subjektīvā puzle - Abruzzo n.p.

  • 4 min lasīšanai
  • 22 foto
Vīriņa ar tačku un ūdens kannām enerģiska meldiņa svilpošana pamodināja mūs pulksten 7 no rīta. Graboņa un meldiņš palēnām izdzisa tālumā vienlaicīgi ar miega paliekām. Bijām devušies paklejot ar auto un kājām pa Abruzzo nacionāla parka teritoriju, kurš izpleties Apenīnu kalnu grēdā ar tās ielejām, gleznainiem ciematiņiem, ezeriem un mežiem bija vilinošs mērķis mūsu piedzīvojumu kārei. Naktī, meklējot nakšņošanai piemērotu vietu, uzbraucām nelielā paugurā nost no ceļa. Pa tumsu, vienkārši sakrituši zālē guļammaisos aizmiegot, priecājāmies par zvaigznēm, kuras, kā jau kalnos, spilgti izcēlās uz tumšo debesu fona. Tumsā, braucot pēc „tomtoma”, kuram nebijām izslēguši opciju vest pa zemes ceļiem, tomēr neuzdrošinājāmies griezt krūmos nost no serpentīna tur kur pēc „tomtoma” ieteikuma vajadzēja būt ceļam. Tagad dienas gaismā bažīgi stūrējam pa šauru grantētu taku. Mūsu auto bija izcili piemērots piedzīvojuma izbaudīšanai, jo bija 88 gada Land Cruiser bez jumta. Pēc nepilnas pusstundas, uzmanīgi lavierējot pa šauru ceļu, kuras laikā auto piebira pilns ar skujām, lapām un zariem, atkal tikām uz asfaltēta ceļa, bet nu jau pāris simts metrus augstāk kalnā. Atverot ceļvedi, nolēmām, ka šodienas centrālais notikums būs pārgājiens un stūrējam uz neliela ciemata Opi pusi, kur saskaņā ar info sākās trekinga taka. Pēc muļķīgas izmīņāšanās pa ciematu un „tik un tā” vietējās kartes iepirkšanas, braucām ar auto lejā ielejā, jo tieši tur bijā norādīts pārgājiena takas sākuma punkts. Iekarojamā virsotne nebija augsta, bet tomēr pārgājiens solījās būt visas dienas garumā. Lavīties uz virsotni, šķiet, vajadzēja pa lēzenu korīti, kas pamatīgi pagarināja maršrutu. Kalna pakājē, pametuši auto uz ceļa , devāmies vēlamajā virzienā. Pa priekšu mums lēnā garā pārvietojās kāds dredains vīrs, sarunājoties ar savu ceļa biedru- ēzeli. Vīrs bija kolorīta persona. Skrandainais apģērbs asi kontrastēja ar kvalitatīvu mugursomu, ko gan nesa ne viņš pats, bet viņa čomaks Ēzelis. Ceļinieks soļoja uz priekšu pilnīgi bez steigas, ik pa laikam ļaujot draugam pastāvēt krūmu ēnā un uzkost kādu gardu zāles stiebru. Šī komanda piesaistīja uzmanību. Īsti nevarējām izštukot vēsturiskos faktus, kuri bija izveidojuši šo savienību. Viennozīmīgi vīrs bija ceļotājs un nebija itālis, bet diez vai bija ieradies Itālijā ar kādu lēto EU reisu kopā ar savu pašreizējo ceļa biedru. Atliek vien minēt kā viņi bija satikušies. Ceļš beidzās un tālāk virzījāmies uz noskatītas kores pusi caur briksnājiem ar nelielām takas iezīmēm. Ne pirmo reizi devāmies trekingā, un visu izpīpēto cigarešu un vakar izmalkotā aliņa pieminēšana jau bija standarta šķendēšanās repertuāra sastāvdaļa. Viens otru vilkdami uz zoba, steberējām pa lēzeno meža nogāzi uz kalna pusi. Lēkājot pa izžuvušas upes gultni, kura vijās cauri brikšņiem ar nomācoša lapu koku pārsvaru pār nelielām priedītēm, mēs, elsdami un pūzdami virzījāmies augšā pa nogāzi. Palēnām kļuva skaidrs, ka šī nebija populāra trekinga taka, jo tā vienkārši izkūpēja brikšņos, ļaujot mums pašiem izvēlēties ērtāko veidu kā nokļūt līdz virsotnei. Viedokļi par pareiza kalna iekarošanas taktiku bija atšķirīgi un takas neeksistēšana ļāva vaļu mūsu pašu iedomātiem paņēmieniem kā ir pareizāk. Kāds rausās augšā nogāzē pa taisno, kāds meta serpentīna cilpas. Ik pa laikam, pazaudējot viens otru no acu skatiena, virzījāmies pa stāvajām meža nogāzēm augšā. Es personīgi izmantoju visu, kas līdzinājās takām, diemžēl tas laikam bija mazu zvēru, jo ik pa laikam atdūros brikšņos ar nelielām, truša cienīgam arkām kurās pazuda taka. Tādos brīžos, lienot tupus rāpus, man nācās atdzīt , ka lai arī esmu augumā mazs, trusis tomēr ir mazāks. Beidzot, pamatīgi