Vācijas gaisa spēku muzejā - Lufwaffwenmuseum Berlin - Gatow

  • 9 min lasīšanai
Vācijas Gaisa spēku muzejā Luftwaffenmuseum Berlin- Gatow Pagājušā gada pēdējās dienās aizbraucu uz Berlīni, lai tur sagaidītu Ziemassvētkus un Jaungadu kopā ar draugiem. Protams, ka vēlējos atkal apskatīt kādu daļiņu no šīs pilsētas. Tas nav viegli, jo pilsēta ir tik pievilcīga, ka tajā laikam kādu laiku jāpadzīvo, lai to iepazītu vairāk. Katrā apciemojuma reizē kopīgi izvēlāmies, ko vēlētos redzēt, bet bieži vien plānotais jākoriģē, jo rodas, kas interesantāks, ievērības cienīgs. Tā arī šoreiz, skatīdamies Internetā muzeju darba laikus svētku dienās, nejauši pamanīju arī tādu muzeju, kā Luftwaffenmuseum. Viss pārējais momentā kļuva mazsvarīgs. Iepriekšējā apciemojuma reizē jau biju apmeklējis tehnikas muzeju Berīnē ar tā lielo aviācijas ekspozīciju. Par to biju sajūsmā un ziemas diena bija par īsu, lai izbaudītu prieku, redzēt tik daudz īstu lidmašīnu, par kurām biju tikai lasījis, bet par to ir cits stāsts. Jāpaskaidro, ka par lidošanu un lidmašīnām interesējos kopš vidusskolas gadiem, kad sāku mācīties lidot ar planieri. Tad sekoja dienests Padomju Armijā lidmašīnas mehāniķa amatā, darbs civilajā, sporta aviācijā un aviācijas rūpnīcā par izmēģinātāju . Kopumā aviācijā pavadīti apmēram 50 gadi. Protams, iepriekšējais plāns tika atlikts un nolēmu, ka noteikti jāredz šī aviācijas muzeja ekspozīcija. Bija jāaizbrauc ar U-Bahn līdz stacijai Spandau, tad ar autobusu 135 Alt-Kladow jābrauc līdz pieturai Seekorso Brauciens autobusā ilgst apmēram 20 minūtes. Muzeja darba laiks ziemas mēnešos ir tikai līdz 16:00 un tāpēc jābrauc agrāk no rīta. Izkāpām mazā, klusā pilsētiņā, pārgājām ielu un tālāk pa to šķērsojošo ielu taisni līdz aerodromam. Visa šī pilsētas daļa sastāv no privātmājām un spriedām, ka te varbūt dzīvo bijušie aviācijas speciālisti, kas dienējuši un strādājuši šajā aerodromā.. Ielu nosaukumi liecina, ka ejam pa apbūvētu aerodroma daļu. Leonardo Da Vinči , Otto Lilientāla, Hugo Junkersa, Cepelīna, Lindberga, un daudzu citu ievērojamu, ar lidošanu saistītu, cilvēku vārdos nosauktas visas šķērsielas. Viss liecināja, ka ejam pareizā virzienā. Pēc apmēram 10-15 minūšu gājiena iznācām pie lidlauka. Aiz stiepļu nožogojuma redzamas garas lidmašīnu rindas un mana sirds jau ietrīsas. Gribas ātrāk nokļūt tur - iekšpusē. Muzejā ieeja ir bez maksas. Caur mazu militāra tipa personāla caurlaides mājiņu, kurā mūs laipni sveicina dežurants, Vācijas Gaisa spēku kareivis, ieejam muzeja teritorijā. Kurp iet tālāk, katrs var izvēlēties. Pa labi no ieejas novietota Austrumvācijas apbruņojumā bijusī aviācijas tehnika, kas visa ražota bijušajā PSRS, bet pa kreisi – Bundesvēra apbruņojumā bijušās lidmašīnas. Tas man bija visinteresantāk. Par visām lidmašīnām jau biju kādreiz kaut kādos žurnālos un grāmatās lasījis, bet te redzēju tās visas īstas, „dzīvas”. Protams, ka visu nosaukumus neatcerējos, bet pie katras ir paskaidrojošs teksts ar lidmašīnas īsu aprakstu un tās tehniskajiem datiem. Te labi noderēja manas vācu valodas zināšanas, kuras nebiju īpaši pielietojis kopš skolas beigšanas. Visi uzraksti muzejā ir tikai vācu valodā un ar to jārēķinās. Pēc Otrā pasaules kara jaunās BRD (Vācijas Federatīvās Republikas) militārā aviācija uzreiz sākās ar modernām reaktīvo dzinēju lidmašīnām. Tā kā Vācijai savas aviācijas rūpniecības vairs nebija, lidmašīnas tika iepirktas no dažādām valstīm un visi to tipi ir redzami šajā kolekcijā.. Rinda ir iespaidīgi gara, jo aviācijas tehnika strauji attīstījās un lidmašīnas periodiski tika nomainītas ar jaunākām un modernākām. Te var redzēt ASV, Francijā, Anglijā un Itālijā ražotas lidmašīnas.Uzreiz pamanīju dažas ļoti pazīstamas. Viena no tā ASV lidmašīna F 86 Sabre, kura piedalījās Korejas karā un pretinieki tām bija PSRS lidotāji ar lidmašīnām MIG 15. Rindas beigās ievēroju lidmašīnu, kuru nesajauksi ne ar vienu citu - Lockheed F-104 Starfighter. Ar šo lidmašīnu tika uzstādīti daudzi pasaules rekordi. 60-to gadu vidū to apbruņojumā pieņēma Vācijas Luftwaffe. Savu jauno lidmašīnu firma Lockheed sākumā piedāvāja ASV Gaisa spēkiem, bet tur no tās atteicās, jo speciālisti uzskatīja, ka tā ir pārāk nedroša un sarežģīta priekš ierindas lidotājiem. Tad kaut kādā veidā firma prata to pārdot Vācijas gaisa spēku apbruņošanai un valstī izcēlās pat skandāls par augsta ranga ierēdņu korupciju. Arī gaisa spēku komandieris Erichs Hartmanis, būdams kategoriski pret šo nedrošo. lidmašīnu pirkšanu, tāpēc atteicās no amata. Ar šīm lidmašīnām Vācijā notika vairākas katastrofas un tautā to nosauca par „witwenmacher” – atraitņu radītāju. Ekspozīcijas galā izvietotas transporta lidmašīnas un helikopteri. No helikopteriem uzmanību piesaista divi – Bell UH-1 Irokēzs un Piasecki H-21 Shawnee, kurš piesaista uzmanību ar savu īpatnējo, lauzto fizelāža formu. Abi tie piedalījās karā Vjetnamā ASV armijas sastāvā un glāba daudzu kareivju dzīvības, jo galvenais to uzdevums bija munīcijas piegāde un ievainoto transports. Īpatnējā H-21 lauztā forma ir konstruktīva iemesla dēļ, lai pakaļējo propelleri paceltu augstāk par priekšējo, lai tie negrieztos abi vienā plaknē un nesakrustotos to lāpstas. Pieeju pie lielās transporta lidmašīnas Transall C 160, kas man jau ir pazīstama. Vācu Luftwaffen piloti, kas bija reiz atlidojuši uz Latviju, mani laipni iepazīstināja ar lidmašīnu un tās pilotu kabīnes aprīkojumu. Kabīnē bija pa metāla kāpnītēm no kravas telpas jāuzkāpj otrajā stāvā. Pie ieejas angārā Nr. 3 novietota vēl viena ievērojama lidmašīna. Tā ir pirmā sērijā ražotā Lielbritānijas vertikāli uzlidojošā lidmašīna Harrier. Tai nav vajadzīgs aerodroms ar skrejceļu, jo tā var pacelties un nolaisties vertikāli kā helikopteris. Vairāku valstu apbruņojumā tā ir arī pašlaik. Netālu atrodas iznīcinātājs Fantoom, kas savā laikā piedalījās karā Vjetnamā un bija arī Vācijas gaisa spēku apbruņojumā. Diena ir vējaina un, ieejot angārā sagaida patīkams siltums.Angārā ir ļoti labs apgaismojums un visu var fotografēt, nelietojot zibspuldzi. Šeit izvietotā ekspozīcija parāda lidmašīnas, kādas bija pirmā pasaules kara laikā un daļēji arī otrajā pasaules karā. Man aizraujas elpa, cik labi izskatās šīs vecās lidmašīnas. Tikai pēc tam uzzinu, ka lielākā daļa, pašas vecākās, ir uzbūvētas no jauna. To paveikuši Vācijas vairāku civilo un militāro aviācijas augstskolu studenti. Lidmašīnu tik daudz, ka ātri eju no vienas pie otras, lai visu to bagātību nofilmētu un nofotografētu. Gribu, atgriezies mājās, to parādīt saviem draugiem, lidošanas entuziastiem. Jau laukā, fotografējot, izbeidzās fotoaparātā bateriju komplekts. Tagad izbeidzas otrs komplekts. Labi, ka ir iespējams fotografēt arī ar videokameru. Turpinu gan filmēt, gan fotografēt ar vienu aparātu, kas, izrādās, ir pat ērtāk. Ekspozīcijā ir Junkers un Fokker tipa lidmašīnas. Fokker trīsplāksnis (ar trīs spārniem) ir tieši tāds, ar kuru Pirmā pasaules kara laikā lidoja vācu gaisa ass barons Manfreds fon Richthofens, kuru angļu lidotāji nosauca par „sarkano baronu” viņa lidmašīnas dēļ, kas bija nokrāsota sarkanā krāsā. Par lidotāju tā laika tradīcijām liecina fakts, ka notriektā vācu asa Richthofena bēru ceremonijas laikā pār kapu pārlidoja angļu lidotāji un nosvieda uz tā kapa ziedus, izrādīdami tam savu cieņu. Netālu novietots desanta planieris, kuru, garā trosē piekabinātu astē bumbvedējam, aizvilka pa gaisu līdz desantēšanas vietai. Tad planiera pilots atkabināja trosi un veica nolaišanos. Tādā planierī kopā ar pilotu varēja pārvadāt 6-8 apbruņotus desantniekus. Bija arī daudz lielāki planieri, bet tādi nav saglabājušies. Tā kā esmu daudz lidojis ar planieriem, mani ieinteresēja vēl divi - pirmapmācības un treniņu planieris. Maliņā, pavisam necili, novietots iznīcinātājs Messeschmitt Bf 109, ļoti ievērojams pasaules aviācijas vēsturē ar to, ka Luftwaffen ass Erihs Hartmanis, lidojot ar tādu Otrā pasaules kara laikā, notrieca 352 ienaidnieku lidmašīnas, kas ir absolūtais pasaules rekords. Pirmo uzvaru gaisā, notriecot IL-2, viņš guva 20 gadu vecumā. Pēc kara Hartmanis nokļuva PSRS gūstā, kur viņam būtu bijis jāpavada 25 gadi, bet, pēc Vācijas iedzīvotāju pieprasījuma kanclers Adenauers panāca Staļina rīkojumu, atbrīvot Hartmani. Vācijā viņu sagaidīja apmēram tāpat, kā pirmos kosmonautus, kā tautas varoni. Par to ir cits stāsts. Angāra ekspozīcijas beigās redzamas arī zvaigžņotas lidmašīnas. Viena no tām, divvietīgs Jak 11 ar virzuļu iekšdedzes dzinēju un propelleri, būvēta tūlīt pēc kara, tika lietota kā mācību lidmašīna PSRS iznīcinātāju pilotu apmācībai. Blakus tai jau nākošās paaudzes mācību- treniņu lidmašīna MIG-15 UTI, par kuras mehāniķi biju nelielu laiku, kad dienēju Padomju Armijas gaisa spēkos. Blakus lidmašīnai novietots tās dzinējs RD 45. Interesanta ir tā vēsture. PSRS, beidzoties karam, bija stipri atpalikusi reaktīvās aviācijas tehnikas attīstībā no citām lielvalstīm. Gan Vācijai, gan Lielbritānijai jau kara beigās bija savas lidmašīnas ar reaktīvajiem dzinējiem. Lielu daļu Vācijas inženieru un aviācijas un raķešu tehnikas izstrādājumu un rūpnīcu iekārtu uzvarētāja valsts PSRS izveda uz vienu no pilsētām Maskavas tuvumā, kur tiem slēgtā pilsētā vajadzēja strādāt šīs valsts labā un konstruēt aviācijas un raķešu tehniku. Lai paātrinātu darbu, aviācijas tehnikas izstādē Londonā PSRS pārstāvji nopirka divus aviācijas reaktīvos gāzu turbīnu dzinējus, kurus jau ražoja sērijā, un uzdeva saviem konstruktoriem uzbūvēt to kopijas. Viens no tiem, Rolls Royce Nene, nonāca Ļeņingradā pie konstruktora V.J. Ķļimova, kura birojā radās šis dzinējs RD 45. Atsevišķā telpā angāra sānos ir divi lidaparāti, darbināmi ar raķešu dzinējiem – Me 163, kuru jau ražoja sērijā un otrs – eksperimentāls. Abi bija paredzēti ienaidnieka lidmašīnu pārtveršanai virs Berlīnes. Tām nebija savu riteņu , lai ieskrietos lidlaukā. Tās startēja uz maziem divriteņu ratiņiem, kuri pēc atraušanās no zemes tika nosviesti. Ar savu raķešu dzinēju palīdzību tās strauji uzņēma augstumu, sasniedza ienaidnieka lidmašīnu, izšāva uz to no saviem lielgabaliem un nolaidās lidlaukā, slīdot pa to uz savas slieces fizelāža apakšpusē, Raķešu dzinēja darbības ilgums bija apmēram 3 minūtes un nolaišanās tika veikta kā ar planieri, bez motora. Me 163 tika dažas reizes pielietots, bet īsā dzinēja darbības laika dēļ tā efektivitāte bija maza. Ar otru, līdzīgu lidmašīnu tika veikts tikai viens pilotējams lidojums, bet notika katastrofa un izmēģinājumi tika pārtraukti, jo karš jau tuvojās beigām. Angārā ir arī mazs suvenīru veikaliņš, kurā var nopirkt dažādas militāras emblēmas, uzšuves, grāmatas, krūzītes, modeļus un citas lietiņas. Turpat ir arī kafijas automāts. Tualetes telpas atrodas pirms ieejas lielajā angāra telpā divos stāvos. Tualete konteinerī ir arī pie caurlaides mājiņas, ieejot lidlauka teritorijā. Apmeklētāju nav daudz un var redzēt, ka tiem ir arī kaut kādas zināšanas par šo tehniku. Daži sarunājas angliski un nospriežam, ka tie varbūt ir bijušie lidotāji, kas kādreiz ir šeit lidojuši un atbraukuši, lai atcerētos to laiku un redzētu, kā te izskatās tagad.. No angāra ejam uz lidojumu vadības torni, kurā arī ir diezgan ievērojama ekspozīcija fotogrāfijās, dokumentos un cita veida, bet man pats interesantākais ir tieši lidojumu vadītāju darba vieta, kāda tā bija lidlauka darbības laikā. Lidlauka darbība tika uzsākta 1934. gadā un tā bija Vācijas Luftwaffen kadru kalve pilotu un aviācijas speciālistu apmācībai. Otrā pasaules kara laikā lidlauks kalpoja Berlīnes aizsargāšanai no Sabiedroto armiju gaisa spēku uzbrukumiem. Pēc kara aerodromu aizņēma Lielbritānijas gaisa spēku RAF bāze, kura šo vietu atstāja 1994. gadā Vācijas gaisa spēku rīcībā, kas 1995. gadā šeit atklāja muzeju. Lidojumu vadības telpa ar plašu skatu uz lidlauku daudz neatšķiras no redzētajām citos aerodromos. Tādas pašas pultis ar slēdzīšiem un signālspuldzītēm, radiolokatoru ekrāniem, planšeti un karti. Dažs varētu pasmaidīt par to laiku tehniku, bet pamatā mūsdienu lidlauku dispečeru darba vietas ir līdzīgas, tikai tajās vairāk ekrānu un kompjūteru. Dispečeris darba laikā mazāk skatās pa logu uz skrejceļu, bet vairāk dažādos ekrānos, no kuriem spriež par situāciju lidlaukā. Manu uzmanību piesaista liela lidlauka rajona karte ar tajā atzīmētiem pieejas koridoriem lidlaukam, lai nolaistos tajā. Gandrīz gadu, no 1948. līdz 1949. gadam PSRS karaspēks bloķēja sauszemes ceļus visapkārt Rietumberlīnei, kas pēc vienošanās palika Rietumvācijas sastāvā, un tajā bija atļauta brīva piekļūšana. Komunistiskā valdība ar to cerēja piespiest Rietumberlīnes iedzīvotājus padoties, lai tad to pievienotu Austrumberlīnei un iegūtu visu Berlīni savā pakļautībā. Draudēja bads. Tad sabiedroto ASV karaspēks organizēja Rietumberlīnes apgādi pa gaisu ar lidmašīnām. Rietumberlīnes daļā bija palikuši divi aerodromi: Tempelhofa un Gatow uz kuriem lidojumi notika gan dienā gan naktī. Lidot drīkstēja tikai pa šauriem gaisa koridoriem, ko atļāva PSRS. Pirmā lidmašīna tika notriekta, jo bija pārkāpta koridora robeža. Tad tās gaisā sāka apsargāt ASV gaisa spēku iznīcinātāji. Vienlaicīgi no pilsētas tukšajās lidmašīnās tika izvesti bērni. Sliktas redzamības un nakts apstākļos vairākas lidmašīnas cieta katastrofas un aizgāja bojā to piloti. Visā blokādes periodā Rietumberlīnei tika piegādātas 13000 tonnas kravas un veikti 1398 lidojumi. Bieži vien lidmašīnas nolaidās ik pēc 48 sekundēm.To izkraušana un apkalpošana bija organizēta teicami. Interesants ir fakts, ka lidmašīnu tehniskajā apkopē strādāja arī bijušās fašistiskās Vācijas armijas speciālisti un tiem bija dota pilnīga uzticība. Kravas piegādāja gan transporta lidmašīnās, gan arī bumbvedējos. Daudz lidojumu tika veikti ar ASV lidmašīnu DC- 3. Piloti sāka ņemt līdzi lidojumos maisus ar konfektēm un tās vienkārši izkaisīja no gaisa virs Berlīnes priekš bērniem. Iedzīvotāji tāpēc šīs lidmašīnas iesauca par konfekšu bumbvedējiem. Iznākuši no torņa, jūtam, ka pūš dzestrs vējš, bet vēl nav viss apskatīts. Gar otru lidmašīnu rindu nostaigājam jau ātrāk, jo es gandrīz visas tās esmu redzējis dienesta laikā un dažādos aviācijas svētkos. Tās visas ir ražotas bijušajā PSRS un agrāk atradušās bijušās Austrumvācijas armijas apbruņojumā, kad vēl eksistēja Varšavas līgums un visas šī līguma valstis saņēma apbruņojumu no bijušās PSRS. Šajā lidlauka daļā ir izvietota arī raķešu ieroču tehnika, kas kādreiz ir bijusi paredzēta aerodromu aizstāvēšanai no ienaidnieku gaisa uzbrukuma. Arī tā ir daļēji pazīstama no mācību laika augstskolā, kur man diplomdarbs bija par šādu tēmu. Ar interesi apskatu ASV konstruētu raķešu kompleksu Nike, kas bija paredzēts ienaidnieku raķešu pārtveršanai. To sauca arī par antiraķeti. Tā ir ļoti ātra raķete, kas lidojumā panāk pretinieka raķeti un to iznīcina. Vēl palicis neapskatīts angārs Nr. 7, kas atrodas tālāk, pats pēdējais aiz citiem angāriem. Tajā atrodas ekspozīcija jau par mūsdienu BRD Gaisa spēkiem ar mūsdienu aviācijas tehniku un tās vēstures atainojumu. Ir ziemas diena un tikai tagad saskatu, ka ēnas palikušas daudz garākas. Nolemjam, ka to apskatīsim citā apmeklējuma reizē. Tas būs arī iemesls atbraukt uz šejieni vēlreiz. Brauciens mājup ir jau pazīstams un paiet ātrāk. Pie Spandau U-Bahn stacijas pastaigājam pa Ziemassvētku tirdziņu, sasildāmies ar karstvīnu un cauri visai pilsētai atgriežamies mājās. Vakars paiet aplūkojot fotogrāfijas un apspriežot redzēto. Noteikti tur aizbrauksim vēlreiz. Varbūt vasarā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais