Rietumāfrikas pērle - Mali.

Kārlis Ielejs 18.03.2012 19 min lasīšanai 600 foto

Mali Republika - lielākā Rietumāfrikas valsts (platība 1240,192 kv. km., 24.lielākā pasaulē (sk. https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/rankorder/2147rank.html)), iedzīvotāju skaits - ap 15,8 miljoni (2011.g.), galvaspilsēta - Bamako, galvenās reliģijas: islāms (ap 90% iedz. musulmaņi), vietējās tradicionālās reliģijas (animisms), kristietība, valsts valoda – franču valoda, galvenā vietējā sarunvaloda – bambaru valoda, naudas vienība – Rietumāfrikas CFA franks; CFA 1000 = aptuveni LVL 1,13. Galvenās eksporta preces: kokvilna, zelts, mājlopi. Mali ir trešā lielākā zelta ieguvējvalsts Āfrikā (aiz Dienvidāfrikas Republikas un Ganas), un arī viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē (pēc Apvienoto Nāciju Attīstības programmas Tautas attīstības indeksa (Human Development Index (HDI)) - 2011datiem Mali ir viens no zemākajiem Tautas attīstības indeksiem pasaulē (0,359 jeb 175.vieta 187 valstu vidū, salīdzinoši Latvija ar savu HDI - 0,805 ierindojas 43.vietā, sk. http://hdr.undp.org/en/statistics/), kamēr pēc Pasaules Bankas datiem uz 01.07.2011. Gross national income (GNI) per capita 2010 Mali ir USD 600,- (tikai 189. turīgākā 215 ekonomiku vidū pasaulē), sk. http://siteresources.worldbank.org/DATASTATISTICS/Resources/GNIPC.pdf). Prognozējamais mūža ilgums – 51 gads (vīriešiem), 53 gadi (sievietēm). Rakstītprasme pieaugušo vidū (vecumā no 15 gadiem) procentos – 26 % (sk. http://data.worldbank.org/country/mali). Neatkarība no Francijas: no 1960.gada 4.aprīļa.

Nokļūšana.

Izmantojot aviokompānijas Lufthansa reisu Rīga – Frankfurte – Madride un aviokompānijas Spanair reisu Madride – Barselona – Bamako.

Vīzas.

Ierodoties Bamako lidostā – vienreizējās iebraukšanas vīza uz 5 dienām nepilnas pusstundas laikā (maksa CFA 15000,- (LVL 16.95)). Vīzas pagarināšana uz vienu mēnesi, vienlaicīgi noformējot to par daudzkārtējās iebraukšanas vīzu, Imigrācijas dienestā Bamako – nepilnas darba dienas laikā (maksa CFA 5000,- (LVL 5,65)). Piebilde. Vīza gan man tika pieprasīta jau Madrides lidostā, reģistrējoties aviokompānijas Spanair reisam Madride – Barselona – Bamako, tomēr pēc 5-10 minūšu diskusijas ar lidostas darbiniecēm man izdevās viņas pārliecināt, ka Mali vīzas saņemšana bez problēmām iespējama arī uz vietas Mali, ierodoties Bamako lidostā.

Bamako. Pilsēta atrodas valsts dienvidrietumos Nigēras upes krastos. Iedzīvotāju skaits – ap 1 809 000.

Bamako iekārtojos viesnīcā L' Auberge Lafia, kas atrodas mango koku paēnā, kur lielu dienas daļu pavada arī tās saimnieka ģimene, sēžot un skatoties televizoru, un turpat arī nakšņojot teltīs. Pēcpusdienā Imigrācijas dienestā saņemu atpakaļ no rīta tur iesniegto pasi ar daudzkārtējās iebraukšanas vīzu uz mēnesi. Bamako jau pirmajā dienā pārsteidz ar daudzām skaistām, lielām un greznām ēkām un spilgtās, košās, skaistās drānās tērptiem cilvēkiem, un dažbrīd pat liekas, ka uz ielas notiek kāda lepna Āfrikas modes skate. Tā kā esmu izlēmis doties iepazīt arī kaimiņvalsti Burkina Faso, sākotnēji Bamako pavadu tikai četras dienas, kuru laikā ar taksi uzbraucu kalnos, kuru pakājē izvietojusies Bamako, un kur atrodas skatu punkts – Point G, no kura redzama gandrīz visa Bamako pilsēta, izstaigāju mango koku aleju, kas ved uz Nigēras upi, pakavējos Bamako dzelzceļa stacijā, no kuras ar vilcienu var doties uz kaimiņvalsts Senegālas galvaspilsētu Dakāru, kā arī apmeklēju Lielo mošeju (Grande Mosquée) un Lielo tirgu (Grand Marché), iegriežoties arī Fetiša tirdziņā, kur tiek tirgotas dažādu nogalinātu dzīvnieku un putnu ķermeņa daļas vai pat veseli ķermeņi (pērtiķīšu galvas, dažādu dzīvnieku kauli, nagi, ragi un ādas, uzšķērsti papagailīši u.t.t.), un noslēdzošajā dienā pagūstot arī aplūkot tālāk no pilsētas centra esošo Mali - Lībijas mošeju (Mosquée du Mali-Libye). Bamako arī redzu, ka šeit populārs ir 20.10.2011. nogalinātais Lībijas līderis Muamars Kadāfi, kas savulaik esot daudz palīdzējis Mali valstij, jo ik pa brīdim pilsētā ieraugāms viņa foto - pielīmēts pie automašīnām, autobusu salonos, veikalos un tirgotavās pie sienām, uz ledusskapju durvīm un citur, kā arī nopērkami viņa attēli dažādos izmēros, t. sk. Bamako Lielajā tirgū (Grand Marché). Ceturtajā manis uzturēšanās dienā Bamako notiek streiks, kas vērsts pret pilsētas vadību un tās īstenoto politiku, t.sk. tās nespēju novērst pārtikas cenu celšanos, līdz ar to pilsētā nekursē ne sabiedriskais transports, ne takši, kā arī ir slēgtas daudzas tirdzniecības vietas, līdz ar to man pietiek laiks arī lai apmeklētu vietējo protestantu baznīcu. Streiks gan neliedz uz ielas sastopamajiem naudas mijējiem turpināt savu nodarbi, līdz ar to atlikušo līdzpaņemto skaidro naudu ASV dolāros turpat uz ielas samainu pret vietējo valūtu, turklāt pēc man krietni izdevīgāka kursa nekā, ja maiņu veiktu kādā oficiālā naudas maiņas punktā vai bankā. Nākamās dienas rītā streiks ir beidzies un bez īpašas aizkavēšanās ar autobusu dodos uz Burkina Faso.

Ceļojuma noslēgumā Bamako pilsētas apskatei veltu vēl nepilnas divas ar pusi dienas, kuru laikā kā naktsmītni esmu izvēlējies – Mission Catholique, ko atzīstu par labāk novērtējamu apmešanās vietu kā iepriekš minēto L' Auberge Lafia, un atlikušajās dienās vēlreiz ir iespēja pārliecināties par vietējo iedzīvotāju nerimstošo dzīvesprieku un atraktivitāti, un izbaudīt vietējo dabīgo un garšīgo pārtiku. Piemēram, lai sarīkotu jestru vecmeitu ballīti vai jebkuru citu līdzīga veida pasākumu, šeit nav nepieciešamas pat telpas, mazāk nozīmīgas ielas vidū sapulcējas cilvēki, ielas malās saliek krēslus, pietiekami skaļi ieslēdz vietējo mūziku un ballīte var sākties turpat ielas vidū, turklāt tai piebiedroties var jebkurš garāmgājējs. Bamako esmu atklājis :) vienu kazas gaļas, saldo kartupeļu un banānu ceptuvīti, kas atrodas zem klajas debess kādas ielas malā un kur rosās kāda vienmēr smaidīga un laipna kundzīte, kur turpat manu acu priekšā gatavotais ēdiens kopā ar svaigiem dārzeņiem ir tik lielisks, ka šajā vietā ieturēt maltīti atgriežos vēl un vēl arī citās dienās.

Mopti. Iedzīvotāju skaits – ap 114 000. Viena no lielākajām Rietumāfrikas upju ostām, ko varētu dēvēt arī par Mali Venēciju, un kas atrodas Nigēras un Bani upes satecē.

Mopti ierodos 2011.gada priekšpēdējās dienas vēlā vakarā ar taksi (pavisam vecu un pamatīgi nolietotu auto, kas iedarbināms tikai to iestumjot), ko dalu kopā ar vēl vismaz 10 cilvēkiem, vienu dzīvu kazu automašīnas bagāžas nodalījumā, kura ceļu vienā transportā ar mani sākusi jau agri no rīta Burkina Faso pilsētā Ouahigouya, un vairākām dzīvām vistām, kuras aiz kājām piesietas pie auto jumta bagāžas stiprinājumiem, pēc aptuveni piecu stundu brauciena no netālu no Burkina Faso robežas esošās Koro pilsētiņas. Kad nepilnu pusstundu pa tumšām Mopti pilsētas takām esmu gājis kopā ar kādu vietējo iedzīvotāju, kurš rāda man pareizo ceļu, ieraugu arī kādas gaismas un beidzot esmu nokļuvis HôtelYa Pas de Probleme (http://www.yapasdeprobleme.com/), ko izraugos par naktsmītni uz tuvākajām divām dienām.

2011.gada noslēdzošo dienu pavadu iepazīstot trokšņaino un burzmas pilno pilsētiņu ar tās plašo ostu ar neskaitāmajām laivām un kuģīšiem, no kuriem tiek izkrautas vai tajos iekrautas dažādas preces, un tirgu, kurā drūzmējas ļaužu pūļi,cenšoties nemitīgi kaut ko pārdot vai nopirkt. Vecpilsētā sākotnēji apskatu tikai pilsētas centram tuvāk esošo Mopti Lielo mošeju (Grande Mosquée de Mopti), bet tikai no ārpuses, jo kā jau visās Mali mošejās arī šajā nemusulmaņiem ieeja aizliegta, savukārt pārējās šīs pilsētas daļas iepazīšanu esmu iecerējis turpināt mazliet vēlāk, kad atkal būšu atgriezies Mopti. Kad pēc dažām dienām atkal esmu atgriezies Mopti, lai paliktu šajā pilsētā vēl uz vienu nakti, un esmu iekārtojies atrastajā naktsmītnē AIR CAM (Hôtel Campement Mopti), vakarā iegriežos pie Mopti ostas esošajā restorānā-bārā Bissap Café, veldzējoties ar vēsu vietējā ražojuma alu. Atlikušo dienu Mopti pavadu tāpat vien klejojot pa tās vecpilsētas rajoniem, iegriežoties arī tajā esošajā tirdziņā. Vecpilsētā redzamie kvartāli pārsteidz, jo šeit kanalizācijas ūdeņi no mājām tiešā ceļā tiek novadīti gar ielu malām esošajās atklātajās renēs, kas jau tāpat piepildītas ar netīriem ūdeņiem, ap kuriem turklāt vēl spieto neskaitāmi mušu bari. Tas atgādina kaut ko no vēstures grāmatās lasītā par dzīvi pilsētās senos laikos pirms daudziem simtiem gadu. Neskatoties uz to, nerodas iespaids, ka cilvēki vecpilsētu būtu pametuši, tieši otrādi, ielas ir pilnas ar cilvēkiem, daudzi turpat uz ielām ne tikai tirgo preces, bet arī turpat gatavo ēst: cep kartupeļus, zivis, dažāda veida pīrādziņus u.t.t.

Jauno gadu sagaidu viesnīcā HôtelYa Pas de Probleme, šampanieša vietā izvēloties pacelt kādu Burkina Faso pirktā ruma Colonel glāzi, un atzīmējot svētkus vispirms pēc Latvijas laika un pēc tam pēc divām stundām arī pēc vietējā laika. Nekāda lielā svinēšana tomēr nav ieplānota, jo no rīta ap plkst. 7:30 man paredzēts doties prom no Mopti. Tomēr Jaungada naktī viesnīcā sagadās iepazīties ar kādu pāri – ap 50-gadīgu vācu kungu no Vācijas un par viņugadus 15 jaunāku krievu dāmu no ASV, un atrast kopēju valodu, daloties dažādu ceļojumu iespaidos. Uzzinu, ka viņi devušies aptuveni 3 mēnešu ilgā ceļojumā pa Rietumāfriku un ka viņiem ir patiesi apbrīnojama ceļojumu pieredze – kungs pabijis jau 101 valstī, kamēr dāma 65 valstīs, un pēc Mali abi plāno turpināt ceļojumu uz Senegālu, papildinot savu ceļojumu pieredzi katrs ar vēl vienu zemi.

Timbuktu (Tombouctou). UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā (http://whc.unesco.org/en/list/119) iekļauto pilsētu, kas atrodas Sahāras tuksneša dienvidu malā ap 15 km uz ziemeļiem no Nigēras upes, sākotnēji kā pagaidu apmešanās vietu aptuveni 5.gadsimta beigās dibinājusi klejotāju tauta tuaregi, vēlāk to pārveidojot par pastāvīgi apdzīvotu vietu. Pateicoties savai izdevīgai atrašanās vietai, Timbuktu kopš 11.gadsimta strauji attīstījās, izveidojoties par nozīmīgu tirdzniecības punktu kamieļu karavānu ceļā, kas savienoja Rietumāfriku un Vidusjūras reģiona zemes, kā arī kļūstot par svarīgu islāma centru. Zelts, vergi un ziloņkauls tika sūtīts uz ziemeļiem, kamēr sāls tika vests uz dienvidiem. Eiropiešiem Timbuktu ilgi bija slēgta un noslēpumainībā vīta pilsēta, ne viens vien censonis, vēloties sasniegt šo pasakaini bagāto pilsētu, grūtajā un garajā ceļā gāja bojā tā arī nepiepildījis savu sapni. Kā vēsta vēstures liecības, Parīzes Ģeogrāfijas biedrība 1824.gadā apsolījusi 10 000,- franku lielu balvu par pierādījumu tam, ka Timbuktu patiešām eksistē. Uzvarētājam ceļojumā esot bijis jāpaliek dzīvam un jāatved atpakaļ pierādījums. Trūcīga franču zemnieka dēls franču pētnieks RenéCaillié jau gadiem bijis apsēsts ar ideju redzēt Timbuktu, gatavojoties šī mērķa sasniegšanai jau 11 gadus, kuru gaitā cita starpā, dzīvojot 8 mēnešus Senegālā vietējo iedzīvotāju vidū, viņš apguvis arābu valodu un Korānu, kā arī, mācījies dzīvot klejotāju tautu dzīvesveidu tuksnesī. Tā arī neieguvis kāroto valdības atbalstu savai ekspedīcijai, René Caillié, maskējies par ēģiptiešu musulmaņu svētceļnieku, ar nelieliem naudas līdzekļiem 1927.gadā 19.aprīlī devās ceļojumā, lai meklētu „slēgto Zelta pilsētu” – Timbuktu. Viņa dzīves pieredze Āfrikas piekrastē un zināšanas par vietējiem paradumiem viņam deva iespēju ceļot salīdzinoši netraucētam. Ceļojumā redzēto viņš pierakstīja, izliekoties, ka studē Korānu, un savus pierakstus glabāja starp tā kopijas lappusēm. Kad René Caillié 1828.gada 20.aprīlī sasniedza Timbuktu, viņš izjuta „neaprakstāmu gandarījumu”, taču bija vīlies, atklājot, ka Zelta pilsētā„drūmās mājas bija būvētas no kleķa” un nebija neviena zelta jumta vai ietves no zelta. René Caillié, baudot vietējo draudzīgo, turīgo tirgotāju labvēlību,uzkavējās Timbuktu divas nedēļas, un pēc tam, noīrējis kamieli, ar kamieļu karavānu šķērsoja Sahāras tuksnesi, 1828.gada 12.augustā ierodoties Marokas pilsētā Fez. 1828.gada septembrī no Marokas René Caillié atgriezās Francijā, kur tika sagaidīts ar apbrīnu un slavinājumiem un apbalvots ar solīto 10 000,- franku balvu kā pirmais eiropietis, kas apmeklējis Timbuktu un atgriezies no tās dzīvs. Laikā no 1588.gada līdz 1853.gadam vismaz 43 eiropieši esot mēģinājuši sasniegt Timbuktu, un tikai 4 no tiem iecerēto esot paveikuši un vien 3 atgriezušies mājās.

Timbuktu apmeklējums arī mūsdienās vēl joprojām nevar tikt atzīts par gluži drošu. Kā ziņo BBC News (http://www.bbc.co.uk/news/world-africa-15895908) 2011.gada 25.novembrī Timbuktu centrā tika nošauts kāds vācu tūrists, kad tas atteicās bruņotu cilvēku prasībai kāpt viņu auto, un 3 citi ārzemju tūristi (zviedrs, nīderlandietis un persona ar britu un Dienvidāfrikas Republikas pilsonību) tika nolaupīti, kamēr dienu iepriekš šajā pašā ziņu portālā tika vēstīts par 2 citu ārzemnieku, Francijas pilsoņu, nolaupīšanu ap 240 km attālumā no Timbuktu esošajā Mali pilsētiņā Hombori. Līdz pat šim brīdim publiski nav izskanējušas konkrētas ziņas par minēto nolaupīto personu turpmāko likteni.

2012.gada pirmās dienas rītā ap plkst. 8:00 no Mopti sāku braucienu ar džipu uz Timbuktu (283 km). Sākotnēji ceļš ved pa šoseju, bet pēc kādas stundas brauciena tas nogriežas pa kreisi un turpinās pa taku smiltīs cauri pustuksnesim, kas vēlāk nomainās pret faktiski pilnīgu tuksnesi. Ik pēc pāris kilometriem uz takas, pa kuru ved ceļš uz Timbuktu, smiltīs laiski guļ pa kādam ēzelītim, tomēr uz automašīnas tuvošanos neviens no ēzelīšiem pat nereaģē ne ar vienu kustību, mierīgi turpinot gulēt. Ēzelīši tomēr netraucē džipa šoferim braukt man nepieredzētā ātrumā, līdz ar to atliek vien cieši turēties, lai ik pa laikam ar galvu neatsistos pret automašīnas salona griestiem. Vēlā pēcpusdienā beidzot ir sasniegts Nigēras upes krasts, no kura aptuveni stundas laikā ar prāmi tiek veikta pārcelšanās pāri upei uz tās otru krastu. No Nigēras upes ziemeļu krasta atlikušais nelielais ceļa posms uz Timbuktu ved pa šoseju un nepaiet ne 20 minūtes, kad mazliet pirms plkst. 16:00 ierodos leģendām apvītajā Timbuktu pilsētā. Nebūs pārspīlēti teikt, ka jūtos pārlaimīgi, pēc ilgā, bet aizraujošā ceļa beidzot ierodoties šajā teiksmainajā pilsētā, un nepacietībā alkstu ātrāk pats doties tās ielās. Kad izkāpju no džipa pie tuksneša malā esošās viesnīcas Hôtel Bouctou, mani jau laipni sagaida Abdula, kas dienu iepriekš nolīgts atpakaļ transporta no Timbuktu uz Mopti nodrošināšanai. Kā izrādās viesnīcā nav pilnīgi neviena tūrista vai cita viesa, ne ārzemju, ne vietējā. Pēc veiksmīgas kaulēšanās par viesnīcas cenu uz divām naktīm pabeigšanas un iekārtošanās viesnīcas numuriņā, nekavējoties dodos baudīt pirmos mirkļus pilsētas ielās. Pilsēta pārsteidz ar savu šarmu un īpašo auru, nekas tāds agrāk vēl nav izjusts un redzēts. Nekur neredz pilnīgi nevienu tūristu. Kad pilsētas Lielajā tirgū (Grand Marché) ir nopirkta pārtika vakariņām - liels, ovālais arbūzs, un kādas ielas malā tikko uzceptas, vēl karstas zivis, ir laiks doties atpakaļ uz viesnīcu. Pirms iestājas tumsa, vēl daži zelta mirkļi no viesnīcas terases vērojot saulrietu tuksnesī, kurus vēl īpašākus padara brīdis, kad pēkšņi no tuksneša milzu ātrumā iznirst motociklu grupa, kurā no tuksneša pilsētā atgriežas pārīši ar motocikliem – puiši ar meitenēm aiz muguras, radot ne vien klusumu pārtraucošu motoru dūkoņu, bet arī smilšu putekļu mākoņus. Vēlu vakarā viesnīcas restorānā un tās terasē pēkšņi nenormālā troksnī sāk skanēt vietējā mūzika un sākas pamatīga ballīte, kurā nez no kurienes īsā laikā sarodas grezni saposušos un priecīgi čalojošu meiteņu un puišu bariņi. Jautrā un skaļā ballīte beidzas tikai ap vieniem naktī, kad beidzot iestājas pilnīgs klusums un var doties pie miera.

Sajūsminoties par atrašanos šajā īpašajā pilsētā un par skaisto rītu, ieskautu noslēpumainību vairojošā smilšu dūmakā, aizrautībā steidzos tvert katru mirkli šajā enerģētiskajā un īpašas nerealitātes sajūtas izraisošajā vietā, ko varētu dēvēt par „pasaules malu”. Dodos meklēt trīs Rietumāfrikas vecākās mošejas, kas pārstāv klasiskus sudāniešu arhitektūras stila piemērus. Vispirms aplūkoju vecāko un pazīstamāko pilsētas celtni – 14.gadsimta sākumā būvēto Dyingerey Ber Mosque, kas izceļas ar antīku majestātiskumu, īpašu uzmanību piesaistot ar apjomīgu dubļu minaretu ar tajā iestiprinātiem uz āru vērstiem neskaitāmiem koka statņiem jeb balstiem, kas ir viens no pilsētas visilgstošākajiem un pazīstamākajiem vizuālajiem tēliem. Vēlāk atgriežoties otrreiz pie šīs mošejas, dodos to aplūkot no blakus esošā nama, kur izvietota Bibliotheque Al-Imam Essayouti, jumta, un skats, kas no tā paveras, ir vērts katru samaksāto franku (CFA 500,- (LVL 0,56)) par šīs iespējas izmantošanu. Kā otro no vecākajām mošejām uzmeklēju Sidi Yahiya Mosque, kas konstruēta 1400.gadā un kas nosaukta viena no pilsētas svētajiem vārdā (Timbuktu esot dzīvojuši pavisam 333 svētie). Trešā no vecākajām mošejām Sankoré Mosque, kas būvēta ap 1500.gadu, un, ko esot cēlušas sievietes, plašāk pazīstama ar to, ka tā savulaik darbojusies arī kā universitāte, 16.gadsimta bijusi pat viena no lielākajām arābu valodā mācošajām skolām musulmaņu pasaulē, ar 25 000,- studentiem. Kādā mirklī manām gaitām pa smilšainajām Timbuktu ieliņām pievienojas kāds tuaregs, kas piedāvā iegādāties pie viņa sudraba juvelierizstrādājumus un uzaicina uz savu mājokli – telti, kur pagatavo tuaregu tējiņu un izkrauj uz paklāja savu dārglietu krājumu. Piedāvātās sudrablietas tomēr neizrādās esam manā gaumē, tāpēc pateicos par viņa laipnību un piedāvājumu un, atvadījies no viņa, steidzos prom, lai vēlāk dotu priekšroku iegādāties pa kādam tuaregu sudraba izstrādājumam pilsētas tirgū, kur plašāks un daudzveidīgāks juvelierizstrādājumu klāsts. Vēlas brokastis izvēlos baudīt Lielā tirgus (Grand Marché) ēkas jumtstāvā esošajā Restaurant Essakane du Nord, no kuras paveras lielisks skats gandrīz uz visu Timbuktu pilsētu, kā arī uz tuksnesi, kas sākās tūlīt aiz pilsētas robežām, bez tam, no tirgus ēkas augšstāva ir perfekta iespēja pavērot no augšas cilvēku dzīves ritmu ielās, tirgū, ieraudzīt arī to, ko sievietes nes uz savām galvām saliktajās bļodās un spaiņos. Es nevaru vien pārtraukt raudzīties šajās dzīvīgajās ainavās, vienlaicīgi veldzējoties ar stipru tuaregu tējiņu un izgaršojot speciāli tikko pagatavotos rīsus gaļas un sīpolu mērcē. Vēlāk pusdienām iepērku tikko uz lēnas uguns krāsniņā ielas malā restorāna Rôtisserie Al-Mouloud priekšā saceptu kazas gaļu, kas turpmāk šajā ceļojumā kļūst par vienu no maniem gaļas favorītēdieniem.

Kad ir pienākusi pēcpusdiena, laiks doties tuksnesī, jo pāris simtus metru aiz viesnīcas tuksneša malā mani jau gaida kamielis, vārdā Abšara, ar tuaregu pavadoņiem. Ar kamieli jāju pirmo reizi, sākumā tā mugurā liekas mazliet nestabili, bet mazliet vēlāk pierodu un vien ar vienu roku pieturos pie kamieļa muguras, kamēr ar otru nododos apkārtējo ainavu iemūžināšanai. Emocijas, sēžot „tuksneša kuģa” mugurā, ir pat krietni labākās nekā biju iedomājies pirms tam. Pēc nepilnas stundas kamieļa mugurā ir atpūtas brīdis, pasēžot uz smilšu kāpas noklātas sedziņas, un runājot par tuaregu dzīvi un tradīcijām, pēc kā ar kamieli dodos atpakaļ viesnīcas virzienā. Pirms kļūst tumšs, atlikušo laiku izmantoju pastaigām pa pilsētu, iepērku arī karstu maizīti, ko tās cepēja, jauna sieviete ar diviem bērniem, no kuriem viens, iesiets lakatā, kūņojas viņai uz muguras, kamēr otrs rosās uz zemes mazliet nostāk, manu acu priekšā izņem no ielas malā esošas, ieapaļas krāsniņas. Ēdot maizīti, rodas šaubas, vai jebkad vispār ir nogaršota vēl gardāka maize.

Nākamās dienas agrā rītā jau ap plkst. 3:30 ar džipu dodos prom no Timbuktu. Tik agri, jo paredzēts paspēt uz pirmo rīta prāmi pāri Nigēras upei. Nedaudz ārpus pilsētas vēl nepieciešams iziet dokumentu pārbaudi kontrolpostenī, kurā tomēr aizkavēšanās ir ilgāka nekā plānots, jo, vietējie drošības iestāžu darbinieki, ilgi un smalki pētot manu pasi lukturīšu gaismā,man norāda, ka man pasē neesot nepieciešamā zīmoga par iebraukšanu Timbuktu, līdz ar to man tagad esot jāmaksā CFA 3000,- (LVL 3,39). Tā kā nevēlos palikt kontrolpostenī, bet gan turpināt ceļu, prasīto summu samaksāju, tāpat kā to izdara arī dažs vietējais iedzīvotājs, kas brauc ar mani vienā auto.Kad naudas formalitātes nokārtotas, džips ir iedarbināts to iestumjot, brauciens tiek turpināts. Pēc Nigēras upes šķērsošanas turpmāk ceļš jāturpina tuksnesī, bet tad sākas problēmas ar automašīnu, tā ik pa laikam apstājas, tad it kā tiek sākts braukt, bet drīz atkārtojas tas pats, līdz beidzot automašīnas motors vairs nav iedarbināms. Visi pasažieri izkāpj laukā, sākotnēji norisinās samērā asa diskusija starp auto šoferi un pasažierēm, tomēr drīz tā norimst un sievietes ātri sameklē tuksnesī malku, sakurina ugunskuru, sildās pie tā, vāra tējiņu, un neslēpj izrādīt arī savu dzīvesprieku, smejoties un koķetējot ar auto šoferi, gan arī jautri pļāpājot savā starpā, vai tāpat priecājoties vienatnē un klausoties patīkamu mūziku, piemēram, viena pajauna dāma, gandrīz vai svētlaimīgi smaidot, ik pa brīdim viena pati uzdejo mobilajā tālrunī skanošu pašas izvēlētu afrikāņu dziesmu melodiju pavadījumā. Pēc mirkļa noskaidrojās, ka auto apstāšanās iemesls ir nevis problēmas ar tā dzinēju, bet gan tas, ka izbeidzies benzīns, jo, neviens pirms izbraukšanas nav pārliecinājies, vai mašīnas bākā degviela vispār ir ielieta gandrīz 300 km garā ceļa pa tuksnesi mērošanai. Aptuveni stundas laikā benzīns gan tiek atnests, auto atkal tiek veiksmīgi iedarbināts to iestumjot, un turpmākā ceļā gaitā var pārliecināties, ka džips, kad tam nepietrūkst degviela, iet perfekti. Ap pusdienlaiku auto, ar kuru braucu, apstājas kādā nelielā tuksneša ciematiņā, kur ir iespēja iegādāties kaut ko no pārtikas un papusdienot. Tiklīdz izkāpju no mašīnas, mani burtiski ielenc vietējo bērnu bariņš. Kad esmu nopircis pilnu maisiņu ar maziem pīrādziņiem un viens no tiem nejauši nokrīt zemē, kāds no bērniem - 5-6 gadus vecs puika veikli paceļ zemē smiltīs nokritušo pīrādziņu, mazliet noslauka no smiltīm un nekavējoties apēd. Kad esmu uzcienājis bērnus ar pāri palikušajiem pīrādziņiem, džipa šoferis darbina auto un ir laiks turpināt ceļu. Pēc ceļā pavadītās dienas īsi pirms atgriešanās Mopti pilsētā ielu malās varu novērot daudzu bruņmašīnu un citu armijas auto, pildītu ar ložmetējiem, mīnmetējiem, lielgabaliem un raķešu iekārtām, kolonnas, kā arī, iebraucot Mopti, var vairākkārtīgi pārliecināties, ka „ziedojumu” pieprasīšanai vietējie policisti pat sevi neapgrūtina ar liekām frāzēm un vārdiem, jo, apturējuši auto, tie, ne vārda nesakot, pienāk pie džipa vadītāja un kaut ko gaida, līdz kamēr mana auto šoferis, būdams gana apķērīgs puisis, veikli sameklē naudiņu un tāpat, nesakot ne vārda, stiepj roku policista virzienā ar tajā ieliktiem CFA 500,- (ap LVL 0,56) vaiCFA1000.- (LVL 1,13).

Dogonu zeme. Tās tiepjas aptuveni 130 km garumā Bandiagaras klinšu nogāzes pakājē, kā arī virs tās, kur, izvietojušās vairāk nekā 30 ciemos, kopš 13.-14.gadsimta dzīvo dogonu ciltis, kas tradicionāli nodarbojas ar lauksaimniecību (galvenokārt audzē prosu un sīpolus), pazīstamas ar neparastām tradīcijām, animismu, maskām un ceremonijām, un liela daļa no kurām pēc vietējo gidu vārdiem vien aptuveni 40 gadus atpakaļ vēl dzīvojuši grūti pieejamās vietās augstu klintīs būvētos mājokļos. Dogonu cilšu ciemos dzīve pa lielai daļai rit gluži kā agrākos laikos, piemēram, tajos nav elektroenerģijas, pārtikā tiek pārsvarā izmantota prosa, pupas un citi dārzeņi, prosa tiek saberzta miltos ar koka stampām.

Dogonu zemes tūri esmu sarunājis Mopti, bet faktiski tā sākas Dogonu zemei tuvumā esošajā pilsētiņā Bandiagarā. Ar kārtējo autobusu, kas jāiedarbina to iestumjot, no Mopti izbraucu uz Bandiagaru, kurā nokļūstu pēc aptuveni 2 stundu brauciena, un kurā iekārtojos blakus Nyamé upei esošajā viesnīcā Auberge Kansaye. Nākamās dienas rītā ap plkst. 8:00 ar automašīnu dodos no Bandiagaras uz Dogonu zemi. Vispirms apskatu Djiguibombo ciemu, kur vērojamas skaistas, īpatnas formas klētis un citas būves, un kur lielākā ciema iedzīvotāju daļa ir animisti. Tālāk gida pavadībā kājām pa takām, kas ved gan pa līdzenumu, gan pāri klintīm lejup dodos uz nākamo dogonu ciemu - Kani-Kombolé, pa ceļam pirmo pirmo reizi dabā redzot baobabu kokus, kuros aug arī baobabu augļi, daži no šiem augļiem redzami jau nokrituši zemē. Kani-Kombolé ciemā ierodos priekšpusdienā, kur pēc nelielas atpūtas un pusdienām, laiks tiek veltīts no baobaba koka darinātu suvenīru iegādei, kā arī vietējā tirgus apmeklējumam, lai iegādātos mango un kādu vēl agrāk neredzētu dārzeni. Pēcpusdienā kopā ar gidu cauri baobabu un mango koku alejām turpinu ceļu uz Teli ciemu, kura vecākais izrādās, ka ir gida draugs un iepazīstina mani ar dažādu dzīvnieku galvu, kaulu un ādu kolekcijām, kas piekarinātas gan pie ēku sienām, gan uz viņa paša svētku apģērba. Pēc Teli dodos uz nākamo dogonu ciemu - Endé, kurā izdodas paspēt redzēt arī tur notiekošo dogonu masku un deju festivāla uzvedumus, un kurā palieku pa nakti, pirmo reizi nakšņojot uz māju jumta zem klajas debess tikai moskītu tīklā. No rīta gida pavadībā dodos apskatīt agrākās dogonu mājas grūti pieejamās vietās augstu klintīs, vēl augstāk virs tām var redzēt arī vēl citas sīkākas mājiņas klinšu sienās, kurās vēl pirms dogonu ierašanās esot dzīvojušas pigmeju ciltis. Pēc agrāko dogonu mājiņu apskates izmantoju iespēju pavērot arī dogonu masku un deju festivāla rīta priekšnesumus. Vietējām sievietēm un bērniem nav atļauts skatīties šos uzvedumus, līdz ar to viņas kopā ar bērniem festivāla priekšnesumus vēro tikai attālus. Pēc tam izmantoju laiku vietējo suvenīru tirgotavu apskatei, šajā ciemā ir iespēja iegādāties skaistas segas un paklājus ar dažādām dogonu dzīves ainavām.

Pēc aptuveni 8 km gājiena priekšpusdienā ierodos Yaba-Talu ciemā, tajā papusdienojot un pēc tam ceļu turpinot uz Indelu ciemu un pēcpusdienā pamazām kāpjot pa klintīm augšup un beigās nonākot Begnimato ciemā, kas atrodas virs Bandiagaras klinšu nogāzes, no kurienes vēroju saulrietu uz lejup redzamā līdzenuma fona. Begnimato ciemā atšķirībā no citiem redzētajiem dogonu ciemiem audzē arī cūkas, tās turot no akmeņiem izveidotos, zem klajas debess esošos sprostos, tā kā ūdens pārsvarā ciemā pieejams tikai vienā vietā - no vienas akas, sievietes ūdeni nes uz savām galvām saliktās lielās bļodās, nogādājot ūdeni savos mājokļos citās ciema malās.Begnimato ciemā gids mirkli pirms vakariņām pārsteidz ar paziņojumu, ka viņš esot pazaudējis visu naudu, kā rezultātā viņam neesot naudas, par ko iegādāties benzīnu, lai rītdien nokļūtu atpakaļ Bandiagara pilsētā, tā iegādei vajagot CFA 15 000,- (ap LVL 16.95), ko man vajagot samaksāt viņam. Nav šaubu, ka viņa stāstītajā nav ne nieka patiesības, tomēr, nevēloties atlikušo Dogonu zemes tūres daļu pavadīt īgna gida pavadību, kā arī, ievērojot to, ka bija jau ieplānota zināma naudas summa dzeramnaudai gidam, daru zināmu viņam, ka ir iespēja samaksāt benzīna iegādei CFA 5000,-, bet ne vairāk, turklāt maksājumu izdarot tikai rīt un jau atrodoties mašīnā braucienam uz Bandiagaru, kam pēc mirkļa gids piekrīt. Trešajā Dogonu zemes tūres dienā no Begnimato ciema, šķērsojot Konsogou-ley ciemu, gida vadībā aizeju līdz Dourou ciemam, kur nedaudz laiks tiek pavadīts atpūšoties no gājiena un mazliet papusdienojot. Pusdienu laikā gids, neņemot vērā mūsu vakardienas norunu,man izsaka vēlmi jau tūlīt saņemt benzīnam paredzētos CFA 5000,-, paskaidrojot, ka tie nepieciešami nekavējoties, jo viņam esot jāaizbrauc nopirkt benzīns ceļam uz Bandiagaru, savukārt man esot jāpaliek uz vietas un viņš atbraukšot pēc manis pēc tam. Gida izturēšanās liecina, ka pēc prasītās naudas summas saņemšanas no manis sagaidīt viņu atpakaļ nebūs nekādu izredžu, kā rezultātā atliks vien pašam meklēt citu automašīnu atpakaļceļam un vēlreiz no jauna apmaksāt ne mazāk kā 20 km garo ceļu no Dourou ciema uz Bandiagaras pilsētu. Rezultātā gidam sniedzu atbildi, ka ciemā nepalikšu, bet braukšu tūlīt ar viņu kopā un sarunātos CFA 5000,- viņš saņems tikai tad, kad es jau atradīšos kopā ar viņu automašīnā atpakaļceļam uz Bandiagaru, kam gids negribīgi piekrīt, pēc mirkļa mašīnā saņem sarunāto naudas summu, pēc kā gan aizmirst :) par it kā esošo nepieciešamību iegādāties benzīnu. Bandiagarā atgriežos jau pusdienlaikā, atkal kā naktsmītni uz vēl vienu nakti izvēloties Auberge Kansaye, lai nākamās dienas rītā ar autobusu atgrieztos Mopti.

Dženne (Djenne). Iedzīvotāju skaits – ap 24 tūkstoši. Džennes vecpilsēta, kas atrodas uz Bani upes salas, un, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā (http://whc.unesco.org/en/list/116), ir viena no tūristu iemīļotākajām vietām Mali. Dženne ir arī viena no vecākajām Rietumāfrikas pilsētām, kas apdzīvot sākta jau 250 gadus pirms Kristus dzimšanas. Džennē atrodas lielākā dubļu celtne pasaulē - Lielā mošeja (Grand Mosquée), kas ir krāšņs piemērs Sahelu dubļu ķieģeļu stila arhitektūrai. Džennes Lielā mošeja (Grand Mosquée) pirmo reizi uzcelta 1280.gadā, saglabājoties neskarta līdz 19.gadsimta sākumam, kad tikusi nopostīta, pašreizējā mošejas ēka uzcelta 1907.gadā atbilstoši agrāk šeit bijušās mošejas konstrukcijai. Džennes apmeklējuma vērtību neapšaubāmi vairo arī tās dzīvīgais un krāšņais Pirmdienas tirgus, tāpēc tās apskatei esmu ieplānojis laiku no svētdienas līdz otrdienai, līdz ar to Džennē ierodos svētdienas pēcpusdienā pēc nepilnu 4 stundu brauciena ar autobusu no Mopti, vispirms iekārtojoties izraudzītajā viesnīcā Le Campement, un tūlīt pēc tam nekavējoties steidzoties gūt pirmos iespaidus, dodoties pilsētiņas ielās, kā arī iepērkot pārtiku vakariņām, izvēloties ielas malā krāsniņā gatavoto kazas gaļu kopā ar pipariem un sīpoliem, atsevišķi vēl klāt piepērkot tikko ceptu, vēl siltu maizīti un tomātus. Pirmdienu sāku ar iespaidīgās Lielās mošejas (Grand Mosquée) aplūkošanu no visām pusēm, t. sk. arī no tai blakus esošās ēkas jumta, no kura uz mošeju un tirgus laukumu paveras īpaši krāšņs skats. Lai arī pie katras no vairākām mošejas ieejām ir rakstīts, ka nemusulmaņiem tajā ieiet aizliegts, tomēr, tiklīdz kritiski :) tuvu esmu pienācis kādai no šīm ieejām, nekavējoties parādās kāds musulmanis, kas piedāvā iegādāties iespēju apskatīt mošeju no iekšpuses par maksu CFA 5000,- (ap LVL 5,65). Minētais mošejas apskates piedāvātājs arī paskaidro, ka maksājamā naudiņa tikšot novirzīta mošejas uzturēšanas un atjaunošanas darbu vajadzībām, kas tiekot veikti ik gadu pēc lietus sezonas beigām, un, ka citi islamticīgie nemaz nedusmošoties par šādu apmeklējumu, bet gan tieši otrādi - priecāšoties.Kā izrādās, mošejas ēkas sienas daiļojošie, tajās iestiprinātie koka statņi jeb balsti ne tikai veido daļu no ēkas struktūras, bet kalpo arī kā atbalsta punkti ēkas remonta un atjaunošanas darbu laikā. Atlikušo pirmdienas dienas daļu pavadu izstaigājot Džennes vecpilsētas šaurās, ar senatnes auru piesātinātās ieliņas un apmeklējot turpat iepretī Lielai mošejai (Grand Mosquée) norisošo rosīgo, visdažādākajām precēm, cilvēkiem, krāsām, aromātiem un trokšņiem pārpildīto Pirmdienas tirgu, kā arī iegriežoties turpat blakus ik dienas notiekošajā mazajā tirdziņā (Petit Marché), kur pārsvarā tiek tirgoti augļi, dārzeņi un garšvielas. No Džennes atvados otrdienas rītā, kad ar autobusu dodos 11 stundu ilgajā ceļā uz Bamako.

Noslēgums. Ceļojumam tuvojoties izskaņai, kad ar taksi braucu no Bamako centra uz lidostu, lai dotos prom no Mali, rodas zināmas skumjas, ka laiks atvadīties no šīs skaistās zemes un tās draudzīgajiem un dzīvespriecīgajiem cilvēkiem, bet vienlaicīgi pārņem arī neizmērojams gandarījums un prieks par piedzīvoto, redzēto un izjusto šajā patiesi krāšņajā Rietumāfrikas daļā, kas šo ceļojumu pārliecinoši ļauj uzskatīt par viseksotiskāko un ekstrēmāko no visiem, kādos jebkad ir bijusi iespēja pabūt.