aizelsušies, iznirām no meža ēnas un sagāzāmies garā zālē, kas lekni noklājusi kalna pakāji asi nomainīja brikšņu zonu. Mirkli atpūtušies sākām kāpienu jau pa stāvāku kalna nogāzi. Uzmetot skatienu ainavām, kuras tev palēnām ar katru soli paveras arvien plašākas, tu tomēr ar pārsteigumu konstatē, ka, lai arī skatoties uz leju tu esi ticis ievērojami augstāk kā pirms brīža, tomēr, kad lūkojies apkārt, virsotne vēl joprojām ir turpat, kur pirms tam. Tepat, bet ne par kapeiku tuvāk. Jau mežā pašķīrušies, arī pa nogāzi steberējam individuāli, izbaudot kalnu ainavas vientulībā. Ik pa laikam, atsēžoties un vērojot skatus, kas pavērās, varēja pilnībā aizmirsties no ikdienas un piepildīt sevi ar pamatīgu emociju un enerģijas lādiņu. Palēnām sapulcējamies uz kalna kores un trupinājām gājienu kopā, virzoties uz augstāko kores punktu. Acis priecēja ainava, kas pavērās kalna otrā pusē, jo salīdzinot ar to pa kuru lēzeni bijām uzrausušies augšā, otrā pusē bija krass vairāku 100 m kritums. Burtiski pēdējos metros pie virsotnes karsto vasaras dvesmu nomainīja augstumam atbilstošs spirgts vējš. Pieturot kreklus un cepures, lai neaizplivinās pa gaisu, nobildējāmies pie standarta krusta kalna galā un nadzīgi mukām prom no vēja pārņemtās kores. Apģērbs bija vasarīgs, un pat ļoti. Organizētības nekādas. Arī lejā kāpjot bijām pajukuši kur kurais un, lai arī pats domāju, ka sekoju pārējiem, pašreiz stāvēju pie pamatīgas kraujas, un bija skaidrs, ka tieši te lejā nav iespējams tikt. Droši, ka pārējie bija devušies pa citu ceļu. Mirkli apsvēris Bonda cienīgus izgājienus un lēcienus uz egļu galotnēm, beidzu fantazēt un pukodamies sāku kāpt atpakaļ kalnā meklēt vietu, kur esmu aizgājis nepareizi. Pārgājiens bija izvērsies spēcīgi garāks kā plānots, un līdzi paņemtais ūdens krājums bija beidzies jau kalna virsotnē. Satikušies uz ceļa kalna pakājē, mēs domīgi blenzām uz govju dzirdināmo sili pļavā. Tā bija pilna līdz malām ar no skata gana dzidru un gardu ūdeni. Bažīgi ieklausoties katrs savas slāpes balsī, apcerējām sekas tādām dzīrēm. Pēc brīža, tomēr noskurinoties, nolēmām pielikt soli un ātri doties dažus atlikušos kilometrus līdz ciematam, kur bija pamests auto. Bija pagājušas tikai dažas minūtes un mēs negausīgi lieliem malkiem dzērām aukstu aliņu kempingā, kurš pirms tam bija noslēpies acu skatienam aiz ceļa līkuma. Guldzinot aliņu pasludinājām, ka tas tomēr ir veselīgāks un gardāks kā govju dzeramais ūdens. Beidzot atlaidušies auto beņķos, saguruši stūrējām uz kartē noskatītā Barrea ezera pusi, kur bijām nolēmuši palikt pa nakti. Novietojuši auto stāvvietā pie pludmales, ko saulei rietot palēnām sāka pamest saulmīļi, paņēmām guļammaisus un devāmies gar ezera krastu meklēt nakšņošanai piemērotu vietu. Ezers bija izcils. Kalnu ieskauts tā dzidrais, zilais ūdens laistījās vakara rietošās saules staros. Vasaras karstumā tas bija pamatīgi izžuvis ūdenim atkāpjoties par vairākiem metriem. Nogājuši kādu gabaliņu, sapratām, ka pie šī ezera atrast kādu līdzenu vietu, izņemot stāvo krastu, kur ir atkāpies ūdens, diez vai būs iespējams. Tādēļ, atraduši katrs pamatīgu akmeni, ko nolikām kāju galā kā atbalsta punktu guļammaisam, lai naktī miegā knosoties mēs neieslīdētu ūdenī, uzskatījām ka nometne ir iekārtota. Kārtīgi nopeldējušies veldzējošajā ūdenī un izķeksējuši no mugursomām vakariņu uzkodas un, protams, alu , mēs ,atgāzušies uz saviem maisiem, vērojām saules rietu un sekojam kā kalnu kores krāsojas dažādās toņu kārtas rietošas saules staros. Smailes, kuras vēl apmirdzēja saulē, dižojās ar dažādiem dzeltensarkaniem toņiem, bet nu jau vakara krēslā grimstošās smailes variējās no tumši violetām līdz blāvā gaiši zilā dūmakā tītām. galerija - http://dra.lv/gFRuIE


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais