Cik maz vajag...Mēs esam visur!

  • 1 min lasīšanai
Tas ir pavisam neticami, bet vai nu ilgas pēc mājām, vai intuīcija, kura pasaka, kur ir kāds gabaliņš no mājām... bet kā cilvēks var vienā svešā galvaspilsētā nejauši satikt savu kolēģi, pat nenojaušot ka viņš te ir, pie tam nejauši- divas reizes pēc kārtas atsevišķās dienās... Tikai kaut kur caur ļaužu burzmā uz centrālās Viļņas ielas sadzirdēt savu vārdu pazīstamā balss tembrā, sākumā es abstūlbstu, bet tad ieraugot no kurienes mans vārds ir skanējis, trīs lēcienos esmu pāri visai Viļņas gatvei, un apķeru savu saucēju. Jēziņ... lai es Latvijā tā kādam mestos ap kaklu? Varbūt tikai mīļotajam puisim, kuru gribu atpakaļ... bet tagad... Kolēģis, ar kuru kopīgi praktiski izdzīvots neviens vien mēģinājums, un kurš vienkārši ir mazliet kā savējais starp svešajiem, kāds kurš mani zina ilgāk, kā jebkurš cits šajā zemē... Njā... pietrūkst man mājas... Man te klājās labi, mani šejienieši pieņem kā savējo, bet es te pagaidām tā gluži nejūtos. Nu labi... pirmajā piegājienā tas bija nejauši uz Viļņas centrālās ielas... kad es ar savu kompāniju gāju meklēt kādu jauku atpūtas vietu, un viņš atkal ar savējo uz citu pusi... bet šodien, nevarēju ātrāk kā par pusdienas laiku izkāpt ārā no migas, jo vakar līdz 4 garlaikojos krogā, kur visiem nez kāpēc patīk tikai nosēsties ap galdu, dzert un pļāpāt par neko, tad ar dažiem atdalījāmies no grupas, un devāmies mājās ar taksi, līdz 5 staigāju pa pilsētu, jo kaut kā nebija luste līst pa logu, un kad dežurante atslēdza durvis- varēju apgulties. Šodien, loģiski nobastoju visas lekcijas, kuras saliktas ir priekšpusdienā, un aizgāju pastaigāties uz Užupi... tāds mākslinieku kvartāls... tikai mazliet noplukušāks par Viļņas centru un brīvi dekorēts ar graffiti, kas tur esot atļauts, un ceļā uz turieni man acis ieplētās... jo skatos, ka uz autobusa, no kura tajā brīdī kāpa āra cienījami kungi rakstīts "Vīru koris Dziedonis", bet pieejot tuvāk no busa izkāpj mans vakar satiktais kolēģis, sakot ka viņš šajā korī strādājot. Nekur nebija nekāda plakāta, es pat nezināju, ka tajā vietā notiek kādi koncerti, un nezināju, ka būs mūsējie. Nu tātad... es šodien iepazinu Viļņas mākslinieku kvartālu, runāju ar latviešiem klātienē, plus vēl sēdēju koncertā kurā dziedāja latviešu dziesmas. Bet tas ir mazliet dīvaini... intuīcija, zemapziņa, vai kas cits divas reizes pēc kārtas ļāva atrast savējos svešā pilsētā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais