Kulšanās uz Muinaku
|
Juris Ikaunieks
|
„Izrādās, jūs uz Urgenču gribat tikt! Kāpiet ārā, kamēr neesam sākuši braukt!” steidzīgi mudina vilciena konduktors, kurš pats pirms brītiņa pārbaudīja mūsu biļetes. Atdevuši tikko saņemtās flaneļa segas, pametam kupeju un lecam uz naksnīgā perona, lai gaidītu nākamo vilcienu. Labi, ka tā. Būtu vēl likušies uz auss un pamostos Taškentā. Navoi dzelzceļa stacija spīd un laistās – prieks tādā uzkavēties, tomēr tas ir tikai kārtējais starpposms ceļā uz bēdīgi slaveno, agrāko Arāla jūras ostas pilsētu Muinaku. Par izzūdošās jūras vēsturi un absurdajiem Padomju projektiem lasīts gana daudz, tāpēc dodamies skatīt kādā ritmā tur dzīve rit šobrīd.
Pēcpusdienā ieripojam Urgenčā, bet tā kā lētās maršrutkas tālāk nekursē, nomedījam kolektīvo taksi uz 160 kilometru attālo Nukusu. Kā teiktu mans Anglijas paziņa: tīri interesanta pilsēta - uz piecām minūtēm... Ceļotāji te ierodas lielā mērā pateicoties Savitska mākslas muzejam. Pašlaik apskatei izlikti mākslas darbi arī par ekoloģiskās katastrofas tēmu. Astoņdesmito gadu plakāts vēsta: „Glāb Arālu šodien! Rīt jau būs par vēlu.”
Iekārtojamies sociālisma laikos būvētā viesnīcā un ejam vākt informāciju. Muinaku šturmēsim nākamajā rītā, bet šovakar vēl jāpazondē, kādas transporta vienības būtu labāk izmantot. Autoostas funkcijas pildošais tirgus placis tam ir pati piemērotākā vieta. „Dolāri, eiro, mainīsim valūtu?” pie pīrāgu kioska mūs uzrunā trīs drukni uzbeki. Nemainīsim gan. Kabatas un somas jau tā ir piestūķētas ar bezvērtīgajiem sumiem, turklāt vienā no pēdējām operācijām esmu ticis pie divdesmit centimetru bieza banknošu saiņa, jo naudas mijēja tarbā atradās vienīgi briketēs sapakoti divsimtnieki – katrs mazāk nekā piecu santīmu vērtībā. „Ak uz Muinaku brauksiet?” ieinteresējas masīvākais un laipnākais spekulants, kurš, kā vēlāk uzzinām, ir izbijis cīkstonis. Pēc viņa teiktā, divi autobusi pa dienu tik tiešām kursē, taču tie esot nenormāli pārpildīti, tādēļ mums vajagot ierasties laicīgi. Vēlamies noskaidrot kam par godu tāda migrācija – visi tusēties brauc, vai? „Cilvēki uz šejieni dodas pēc pārtikas produktiem,” cīkstonis mūs burtiski noliek uz lāpstiņām! Regulāras piespiedu ekskursijas ne pa jokam – aplis 400 kilometru garumā.
No rīta daudz nečammājamies, tomēr autobusa sēdvietas jau sen ir aizņemtas. Tās kā vienmēr esot momentā iekarotas tiklīdz izkāpuši agrā reisa pasažieri no skarbās nekurienes. Ļaujos daiļā dzimuma argumentiem un piekrītu meklēt citus variantus. Tā nu vizināmies cauri pilsētai uz otru – tālo distanču autoostu. Puspamestajā ēkā mūs apgaismo, ka Muinaka vairs sarakstos nefigurējot. Griežamies atpakaļ un redzam kā turpat blakus esošo benzīntanku tauta gāž apkārt - pēc degvielas sastājusies gara mašīnu rinda. Busiņa vadītājs stāsta, ka nepietiekamo piegāžu dēļ ir ieviesta dienas norma – kā vecajos laikos. Visbeidzot nonākam laukumā pie dzelzceļa stacijas, kur startam gatavojas autobuss uz Kungradu. Tie ir apmēram 100km vajadzīgajā virzienā. Tiekam arī sēdēt, bet kājās jāstāv vīrietim, kurš savulaik dienējis Latvijā. Tādu Uzbekijā ir daudz. Skrundas, Ādažu un citu vietu nosaukumi vīriem labi iespiedušies atmiņā.
Kungradā sagaidām piestūķētu autobusu, kurā kaut kā atrodam rūmi arī priekš sevis. Adatai nav kur nokrist, toties stenēt un vaidēt ir atļauts. To dara pat rūdīti vietējie, jo četras stundas nostāvēt slīpā leņķī, pretojoties fizikas likumiem, nav nekāda joka lieta. Trūkties dabū arī pie loga sēdošā sieviete – dēļ kratīšanās pa bedrēm un regulārās bremzēšanas, no plaukta gāžas mana ūdens pudele un ar korķi atduras pret viņas roku. „Aūūū!” kundze iekaucas un sāk masēt apdauzīto vietu. Tā viņa turpina gandrīz līdz pestīšanas (izkāpšanas) brīdim. Dzirdam, ka agrāk šajā maršrutā kursējuši lielie autobusi, kamēr tie salūzuši un aizstāti ar mazajiem. Pilnīgs ārprāts!
Kādreizējā zvejnieku pilsēta patiešām izskatās mirusi. Kāds tur brīnums – liela daļa iedzīvotāju jau sen ir pārvākušies, bet atlikušajiem, acīmredzot nav citas izejas kā turpināt vilkt dzīvību šeit.
Atbraucējus sagaida šoferi moskvičos, un izvadā pa mājām. Arī mēs salīgstam auto, jo nezinām kā atrast vienīgo oficiālo naktsmītni Muinakā – drēgnu, divstāvīgu mūra ēku, kas atgādina pamestu kopmītni. Gados jaunajam saimniekam vispirms nosaucu savu cenu, bet vēlāk esmu priecīgs, ka bez liekas stīvēšanās tomēr samaksāju prasīto. Nav jau nekāds sapņu bizness – šodien esam pirmie un pēdējie viesi.
Ejam pētīt apkārtni. Cik var noprast, Maskavas olimpiādes laikā te vēl ir bijusi zināma rosība - uz noplukušas daudzdzīvokļu mājas sienas iemūžināts kaut kas līdzīgs 1980. gada spēļu logotipam. Nelielā muzeja telpas ir slēgtas. „Šodien, kā jau sestdienā, īsais darba laiks,” mūs informē vīrs pie durvīm. Nu ko, fotogrāfijas no labās ēras laikiem diemžēl neredzēsim. Tā vietā dzirdam kā ēkas otrajā stāvā kāds mācās spēlēt klavieres un mani pārņem gluži sirreālas izjūtas. Raugoties uz lietām ar iebraucēja acīm, grūti saglabāt optimismu, tomēr izskatās, ka spoku pilsētiņas iedzimtie savu likteni ir pieņēmuši un depresijā nekrīt. Pārtikas bodē paķeram sacietējušas šokolādes konfektes un soļojam slavenās bēdu ielejas virzienā.
No vietas, kur kādreiz pavērās lielisks skats uz Arālu, tagad var redzēt kā debesis satiekas ar smiltīm, un kā starp sarūsējušo kuģīšu vrakiem ganās govis. Pa maza vagoniņa durvīm iznāk piemiņas memoriāla apsargs. „Jā, kādreiz te visapkārt bija ūdens. Īsts kūrorts. Atceros kā cilvēki brauca atpūsties, bet tagad...” skumji novelk vecais vīrs. „Pavasarī šeit bija ieradies Ban Ki Mūns. Ar helikopteru atlidoja. Nezinu, ko viņi perina, bet esmu pārliecināts, ka ar vienkāršām metodēm un pakāpeniski te neko nevarēs labot. Vajadzīga grandioza revolūcija!” mūsu draugs pabeidz domu.
Naktī, taustīdamies pa tumšajiem gaiteņiem, esmu nocīnījies ar leģendāro Vidusāzijas caureju. Šādā stāvoklī uzvaru „autobusa sēdvietu loterijā” spēju īpaši novērtēt.