Ceļojums uz Spāniju.

09.08.2007
24 min lasīšanai
39 foto

Ceļojums uz Spāniju Kas jādara, ja vēlies pagarināt savu vasaru? Jābrauc uz, tā saucamajām, siltajām zemēm, kur tobrīd saules vēl diezgan. Tādu domu lolojām arī mēs – daži piebaldzēni, cēsnieki un rīdzinieki. Laicīgi iepazināmies ar ceļojuma uz Spāniju maršrutu, paredzētajām apskates vietām turp un atceļā. Ieinteresēja daudzās valstis un valstiņas, Pireneji un iespēja uz mirkli pabūt Āfrikā. Kopējā maksa braucienam šķita atbilstoši piedāvājumam pieņemama. Kaut arī ceļā jāpavada 15 dienas un naktis, nosacītu komfortu gādās „guļamautobuss”, kurā nakts braucienā nebūšot jāsēž puszviļus atgāžamā krēslā, bet varēšot izstiepties visā garumā. Pirmā nakts, pirmā diena. Šķērsojam Lietuvu, Poliju un vakarā jau nakšņojam viesnīcā pilsētiņā pie Polijas-Vācijas robežas. Drēzdene, kuru skatīsim nākamajā dienā, pāris simtu kilometru attālumā rudens iekrāsotajā Vācijā. Pilsētas un Cvingera muzeju apskatei atvēlētas 8 stundas, jo šoferiem pa šo laiku jāatpūšas (braukšanas-atpūtas režīms ierakstās ripulī, kurš jebkur var ieinteresēt ceļu policiju). Drēzdene, pilsēta-muzejs. Pilis, baznīcas, laukumi, Elbas krastmala, 102 metrus garā mozaīka, greznie Cvingera vārti ar karaļa kroni virs tiem. Laiks samācies uz migliņas-sīka lietutiņa robežas. Muzeju apskatei iegādājamies komplekso biļeti, nevis uz katru pērkot atsevišķi, jo tā lētāk. Un ir ko skatīt – gleznu galerijas ar vecmeistaru Ticiāna, Rafaēla, Rembranta, Velaskesa, Goijas, El Greko, Dīrera un daudzu citu darbiem, no kuriem vairāki līdz šim redzēti reprodukciju albumos un mākslas grāmatās, tagad acu priekšā „dzīvajā”! Porcelāna muzejs ar greznām vāzēm, šķīvjiem, filigrānām sīkplastikas kompozīcijām. Vēstures muzejs jeb ieroču palāta – ne vien karakalpu, arī zirgu bruņas un visplašākais nāves rīku klāsts: āvas, zobeni, šaujamie – gan karošanai, gan dižciltīgo medībām. Etnogrāfijas muzejs. Tautas mākslas muzejs. Transporta muzejs. Un muzejs ar dažāda izmēra teleskopiem, sekstantiem, termometriem, visādiem citādiem instrumentiem un aparātiem. Higiēnas muzejs. Muzeji un vēlreiz muzeji, un „Zelta jātnieks”, kura pulkstenis skaita dienas, stundas, minūtes, sekundes līdz pilsētas 800-gadei. Cik var pārtikt no līdzpaņemtā, jo sviestmaizes un tas, kas ātrāk bojājas, ir apēsts, bet gaļas konservi, cieti žāvētās desas, sieri, putras, putriņas un buljona kubiciņi lai pagaida. Lūkosim kaut ko no vācu labumiem latvieša vēderam. Ar „eirikiem” pārāk tērēties negribam, tāpēc gidam Kārlim vaicājam par cenai un gaumei atbilstošāko. Viņš iesaka „offen kartoffeln” un kausu nedzidrā alus, jo tāds te kotējoties. Sacīts-darīts, bet sāta sajūta nerodas, jo tas „kartoffeln” ir divi paprāvi ar mizu vārīti uz pusēm pārgriezti kartupeļi ar vidū ieziestu kaut kādu biezpiena-majonēzes masu. Alus kā jau alus, toties rēķins mums, pie Eiropas cenām nepieradušiem, tā neko – nepilni 10 eiro! Pēc garās staigāšanas un redzētā tieši laikā baseins ar burbuļiem, viļņiem, straumēm tik straujām, ka, tiekot virpulī, labāk ar vienu roku turēties pie peldbiksēm, ja negrib ik pa brīdim lūkot, vai tās vēl tur, kur tām vajadzētu būt. Dāmām pavisam jauki, līdztekus šai problēmai – topless, jo slēpjami apaļumi var tikt negribot izrauti no krūštura. Visi prieki kādreiz beidzas. Ir vakars, un mūs gaida nakts pārbrauciens, tad diena, lai atstātu perfekto Vāciju un pa Francijas ceļiem tuvotos Vidusjūrai, precīzāk – līdz Aviņonai. Ieinteresēti vērojam, kā autobuss tiek pārvērsts par „guļamo”. Procedūra nav sarežģīta, un pārkārtošanās notiek ātri. Gulēšana divos stāvos – tik vien jāvienojas, kurš augšā, kurš lejā. Tā kā Latvija, Eiropas Savienības dalībvalsts, un mēs tās pilsoņi, šinī gadījumā baudām priekšrocību, jo robežsargi un muitnieki turpmāk par mums izrāda minimālu interesi vai šīs intereses vispār nav, un viņi mūs netraucē, izņemot vienu vācu ceļu policistu, kurš fiksējis, ka autobuss traucies pārāk ātri. Varbūt tādēļ, ka nākamās dienas vēlā pēcpusdienā mums jābūt aptuveni tūkstoš kilometru tālāk. Paiet nakts, aiz muguras paliek Nirnberga, Karlsrūe. Šosejas, autobāņi. Gluds asfalts. Atstatu no maģistrāles gar abām malām drošības nožogojumi. Pa logu vērojam ainavu,. kura skrien garām. Turpinās nenovākta kukurūza, bet beigušies ābeļdārzi. Tos nomainījušas vīnogulāju plantācijas, jo esam slavenajā Francijas vīnkopības un vīndaru rajonā Burgundijā, no kurienes arī uz Latviju ceļo burgundietis. Tieši Burgundija sevi uzskata par valsts centru. Satiksme dzīva, jo ceļa zīmes norāda – Marseille. Dodamies Francijas lielākās ostas Marseļas virzienā. Ja no Vācijas uz Poliju, un tālāk droši vien arī uz mums, dzinās pārvadātāji ar tīri smukiem lietotiem autiņiem kravā, tad tagad transportēts tiek un savus lakotos sānus mirdzina gluži svaigs franču autobūves produkts. Redzam arī rūpnīcu, pie kuras bezgalīgi garš jau uzlādēts vilciena sastāvs. Pa apvedceļu apbraucam valsts otru lielāko (ar aglomerāciju) pilsētu Lionu. Jo tuvāk Vidusjūrai, jo paliek siltāks. Oktobra beigās temperatūra ap +20 grādiem. Biezās jakas noliktas malā, esam T-kreklos, netēkreklos, topiņos un blūzēs. Priecājoties par patīkamo laiku, no Burgundijas esam iebraukuši ne mazāk slavenā vīnkopības rajonā Ronas ielejā. Ik pa brīdim arī lavandu lauki un olīvkoku birzis. Gar Ronas upi tik uz dienvidiem un saules un gaismas novadu Provansu, kurā gleznojis mākslinieks Vinsents van Gogs. Nav vairs tālu līdz Aviņonai. Pēc garā pārbrauciena esam nedaudz noguruši, jo tik vien tās stāšanās, kā – lai bākā sapildītu degvielu un ieskrietu WC jeb volksvāgencentrā (Aināra dots solīds nosaukums visnotaļ nepretenciozai, bet dažkārt ātri nepieciešamai iestādei). Reizē arī priecīgi, jo nakšņosim viesnīcā. Pa tiltu pāri upei, un esam klāt. Ņemam un stiepjam somas, gultās izstiepjamies paši, lai pēc brīža kājām dotos atpakaļ iepazīt vecpilsētu. Tomēr neparedzēta kavēšanās, jo vienai mūsējai jāsauc „ātrie”. Tie ierodas, arī vēl nopietnāka brigāde. Kamēr gids un Ilze, kura uzņēmusies tulka funkcijas, skaidrojas ar dakteriem, mēs pārējie, līdzēt nespēdami, ceram, ka viss būs labi. Tomēr nekā! Mūsu optimismam nav pamata, jo ir jādodas uz slimnīcu. (Vēlāk saņēmām ziņu, ka viņa ar lidmašīnu transportēta uz Rīgu, un pēc tam, ka veselība salāpīta.) Aviņona. Pilsētu joprojām apjož masīvi aizsargmūri. Galvenais akcents pils-cietoksnis ar desmit torņiem, kas viduslaikos bijusi Romas Pāvesta rezidence. Plašs laukums, pamatīgas kāpnes pamatīgiem pakāpieniem un tādi pat nesagraujami mūri. Ātri satumst, pamazām vien ieliņās iedegas laternas. Žilbina karuselis, ienākt aicina veikalu skatlogi, kafejnīcas, piesēst pie kāda no galdiņiem ielas malā vai skvērā. Grūti turēties pretim kārdinājumam nobaudīt kādu našķi un reibt no franču vīna. Staigājam, līdz attopamies, ka ejam jau otrreiz pa tām pašām ielām – laiks atgriezties viesnīcā. Jātrāpa uz pareizā tilta, jo viens no tiem, kuru savā laikā cēluši romieši, tā arī palicis nepabeigts un apraujas Ronas vidū. Apgaismotā sporta laukumā vietējie turpina spēlēt futbolu, bet mums ceļojuma diena galā. Jāatpūšas, jo rītdien gaida atkal jauni iespaidi. Un galvenais, rītdien mēs sveicināsim tevi, Spānija! Kā aizbraukt uz Spāniju? Ir varianti. Lidot ar lidmašīnu, teiksim, uz Barselonu. Caur tūrisma aģentūru un patstāvīgi (tagad jau tie lētie reisi) un piedalīties plānotajās ekskursijās vai pašam izīrēt automašīnu. Ieekonomēts laiks, zināms komforta līmenis, kas atkarīgs no hoteļa zvaigžņotības, nav jāstaipa un jānoņemas ar personīgo „paikas” somu, jo līdzņemamās pārtikas svaru aizstāj biezāks maciņš. Toties baltos mākoņos tītas paliek ainavas un garā pārbrauciena iespaidi. Vari turpu traukties savā autiņā, bet tas diezgan nogurdinoši neprofesionālam šoferim, arī tehnika var pievilt. Pašam jāmāk teicami orientēties ceļos, ielu labirintos, apskates vietu un piemērotāko viesnīcu, kas laikus jārezervē, izvēlē. Tad jau labāk tūrisma firma, ar kuru iepriekš saskaņotas mūsu vēlēšanās, un „guļambuss”. Ir 4.dienas rīts. Pirms atstājam Aviņonu, iegriežamies slimnīcā, kur gidam Kārlim palikušas nenokārtotas dažas formalitātes. Tad uz priekšu līdz netālajam, pirms 2000 gadiem celtajam akveduktam – Gardas tiltam. Ļaujamies ļaužu plūsmai un ieraugām grandiozo masīvo akmens bluķu būvi. Apbrīnojam seno romiešu paveikto. Te mūsu uzmanību piesaista arī viens ļoti vecs olīvkoks. Iegādājam kādu sīkumu suvenīru veikaliņā. Kreisajā pusē Vidusjūra – gandrīz ar roku taustāma. Vilina daudzās pludmales – vairums atpūtnieku beiguši gozēties, jo sauļošanās-peldēšanās sezona cauri. Adgē, Eiropas lielākajā nūdistu kūrortā, daudzie tūkstoši viesu droši vien paguvuši piesegt savus plikumus. Ko darītu mēs šajā natūristu paradīzē? Savādi būtu apģērbtiem atrasties pārējo kailo ķermeņu vidū, bet bez drēbēm – vai kāds būtu tam gatavs. Monpeljē (Montpellier), Perpiņāna (Perpignan) – šoseja lokās robežas virzienā. Kārlis ziņo: „Esam Spānijā!” Iedomātā sapņu zeme, bet ne galamērķis, sasniegta. Reljefs pauguraināks, tālumā jaušama kalnu grēda – tur Austrumpireneji. Katalonija. Pirmā pieturas vieta Figerasa. Salvadors Dalī. Šis vārds izsaka daudz. Teātris-muzejs – tā neparastais arhitektoniskais noformējums skatītāju jau priekšlaikus gatavo pārsteigumam. Vairākos stāvos, zālēs, gaiteņos ir skatāma apjomīga sirreālistiskās mākslas ekspozīcija. Šķietami neiespējamā savienojums vienā veselā, daudzveidība – gleznas, grafikas, skulptūras, kinētiskās mākslas veidojumi, acuapmāna un telpiskas kompozīcijas. Figerasā Dalī dzimis, te – Teātrī-muzejā zem skatuves grīdas 20.gadsimta mākslas ģēnijs apglabāts. Salvadora Dalī mākslu drīkst fotografēt, filmēt. Atšķirībā no daudziem citiem muzejiem, nav aizlieguma piktogrammu un bargu uzraugu, kas to darīt liegtu. Pie populārākajiem darbiem neliela rinda. Dalī ideju, iedomu palīdz izprast gida skaidrojums, gan muzeja ceļvedis. Brīnumu daudz, laika – ne sevišķi, jo apskatei atvēlētais izsīkst. Komentārus rokasgrāmatā lasīšu vēlāk. Tagad tveru mirkli, kuru esmu kopā ar Salvadora Dalī fascinējošo mākslu. Vieglā eiforijā kāpjam 46-vietīgajā „Setrā”, lai vēlā pēcpusdienā cauri Žironai tālāk nokļūtu Barselonā – otrajā lielākajā Spānijas pilsētā, kurā aptuveni tikpat iedzīvotāju, cik visā Latvijā kopumā. Esot Katalonijas galvaspilsētai, tā uzskata sevi līdzvērtīgu valsts galvaspilsētai Madridei. Ne velti, sastādot maršrutu, izvēlējāmies Barselonu – 1992.gada Olimpisko spēļu norises vietu. Monumentālas celtnes, arhitektūras šedevri, muzeji, parki. Pēc arhitekta Antonio Gaudi projektiem celti nami, savdabīgais Guela parks un Sagrada Familia – oriģināla baznīca. Osta, pieminekļi, eksotisku augu dārzi, gaisa tramvajs, Spānijas ciems, pastaiga pa La Ramblas avēniju. Rītdien! Šodienai iespaidu pietiekoši. Atlicis iekārtoties viesnīcā, kurā ir viss nepieciešamais bez liekas greznības un luksusa. Jauniešu hosteļi un „Formulas 1” viesnīcas ir mūsējās, jo lētākas, vai, kā mēdz teikt – piedāvā klientam draudzīgu cenu. Montserrata – „Robotais kalns” un klosteris. Lai gan klosteris atrodas grūti pieejamā vietā, savā laikā tas ticis sagrauts, un mūki nogalināti. Dažus gadu desmitus vēlāk klosteris atjaunots. Lejā spīd saule, ceļoties augšup – bieza migla. Kreisajā pusē aiza (varbūt labi, ka tās dziļumu nevaram saskatīt), labajā pusē stāvas klintis. Pa šauro ceļu taustīdamies, autobuss lēnam virzās uz priekšu. Kalnā miglas vairs nav – miglas mākonim esam izspraukušies cauri, un tagad skatāmies uz to un aizu no augšas. Benediktīniešu mūki blakus ticības lietām gādā par tūristu uzņemšanu. Grāmatas, suvenīri, skaņu diski (t.sk. klostera zēnu koris), figūriņas, Montserratas liķieri. Daļai dzērienu piešķirta spāņu iecienītā anīsa garša. Par gaumi (garšu) nestrīdas. Montserratas klosteris ir vesels komplekss ar muzeju, viesnīcu, veikaliem, kafejnīcu un iekārtotām skatu terasēm. Izstaigājam klostera laukumu, baziliku. Stājamies apmeklētāju (citkārt – svētceļnieku) rindā, kas pa eju dodas Melnās Dievmātes – Katalonijas Madonnas La Moreneta virzienā. 12.gadsimtā tumšā kokā grieztā figūra atrodas pie altāra aiz stikla sienas. Dievmāte tur rokā lodi, kuras viena puse izvirzīta cauri stikla aizsargsienai. Ticīgiem ļauts pieskarties šai lodei. Pieskaras un, cerams, ar šo pieskārienu La Morenetas labvēlību saņem arī pārējie. Pie izejas kādā no nišām, kuras sārtojas daudzo sveču liesmiņās, iededzam un noliekam katrs arī savējo. Kursē funikulieris. Lejā uz Svēto alu, augšā uz „Robotā kalna” virsotnēm. Esam tik augstu, ka augstāk vairs nav kur – klosteris palicis lejāk, vēl zemāk kalna vienā un otrā pusē var samanīt dūmakā tīto apkārtni. Tur ceļš, no kura raudzījāmies uz saules apspīdētajām klintīm, kas sniedzās mākoņos. Fotografējamies uz skaisto ainavu fona, riskējot pārliekā aizrautībā paslīdēt un noripot pa krauju. Atceļā vēlreiz miglas vāli, retumis aizas stāvajā nogāzē blakus autobusa logam pavīd pa kādai koka galotnei. Barselona. Ielas, dārzi, kuros galotnes izslējušas palmas. Dzīva satiksme. Dzeltenmelni taksometri. Divstāvīgi autobusi-kabrioleti. Transports vairākās rindās „rij” asfaltu. Centrā uz augstas kolonnas sastindzis leģendārais jūrasbraucējs Kristofors Kolumbs. Montžuikas kalnā, lai rastos priekšstats par spāņu daudzveidīgo būvniecību, speciāli uzcelts Spānijas ciems. Šauras ielas, skvēri, veikals pie veikala. Mauru keramikas atdarinājumi un mūsdienu modernā, kas laistās visdažādākajās emaljās. Toledo tērauda dunči. Amatnieku darbnīcas. Var vērot kā fabrikā pie krāsnīm, kuru svelme sasniedz arī mūs, veikli darbojas stikla pūtēji. Vitrīnā gatavā produkcija. Pērc rotas lietas, apavus, apģērbu! Ja vēlies, toreadora ietērpu vai, varbūt, flamenko dejotājas punktota zīda kleitu! Vēl citur cienā ar vīnu, sangriju – proti novērtēt! Olimpiskajā stadionā debesīs savu pīķi iebakstījis lāpas masts. Guela parks. Agaves, kaktusi, palmas un mums nepazīstami ziedoši eksotiski augi. Papagaiļi. Parka arhitekts Antonio Gaudi centies cilvēka veidoto sapludināt ar dabas radīto. Plašā smilšainā placī pastaigājas pieaugušie, spēlējas bērni. Nokāpjot zemāk, atskārstam, ka tikko esam gājuši pa lielu, simts kolonnām balstītu, virsmu, kurai tagad varam iziet pa apakšu. Apdarē izmantotas krāsainas emaljētas neregulāras formas keramikas flīzītes. Strūklakas ar stilizētu dzīvnieku tēliem. Rupji tēsta akmens kolonnas. Kā koku stumbri, kuru lapotnes ir nokareni augi. Namiņi ar brīvas formas logu un durvju ailēm, jumtiņu izbūvēm. Celiņi šurpu turpu, kāpnes, terases. Pēc grāfa Guela pasūtījuma 20 ha platībā pagājušā gadsimta sākumā veidotais parks ir Gaudi krāšņākais darbs.Iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Vēl viens brīnums, kas joprojām top ir Sagrada Familia (Svētās Ģimenes) baznīca. Jau iztālēm redzami daži no uzceltajiem torņiem. Vēl augstāk torņa celtnis un tā strēle. Vai celtņa vadītājam nav bail no augstuma, un nez’kā viņš tiek tur augšā līdz savai kabīnei! Teika stāsta par Rīgu, kura nedrīkst būt gatava. Vai Sagrada Familia kādreiz tiks pabeigta? Tad šī oriģinālā celtne droši vien tiks ierindota starp nedaudzajiem pasaules brīnumiem. Ja Guela parks ir Gaudi krāšņākais darbs, tad šis – vērienīgākais. Celtniecība rit vairāk kā 120 gadus. Roku pielikuši arhitekti, mūrnieki, akmeņkaļi, skulptori, metāllējēji, kalēji un citu arodu meistari. Pārsteidzošs portāls, neparasti dekoratīvi arhitektoniski elementi, īpatnējas kolonnas, pīlāri, netradicionālas velves, skulpturālas simboliskas figūras – to visu grūti izstāstīt. Ir jāredz! Dažos zvanu torņos var uzbraukt ar liftu. Mēs izvēlamies to, kurā augšā ved 400 akmens pakāpieni. Pa laikam var skatīties lejup torņa iekšpusē, gan vērot pilsētas panorāmu ārpusē. Daļā no plašā pagrabstāva iekārtots Antonio Gaudi muzejs, un ekspozīcijā parādīta arhitekta filosofijas pārtapšana ideju skicē un baznīcas celtniecības gaita. Arhitekts, kurš mūža pēdējos 16 gadus tepat arī dzīvojis, vadījis celtniecību un tās vajadzībām nesavtīgi ieguldījis savus līdzekļus, vienā no Sagrada Familia kriptām ir apbedīts. Traģiski miris 74 gadu vecumā, pakļūstot zem tramvaja. Un likteņa ironija, ka dižais meistars pēc nelaimes tūliņ nav atpazīts, jo bijis ļoti vienkārši ģērbies – sākumā noturēts par kādu ielas klaidoni, nevis arhitektūras mākslas brīnumdari. Staigājam pa pilsētas Gotisko kvartālu, ieejam Barselonas katedrālē, bazilikās. Skatām Ģeneralitāti, vairākus arhitektoniski interesantus namus. Dodamies uz pilsētas parku priecāties par dienvidu augiem, košumkrūmiem un pasakaini skaistām puķēm, vizināmies pa trosu ceļu ar gaisa vagoniņu. Klausāmies ielu muzikantus. Naski pakavus aizklidzina važonis, rotājumiem greznotā kulbā sasēdinājis kārtējos interesentus. Veikali, veikaliņi. Ar un bez „ofertas” (atlaidēm). Tirgus – augļi, rieksti, zivis, desas, vītināta gaļa u.t.t. Pie Pikaso muzeja nopērku kādas vietējās mākslinieces eļļā gleznotu korridas skatu. Iepatīkas sižeta dinamika un virtuozais gleznojums – toreadors un vērsis, sarkans un melns. Klīstam pa La Ramblas avēniju – galveno pastaigu vietu. Daudz tūristu. Un atkal suvenīri visapkārt. Visdažādākie. Grāmatas, bukleti, ceļveži, skatu kartiņas un skarba pornogrāfija, foto ar smaidošo „F-1” čempionu – spāni Fernando Alonso, gleznas un grafikas, svaigi drukātas retro vēršu cīņu un flamenko afišas. Bižutērija un atslēgu piekariņi. Avīžu, ziedu un putnu pārdevēji. Var piesēst pie kāda no galdiņiem, spirdzināties un nesteidzīgi vērot La Ramblas ikdienu. Dienišķo maizi pelna brīvmākslinieki, mīmi. Sastinguši statiskās pozās gan augstmaņi, gan āksti, velosipēdisti ar ģindeņiem „blaķenēs”, ziedu karaliene, raibs taurenis un oranžsarkans norūsējis metāllūznis vecu dzelžu kaudzē, pierimis Če Gevara. Atliek iemest monētu traukā – sakustas sudraba un bronzas krāsas pieminekļi, uz brīdi atdzīvojas āksti un augstdzimušie, un izstaipās metāllūznis, naski pedāļus pamin riteņbraucēji, un revolucionārs Če teic kaismīgu uzrunu un dedzīgi sveicinās ar garāmgājējiem. Tabakas kioskā abi ar Nilu nopērkam pastmarkas un nosūtam atklātni uz Piebalgu. Kolumbs no augstumiem, laikam uzminējis, ka kādreiz esmu dienējis flotē, rāda, lai ejot uz ostu, kur pašlaik paceļ tilta posmu, lai akvatorijā ielaistu kuģi. Nāk vakars. Tas solās būt interesants. Uz flamenko šovu. Par 30 eiro šī izprieca. Dārgi gan, bet, ja esi Spānijā un iespēja to redzēt, nevar šo izdevību laist garām. Plus glāze sarkanvīna noskaņas radīšanai. Telpa pazemiem griestiem ar nelielu skatuvi. Tādā patīkamā, mazliet intīmi noslēpumainā un krēslainā gaisotnē gaidām sākumu. Graciozas dejotājas un efektīgi kavalieri. Košas, tradicionāli punktotas kleitas ar volāniem dejotājām un atturīgs tērps vīriešiem. Straujas ugunīgas kustības, rakstā braši kāju piecirtieni. Viss augums dejā, pašapzinība un neatkarība stājā, ik kustībā. Papēžu, plaukstu un kastaņešu izsists ritms. Ģitāra. Flamenko mūzika, un dziedājumā izteikts pārdzīvojums – gaviles un sāpes. Ovācijas izpildītājus vēl un vēl sauc atgriezties. Būt un atdoties dejā un dejai, izdzīvot dziesmā – tas ir flamenko! Galva–kājas, kājas–galva, galva–… tā autobusā, guļus iekārtojušies, no Katalonijas ripojam pa Valensijas un Mursijas zemi. Netālu Vidusjūra. Vieniem miegs ciešs, citiem – tramīgāks. Aiz Nila un manis sēdošās – Una, Līva, Ieviņa un Ilze – uzbīdījušās uz augšējā „plaukta”. Esam satuvinājušies ar cēsniecēm Benitu un Gundu, par ko ik pa brīdim liecina mātes–meitas pēdu sajūta. Vakarā rīdzinieču starpā izvēršas diskusija par gulēšanu autobusā: plikām kājām – nē, tīrās zeķēs – jā! Ignorējot saprotamos smalkumus, liekam „treknu” punktu pajokojot: ja kundzes vēlas, mēs kaut vai pucētos zābakos. Rīta pusē esam jau Spānijas dienvidos – Andalūzijā. Ainava tuksnesīga – apkārt smilšains iezis, kurā pa retam zāles kumšķim. Apvidus ar noapaļotām kalnu virsotnēm. Kalni mūs šķir no Vidusjūras valgmes. Šoseja vietām iegrauzta klintī, te pārsviesta pār ieleju uz estakādes. Guadiksa – alu pilsēta. Gan ne visa. Parastas apbūves centrs un kvartāli, bet liels nomales rajons ir īpašs. Mājām redzama tikai balti krāsota, dažkārt izmūrēta, apmesta fasāde vai ieeja, bet istabas ieraktas iezī. Pa ieliņām un takām kāpjam pauguros, soļojot pa īpatnējo mājokļu jumtiem. Var pieturēties pie balsinātajiem skursteņiem. Kāds jumta stūris sarkaniem kārniņiem klāts. Ieža drumslu kaudze. Logs, pa kuru grunts ārā šķipelēta, vaļā, rāmis izņemts. Saimnieks nolēmis palielināt savu pazemes dzīves telpu. Jāuzmanās, lai caur sienu neviļus neieraktos kaimiņa apartamentos! Lūkojot izraktās zemes piku, esmu pārsteigts. Tā izrādās negaidīti trausla – uzspiežot ar kāju, sadrūp un atgādina mūsu mālu. Alā muzejs un alā lūgšanu telpa. Veikaliņā vietējo darināti šķīvji, vāzes, podi. Ļoti skaisti un neticami lēti. Laipna saimniece vedina tūristus skatīt „zemnīcas” iekšpusi. Ja pirms tam dažs smaidījām par necilajiem mitekļiem, tad, ielūkojoties telpās, esam pārsteigti, jo viss kā „pie baltajiem cilvēkiem” – virtuvē flīžu grīda, virtuves iekārta, ledusskapis, istabās lustras, televizors, mūzikas centrs, pie sienām fotogrāfijas, bet, lai labāk ierūmētos sekcija, ala stūros paplašināta. Arī tā cilvēki šajā pilsētā dzīvo, paaudzēm saglabājot troglodītu senatnē sākto ieražu. Reljefs joprojām kalnains. Atsegtie ieži visdažādākajās krāsās no blāvi iedzeltena līdz violetam. Augu valsts diezgan nabadzīga. Starp retiem zaļojošiem kokiem pa kādam ar rudenīgu lapotni. Autobusa lielais vējstikls sāk klāties lietus lāsēm. Tuvu garām slīdošā zemes–debesu līnija, izrobota kalnu virsotnēm. Uz dienvidiem no autostrādes 30 km attālumā paralēli stiepjas Sjerranevadas kalnu grēda ar vairākām smailēm, t.sk. Spānijas augstāko – Mulasenu. Šī teritorija viens no valsts 12 nacionālajiem parkiem. Dabas rezervātu ir vairāk nekā divi simti, un daži no tiem ir brauciena maršrutā. Ap pusdienas laiku autobuss piestāj Granādā pie Alhambras. Pils–cietoksnis ir monumentālas arhitektūras komplekss. Ne velti ierindots pasaules brīnumu 21 finālista skaitā, no kuriem šai nominācijai jāizraugās septiņi. Arī tu vari balsot. Skaties internetā – www.n7w.com! Blakus valdnieku vasaras rezidence Generalife ar krāšņiem dārziem, bet pēc krietna kāpiena pa ielu no kalna pilsētas centrs ar katedrāli. Degustējam churros – sprīdi garas pirksta resnuma eļļā vārītas nūjiņas. Garšo līdzīgi zināmajiem pončikiem. Šīs ēdot jāmērcē karstā šokolādē. Kā viens trauks tukšs, tā priekšā ceļ nākamo. Porcijas ir lielas, kas spāņiem esot raksturīgi. Veiksmīga apstākļu sakritība, jo latvieši, savukārt, nav no tiem mazākajiem ēdājiem. Našķojamies, saldumu slāpējot ar alu, un klausāmies akordeonistu. Ielas muzikants „žonglē” ar melodijām, vēlēdamies uztaustīt mums tīkamo. Pa ceļam uz Rondu plaši olīvkoku stādījumi. Taisnās, garās rindas pāri ielejām un pakalniem šķiet bezgalīgas. Kā no šīm milzīgajām platībām tiek novākta raža? Diezin vai tehnika var palīdzēt. Ja ar rokām, tad …! Nu ja, ir gan tautasdziesma par acīm, kas darba izbijās, un rokām, kas tomēr zinājās padarīt. Strādniekus laukos nemana, kaut arī ēdamajām vai galda olīvām oktobris–novembris ražas novākšanas laiks. Eļļu spiežot no vēlāk (decembrī–februārī) vāktajām. Spānija galvenā olīveļļas ražotāja pasaulē. Andalūzija – apgabals, kurā olīvkoki aizņem lielāko platību. Rondā vecākā un slavenākā vēršu cīņu arēna Spānijā – Plaza de Toros. Pie ieejas liela vērša figūra. Korridas sezona beigusies. Te cīnīties sapnis un gods ikvienam slavas alkstošam matadoram. Arēna – tribīņu ieskauts mālainas smilts aplis 66 m diametrā. Klājums pēc notikušajām cīņām izlīdzināts. Smiltis koncentriskā aplī apkārt arēnai sarkanbrūnākas nekā pašā centrā, nekā pie nožogotās ārmalas. Tās laika gaitā iekrāsojušās no vēršu asinīm. Nepatīkami. Krusteniski arēnas malās četri biezu koka planku vairogi patvērumam. Sprauga šaura – vērsim, kurš no vajātā uz mirkli pārtapis vajātājā, tur iekšā netikt. Vairogos un apmalēs ragu izrauti robi, lejā priekškāju uzvandīts zemes valnis. Mēs tikai varam minēt un iztēloties cīņas, kas te risinājušās uz dzīvību vai nāvi (šo vārdu vistiešākajā nozīmē). Palīgtelpas un novietnes. Tradicionāli