Benin

ivars āboliņš 06.02.2012 7 min lasīšanai

Ne mazāk kā simt mazo mocīšu uz pārdesmit kvadrātmetriem, daudz, daudz krāsu, vudū šūpulis un joprojām atvērta verdzības vēstures grāmata – šķiet, tā dažos vārdos visvieglāk varētu noraksturot Beninu. Par šo valsti esmu sapņojis un domājis ilgi, tās vēsture un arī šodiena šķiet tik saistoša, ka gluži vai nesaprotami liekas, kāpēc uz Beninu diendienā neveļas tūristu tūkstoši. Vienīgā valsts pasaulē, kur vudū ir valstiskas reliģijas statuss un kur to joprojām reāli praktizē vairākums iedzīvotāju. Jau tas vien ir ko vērts! Taču ar to vēl viss nebeidzas – tieši šeit dzīvoja leģendām apvītie Dahomejas karaļi, un šejienes pilsēta Uida bija viena no visu laiku lielākajām vergu tirdzniecības vietām pasaules vēsturē. Turklāt abi pēdējie fakti cieši savijas kopā – beninieši joprojām lepojas ar saviem karaļiem, kuri stājās pretī eiropiešu kolonizatoriem (beigās gan tiekot pakļauti), taču vienlaikus vēsturiski ir vieni no asiņainākajiem vergu tirgotājiem visā verdzības vēsturē – tieši viņi siroja pa Rietumu un Centrālo Āfriku, vajājot reģiona iedzīvotājus un pēc tam pārdodot sagūstītos cilvēkus eiropiešiem. Kā piemiņas zīme par skaudro vēsturi Uidā, Gvinejas līča krastā, ir izveidots iespaidīgs Vergu ceļš ar Verdzības vārtiem tā galā. Pa šo ceļu no vergu tirgus uz ostu patiešām tika dzīti dzīvi cilvēki, bet vārti ar uzrakstu «Atpakaļceļa nav» jau ir mūsdienu izgudrojums.

Ievākt ļoti daudz noderīgas informācijas par vudū ir visai sarežģīti. Lai gan statistika rāda, ka šādā vai tādā veidā ar vudū saistīti aptuveni sešdesmit procentu valsts iedzīvotāju, bet realitātē šis skaitlis ir daudz lielāks un nepatikšanu gadījumā to praktizē arī katoļi (starp citu, mana brauciena laikā Beninā viesojās Romas pāvests Benedikts, mana naktsmītne bija piecu minūšu attālumā no stadiona, kur viņš teica savu runu) un musulmaņi, sarunās par to vietējie ielaižas visai nelabprāt (taču vudū patiešām ir radies tieši tagadējās Beninas un Togo teritorijās un tādās valstīs kā Jamaika, Haiti vai Brazīlija ievazāts vēlāk, līdz ar pirmo vergu parādīšanos). Hortense un viņas vīrs Patriss, kuru četru istabu mājā esmu apmeties, sākotnēji uz visiem maniem jautājumiem atbild ar jokiem un neizpratnes pilnu sejas izteiksmi jautā, kāpēc mani tas vispār interesē. Kad kļūstu uzstājīgāks, uzzinu, ka, piemēram, lellīšu durstīšana ar adatām vudū kultūrā nepavisam nav kaut kas nozīmīgs un šo būtībā marginālo darbību populāru padarījušas vien Holivudas filmas. «Tu noteikti esi pamanījis, ka daudziem beniniešiem uz sejas redzamas rētas (patiesībā dziļas rētas rotā katra otrā uz ielas redzamā cilvēka seju). Tās iegriež vēl zīdaiņiem vudū cilvēku iesvētību laikā. Ja kādam ir piecas rētas – divas uz vaigiem, bet trīs uz pieres –, tad zini – tā ir Pitona zīme. Šā cilvēka vecāki ir ļoti dziļi iekšā vudū. Pitons viņiem ir svēts; ja kāds redz mirušu pitonu, viņam viss jāpamet un tas jāapglabā kā paša tēvs. Mūsdienās gan cilvēku ar šādām rētām kļūst arvien mazāk, pilsētās tās uz savu bērnu sejām gandrīz neviens vairs neatstāj,» pusdienlaikā atlaidusies uz grīdas, man stāsta Hortense. Viņa ir skaista, graciozi lēnīga, 38 gadus veca sieviete, kurai kopā ar vīru pieder privāts bērnudārzs un vēl divi nelieli biznesiņi: apģērbu mazgātava un ziepju veikals. Patlaban Hortense ir slima ar malāriju, dzer zāles un ik pa laikam mierina mani – šķiet, par šo faktu esmu vairāk uztraucies nekā viņa pati. Pāris kopā ar diviem bērniem un kalponi dzīvo bērnudārza telpās, kas vienlaikus ir arī tāds kā internāts. Pa dienu ēkā ir aptuveni četrdesmit bērnu, pa nakti paliek kādi desmit. Hortense man vēlāk nopietni stāsta, ka ārzemniekus savās mājās daļēji sākusi uzņemt arī tāpēc, ka gribējies bērnos jau kopš bērnības ieaudzināt iecietību pret citādo un parādīt, ka cilvēki ar baltu ādas krāsu ir tādi paši kā viņi un uz tiem nav jārāda ar pirkstu. Bērni kāpj man klēpi, gandrīz ikviens grib pieskarties, un es kļūstu viņiem par lielu draugu. Tikai kāda gadus divus veca meitenīte (te ir bērni vecumā no nepilna gada līdz pirmskolas vecumam) ikreiz, mani ieraugot, sāk raudāt. Hortense skaidro: tas tāpēc, ka esmu balts, un mazajai tas šķiet tik dīvaini, ka jāraud...

