Gran Canaria, otrais piegājiens

  • 4 min lasīšanai
  • 60 foto
Ieskatījos 4 gadus atpakaļ rakstītajā aprakstā un atradu tur šādas rindas "Es gribētu tur atgriezties, pilnīgi noteikti gribētu. Bet šoreiz gan ar velo - pa ceļam manītie mocekļi, kas ar acīmredzamām grūtībām kārpījās augšā nenormāli stāvajos ceļos, iedvesmoja"Grūti pat tā objektīvi komentēt, bet fakts paliek fakts - sapņi piepildās :) Bet par to mazliet vēlāk. Jā, ar ģimeni devāmies uz Gran Canaria jau otro reizi. Toreiz gan bijām 3, tagad jau 4atā. Šoreiz gan nepakautrējāmies izmantot "burvīgos" Ryanair pakalpojumus, bet nu ietaupīto var patērēt citās ekstrās. Protams ar pārsēšanos, jo tiešie lidojumi uz Kanāriju salām ir tikai čarterreisi. Turpceļā kā pa diedziņu - stunda Frankfurtē un dodamies tālāk. Atpakaļceļā Bergamo ar nakšņošanu. Nav visai ērti, bet tās grūtības jau ātri piemirstas un paliek tikai labais. Tātad esam nokļuvuši Gran Canaria. Nav visai silts, bet tā kā iepriekš manītas ne pārāk labas un patiesībā ne pārāk tipiskas laika prognozes, nākas cerēt, ka būs vien labi. Ne visai silts šajā gadījumā ir 18-20C. Sākumā neliela gaidīšana uz http://www.orlandorc.net/ auto nomu, jo tā neatrodas gluži lidostā, bet no lidostas aizgādā uz savu punktu ar busu. Nākas gaidīt vēl kādus pasažierus, lai beidzot tiktu pie iepriekš internetā pasūtītā auto. Tagad skatos, ka tādas cenas vairs nav, bet mūsu gadījumā uz 8 dienām nokļuva jauns vw polo, ar pilnu bāku. Te jāpiemin nianse, ka auto jāatdod ar tukšu bāku, tapēc nomas cenā tiek iekļauta pilna bāka degvielas, kas sastāda ~48eur. Vēl papildus 25eur, par to, ka auto atstāšu lidostas stāvvietā, jo lidojam prom agri no rīta. Kaut kas vēl par bērnu sēdeklīti - viss kopā ap 200eur, kas vienalga ir ļoti ok. Patiesībā dīvaina sajūta - ņemot vērā, ka te jau ir būts, viss liekas tik ļoti pazīstams un pašsaprotams. Gan vispār kopējā salas ģeogrāfija, skaistākās vietas (protams, no tām, kas redzētas). Kaut kur šis tas jauns ir parādījies, bet pat smilšu Simpsonu figūras pie Maspalomas bākas sēž kā sēdējušas arī 4 gadus vēlāk:)
Dienu secība gan ir jau mazliet pajukusi, bet tam arī nav dižas nozīmes. Atkal tiek apmeklēta vieta ar nosaukumu Puerto di Mogan. Neliela osta, saukta arī par mazo Venēciju. Ar nelielu, bet burvīgu pludmali ar gaišām smiltīm, kompaktu, bet satriecošu "vecpilsētu" ar puķu apvītām arkām, kanāliem. Zvilnēšana smiltīs mani nesaista un meklēju kādu augstāku punktu, kur pakāpties pēc kāda labāka foto kadra. Ātri vien esmu augšā, kur rit pilnīgi cita dzīve - bez tās kūsājošās, ļumīgās padzīvojušo vācu tūristu masas. Te gan mani ātri aprej vietējie suņi, kur ir gana uzstājīgi, lai man nebūtu pārāk ilga vēlme šeit uzturēties. Noskatu vēl vienu punktu, kur pakāpties - augstu virs pilsētas klintī kāpjošs autoceļš, bet mani centieni tur nokļūt nevainagojas panākumiem - ceļš šaurs, barjeras, gājējam tur nav vietas.
Cita diena - paņemu brīvsoli no ģimenes un dodos kalnos ar mašīnu. Sākotnēji gan plāni bija citi - noīrēt velo un doties kalnos ar to, bet šajā dienā vēl nebija lemts tiem piepildīties. Vārdu sakot dodos kalnos, absolūti bez jebkāda mērķa, vienkārši paskatīties kā tur izskatās. Spidometrā esošais termometrs strauji krītas un no piekrastē rādītajiem 25C nu jau ir palikuši tikai 15C, tad jau 10, 5.5 un beigās vairs tikai 5C. Nekam tik ekstrēmam gatavojies nebiju un nav līdzi pat jakas :) Bez tam augšā mākoņi jau ir saplūduši ar zemi un lēnām veļas, pa brīdim izlaužoties cauri kādam saules staram. Gaisā tāds pavasarīgs dzestrums. Apkārt zied kaut kādi koki. Es droši vien melotu sakot, ka ķirši, bet nu vizuāli kaut kas uz to pusi. Esmu piestājis vienā ielejas pusē un otrā pusē ir pilsēta. Neliela pilsētiņa ar +/- baltām mājiņām. Šajā brīdī sajūtu to garšu, pēc kuras esmu te augšā pēries. Lieliska sajūta tā vērot no malas pilsētu kā tādu vienotu dzīvu organismu - ar suņu rejām, gaiļu modinātājzvaniem, āmuru klauvēm. Pāri tam visam veļas mākoņu gubas, spīd saule. Bet ir auksti:) Ceļš turpinās un pretēji gaidītajam joprojām vijas uz augšu. Parādās līdz šim nemanīta veģetācija - kārtīgi meži, lieli koki. Pa skaisto. Patīkama pārmaiņa pēc klinšu brūnajiem toņiem. Kaut kādā brīdī nokļūstu vietā, kuru atšifrēju tikai tagad - Pico de Las Nieves, jeb augstākajā salas punktā - 1949m. Aprakstos minēts, ka te paveras lielisks skats, es dabuju izbaudīt tikai lielisku miglu un t-kreklam neatbilstošu gaisa temperatūru. Auto salonā nu degoša sajūga smakas nomaina svilstošu bremžu smaka un esmu atkal lejā. Diena izdevusies.
Tad nāk diena, kad beidzot tomēr saņemos izīrēt velo. http://www.free-motion.net/en piedāvā bagātīgu klāstu ar dažnedažādiem velo. Izdomāju, ka ļoti mocīties pa kalnu takām ar MTB šoreiz negribu, noīrēju šosejas velo. Tiesa gan arī tas nav nekāds parasts velo, bet gan karbona agregāts, viegls, ātrs. Protams 3mēnešu fizisko aktivitāšu pauze liek par sevi manīt, bet nu cenšos ignorēt. Plāns tā kā ir doties pa piekrasti no Maspalomas uz Puerto Rico, Puerto di Mogan pusi. Kaut kas man samisējas un jau pēc kaut kāda laika piefiksēju, ka braucu pilnīgi perpendikulāri krastam - pret kalnu, protams. Tā kā apkārt ir daudz līdzīgi domājošo, turpinu vien mocīties ik pa laikam izlīdzoties ar pauzēm, ko atjautīgi slēpju ar fočēšanu :) Vienā skatu punktā uzbraucot ir pilnīga dežavū sajūta - es te esmu bijis. Tagad patinot bildes atpakaļ, patiešām nākas secināt, ka te bijis esmu un tieši šajā brīdī arī bija galvā tas sapnis, kas pieminēts šī raksta sākumā. Diez ko gan nespēju baudīt daili - jūtos diezgan izpumpējies un prasās pēc bateriju uzlādes. Uzstādu sev nākamo mērķi - tikt līdz kādai ēstuvei.
Diena pēdējā. Tālredzīgi izvēlēta ar ne pārāk labajām laika prognozēm un patiesi - no rīta līst pat lietus. Galamērķis - Palmitos Park - zoo, botāniskais, šovi - viss vienā. Cipari iekļūšanai gana iespaidīgi - 80-100eur uz 4 cilvēku ģimeni atkarībā no tā vai biļetes pērk internetā vai uz vietas. Jāteic, ka biju sagatavojies kam mazāk iespaidīgam. Zvēru varbūt arī ne tik daudz, bet tas klātbūtnes efekts.. Putnu būros var līst iekšā un sastapties aci pret aci ar dažnedažādiem krāsainiem radījumiem. Kaktusi. Iespaidīgi nebūtu tas īstais vārds, lieli vēl mazāk. Bet nu aptuveni gan jau var nojaust, ko es te mēģinu pateikt :) Šovi. Delfīnu šovs laikam bija iespaidīgākais no tiem, kurus ir bijis tas prieks redzēt dažādās pasaules malās. Plēsīgo putnu šovs - nekas tāds vispār nebija redzēts. Papagaiļu šovs - varbūt ne tik vērienīgs, taču uzjautrinošs un izklaidējošs gan.
Dienas un ceļojuma nobeigumam vēl palika iebrist Maspalomas smilšu kāpā. Nezinātājiem - tas ir tāds pamatīgs smilšu kopums Gran Canaria pašā dienvidu galā, aptuveni 3 km garumā un vismaz 1 km platumā. Runā, ka smiltis ir un joprojām tiek atpūstas no Sahāras. Grūti pateikt, cik ļoti liels vējš tur bija šajā pēcpusdienā, bet gana traks. Nezinu vai varonīgi, vai bezatbildīgi, bet plānoto ceļa posmu pāri kāpai un pēc tam gar okeānu līdz Maspalomas bākai kopā ar bērniem veicām. Atkārtošos, bet laika apstākļi extrēmi.. Nu tā kaut kā. Kanārijas man kādreiz asociējās ar pludmali, sauli. Tagad šie stereotipi ir galīgi aizslaucīti - te var pasākt gan lietas mierīgas, gan pilnīgi ekstrēmas. Var dzenāties ar velo, var sērfot, kaitot, veikot. Trekkings arī ir gana populārs. Ja vēl tam visam piepluso pietiekami vasarīgus laika apstākļus cauru gadu nieka 6 stundu lidojuma attālumā - ideāla vieta bateriju uzlādei pirms atkal iejūgties ikdienas rutīnās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais