Roma (14. diena)
|
Iveta Šteimane
|
23.10.
Plkst. 6.oo atskan nepatīkama skaņa no telefona. Modinātājs. Izlienam visas no migām gaužām sabozušās, jo slikti gulēts. Izrādās, ka vakar vakarā neviena neesam varējušas aizmigt, kā rezultātā ir gulētas +/- 3 stundas. Iekārtojam somās vēl atlikušās mantas, uzēdam brokasti un ir jau arī klāt 7.3o, kad sarunāts lejā tikties ar saimnieku Olafu. Kā par brīnumu iztaisāmies pat 5 minūtes pirms sarunātā laika, savukārt Olafs 3 min. nokavē un ļoti atvainojas. Pa ceļam šis mūs iztaujā par Maltā pavadīto laiku .Tā kā Evichu atkal nosēdinām viņam blakus, tad šie abi arī runājas. Beigās viņš izsecina, ka Evicha ir mūsu boss.. :) Lidostā draudzīgi atvadāmies un dodamies savās gaitās.
Līdz lidojumam nepilnas 2 stundas, bet, kamēr nodaram visu procedūru (kuras laikā es pazaudēju savu jogurtiņu, jo atkal aizmirsu par šķidrumiem rokassomā, savukārt Evichai atkal tiek izķidāta rokas bagāža, kas viņu ļoti sajūsmina ( (giggle) ), ir laiks ieņemt rindu, lai lidmašīnā tiekam 1) pie loga un 2) ne uz spārna.
Lidojums ir visai jauks, laiciņš labs un nekādas gaisa bedres, paldies visiem svētajiem, nepiedzīvojam. Pa ceļam pat izdodas pāris reizes iemigt, lai gan lidojums līdz Romai tikai nedaudz vairāk par stundu.
ROMA
Ieejot lidostā tāds neliels šoks. Mūsu lidmašīna nosēdusies Fiumicino lidostā (35 km no Romas), kas, laikam, skaitās šamiem lielākā. Pēc mazās Maltas jūtos kā tāda skudriņa milzu pūznī. Tad nu dabūjām arī noieties (pamanāmies arī nedaudz noiet no kursa), īpaši jautra staigāšana izvērtās, kad dabūjām nododamo bagāžu – 20 kg koferi.
Nākamais uzdevums saprast, kā lai tiek līdz mūsu galapunktam – Romai. Izpētot visas norādes, skaidrs, ka jādodas meklēt Airport Shuttle. Pa ceļam apsveram iespēju aizbraukt ar taksi – tas būtu ērtāk un ātrāk, bet kad uzzinām, ka tas būs arī stipri dārgāk (45 – 50 eiro), nolemjam tomēr braukt ar autobusu (6 eiro no katras. Ir arī otrs variants pa 8 eiro).
Izejot no lidostas, priekšā manas mīļās palmas (varēja gan būt vairāk). Tagad arī pirmo reizi saskaramies ar itāļu mentalitāti. Mūs ielenc bariņš puišu, kas piedāvā ar savas firmas autobusu nokļūt līdz Romai. Beigās izvēlamies vienu busu un tiekam līdz metro stacijai, kurā Sančo gadās pirmais piedzīvojums. Viņa gandrīz paliek bez maciņa. Faktiski čigānu tautības pārstāve to jau bija pamanījusies izvilkt no somiņas, bet iekš Sančo pamodās ērglis un viņa maciņu izcīnīja atpakaļ. Apmēram 7 min. brauciens ar metro un esam centrālajā metro stacijā, kur pārsēžamies nākamajā metro, kas mūs aizvedīs tuvāk mājām. Tā kā lidostā info centrā sadabūjām kartes un Evich ir izcila topogrāfe, tad nav problēmu atrast ceļu līdz mūsu hostelim, kas izrādās gaužām simpātiski iekārtots dzīvoklis. Viņiem te tā pieņemts iekārtot hosteli kādas dzīvokļu mājas vienā stāvā vai pat, kā tas ir mūsu gadījumā – vienā milzīgā dzīvoklī. Bez mums te ir vēl kādi 4 numuriņi. Istabiņas iekārtojums ļoti mīlīgs un ir arī sava dušas telpa.
Aši nometam somas, mazliet atsvaidzināmies un esam gatavas doties skatīt savām acīm Kolizeju. Bet gadās pirmais pārpratums. Aiztaisot aiz sevis durvis, attopamies, ka atslēga palikusi iekšā, bet pa visu dzīvokli nav neviena, kas mūs varētu ielaist iekšā. Tā nu sēžam un domājam, ko iesākt. Meitenes izdomā, ka jāaiziet uz interneta kafejnīcu (kuru pamanījām šurp nākot) un iekš Google jāsameklē saimnieka numurs. Es palieku pie dzīvokļa gadījumam, ja nu kāds pa šo laiku tomēr atnāk. Tikmēr meitenes izrādās pabijušas mazajā Šanhajā – interneta cafe, kas ir pilna ar maziem slīpacainiem puisīšiem. Šamie laikam spēlējuši vienu spēli, tāpēc visu laiku savā starpā sabļaustījušies. Pa to laiku savā somiņā atrodu mūsu numuriņa atslēgu un laimīga zvanu Trallām ( :)) ), lai paziņotu prieka vēsti.
Mūsu hostelis atrodas apmēram 10 – 15 min. pastaigas attālumā no Kolizeja, tāpēc tas mums ir pirmais apskates objekts. Nekomentēšu. Vienīgais varu pateikt, ka manos krājumos tagad ir pamatīga kaudzīte ar bildēm. Bija brīdis, kad vienkārši sēdējām un skatījāmies uz šo brīnumu. Mazliet ieskatam – Kolizejs ir Romas lielākais amfiteātris un tā celtniecība sākta mūsu ēras 72. gadā. Te tika rīkotas gladiatoru cīņas, un vienlaicīgi tajā satilpa 55 ooo skatītāju, kuri tika sasēdināti atbilstoši savam sabiedriskajam stāvoklim.
Vēl šodien paspējam apskatīt slaveno Kapitolija vilceni ar Romulu un Remu, Konstantīna arku, Romas forumu, Viktora Emanuela II pieminekli (brīnišķīga celtne, kas uz uzcelta par godu apvienotās Itālijas pirmajam karalim), Arakoeli kāpnes, imperatora Marka Aurēlija statuju, Palazzo Senatorio, daudzas jo daudzas statujas, kurām nespēju atcerēties nosaukumus, skaistas celtnes, par kurām arī neko nezinu un netīšām ieklīdām brīnumskaistā baznīcā, kurā tieši ap to laiku sākās mese. Nemaz nerunājot par apkārt redzamo daili, sāka dziedāt baznīcas gospeļu koris (mēs nedaudz intereses pēc pasēdējām paklausīties dievkalpojumu itāļu valodā). Kora skanējums – īsts baudījums ausīm, tāpat arī mācītāja runa – man patīk klausīties italian..
Ap šo laiku ir arī satumsis un māc nelāga bada sajūta. Tā aizrāvušās ar kultūru, ka kopš brokastīm 7.oo no rīta nav sanācis paēst – tas ir apaļas 12 stundas. Ieejam kādā kafejnīcā un iedzeram kafiju/lati (ko nu kura) un dodamies hosteļa virzienā. Ar nolūku esam sagaidījušas tumsiņu, jo vēlamies apskatīties, kā izgaismots Kolizejs un arī viss pārējais. Neviļamies!!! Atkal piesēžam un vienkārši baudām skatu.
Vēl šī vakara plānā sameklēt kādu picēriju un pārtikas veikalu. Tas izdodas – kā par laimi 5. min. attālumā ir pārtikas veikals un 6 min. attālumā lieliska picērija, kurā var dabūt vēl visādas labas lietas. Un arī cenas nav tik baisas. Nopērkam picu un lazaņju. Abi ēdieni ir vienkārši bur-vī-gi!
Būtu jau vēl šis tas ko uzrakstīt, bet plkst. jau atkal ir krietni pēc pusnakts un gulētās 3 stundas īpaši izteikti liek par sevi manīt. Rakstu, rakstu un ik pa brīdim pamostos.. :) (yawn)
P.s. Kukain! Par daudz tev pēdējā laikā tās jubilejas.. :) Bet neskatoties uz to, mīļi sveicieni no mums vārda dienā!! (flower)
