Piedzīvojumi Šveicē!

  • 4 min lasīšanai
  • 30 foto
Lasot daudzos ceļojumus draugiem.lv, arī man sagribējās uzrakstīt par saviem šīs vasaras piedzīvojumiem.... Viss sākās nākamajā rītā pēc Līgo svētkiem Liepājas autoostā, kur ar vēl vienu meiteni iesēdāmies autobusā, lai dotos uz Šveici, sēdējām autobusa otrajā stāvā pašā priekšā, tā kā mūsu acīm neko nenoslēpt... skats vienmēr pasakains... un tā 36 stundas ar visu, kas pienākas - mazajām pauzītēm benzīntankos, ar mēģinājumiem pagulēt naktīs, kāju āķēšanu visur, lai vieglāk nosēdēt, kā arī smaidīšanu robežsargiem... līdz beidzot sasniedzām galamērķi, kur mūs gaidīja mūsu jaunos šefs (laikam jau aizmirsu pieminēt, ka braucām turp mazliet pastrādāt). No māsas un vēl dažiem bijām saklausījušās, ka būs ļoti grūti, ka gribēsim mājās, ka šefs rāsies un visādi citādi – būs grūti. Bet par laimi mums tas viss izvērtās citādi... Pret mums visi vienmēr bija laipni un atsaucīgi. Pirmajā vakarā mums ierādīja istabiņu, uz abām vienu, nu sūdzēties nevarēja, nekā netrūka, pajautāja, cikos rīt gribām sākt strādāt, un tā pēc mūsu ierosinājuma 8os sākām darbu ābeļdārzā, bet varbūt es tad rakstīšu pa punktiem, lai vieglāk saprast, kas un kā īsti bija.... Par laiku!!! Piedzīvojām karstāko vasaru pēdējo 140 gadu laikā, kas piedzīvota Šveicē, pa dienu ēnā vienmēr kādi +35 +37 grādi, bet jāpiemetina, ka pārsvarā darbs bija saulē, lietus mūs pārsteidza tikai pēdējā nedēļā, jāsaka, ka nebija patīkami strādāt tādā laikā, viss slapjš ... brrr..... Par vietu. Frutwillen. Vienkārši skaisti, apkārt viss zaļš, māja kalnā, skats burvīgs, vienkārši fantastiska vieta, pusdienojot var skatīties uz vienu no lielākajiem Eiropas ezeriem!!! Naktī paveras brīnumains skats – iedomājies, Tu atrodies Šveicē, bet pāri ezeram redzi gaismas, kas spīd logos tiem cilvēkiem, kas dzīvo Vācijā!!! Divi vienā!!! Par darbu. Pārsvarā tas bija ābeļdārzā, bija jāizplūkā, kā mēs to saucām, mazie, zaļie, riebīgie (ābolīši), jo no tiem rudenī nebūs nekādas jēgas, tos nevarēs pārdot, nu un tā mēs apmēram 6 nedēļas mežonīgā karstumā pastaigājāmies pa ābeļdārziem, kas jāsaka godīgi, nebija mazi... lai neiedzīvotos tulznās, katru rītu tinām pirkstus ar marli, tad virsū cimdi un nekādu tulznu- pirmo reizi tādā karstumā ar cimdiem!!! Bet jāsaka, ka nebija grūti, kaut gan mums pirms prombraukšanas stāstīja citādi, vienīgi uz beigām sāka palikt mazliet garlaicīgi, tad citreiz arī pastrīdējāmies ābeļlaukā, varējām to darīt droši, jo neviens jau mūs tur nesaprata, godīgi, tā reizē strīdējusies un smējusies līdz asarām vēl nebiju nekad. Bet āboli nebija vienīgais, bija vēl ķirši, tādi lieli, milzīgi, skaisti un bezgala garšīgi, tos mēs arī lasījām, rāpāmies augšā desmit metrīgās trepēs, kas šad tad bija knapi piestiprinātas, tad gan smejoties teicām, lai jau paši kāpj... īpaši jautri bija, kad uznāca liels vējš, kad bija jāsāk domāt, kur lai pieķeras, lai neaizlidotu līdz ar lapām... tas ar vēl nebija viss, mūs sūtīja uz pāris km attālo pilsētiņu šos ķiršus tad arī tirgot, pirmo dienu bijām divatā, bet pārējas biju viena pati, diezgan interesanti – tu tur tā sēdi ielas malā, garām brauc mašīnas, katra otrā apstājas, lai nopirktu ķiršus, ko turpat uz vietas arī šķiroju un sveru mazās 1kg kastītēs, bija tiešām jautri, daudziem patīk parunāties, kad pasaku, ka esmu no Latvijas, daži sāk man stāstīt, ka zina mazliet arī no mūsu vēstures, ka tur dzīvo radinieki, jauki tā parunāties, kaut kad viņi jau runā šveiciski, bet galu galā nonākam pie vācu valodas un viss ir kārtībā, interesantu cilvēku tur netrūkst.. P.S. bez ķiršiem ceļmalā vēl pārdevu medu un mājās darinātu šņabi(plūmju, ķiršu, bumbieru)!!! Par darbalaiku. Pēc būtības parasti sāk 7:30(ja nemaldos), tad līdz 12tiem, kad ir pusdienas, tad vēlāk līdz 19tiem, kad ir vakariņas, bet ņemot vērā karstos laika apstākļus, katru rītu jau 5os bijām savā darba vietā, tad 7os brokastiņas un atpakaļ līdz 12tiem, tad garais pusdienas pārtraukums, lai izvairītos no saules, parasti to pavadījām vai nu pie Bodenes ezera peldoties un sauļojoties vai arī savā istabiņā guļot... un tad atkal līdz 19tiem... un tā 6 nedēļas pēc kārtas... Par cilvēkiem. Saimnieks, ko saucām par šefu(tiesa viņam nedzirdot), uz mums, vienīgajām no viņa darbiniekiem, nerājās, uz citiem šad tad pateica kādu skarbāku vārdiņu... aaa, vienreiz gan mazliet pacēla balsi un nolasīja morāli, ka ar šīm šķirnēm nav laika tik labi strādāt, tā kā kustieties ātrāk!!! Tik gardi un ilgi smējušās mēs vēl nebijām, tiesa smējāmies mēs daudz... bija jautri... Saimniece, sieviete ar raksturu, māk labi gatavot! Grosija – saimnieka māte – jaukākais cilvēks, ko esmu satikusi, Jana – praktikante no Čehijas, nu tur bez komentāriem labāk, Paskāls – praktikants no Šveices, daudz nerunājām, bet ar āboliem pamētāties bija jautri, Urbāns – arī praktikants no Šveices – strādīgs, arī runīgs, Lukass – kaimiņu puika, vēl viens ābolu mētātājs, kaimiņu pensionāri – arī nu ļoti, ļoti jauki cilvēki!!! Sara, Ralfs, Niki – saimnieku bērni. Un vēl... Par izklaidēm. Par svētdienām domājām pašas- atradām, kur iet ātrvilciens un prom uz pilsētu, kad Šveices pusē neatradām neko saistošu, gājām uz Vāciju, Konstanz -burvīga pilsēta ar skaistu ostu, tur arī lielākoties pavadījām svētdienas, pāris reizes arī aizgājām uz naktsklubu Dance Palace – super!!! Tikai pēc tam ar kājām atpakaļ uz Šveici, vilciens( jāatzīstas, braucām arī pa zaķi), tad atpakaļ uz mājām gulēt! Arī saimnieki parūpējās par izklaidēm, braucām līdzi šefam uz sporta spēlēm, diezgan interesanti – skatīties, kā vīrieši dažādos vecumos, tērpušies iespīlētos kostīmos gluži kā Supermens, lēkā pa līstekām!!! Mākslas vingrošana!!! Neiztrūka pikniki ezera malā! Un kā tad bez iepirkšanās!!! bet par to daudz nav ko runāt... Arī garāka ekskursija uz sapņu pilsētu Davosu, kas sākās ar vārdiem – pēc stundas izbraucam.... Par Davosu. Skaistākā vieta, kur esmu bijusi!!! TĀDI KALNI!!!! Esmu sajūsmā!!! Abas ar draudzeni bijām mēmas!!! Tā vieta ir vienkārši pasakaina, apkārt kalni, starp tiem skaistas mājiņas, dārgi hoteļi un kā saldais ēdiens vidū dzidri zils ezers!!! Šeit dzīvojot ilgāku laiku, var izārstēties no daudzām slimībām, pieminēšanas vērts ir arī tas, ka Davosa ir augstākā pilsēta Eiropā!!! Šī kalnu ieskautā paradīze būtu jāredz ikvienam!!! Kāpelējam pa kalniem, vērojām, kā cilvēki lidinās debesīs ar (piedodiet, piemirsu, kā tos sauca, ieskrienies un laidies ....) Bijām tur tikai 2 dienas, bet piedzīvojumi beidzās ar to, ka nakšņojām īstā kalnu namiņā, kur nav ne ūdens, ne elektrības, tāda nošķirtības un laimes sajūta pārņem vakarā, skatoties lejā uz apgaismoto ieleju, gribētos tur uzkavēties ilgāk!!! FANTASTIKA!!! Bet pienāca arī tā diena, kad bija jādodas uz mājām, kaut gan jau ļoti negribējās... labākā vasara manā mūžā bija beigusies, sākās garais mājupceļš ar sastrēgumiem Vācijā, nīkšanu Polijas robežā un satikšanos ar Polijas policiju.... Daudz, kas palika neuzrakstīts, bet visu jau arī nemaz nevajag, jo tas viss ir jāizdzīvo, lai saprastu....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais