Daudz saules mazliet Katalonijā 2011

Zane Gatere 24.11.2011 10 min lasīšanai 18 foto

Un tagad – turp atpakaļ uz Barselonu 2011 gada augustā

Tā kā paredzētas tikai 5 dienas uz vietas, tad, lai būtu proporcionāli – ceļam turp atpakaļ paredzam tērēt mazāk kā tām dažām dienām Barselonā – tas tāds loģisks secinājums, tāpēc izvēlamies lidot no Viļņas ar Ryanair, līdz turienei nokļūstot ar savu autiņu. Avio biļetes, ceļš līdz Viļņai un mašīnas turēšana VIP stāvvietā vienu nedēļu vienalga sanāk 2x lētāk, kā lidot no Rīgas.

Esam pasūtījušas viesnīciņu „Aqua Allegra” Barselonas centrā – 5 minūšu gājiena attālumā no gotiskā kvartāla, 25 min attālumā no galvenās pludmales Barselonettas. Pārējie attālumi, kas virtuāli staigājot pa Barsolonu, likās mazi, dabā izrādās pamatīgi – bieži izmantojām metro.

Bet no paša sākuma tas notika tā.

5.augustā, pirmdien, puspiecos no rīta izbraucām no Siguldas, lai būtu garantija, ka 11.00 varēsim no Viļņas izlidot. Ceļš turp – viens vienīgs pamatīgs lietus, līst kā pa Jāņiem. Labi, ka tā VIP stāvvieta tik tuvu lidostai – ātri tiekam zem jumta. Bet lētais lidojums ir ar ekstrām – no lidostas līdz lidmašīnai jāiet kājām (patiesībā – jāskrien, ko kājas nes) un tagad nu bija tāds gāziens, ka lidmašīnā tik liels slapjums ir pieņemams tikai tāpēc, ka lidojam uz tiešām karstu vietu – pirms tam var arī mazliet pasalt.

Jau Barselonas lidostā skaidrs – cerības uz siltu saulainu laiku piepildās. Jānovelk viss, kas novelkams, jāsameklē zilais autobuss un jābrauc uz centru! Vienīgi ieteikums – kārtīgi uzzināt, kurā vietā jākāpj ārā, lai nav ar čemodāniem jāstiepjas pa tūristu piepildītām ielām. Kad tiekam līdz Aqua Allegra – izrādās – tā ir blakus bagātu savrupmāju kvartālam, jo divstāvīgas ēkas Barselonas centrā var atļauties tikai tie, kam nav jādomā par pēc iespējas lielākas peļņas gūšanu no nekustamā īpašuma.

Mūsu istaba 4 personām – man un 3 meitām, kuras ir piedabūtas beidzot visas piedalīties šajā piedzīvojumā, ir ar logu un balkonu uz diezgan maģistrālu pilsētas ielu, bet tajā vietā ielas maģistrālums mazliet rimis – kļuvusi mazliet šaurāka un ar mazāku transporta plūsmu, kā uz jūras pusi. Bet vienalga jābrīnās par to, ka iela sadalīta 4-ās joslās (vienvirziena iela) un kopējais ielas platums nav lielāks kā ielām, ko Latvijā sadala divās joslās. Vismaz priekš Rīgas sastrēgumiem – tā ir milzīga slēptā rezerve. (Nez, kad to sāks izmantot?) Un parasti visas četras joslas arī tiek izmantotas – divas – taisni, un pa labi un pa kreisi nogriezties. Ja tur brauc autobusi, blakus ietilpst divi, ja brauc mocīši – droši, ka visi seši. Ātri brauc katrs pa savu šauro josliņu, bet negadījumus nemanām. Man vienmēr patīk vērot svešās pilsētas no balkoniem – pats paliec it kā aiz aizkara, bet var skatīties un skatīties – kā iet, kā brauc, ko ēd brokastīs mazajā kafejnīciņā, kas turpat zem loga, kurā laikā tur sēž spāņu vietējie vīrieši, kurā laikā - jaunas biroju darbinieces. Tūristi tādās kafejnīcās parasti nav.

Pirmajā vakarā aizejam līdz jūrai, bet tas līkums, ko esam paredzējušas noiet, man jau sāk likties par lielu. Gribas apsēsties un izbaudīt silto sauso gaisu. Bet tad atkal ēšana par sevi atgādina – jāmeklē iepirkšanās iespējas. Izrādās – pie pašas viesnīcas ir pietiekoši normāls veikals, kurā arī varam pārbaudīt vispārzināmo patiesību – preces, kas ar tādu pašu nosaukumu tiek ražotas Latvijas tirgum, ir ar sliktu kvalitāti – te visvienkāršākais sejas krēms, šampūns rada pavisam citu rezultātu. Grūti cilvēkam, kas grib ēst, iepirkties – gribas olīvas, kas kādos piecos veidos smeļamas no bundulīšiem, vai 10 veidos ņemamas no plauktiem, gribas svaigās vīģes, visu veidu persikus, dažādo krāsu tomātus, dažādos maizes kukulīšus, kas nav tradicionālā lielveikalu produkcija, bet kādās mazākās beķerejās cepti – to var redzēt gan pēc iesaiņojuma, gan tā, ka kukulīšu izmēri, formas ar rokām taisīti – cits plakanāks, cits apaļāks, pat mazāks un lielāks. Un garoziņa tik kraukšķīga un iekšā tāds mīkstumiņš! Un sieri – gribas gan uzreiz vakariņas, gan jau rītdienas brokastis!

Bija plāns - katru rītu pie jūras vērot saullēktu, bet – pārsteigums – agrie rīti bija vienmēr ar pilnīgi mākoņainām debesīm! Bet, kad saulīte jau pakāpusies – no mākoņiem ne pēdas! Tā, lūk, tie saullēkti augusta vidū!

6.augustā, otrdienā, izdomājām, ka jāvelta laiks pilsētai – tradicionālie krāsainie maršruti ar izkāpšanu, kad iegribas, obligāta ēšana Rambla avēnijā, lai būtu pa smalko. Un vakars jaunkundzēm – ar klubiņu izstaigāšanu. No rīta radītais plāns vakarā ir pilnībā realizēts. Netika izbraukts tikai tas maršruts, kas iepriekšējā Barselonas apmeklējumā likās vismazāk interesants, sēžot busa otrajā stāvā. Un vēl tā klusā vēlme – iekāpt otrreiz tajā paša upē, respektīvi – pēdējā busā, kas brauc uz Montžuik kalnu, jo tas palicis atmiņā ar ļoti interesantu šoferīti un braukšanas manieri. Un notiek brīnums, kad aizejam, lai iekāptu busiņā – tas pats šoferīša teiciens – ko jūs meitenes te meklējat, te der tikai dzeltenā maršruta biļete (tāds maršruts nemaz nav!). Un pilnīgs šoks no tā, ka precīzi atkārtojas iepriekš notikušais – ir ne tikai tas pats teiciens, bet arī tas pats šoferītis, man pat likās, ka tā pati kontroliere! Tagad, kad uz vakaru ielas tukšākas, līkumi tiek izņemti ar tādu azartu un pasažieru pavadošajiem spiedzieniem, ka apkārtnes krāšņumi, sēžot 2.stāvā, pat vairs nav prātā – prātā vienkāršie dabas likumi, kad ir skaidrs, ka, jo tālāk no centra, jo plašāka svārstību amplitūda. Respektīvi, ja pirmais stāvs pagriezienos šūpojas pusmetru uz sāniem, tad augšā liekas, ka visu metru. Un pavadošā meitene tāpat kā pirms 3 gadiem, aizskrien uz to pašu tualeti, kur toreiz un pasažieri smaida un grib kaut ko viņai uzsaukt, bet sakautrējas. Un tad nāk APLIS – krustojums, kad šoferis, liekas, nepiemērotā ātrumā to izbrauc. Vienreiz, otrreiz, tad, liekas, ka viss. Bet tad vēl, vēl un beigās jau skaits, cik reizes tas aplītim apkārt apriņķojis, sajucis – 5, 8 vai vairāk. Un spiedzieni, aplausi, kliedzieni – nu Spānija! (Katalonija). Pilnīgi neticami, ka piepildās tādas vēlmes! Un neticami, ka vispār IR tādas vēlmes, bet tas ir/bija ļoti spilgts iespaids par tik patīkamiem cilvēkiem tik patīkamā zemē! Tā – vakars klāt, dažiem gribas gulēt, dažām gribas – ballītiii!!! (kaut deguni un pleci jau pamatīgi apsviluši)

Ja godīgi – neatceros, vai ballīte bija šovakar vai nākošajā vakarā, bet atceros, ka teicu: „kad atgriezīsieties mājās – es jūs ielaidīšu iekšā uz klopi.” Un pārējās dienās šim teicienam pievienojās citi, kas tagad asociējas ar šo Ekskursiju.

7.augusts, trešdiena, paredzēta Montserratas apmeklējumam. Labi, ka līdzi kompis un internets pieejams – visu var saplānot, pat, ja iepriekš visa informācija nav savākta. Agri no rīta ar metro uz staciju, no kurienes ejot vilciens uz Montserratu. Un – jā viss, kā domāts. Nepilna stunda un jau izkāpjam stacijā, no kurienes arī funikulieris uz klosteri kalnos. Labi, ka braucam tik agri – ar pirmo vilcienu, jo atpakaļ braucot jau redzam nebeidzamos japāņu tūristu pūļus, bet mēs vēl varam vagoniņā izvēlēties vietu pie loga un fotografēt uz nebēdu – tas arī tiek darīts. Pasakaini kalnu skati uz vienu pusi, ielejas skati – uz otru. Pat vēss – zem 20 grādiem. Bet tā kā nav vējš un ir sauss gaiss – vienalga ļoti silti. Pie klostera vēl viens funikulieris uz augšu, kur pēc tam iespēja doties ar kājām atpakaļ pa vairākiem maršrutiem. Diskutējam – pa kuru, kamēr vienojamies. Bet pirms tam dažas meitas grib paiet vēl uz augšu – pārējie divi sēžam uz lieliem (LIELIEM) akmeņiem ar skatu uz ieleju un baudām – sauli, plašumu, tālumu, to, ka maz tūristu, puķes, kaut kādas ogas utt. Pēc tam visas kopā laikam pa sarkano maršrutu ejam uz leju (reāli sanāk iet uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju, utt.). Ar ko nu kura piesedz apdegušās vietas un pa pilnu sauli soļojam, apdegot vēl vairāk. Bet skaisti. Tik skaisti, ka parādījās otrs Barselonas teiciens: „ka nenokrīt ar sirdi!”, tas tagad darbojās ne tikai situācijās, kad elpa no fantastiskiem skatiem aizrāvās, bet arī kopā ar teicienu – būs klope! Skaists ir pat oranžo smilšu krāsas tievais kaķis, kas atrodas pie jaukas romantiskas spāniskas kalnu mājiņas, kas būvēta nezināmam nolūkam. Foto, foto, filmēšana nepārtraukti. Un tad atpakaļ uz leju no kalna. Atkal vilciens, norāde – uz Barselonu. Un tad, kad ne par ko vairs nebrīnāmies, mums klāt pienāk jauks pāris, un kaut kur pusceļā saka, lai kāpjam ārā, jo vilciens vairs tālāk uz Barselonu neejot! Mēs arī klausām. Pēc tam brīnāmies, kāpēc viņi par mums parūpējās un kāpēc mēs vispār paklausījām? Bet tagad vērojam, ko dara šis jaukais pāris un darām to pašu – iekāpjam tajā vilcienā, kur viņi un tiešām nonākam Barselonā. Nav ne jausmas, kur būtu aizbraukušas, ja mūs kāds nebūtu uzmanījis. Kārtējais brīnums. Bet te jau tādus sākam uztvert kā ikdienu.

8.augusts, ceturtdiena, paredzēta Sitges apmeklējumam. To arī var izdarīt ar vilcienu. Bet parādās problēma, kad vilciena stacijā pērkam biļetes – mums tiek paskaidrots, ka to šodien nevar pa taisno izdarīt. Jāiet uz metro, tad jābrauc līdz citam metro, un tikai tad ir vilciena pietura. Bet tas viss – tajā pašā cenā. Un katrā vietā bariņš spāņu, kas virza pareizajā virzienā. Un tur, kur spāņi nav – uz ietves sazīmētas pēdiņas, kas ved uz nākošo transportu, kas jāizmanto, lai nokļūtu Sitgē. Attālums kādi 30 km, bet transporti – 3. Interesanti, kas šiem bija noticis, jo tā nebija ikdiena? Streiks, remonts vai kas cits?

Sitge – mīlīga gejiem draudzīga pilsētiņa. Spāniska, krāsaina, jaukām mājiņām. Veikaliņi mazi un mīlīgi. Visādas eļļiņas, somiņas, maciņi, žilbst gan deguns, gan acis! Tūristu paradīze! Pludmale, salīdzinot ar Barselonas pludmalēm, mēreni piepildīta. Jūrā vieta ne tikai paplunčāties, bet arī papeldēties. Ļoti patīkama diena! Nav iespējams un arī negribas vairīties no saules – kas apdedzis, apdedzis! Bet siltums pietiek arī mīļās Latvijas vēsajiem augusta vakariem. Galvenais – nepieskarties ādai, tad arī neko nejūt! Un kaut kad šajā sakarā uzradās trešais Barselonas teiciens: „tas nebūtu gudri”. Pēcpusdienā atceļa vilciens pārsvarā iet gar pašu jūru – nevar vien noskatīties – (Barselonas piepilsētā gan acis var atvilkt elpu, vairs nav jāskatās, jo piepilsētas visur vienādas – Rīgā, Barselonā, Parīzē.) Un varam sākt komunicēt. Visiem trijiem teicieniem apvienojoties, man liekas vilciena kaimiņiem radās doma, ka valsts, no kuras esam mēs, ir ar īpatnēju valodu – katrs otrais vārds ir klope, ka nenokrīt ar sirdi un tas nebūtu gudri. Pašas pārsmējušās gandrīz līdz nemaņai, bet nevienam citam visā plašā pasaulē nebija skaidrs, par ko.

Un, protams, atkal vakarā ēšana – šoreiz laikam bija mazā ēstuvē netālu no viesnīcas. Pie tam pasūtām ēdienu līdzņemšanai, jo gribas mierīgi, izstiepjot kājas, nevis pie maza galdiņa un krēsliņa, kur kāds jau sēdējis. Tā, diena galā.

9.augusts, piektdiena. Liekas, ka šodien bija pludmaļu apmeklēšana un sauļošanās, neskatoties uz apsvilušo sajūtu, bet plāns ir plāns un jāpilda! Barselonetta – cilvēks pie cilvēka gan smiltīs, gan ūdenī. Kaut kad tika ziņots, ka jābūt uzmanīgiem, jo sacēlies liels vējš, un saulessargi var iet pa gaisu un kādu savainot. Vēju gan nemanīju, bet saulessargus pavēroju, ja nu tie uzbrūk kādu citu iemeslu dēļ. Kādas pāris stundas pat pasēdēju promenādes malā – gribējās skatīties cilvēkus un viesnīcu pie kuras tā milzīgā pītā metāla zivs. Interesanti arī sēdēt, ne tikai staigāt. Un skatīties jūru jau vispār var nebeidzami. Gan ar, gan bez cilvēkiem.

Pavisam piemirsu – pirms pludmales apmeklējuma mēs divatā bijām Akvāriumā zivis apraudzīt. Zinu jau kādas visādas mēdz būt zivis, bet tagad varēju redzēt, kā viens akvalangā tērpies cilvēciņš (maziņš, jo izliekti stikli) baro vienu zivju sugu ar apaļu mutīti. Tā arī nesapratu, kāpēc tā suga īpaši jābaro, katru kumosu ieliekot mutē – vai nu slinka, vai svars par mazu, vai nebrīvē mute sarāvusies? Ej nu sazini! Un tas tunelis akvārijā, kur haizivis pāri lido!

Kārtēja diena uz vakaru – jāiet atkal mājās, jo rītdien vēl gribas tik daudz ko izdarīt!

10.augusts, sestdiena. Sākam dienu agri un kamēr vēl nav pārmēru karsts, ejam uz Sagrada Familia. Kaut agrs, karstums pamatīgs. Pie „objekta” galvenokārt gribas sameklēt ēnu, nevis skaistāko rakursu. Bet vismaz ir būts un apskatīts tuvumā. Pat nevaru teikt, ka kādas īpašas sajūtas. Varbūt tāpēc, ka tik daudz par to redzēts, lasīts un skatīts? Un dabā viss ir tāpat kā izdomāts, bildēs skatoties. Tagad atkal dalāmies – puse iet pa veikaliem, otra dodamies uz Quell parku. Vienreiz tur būts, bet tik ļoti patika, ka gribas atkal, tikai šoreiz pa citām ieliņām. Karsts, stāvi kāpieni gan pa kāpnēm, gan ar eskalatoriem. Ļoti sakoptas mazas spāņu krāsainās mājiņas, visādos ziedos, kaut arī it kā vasaras beigas, pa ceļam arī milzīgs saulaini karsts laikam klostera pagalms, kurā ieejot jūtos burtiski kā uz pannas. Man likās, ka zemē var pankūkas cept. Neviena paša cilvēka – ne jau katrs grib cepties. Šajā gadījumā man tas patika, jo neviens nelīda kadrā un negribēja kopā fotografēties ar motivāciju, lai mājās palicējiem varētu parādīt, ka sieviete pumpainā kleitā nav spējusi atsacīt pastāvēt blakus maziem vīriešiem no Portugāles. (Maziem, salīdzinot ar garajiem no Latvijas.)

Un tad – atpakaļ mazliet jāatvelk elpa, lai var iet uz Gotisko kvartālu un izstaigāt ieliņu pēc ieliņas. Pirms tam jau vienu dienu to apskrējām, bet gribas vēl – tik romantiski, viduslaiciski un spāniski.

Bet, protams, pirmais darbs, kas jāizdara – jāatrod, kur paēst, pirms tam satiekoties ar otru ģimenes daļu, kas klīda pa veikaliem tajā pašā kvartālā. Pie vakariņām trijatā pasūtam un arī izdzeram pudeli sangrija – es to daru tikai tādēļ, ka Spānijā tā varētu pieklāties. Bija labi. Tālāk skaidri zinu, ka gribas atrast mežģīņotu izbūvi pāri ieliņai Bisbe. Un atrodam arī. Protams, ne ar pirmo piegājienu. Un vēl tāda ekstra – turpat blakus patīkama izskata spānis dzied – operu, spāņu dziesmas, daži ar lieliskām balsīm piebalso repertuāram, ko zina – vakara noskaņa tāda, ka vienīgais, ko negribas darīt – domāt par mājās braukšanu. Tad atrodam tirdziņu ar visādiem pašmāju ražojumiem – krēmiņiem, rotiņām, konfektēm uc. Labi, ka nav skaidra nauda, tur jau varēja izdot visu, un pēc tam kost pirkstos, jo nebūtu jau kur likt – bagāžas ierobežojums lētajos avio reisos taču! Un kamēr kārdināmies – uz blakus esošās skatuves uzkrāmējas mūziķi un sāk spēlēt – atkal jāpaliek uz vietas, lai varētu klausīties. Izskatās, ka Barselonā katra sestdienas nakts ir baltā nakts. Jauniešu paradīze (arī tādām kundzītēm kā man). Un kārtējais drēbīšu veikals, kas šo jauniešu paradīzi vēl vairāk iekrāso – nakts sākusies, bet veikals vaļā! Lai nu kā – rīt braucam prom un mājās jāiet kaut vai tāpēc, ka tur ir mantas.

11.augusts, svētdiena. Ar autobusu līdz Žironai, kur diezgan ilgi jāgaida, jo autobusi tik bieži nemaz nekursē. Labāk ātrāk, nekā nokavēt. Pa ceļam gan šoreiz nekas īpašs nav skatāms. Lidojums kā parasti. Viļņā mašīnīte mūs pacietīgi gaidījusi savā VIP ložā. Gribas ēst kā parasti, benzīntankā iepērkam neparastu ēdienkarti – saldējumu un mizotus mazgātus burkāniņus, ielejam labo leišu degvielu un – žigli mājās! Līdz Latvijai pa labu asfaltu, Latvijā – kā parasti, bet gan jau arī tas mainīsies.