Pa Jordānijas ielejām

  • 6 min lasīšanai

2011.g. marta beigas, aprīļa sākums

Ceļojuma pirmajās stundās pārvēršos par īstu arābu sievieti. Tumšs apģērbs, mati noslēpušies zem cepures, bet pāri mutei un degunam pārvilkta jakas augšējā mala. Neaizsegtas palikušas tikai acis. Savādāk nevar, jo veči - krāni tādi, piepīpējuši autobusu līdz nelabumam. Ko padarīsi, ja jau visu sēdekļu atzveltnēs ir ierīkoti pelnu trauki. Gandrīz vai žēl, ka pašam ar zarnām viss kārtībā - nu būtu īstais brīdis demonstratīvi purkšķināt. Bezgaisa mocības jāiztur veselus 300km - esmu nolēmis atstāt negaidīti drēgno Ammānu, lai dotos uz valsts dienvidiem, un tad lēnā garā līkumotu atpakaļ.

JAUNIEŠU SPORTS

Uzmetis aci kuģiem, motorlaivām un vienkāršiem plunčātājiem, kas kaut kā cenšas sadzīvot šaurā Sarkanās jūras līcītī, sāku kustēt dziļāk iekšzemē. Wadi Rum aizsargājamā teritorija klinšainā sarkano smilšu tuksnesī ir gana liela, tāpēc nobāzējos tajā uz ilgāku laiku. Ciematiņa iepazīšanas pastaiga mani aizved pie vietējiem zēniem, kuri, spļaudami smilšu graudus no zobiem, aizrautīgi spēlē futbolu, turklāt fonā virpuļo maziņš tornādo. Vēl neesmu paspējis līdz galam iztēloties cik feini būtu piedalīties, kā saņemu uzaicinājumu stāties vārtos. Kāda runa! Ieņemu vietu starp diviem akmeņiem un mēģinu saprast, kam par godu laukuma vidū guļ vēl viens līdzīgs gabals pāris ķieģeļu lielumā, toties ar krietni asākām kantēm. Izskatās, ka pagaidām nevienam nav ienācis prātā to vienkārši ņemt un aizvākt... Mūsējie esot vadībā. Ahā, tātad varu atļauties riskēt un nofotografēt strauju pretuzbrukumu uz saviem vārtiem. Šī diemžēl izrādās pēdējā bilde, jo pēc pāris goliem sīvā divcīņā ar blīkšķi pārsprāgst gumijas bumba un mačs ir galā. „China ball,” loģiski secina puikas, un vēl apjautājas - vai arī man gadījumā nav paņēmies līdzi kāds lieks pūslis? Nav gan. Nu tad šodien 7:1, un visi pa mājām.

Nākamajās dienās dodos garos pārgājienos, un nejauši uzduros trūdošu kamieļu kapsētai, gluži vai ar šokolādi aplietām klintīm, kā arī beduīnu teltīm, kurās tiek izmitināti džipu tūrēs devušies ekskursanti. Apmetnes saimnieks, gana runātīgs beduīns, padižojas par savu nesen iedoto kurvīti lēdijai no Vīnes: „Viņa gribēja precēties un pūrā solīja četrus miljonus, bet tas nav priekš manis.” Tāpat noklausos stāstu par imunitāti pret indīgo rāpuļu dzēlieniem, ko varot iegūt jau agrā bērnībā. Recepte šāda: nocērt galvu čūskai un asti skorpionam, bet pēc tam no šīm ķeskām izvāra sulu, kuru zīdaiņa māte uzziež sev uz krūtīm un „pasniedz” mazulim kopā ar pienu. Neesmu mediķis, tomēr māju ar galvu un piekrītu - pilnīgi bez sekām šāda procedūra diez vai var beigties.

VĪRU SPORTS

Slavenās Petras piepilsētā Wadi Musa tauta ir sacelta kājās ne pa jokam. Pilnas ielas ar pieaugušajiem un bērniem, visur plīvo karogi, lozungi, kā arī neiztrūkstošās karaļa ģīmetnes. Viņa majestāte kuru katru brīdi ieradīšoties īsā vizītē. Gaidot svinīgo brīdi, pulcējas arvien vairāk skatītāju, bet drošībnieki izkārto sveicējus taisnā līnijā gar ietves malu. Pēkšņi no pūļa izlec varen dūšīgs, bārdains tēvainis baltā apģērbā, un ar niknu sejas izteiksmi sāk bļaustīties arābu valodā. Tautieši viņam piebalso, bet apsargs kamuflāžas tērpā cenšas drukno aktīvistu apturēt. Zinot, ka viss notiekošais ir patriotiska agresija tās viscēlākajā izpausmē, ar baudu vēroju kā iekarsušais smagsvars aizstumj prom savu pretinieku un turpina ālēties, kamēr publika viņaprāt ir pietiekoši uzkurināta. Drīz vien garām ātri aiztraucas mašīnu virtene. Izlīdis caur melna džipa lūku, karalis māj ar rokām cik spēdams un dažu sekunžu laikā pazūd no redzesloka.

Vakara turpinājumā ieklīstu sporta zālē, kur uz treniņu pulcējas daudz nobriedušāki futbolisti nekā tuksnesī sastaptie. Baso kāju īpatsvars gan neatšķiras, tomēr tas netraucē bliezt pa bumbu tā, ka sienas rīb. Šķiet, ka apavus šeit uztver kā traucēkli - kāds spēlētājs vispirms tiek vaļā no vienas kedas, bet minūtes desmit vēlāk arī otra sporta čība slaidā lokā uzlido gandrīz līdz zāles griestiem. Tiesa, no sava Madrides Real krekla neviens atbrīvoties negrasās - goda lieta, cik noprotu. Palūdzu vārtsargam, lai atļauj uz īsu brītiņu iestāties „kastē”. Diemžēl ielaižu jau pirmo, ar galvu raidīto bumbu. Pēc mirkļa izdodas atvairīt spēcīgu belzienu, un varu cienīgi, ar svilstošu plaukstu pamest laukumu.

No rīta gāžos iekšā Petrā. Par trīs dienu ieeju jāmaksā 60 dināri (eiro naudiņās sanāktu par kripatu vairāk). Dārgi, jo tā ir gandrīz ceturtā daļa no mana divu nedēļu budžeta. Vēlāk izrādās, ka neesmu veltīgi tērējies - tikko nonāku teiksmainās dārgumu glabātavas pakājē, piesteidzas likuma kalps un prasa uzrādīt biļeti. Hmm, forumos biju lasījis, ka iekšpusē nekad neko nepārbaudot. Acīmredzot, ierašanās no pretējās puses ar dubļos sabristiem apaviem ir modinājusi aizdomas. Nekāda vaina - emocionālais baudījums tikai pieaug, taču pa īstam acis uz kātiņiem nostājas, kad, lavierējot pa kalnu takām, ieraugu alpīnistes kazas un vēl ekstrēmāko ganu. Arī viņi, pārvietojoties vertikāli, tīksminās par ļaužu pūļiem dziļāk ielejā.

Kad esmu pārradies no nedaudz attālākās Mazās Petras, kura nabatiešiem it kā kalpojusi par izmēģinājumu poligonu pirms lielās pilsētas radīšanas, tieku ielūgts ciemos pie jordāniešu ģimenes. Tādu pašu godu ir izpelnījies kanādiešu pensionāru pāris. Iepazīstoties ar pirmsskolas vecuma puiku, cienījamā kundze sniedz roku, taču mazais knariņš atsakās pieskarties sievietei un veikli izvairās. Viņa māsas pasniedz tēju. Te nu jāuzmanās arī man, it īpaši saņemot karotīti no šiverīgākās meičas rokām. Piesardzīga kustība, un pirksti satver metālu - viss kārtībā.

Vecākais brālis Muhameds - pie pilngadības sliekšņa klauvējošs jauneklis ierosina izrādīt pilsētu, un jau pirmajos pastaigas metros atzīstas, ka ir gejs. „Grēks būtu sūdzēties, tādus kā es šeit klaji nevajā un neapspiež,” viņš dalās pieredzē. Sievietes? „Nu, varbūt man viņas iepatiksies vēlāk - pēc tam, kad ar kādu būšu apprecējies,” prāto Muhameds...

TUVĀK ZEMES CENTRAM

Sāku stopēt Nāves jūras virzienā. Ar pirmo labdari tieku līdz Šobakas pilij. Bērnības sapņi piepildās, kad caur garu pazemes tuneli nokāpju pilskalna pakājē. Tālāk dodos celtnieku pikapa piekabē un televīzijas darbinieka mašīnā, pārnakšņoju 15. gadsimta akmens mājiņu ciemā Dānas rezervātā, bet nākamajā rītā ar smago mašīnu tieku 400 metrus zem jūras līmeņa. Šoferis uzšņāpj uz lapiņas savu e-pasta adresi, lai es varētu viņam nosūtīt bildi, bet nez kāpēc pārdomā un divas reizes kautrīgi mēģina papīra strēmeli atņemt. Grūti saprast kāpēc tā, bet ir arī svarīgākas lietas par ko uztraukties. Saule cepina miesas un transportlīdzekļi ripo garām - pat autobusi nepietur. Visapkārt tomātu lauki, taču liela daļa novāktās produkcijas guļ zemē un pūst. Turpat līdzās īsta trešā pasaule ar nožēlojamām strādnieku būdelēm. Svīšana pastiprinās bārdaina biznesmeņa auto, kurā ir tāds karstums, ka knapi var turēt. Telefonsarunu starplaikos enerģiskais veikalnieks cenšas mani pievērst islāmam. Zinu, zinu - ļoti laba reliģija, tāpat kā budisms.

Pēcpusdienā jau slapstos gar sāļo pludmali un mēģinu sarunāt dušu pēc iecerētās dreifēšanas Nāves jūrā. Modernu kotedžu pārvaldnieks prasa 12 dinārus par skalošanās reizi un, pašam negribot, piespiež mani domāt radoši. Tepat ir kalnu upīte, nacionālais parks un reti simpātiska ainava. Arī tautas maz. Galu galā, fakts, ka tuvākajā apkaimē ir tikai dārgas viesnīcas, liek izšķirties par labu nakšņošanai zem klajas debess klinšu ielejā. Paslēpjos dziļāk aiz akmeņiem, ierīkoju guļvietu un eju tēlot pludiņu. Iebridis līdz potītēm, pamanu pirmās atšķirības - ūdens sāk veidot tādus kā eļļainus zīmējumus, bet iemērcot un parīvējot plaukstas, var sajust maigu gurkstēšanu. Izmēģinu gulēt gan uz vēdera, gan muguras, pavārtos saldūdens straumē un lavos atpakaļ savā midzenī. Manu nometni ievēro tikai divi kalnu āži, krītošas zvaigznes un odi, dēļ kuriem ciešs miegs nesanāk, bet jau piecos no rīta (nu labi - sešos, jo, kā runā, šonakt esot pārgriezti pulksteņi) skaļi bļaustīdamies vienīgo nedēļas brīvdienu steidz izmantot bariņš vīriešu. Ātri sataisos un dodos viņiem pretī pa kanjona dibenu. Pāris minūtēs tieku uz lielceļa, lai turpinātu stopēt. Viegli neklājas, bet kad apstādinu Ukrainā padzīvojušu arābu džeku, viņš „raģi boga” ir gatavs mani aizraut kaut līdz Harkovai. Palūdzu pieturēt un nopērku ūdeni - izkaltušajā organismā pusotrs litrs pazūd kā nebijis.

MĀJIŅA UZ VISTAS KĀJIŅAS

Ticis klāt nopietnākām sabiedriskā transporta dzīslām, ar autobusiem apbraukāju valsts ziemeļus. Vēlos pasēdēt karstajos avotos pie pašām Golānas augstienēm, taču tieku informēts, ka miniatūrā kūrorta boss guļot, un būšot dikti dusmīgs, ja kāds viņu modinās. Bez šefa atļaujas plunčāties nedrīkst. Nevajag arī - iztikšu tāpat.

Melnās bazalta drupas Sīrijas pierobežā gan gribu redzēt, tādēļ aizkuļos arī tur. Divtūkstoš gadu vecā, zemestrīci pārcietusī Umm al-Džimal pilsēta ir pietiekoši labi saglabājusies. Atrodu pat smagnējas romiešu durvis, kuras joprojām funkcionē, bet blakus esošajā ciematiņā ieraugu vēl dīvaināku konstrukciju. Pieeju tuvāk. Šķiet, vistu kūts - garas, stateniski iebetonētas caurules galā. Jancīgās pariktes saimniece paceļ akmeni un lidina to pret skārda būri, no kura gaisā uzšaujas baložu bars, bet pēc mirkļa putni ir atpakaļ un nosēžas savā komunālajā dzīvoklī. „Jātaisa tā, lai suņi netiek klāt,” pieticīgā angļu valodā skaidro garāmgājējs. „Bet kāds gan cilvēkiem no tā labums?” prasu. „Bērni uzrāpjas pakaļ mazajiem baložiem, kurus ģimene pa visiem notiesā,” laipnais vīrs pieliek punktu manai jordāniešu tradīciju izzināšanas tūrei.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais