Ciemos pie dabas bērniem Orinoko Deltā

  • 4 min lasīšanai
  • 20 foto

18. novembrī tiekam sasēdināti mašīnās, un sākas ilgais brauciens no Ciudad Bolivar uz upes piestātni, no kuras tālāk ar laivām jānonāk mūsu kempingā Orinoco Eco camp. Tas uzbūvēts uz pāļiem dziļi džungļos, kur saticībā ar dabu dzīvo visdažādākie putni un zvēri, kā arī Varao cilts indiāņi. Sākotnēji tika plānots, ka dzīvosimies citā, lielākā bāzē, bet tajā esot noplīsis elektrības ģenerators. Kempings izrādījās pat ļoti jauks, un tūres organizētājs Osprey Expeditions caur kempinga vadītāju atsūtīja mums naudas starpību, tāpēc iemesla būt neapmierinātiem nav nemaz. Iekārtojāmies savos mitekļos, kas sastāv tikai no palmu lapām veidota divslīpju jumta. Kad paisuma dēļ upē ceļas līmenis, jumta malas pazūd ūdenī. Gala sienu nav, tikai ieejas durvju vietā ir iekārta palmu lapa. Otra gala sienas nav, lai neaizsegtu skatu uz upi, kas sākas tieši zem mitekļa. Bēguma laikā viss krasts ir dubļains, un pārvietošanās notiek tikaipa laipām. Vienīgās mēbeles – matracis uz paaugstinājuma, kas ietīts moskītu tīklā, tad vēl zems galdiņš, uz kura ir svece (pēc 22:00 izslēdz strāvas ģenerātoru), un daži iekārti grozi mantām.

Iepazīstamies arī ar kempinga pieradinātajiem putniem un zvēriem, no kuriem visvairāk uzmanības izpelnās jaukā kapibara, kas ņurd, kad viņai kasa sānu.Viņa māk palikt uzmācīga, jo viņai ļoti patīk košļāt viesu bikšu galus.

Vēlāk izrādās, ka mūsu miteklis Nr 3 ir arī suņu māja, jo abi kempinga suņi nāca gulēt pie mums. Vēl kempingā bija daudz dažādu papagaiļu, bridējputnu, un kāds mistisks nakts putns, kurš vēlā vakarā allaž tajā pašā vietā nolaidās, lai saņemtu savu zivi. No kempinga piestātnes labi varēja saskatīt pāris peldošus baļķus, uz kuriem izlīda sauļoties kādi padsmit bruņurupuči. No rītiem koku galotnēs ložņāja kapucīnu pērtiķīši, kas lobīja pākstis, un visu lieko metā uz laipām. Nu īsts zvēru dārzs!

Drīzumā dodamies pirmajā laivu izbraucienā, lai redzētu arī pārējos džungļu iemītniekus. Jau ceļā uz kempingu pamanījām nabadzīgos indiāņu mitekļus, kas arī bija uz pāļiem, bez sienām, un atšķirībā no mūsu kempinga – bez ģenerātora. Visa viņu iedzīve kā uz delnas vai nu mētājās uz apaļkoku grīdas, vai bija iekārta pie griestiem. Apaugt ar mantām viņi nevar, jo bieži savus mitekļus maina, un tad no viena stumbra izgrebtajā laivā tiek ņemts tikai pats svarīgākais. Upes ūdens nemaz nav dzidrs, un liekas dīvaini, ka vietējie to tādu arī dzer. Šī netīrā ūdens dēļ visi bērneļi staigā ar lieliem piepūstiem punčiem. Visapkārt netīrība un nabadzība.

Es nemanīju bērnu rokās nevienu rotaļlietu. Tā vietā bērniem bija iecienīta rotaļa ar krāsainiem pudeļu korķīšiem. Ja pareizi sapratu, galvenais uzdevums bija trāpīt pa pretinieka korķīšiem, izsviežot savējo ar īkšķa knipi. Vismaz pa upi atpludinātu plastmasas pudeļu un korķīšu te netrūka.

Mēs pa upi tiekam vizināti tādās pašās vienkoču laivās, lai klusi slīdētu pa ūdeni, un neizbaidītu džungļu radības. Un to ir daudz – visdažādākie papagaiļi, tukāni, un citi krāsaini, man nezināmi putni, kā arī ūdeni ik pa brīdim savirmo upes delfīni, bet kokos sēž un lielu troksni rada bļauru pērtiķi. Tie ir lēni un īstenībā viegli pieveicami, tāpēc viņi tā sēž un visi barā bauro, lai atbaidītu savus pretiniekus. Šis un vēl daudzi citi trokšņi arī rada visīstāko džungļu noskaņu.

Ar laivām piestājam pie kādas nometnes, kas ir uzbūvēta uz šim apvidum liela retuma – zemes pacēluma. Te arī ir sastādīti visdažādākie tropu augi, un mēs tiekam pie lielas, gatavas papaijas un pāris citroniem priekš mūsu „Cuba Libre”, kas vakarā jāiedzer par godu valsts svētkiem. Saulei rietot vēl kādā upes līkumā piestājam pamakšķerēt piranjas. Kempingā atgriežamies jau ar tumsu, un mums ir sagatavots patīkams pārsteigums – visa kempinga teritorija izgaismota ar lāpām, un šī vieta tagad izskatās īpaši romantiska. Garšīgi pavakariņojam, un liekamies gulēt, lai uzkrātu spēkus nākošās dienas piedzīvojumiem. Miteklī ik pa brīdim iešaujas kāds sikspārnis, bet tepat virs ūdens savu vakara deju uzsāk fosforescējošie kukaiņi, velkot gaisā haotiskas, gaišas švīkas. Dzirdam, ka kaut kas šļakstinādamies tuvojas mūsu miteklim, un uzrāpjas uz grīdas, bet tā ir tikai mūsu kapibara, kas atnākusi paskatīties, vai gadījumā neesam aizmirsuši salikt grozos savas bikses. Tā kā nekā žļembājama tā neatrod, tad dodas apraudzīt pārējos viesus.

19. novembrī paredzēti vēl vairāki izbraucieni ar laivām gan ciemos pie indiāņiem, gan džungļu iemītniekiem. Es pamostos jau agri, lai pirms brokastīm paspētu pamakšķerēt piranjas turpat no piestātnes. Pāris plaukstas lieluma eksemplāri nonāk arī manā pītajā groziņā. Makšķerēšana ir amizanta, jo vispirms ar kāta galu pamatīgi jāsakuļ ūdens, imitējot kāda ievainota putna vai trakojoša zivju bara skaņas, un zobainie plēsoņas ir klāt. Pavadiņas vietā ir kapara vads, ēsmas vietā der jebkāds gaļas gabals. Kad meitene no virtuves upē ielej samazgas, viss upes ūdens vienkārši sāk vārīties, un man sākas īpaši laba cope. Šī trakā zivju ņemšanās piesaista arī kāda kaimana uzmanību, kas gan tuvāk par 10 metriem man klāt nolēma nepeldēt.

Īpaši ilgi atmiņā paliks ciemošanās pie indiāņiem, kas, neskatotis uz skarbajiem dzīves apstākļiem, jūtas džungļu pasargāti un pabaroti, un mums par lielu pārsteigumu – viņi ir smaidīgi un laimīgi. Viņi pat nezina, cik viņiem gadu! Man radās pārliecība, ka tie esam mēs, kas ir nelaimīgi, jo mūžīgi dzenamies pēc mantas. Pilnai laimei, kā izrādās, neko daudz tiešām nevajag- tikai labu veselību. Oficiālu ienākumu viņiem nav. Kādus 30 EUR varot dabūt par pārīti noķerto lielo papagaiļu, bet nauda ir vajadzīga galvenokārt drēbēm, putraimiem un garšvielām, viss pārējais ir džungļos.

Lai saprastu, cik džungļi patiesībā ir skarbi, tiekam palaisti pastaigāt kādā brīvi izvēlētā biezoknī. Ķermeni uzreiz noklāj odu simti, bet vāciete gandrīz līdz ceļiem iegrimst dubļos. Mūsu laiviniekam palūdzu nodemonstrēt, kā viņš uzkāpj plikā palmas stumbrā. Un viņš to patiešām izdara, pirms tam ātri no lapām uzpinot cilpu, ko apmest ap kājām.

Pēc atgriešanās kempingā samakšķerēju vēl piranjas, un palūdzu tās uzcept vakariņām. Pēc garšas mazliet atgādina mūsu asarīti, tikai taukaināka un asakaināka zivs. Kempings ir gaumīgi ierīkots, un te ir tāds miers, ka varētu tādā bezrūpībā te nodzīvot nedēļu vai pat vairāk. Laiks ir silts, mākoņains. Dažreiz nogāž lietus, bet vienmēr, kad esam kempingā. Arī šajā kempingā satiekam divas latviešu meitenes, kas pa Venecuēlu ceļoja „uz savu galvu”. Diezgan raibi esot gājis, bet viss ir pa spēkam, ja vien kaut nedaudz pārzina spāņu valodu.

20. novembrī diemžēl jāšķiras no Orinoko un džungļu bērniem, kā arī mūsu ceļabiedrenēm ar trīsgadīgo puišeli. Viņi tālāk dosies apskatīt zvērus vēl citā vietā, un tad dosies atpūtā uz Margaritas salu. Mums ar sievu un četriem latviešiem ceļš turpinās uz citām Karību jūras salām – Los Roques salu arhipelāgu, kas ir tūristu mazāk apmeklēta, bet mūsuprāt interesantāka vieta. Par to tad arī stāsts nākamajā aprakstā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais