskatījās – dubļaini krasti un aizdomīgi duļķains ūdens. Iekšā kāpt neuzdrīkstējāmies. Turpat ceļa malā turot riteņus ātri kaut ko apēdām un steidzāmies prom no vilšanos sagādājušā ezera. Vēlāk uzzinājām, ka šādi ezeri kalnos izveidojušies sniegu kušanas rezultātā – sastāvējies ūdens, un tas derīgs dzeršanai tikai govīm, jo ir sālsūdens. Tikai nepadomājiet, ka ziemā gruzīni kalnu galotnes kaisa ar sāli, lai neslīd; sālsūdens tur ir dēļ iežu sastāva. Dzeramais ūdens tajā reģionā reizi mēnesī tiek piegādāts pa ūdensvadu no ar dzeramo ūdeni bagātajām ~50 km attālajām ielejām. Iedzīvotāji tad cenšas piepildīt ar ūdeni visus iespējamos traukus, lai mēnesi varētu iztikt. Vēl viens ūdens avots, protams, ir lietus, bet šāda parādība šajā Gruzijas reģionā ir reta. Vasarā ikdienu šeit ir 35-40 grādu karstums un neviena koka, zem kura paslēpties no saules.

Nākamās dažas stundas veltījām, lai uzstumtu velosipēdus ceļojuma laikā vienā no stāvākajiem kalniem, kārtējo reizi sasniedzot 1km augstumu. Papriecājāmies par brīnišķīgajiem dabasskatiem un, kādu laiciņu pabraukājot augšup-lejup pa kalnu galotnēm, sasniedzām nobraucienu uz ieleju. Tālu lejā skatam pavērās palielās ielejas centrā izvietots ciemats - Udabno, kuram apkārt pļavās ganījās palieli liellopu bari. Sevišķi daudz cilvēku tur nedzīvoja, tikai daži tūkstoši, bet arī tik lielu ciemu mēs nebijām gaidījuši atrast tādā nomalē. Galvā pazibēja doma, ka tur varētu atrast kādu veikalu. Nobrauciens bija tik garš un stāvs, ka no lielā ātruma ne tikai gandrīz pazaudēju cepuri, bet arī trūka elpas. Šķita pavisam nepieņemama doma, ka lejā no kalna var braukt mierīgi, visu laiku bremzējot, ja tik daudz laika un spēku esi patērējis, lai tajā uzrāptos – jābrauc, lai bauda un mazliet arī asas sajūtas.

Iepriekšējā ciemata suņu armija mums joprojām bija spilgtā atmiņā, tāpēc īpaša entuziasma mīties cauri ciematam nebija, bet neko darīt. Krustcelēs nogriezāmies pa smukāko ceļu un samērā ātri atskārtām, ka tas iet apkārt ciematam, nevis ved ciematā, kas mūs patiesībā visnotaļ apmierināja. Pie vienas no pēdējām mājām pirms došanās tālāk ‘zaļajā tuksnesī’ nolēmām ‘pamēģināt uzpildīt ūdens krājumus un apstājāmies, kur nupat viens žigulis bija piestājis. Saimnieki iedeva ūdeni un aicināja palikt kādu laiku atpūsties, karstumu pārlaist. Ņemot vērā, ka vēl pat nebija pusdienlaiks, nolēmām saimnieku laipno piedāvājumu tomēr atraidīt, turpinot ceļu uz Davit Gareji. Tad mums piedāvāja atpakaļceļā pie viņiem iebraukt atpūsties un varbūt palikt pa nakti, uz ko atbildējām ar pieklājīgu piekrišanu.

Kāpām uz riteņiem un turpinājām ceļu. Izbraucot no ciemata, viens apaļīgs vīrs pa pļavu mums blakus jāja un kumeļš tam nopakaļus skrēja. Viens uz otru paklaigājām, lai noskaidrotu, kurp dodamies, un secinājām, ka gala mērķis mums viens un tas pats. Viņš uz Davit- Gareji tirgu dodas, laikam kumeļu pārdot. Asfaltētais ceļš viņam nešķita interesants un ar abiem zirgiem aizjāja pa pļavu. Īstena kalnieša iespaidu atstāja, kurš visas takas zina un kalniem apkārt iet, nevis pāri kāpj.

Vairāki augšup-lejup +40 grādos bez nevienas ēnas, jo koku un mākoņu nebija un ceļš pa kalnu galotnēm locījās, mūsu ūdens rezervēm tuvojoties izsīkumam, pa galvu sāka šaudīties domas par nāvi no saules dūriena vai aizrīšanos ar saviem sviedriem. Pāris kilometrus pirms mūsu galamērķa - Davit-Gareji klostera, nonācām krustcelēs, kur novērojām samērā aktīvu satiksmi (20 min laikā veselas divas automašīnas redzējām), jo pa vienu no ceļiem varēja aizbraukt uz Azerbaidžānu (~5km līdz robežai) un pa otru ceļu uz vēl kaut kurieni. Tas tiek izmantots arī, lai uz klosteri nogādātu tūristus. Viens vācu tūristu autobuss mūs apdzina gandrīz pie paša klostera, kaut gan es kādu pusstundu pūlējos to nepieļaut. Gruzijā no kalna var ātrāk nobraukt ar velosipēdu nekā auto, jo ceļi ir visnotaļ bedraini, sabrukuši.

Davit-Gareji ir ne tikai tūristu iecienīts klosteris, jo interesanti taču paskatīties uz ~100 mūkiem, kas kalnu tuksnesī vienā klintī sev dzīvošanai izcirtuši alas, bet arī svētvieta, kuru labprāt savā teritorijā iekļautu Azerbaidžāna. Klosteris un baznīca joprojām darbojas, tāpēc viss komplekss apskatei nav pieejams. Īsi sakot, alās pie mūkiem mūs nelaida. Atlika vien no tāluma noskatīties uz izžautajām drēbēm pie alu ieejām. Pie vienas alas redzējām arī satelītšķīvi, kas laikam palīdz uztvert Dieva vēstījumus. Pie klostera bijīgi uzpildījām savus ūdens rezervuārus ar svētūdeni, pāris stundas pazvilnējām pie klostera atrasto pāris koku paēnā, paēdām, vērojām debešķīgo kalnu ainavu, un neilgi pēc pusdienlaika devāmies atpakaļ uz Udabno ciemu.

Par klosteri vairāk informācijas un pāris smukas bildes var atrast šeit: http://georgia.travel/travel2/?site-path=things/cave/&id=21&site-lang=en

Saule joprojām cepināja no visas sirds un mūsu ūdens krājumi pilnībā bija beigušies, kad līdz ciemam bija palikusi ~stunda – vēl viens kalns, kurā jāuzstumjas. Uz tā kalna mūs noķēra iepriekš satiktais jātnieks, kurš arī devās atpakaļ uz Udabno. Kumeļu bija pārdevis. Izrādījās, ka viņš uz kaut kādu citu Davit-Gareji bija devies, nevis klosteri. Piedāvāja mums palikt pa nakti pie viņa – 2. māja pa kreisi, kad būsim iebraukuši ciematā. Teicām, ka mums naktsmājas laikam jau sarunātas pie viņa kaimiņiem, bet, ja tur kaut kas noies greizi, tad gan pie viņa dosimies. Atvadījāmies un jātnieks aizjāja pa pļavām.

Udabno sasniedzām pēcpusdienā. Bijām vājprātīgi pārguruši, izslāpuši un vārdos grūti izsakāms prieks mūs pārņēma, kad ūdeni iepriekš devušie ļaudis patiešām mūs uzņēma savās mājās un ieveda vēsā viesistabā atpūsties. Ja nemaldos, uz sitienu izdzēru atnesto pusotru litru ūdens, kas saimnieku meitu mazliet uzjautrināja.

Mājās durvju nebija un ārdurvju vietā bija aizskariņš. Tādā pašā veidā arī pārējās telpas bija nodalītas. Saimnieku meita padzirdējusi, ka mēs jau bijām plānojuši šonakt gulēt guļammaisos pļavā, sāka par šo vājprātīgo ideju smieties un pastāstīja, ka čūsku šejienes biezajā zālē čum un mudž, tai skaitā ļoti indīgas. Sapratu, ka to pulkā mūsu odze būtu sīka un nekaitīga ķirzaka. Reiz čūska bija ielīdusi mājā un naktī viņu sakodusi rokā – jauniete gandrīz nomira. Kad pļavu pļauj, tad traktora vadītājam ir visu laiku jāuzmanās, lai kāda gaisā uzmesta čūska neiekož – tās tur uz visām pusēm lido. Paldies Dievam, ka bijām aprunājušies ar šiem jaukajiem cilvēkiem, kas mūs uzaicināja pie sevis pa nakti palikt. Čūsku pļavās mums būtu plāni klājies.

Grīda bija no akmens plāksnēm, tāpēc radīja patīkamu vēsumu. Man par lielu pārsteigumu televizorā viņiem bija vairāk kā 100 kanālu – satelīttelevīzija. Lai gan saimnieki nemitīgi atkārtoja, ka viņi ir ļoti nabadzīgi cilvēki un ka dzīve šeit laukos ir grūta, radās sajūta, ka viss dzīvei nepieciešamais viņiem tomēr ir un badā viņiem nenāksies mirt.

Dažus vārdus noteikti būtu jāpasaka par ģimeni, kas mūs uzņēma. Saimnieki bija sasnieguši pusmūžu, kur saimniece teju visu dienu pavada atsevišķi uzceltajā virtuves mājā, gatavojot ģimenei ēst, sienot sieru, cepot maizi, kā arī apkopj pārējo mājas soli, kamēr saimnieks visu dienu pavada smagi strādājot uz lauka vai ar citiem ciema vīriem cenšoties kārtējo reizi salabot 70.os gados ražoto traktoru. Viņiem ir divi vai trīs dēli un viena meita. Dēli pilngadīgi un palīdz vecākiem ģimenes saimniecību kopt: viens kopā ar tēvu uz lauka ar traktoru strādā, otrs gana lopus un trešais, vai nu kalnos par ganu devies vai arī Turcijā darbu meklē. Bet iespējams ir tikai divi dēli, jo to sarunas daļu par dēliem īsti labi nesapratu un arī atmiņa klibo. Meitai teju 18 gadu (jaunākā ģimenē), skolojas pilsētā, dzīvojot pie kādiem radiem un pa vasaru atbraukusi dzīvot uz laukiem, lai palīdzētu vecākiem. Viņa arī bija galvenais mūsu viesos uzņēmējs. Krieviski meitene nesaprata, tāpēc sazinājāmies angliski. Viņas vecāki savukārt angliski nesaprata un ar viņiem krieviski runājām. Respektīvi, kad telpā bija abu paaudžu pārstāvji, tad mums vienlaikus sanāca runāt gan angliski, gan krieviski, lai visi saprastu, par ko runājam.

Kad teicām, ka gribētu apskatīties veikala sortimentu, meitene mūs izveda pastaigā pa ciemu. Veikals izrādījās dislocēts vienkāršā dzīvojamā privātmājā, kurai visapkārt bija tāda pati betona sēta, kā lielākajai daļai ciema māju. No ārpuses mēs neredzējām neko, ar kā palīdzību mēs varētu patstāvīgi atrast šo veikalu. Kad iegājām iekšā mājas pagalmā, protams, bija vēl jāatrod mājas iemītniekus, lai kāds atvērtu veikalu. Neko daudz gan tur nenopirkām.

Iznākot no veikala, mūsu pavadone norādīja uz garāmbraucošo busiņu un drīz vien sapratām, ka arī tas ir veikals. Metāmies tam pakaļ un noķērām pēc pāris kvartāliem. Tur sapirkāmies dārzeņus un augļus.

Vakariņojām kopā ar ģimenes vīriešiem, jo vīriešiem ar sievietēm laikam nav paredzēts kopā ēst. Tas tā vienkārši pieņemts tā. Madaru, protams, prom nedzina, jo abi esam viesi. Ēdiens bija pagalam vienkāršs, kaut gan varēja just, ka galdā likts mazliet vairāk nekā ģimenē ierasts ikdienā. Mums ļoti garšoja un bija skaidrs, ka tas viss tepat izaudzēts, saimnieku patiešām smagā darba augļi. Lauku darbi saulē +40 grādos, ja nav koku, kur patverties, un ūdens, ko padzerties vai sviedrus noskalot, rada patiesu cieņu.

Vakariņu laikā ar saimnieku runājāmies par visu pēc kārtas un kopumā bija jūtams sarūgtinājums ar pastāvošo valsts varu. Bez grūtībām varēju iztēloties saimnieku ar veco traktoru šturmējam valdības vīru ēkas. Vislielākā bēda, ka nav iespējams jaunu traktoru nopirkt, jo kredītprocenti ir ļoti augsti – 20-30 % gadā. Viņš man tā arī nenoticēja, ja Latvijā procentu likme nepārsniedz 5- 10 % un traktori maksā lētāk. Alkohola nebija, jo Udabno nav vīna darīšanas reģionā.

Pēc vakariņām saimnieki mūs aizveda uz mazgāšanās telpu, kur stāvēja baļļas ar silto ūdeni un ziepēm. Vispirms mazgāties sūtīja Madaru, pēc tam mani un tikai pēc tam arī pārējie mazgāties devās. Ja uz ēšanu vīriešiem priekšroka, tad uz mazgāšanos priekšroka ir sievietēm.

Pēc mazgāšanās mūs uzreiz aizvadīja uz otro stāvu, kur ierādīja milzīgu saimnieku gultu galvenajā istabā. Kur paši saimnieku gulēja, nav ne jausmas, bet bija skaidrs, ka mums kā viesiem viņi bija atdevuši visu to labāko, kas viņiem bija.