Taču es vēlos atgriezties pie vudū, Hortense apsola, ka vakarā pierunās vīru aizvest mani uz nelielu vudū rajonu, kas atrodas turpat Beninas lielākajā pilsētā Kotonu, un nākamajā dienā es došos uz vietu, kur par nelielu, bet taisnīgu samaksu iespējams apskatīt īstu vudū templi. Rajons gan sevišķi neatšķiras no visiem pārējiem, vienīgi vienā vietā redzams afrikānisks stabs, pie kura notiekot rituāli, savukārt Pitona templis (tā sauc vudū templi, uz kuru devos) man liek vilties gandrīz vai līdz asarām. Tas izrādās diezgan nožēlojama paskata ēka, kuru apsargājošais laiskais puisis paskaidro: vienkārši ieeja – lats, gribi fotografēt – vēl viens lats. Izvēlos vispirms ieiet apskatīties un pie fotografēšanas nemaz neķeros. Nelielajā un pilnīgi tukšajā telpā laiski guļ pārdesmit pitoni, ko iespējams paņemt arī rokās. Tas arī būtībā ir viss. Saprotu, ka vietējie uz šo vietu nemaz nenāk un tā ir domāta tikai un vienīgi tādiem pašiem tūristiem kā es. Vēlāk par vudū uzzinu vēl šo to interesantu, taču neko tādu, ko nevarētu sameklēt arī internetā. Taču pašu galveno savu vēderu kņudinošo vēlmi, proti, pamēģināt pietuvoties vudū, esmu piepildījis, un tas man liekas daudz.

Kotonu ir visārprātīgākā pilsētā, kādā man nācies būt. Satiksme ir vienkārši graujoša, un pirmajā reizē, kad uzsēžos uz mazā mototaksīša, visu ceļu pavadu, cieši ieķēries šofera mugurā, un lūdzu Dievu, lai dzīvi un veseli nonākam galā. Vēlāk jau pierodu un braucot pat atlaižu rokas, taču tas viss tikai uz nedomāšanas un paļaušanās rēķina. Kā viņiem izdodas izdzīvot, man joprojām nav skaidrs, un tādu satiksmes intensitāti vēl neesmu redzējis nekur (turklāt tā nebeidzas pat naktīs). Tiesa, pēdējā laikā notiekot aizvien vairāk negadījumu, un tas nav nekāds brīnums, jo, lai vadītu mazo mocīti, nav nepieciešamas nekādas oficiālas tiesības, turklāt luksoforus lielākā daļa uzskata par lieku greznību. Kā spilgta ilustrācija uz ceļa notiekošajam kalpo mans brauciens uz jau pieminēto Uidu. Taksometrā, patiešām nelielā automašīnā, kopā esam astoņi: šoferis, es un vēl viens vīrietis priekšējā pasažiera krēslā, četri cilvēki kopā ar zīdaini aizmugurē (tiesa, par stundu ilgo braucienu jāmaksā tikai 60 santīmu).

Jezga un haoss ir nebeidzami, un orientēties Kotonu ir sarežģīti pat pēc kartes. Daudzām ielām mainīti nosaukumi, visapkārt neaprakstāms juceklis, un vairāk jāpaļaujas uz paša izjūtām. To arī daru, iejūku pūlī, klīstu, staigāju, skatos, ēdu augļus: kokosriekstus, apelsīnus, ananasus, banānus, mango, vārdu sakot, visu, ko vien redzu. Tie ir lēti un garšīgi. Par lielāko atklājumu kļūst ananass, kas līdz tam man nemaz tik ļoti negaršoja, taču tagad viedokli esmu mainījis par visiem simt procentiem. Ar busiņu aizbraucu arī līdz Beninas galvaspilsētai Portonovo. Tā atrodas tikai 15 kilometru attālumā no Nigērijas, tajā ir daudz imigrantu no šīs valsts, līdz ar to vairāk iespējams kontaktēties angļu valodā (Beninā, tāpat kā Mali un Burkina Faso vairākums cilvēku runā franču valodā). Kāpēc Portonovo joprojām ir valsts galvaspilsēta, man gan nav skaidrs, jo tā ir neliela un tajā pat neatrodas valdība. Taču statuss ir saglabāts, un oficiāli galvenā joprojām ir provinciālā Portonovo, nevis mūsdienīgā un skaļā Kotonu, bez kuras apskates jebkuras zināšanas par Āfriku tagad šķistu nepilnīgas. Turklāt mani joprojām mulsina krāsas – to Beninā ir tik daudz, ka reibst galva. Vietējā kultūra te nesaraujami savijusies ar dienvidamerikāņu kultūru. Tieši uz Beninu savulaik repatriējās liela daļa bijušo vergu no Brazīlijas un citām valstīm, un te abu kontinentu tradīcijas savijušas kopā, veidojot kaut ko ļoti skaistu, eksotisku un savdabīgu.

«Pirms dažiem gadiem biju Vācijā, man ļoti gribējās aizbraukt uz Eiropu. Teicu sievai: viss, es krāju naudu, gribu apskatīties, kā tur ir. Un aizbraucu, nedēļu staigāju, skatījos. Man patika, bet sapratu, ka nekad tur nevarētu dzīvot. Mana vieta ir te, Beninā, Rietumāfrikā. Arī bērniem stāstu, ka vislabāk ir šeit,» kādu vakaru, malkojot vietējo alu, man stāsta Patriss. Viņš ir neliela auguma gadus četrdesmit vecs vīrs ar ļoti tumšu ādas krāsu. Ieguvis mārketinga vadītāja izglītību Kotdivuārā, erudīts un zinošs. «Man sāp, ka daudzi no tiem afrikāņiem, kas dodas uz Eiropu, grauj Āfrikas tēlu. Jo imigrantus nosacīti var iedalīt četrās lielās kategorijās. Pirmie ir vergu pēcteči Amerikā, kas pārsvarā gadījumu ir ļoti cienījami cilvēki. Tad ir speciālisti, kurus Eiropa ir vienkārši pārpirkusi, un tie, kuri devušies strādāt, jo šeit tiešām nonākuši grūtībās un jāpalīdz ģimenei. Taču šīs trīs kategorijas ir salīdzinoši nelielas; vislielākā ir ceturtā, un tajā ietilpst tie, kuri negrib strādāt ne Āfrikā, ne Eiropā, kuri brauc tikai ar mērķi saņemt pabalstus, kuri te ir parādos, izdarījuši kādus kriminālnoziegumus, slaistās. Un Eiropā viņi stāsta, ka te ir vajāti vai miruši badā. Tā visa, protams, nav taisnība, jo patiesībā cilvēki tiek vajāti tikai dažās Āfrikas valstīs, bet ļaudis, kuri tiešām ir ļoti nabadzīgi, nemaz nevar atļauties nokļūt Eiropā. Visa viņu ģimene gada laikā iztiek ar pārdesmit dolāriem, viņiem ir precīzi nulle iespēju aizbraukt. Brauc tikai tie, kuri var savākt naudu, un tie nebūt nav tie trūcīgākie,» Patriss ir skarbs. Un, redzot reālo situāciju uz vietas, viņam varētu būt pilnīga taisnība – badā Āfrikā nemirst (ja vien nerunājam par atsevišķiem reģioniem, piemēram, ziemeļaustrumos, kur klimata pārmaiņu dēļ patiešām ir lielas problēmas, vai arī vietām, kuras kādā brīdī skāris sausums, plūdi vai karš), un lielākā daļa skarbo stāstu domāti Eiropas cilvēku iežēlināšanai. Āfrikā dzīve, protams, ir citāda nekā mums ierastā, taču tā ne tuvu nav tāda, kā iedomājas vairākums eiropiešu. Lielākā daļā valstu ir absolūti drošas (jo reti, kas uz šīs zemes ir bīstamāks par naksnīgu Bolderāju), tās ir nosacīti pārtikušas un attīstītas, un cilvēki smīkņā par tūristiem, kas ar izbiedētu skatienu veras apkārt. Savukārt stereotipiskās problēmas ir tikai konkrētās vietās un konkrētos dzīves posmos, turklāt, ja vien runa nav par dabas kataklizmām, visbiežāk konflikti ir no ārpuses, lielā daļā gadījumu Eiropas, inspirēti.

Kopumā vērtējot, es tomēr no Beninas neredzu tik daudz, cik pats būtu vēlējies. Nemiers man liek doties uz Burkina Faso dažas dienas ātrāk, nekā varbūt vajadzēja, jo, šķiet, ka jāvirzās tuvāk galamērķim, kas ir Mali galvaspilsēta Bamako – tieši no turienes pēc divām nedēļām lidošu uz mājām. Un tā nu es aizbraucu, neklausot ne Hortensei, ne Patrisam, ne savai sirdsbalsij. Vienlaikus joprojām esmu bezgala gandarīts, ka izdevies apmeklēt valsti, kurā vienmēr esmu sapņojis nokļūt, un nu varu ļauties sapņiem par citām zemēm un citām vietām, par Beninu vienmēr atceroties: jā, es tur biju un visu redzēju pats savām acīm.

copyright - Playboy Latvija