arī vieta, kur toreadori, ceļos nometušies, lūdzas veiksmi. Muzejs ar cīņu piederumiem un rīkiem, tērpiem, afišām, fotogrāfijām un gleznām, kurās slavenākie matadori. Viņu vidū, protams, Pedro Romero, kurš nogalējis vairāk kā 6000 vēršu, līdz beidzot pagadījies viens veiklāks par pieredzējušo slavenību. Šī iespaidīgā vērša galvas izbāzenis no muzeja sienas ar pārākumu mēmi uzlūko apmeklētājus. Pievakare. Steidzam iepazīt pilsētu uz kaļķakmens klints 800 m augstumā virs jūras līmeņa. Divās daļās to šķeļ simts metrus dziļa, šaura aiza. Augsts akmens tilts pilsētas abas daļas savieno. Gar aizas malu no vairākiem skatu laukumiem paveras skaista ainava. Apkārtne zemāk un kalnu grēda, aiz kuras riet sarkana saule. Dienvidos krēslas stunda īsa. Ejot uz viesnīcu, spraucamies cauri šaurajās un kalnainajās ieliņās novietotajiem auto un cilvēku burzmai, jo Rondā iedzīvotāji pulcējas uz kāda pieminekļa atklāšanu. Mūs vairāk ieinteresējis tuvējais klubiņš. Pošamies baudīt naktsdzīvi un izjust spāņu temperamentu. Prātā Gibraltārs un Āfrika. Kalni un aizas. Pie nogāzēm pielipuši balti andalūziešu ciematiņi un mazpilsētas. Ir rīts. Ielejas vēl zilās ēnās, bet virsotnes jau rotājas saules staros. Diena solās būt jauka. Beidzot samanām arī 426 metrus augsto Gibraltāra klinti, kuras spice slēpjas miglas mākonī. Gibraltārs kopš 1713.gada ir Lielbritānijas teritorija. Vēlreiz šādam statusam piekrišana izteikta 1967.gada referendumā. The Rock – „Klints”, tā to dēvē vietējie. Iebraucot Gibraltārā, jāšķērso lidlauks. Unikāli – ielas un skrejceļa krustojums! Pirms aviolainera nosēšanās tiek nolaista barjera, un sauszemes transporta kustība uz brīdi slēgta. Lai lidmašīnas varētu pacelties un nolaisties, skrejceļa pagarinājums iebūvēts jūrā. Autostāvvietā iznomājam dažus tūristiem paredzētos mikrobusiņus. Tā ātrāk, gan lētāk, jo brauciena cenā maksa par ieeju apskates vietās. Šoferis reizē arī gids. Mūsējais ir runīgs. Stāsta, žestikulēdams un atskatīdamies, bet … serpentīna vienā pusē vertikāla siena ar simbolisku aizsargmūrīti. Zemāk osta, termināli. Lejup strauji pa trosi krīt un skatienam pazūd gaisa vagoniņš. Ap klinti riņķo lieli putni – varbūt ērgļi, piekūni, grifi. Augšā dzīvojas, ar tūristiem „tusē” bezastes pērtiķi – makaki. Rāpjas pa akmens radzēm, lēkā pa busiņa jumtu, lūko pēc kā vieglāk paķerama, izrauj Maijai no somiņas papriku, uzlec uz galvas Solveigai, man „pateicībā” par piedāvātu cepurīti, lai kopīgi fotografētos, ar asu nagu iešņāpj rokā. Jautri! St.Michael’s ala ar pasakainiem stalaktītiem. Otrā pasaules kara laikā tur bijis hospitālis, tagad ierīkota koncertzāle. Europa Point, kas nepamatoti pretendē uz Eiropas galējā dienvidu punkta godu. Vistuvākā Āfrikai gan, iespējams. Pāri jūras šaurumam jaušams Marokas krasts. Šā vai tā, bet attālums no Piebalgas līdz Gibraltāram aptuveni 4400 kilometru. Līkumojam pa šaurajām ieliņām. Laiks karsts pat oktobra beigās. Dāmas, ērtāk iekārtojušās uz soliņa, cenšas atjaunot pabalējušo Latvijas iedegumu. Uz Āfriku ar prāmi „Alboran” izejam no Alhesirasas ostas. Galamērķis Seūtas pilsēta ir spāņu teritorija. Tai visapkārt Maroka. Aptuveni 40 km pāri Gibraltāra šaurumam prāmis veic vienā stundā. Gaviles – soļojam pa Āfrikas zemi. Atkal palmas. Cietoksnī uzvilkts plīvo sarkandzeltenais Spānijas karogs. Uz sena lielgabala stobra sēdēdams, Ainars mūs cienā ar speciāli aiztaupītu dzērienu. Melnais balzams Melnajā kontinentā. Pludmale ar tumšām smiltīm. Lasām melnus akmentiņus un gliemežvākus. Una, Sandris un Vilnis (pazīstams komponists) ierašanos Āfrikas krastā atzīmē ar peldi. Sauc pārējos sakot, ka ūdens silts. Liekas, viņi drusku mānās. Negribas slapināties. Seūtā nogaršojam ceptus kastaņus. Nekas sevišķs. Kā salu dabūjuši (tāpēc ka saldeni) ugunskurā cepti kartupeļi. Un atpakaļ uz Eiropu. Atceļa stunda paiet nemanot, iepazīstoties ar futbola komandu, kura ar uzvaru atgriežas mājās. Latviešu dziesmas, sportistu akrobātika. Vienojamies kopīgās rotaļās un „Guantanamērā”, kuru dziedot kāpjam malā. Viesnīca „Sandra” Seviljas pievārtē Alcala de Guadaira ir glaunākā mūsu ceļojumā, kaut arī tikai 3-zvaigžņu. Jautrība „sit augstu vilni” , jo lejasstāva hollā kāzas. Sevilja – Andalūzijas galvaspilsēta pie Gvadalkiviras upes. Te sākušies jūrasbraucēju un svešu zemju atklājēju: Kristofora Kolumba, Amerigo Vespuči, Fernando Magelāna ceļojumi, te 500 gadus vēlāk tiek rīkota pasaules izstāde EXPO. Zelta tornis (Torre del Oro) un vēršu cīņu arēna ar skaistu fasādi. Santakrusa (Santa Cruz) – senais ebreju kvartāls ar tik šaurām ieliņām, ka no nama augšējā stāva balkona itin viegli būtu pārkāpt uz ieliņas pretējā pusē esošo. Milzīga gotiska katedrāle (vislielākā pasaulē) ar mauru celto zvanu torni La Giralda. Ir svētdiena. Skan ērģeles, un vietējie pulcējušies uz dievkalpojumu. Varenas kolonas. Augstas velves. Kristofora Kolumba sarkofāgs. Pa plašo un krēslaino telpu rāmi staigā mums līdzīgie. Laukumā pie katedrāles negaidīti satiekam latviešu pāri. Atlidojuši ar kādu no lētajiem reisiem un tālāk Spāniju apceļo ar īrētu auto. Dalāmies iespaidos. Pienāk iesirms kungs, kurš vēlas pārliecināties, vai esam no Latvijas, ko it kā viņš sapratis no latviskā uzraksta uz Nila T-krekla: „Piebalgas alus mūžam dzīvs!” Stādās priekšā – Hosē Himeness Silva, Latvijas Republikas Goda konsuls Andalūzijā. Esam pārsteigti, nejauši satiekot un ieinteresējot tāda ranga amatpersonu. Par tulku tiek pieaicināta tuvējā veikala pārdevēja, kas konsula sacīto izskaidro krieviski. Viņš vēlas rūpēties par mūsu tālāko Seviljas iepazīšanas programmu. Ko mēs? Atliek piekrist. Pirms tam vēl paši uz savu roku skatām karaļa pili Alkazaru (Reales Alcazares) un dārzu. Vairākus gadsimtus šī ir Spānijas karaļu rezidence. Arī tagad, te – pils 2.stāva apartamentos, esot Seviljā, apmetoties pašreizējā karaļa Huana Karlosa ģimene. Ornamentētas greznas mauru arkādes, nišas, terases un balkoni, marmora flīžu grīdas, iekšpagalmi ar baseiniem. Skaists, plašs dārzs, kopti apstādījumi un dzīvžoga labirints, kurā pamaldīties. Apelsīnu un citronkoki. Zemē piebiruši augļi. Un virs galvas ar roku sasniedzami. Atļāvāmies kādu noraut, bet nebija vērts – varen’ skābi tie apelsīni. Debesīs augsto karalisko palmu lapotnes. Puķes noziedējušas, vien kāds vēlīns rozes zieds. Pils kafejnīcā cenas demokrātiskas. Supermelna kafija un garšīgā café con leche – uz pusēm sajaukta ar karstu pienu. Seviljā dzīvojusi un mīlējusi Karmena. Ejam gar karstasinīgās čigānietes kādreizējo darba vietu – tabakas fabriku, tagad – universitāti. Ēku no ielas norobežo dziļš aizsarggrāvis un augsta sēta. Princeses Marijas Luisas parks ar Spānijas laukumu. Garš glazētas keramikas panno, kurā attēlotas sadzīves ainas un skati no valsts reģioniem. Vizinās tūristi. Skan zirgu pakavu klakšķi, gan kastaņetes klakšķina tirgotāji, reklamējot preci. Pilsētas dārzā banānkoki. Pusdienojam vasaras kafejnīcā. Vēlamies pie reizes drusku iepazīt spāņu virtuvi un mierināt izsalkumu. Jānis grib kārtīgu gaļas gabalu. Una izvēlas paelju - populāru šejieniešu paēdienu. Rīsi ar tomātiem, pipariem. Vēzīšiem un gliemezīšiem, kas rīsos ar visu čaulu ierušināti. Nu nē! Ēdiens tiek slavēts kā garšīgs, tomēr man, uz to skatoties, apetīte noplakusi. Vēlme pēc kaut kā nacionāla nav zudusi – izvēlos gaspačo zupu. Aukstajā tomātu, paprikas, ķiploku biezenī peld siera, grauzdiņu un gurķu kubiciņi. Cerēju, ka to kubiciņu būs vairāk… Pārsteidz lietus. Samirkuši un drebinādamies, dodamies uz tikšanos ar Goda konsulu. Viņš vēlās izrādīt Makarenas baziliku, kura atrodas turpat netālu no konsulāta. Stāsts par Cerību Dievmāti Makarenu, svētajām relikvijām un ceremonijām ir detalizēts un interesants. Tomēr to klausāmies un skatāmies ar dalītu uzmanību, jo mitrais apģērbs rada diskomfortu. Ar Hosē Himenesa Silvas gādību tiekam ielaisti dārgumu glabātuvē un muzejā. Dievmātes vienreizēji greznais parādes ietērps un daudz zelta! Vēl ekskursija pa pilsētu. Konsuls – mūsu gids, cēsniece Benita – viņa tulks. Kordova, vēl viena pilsēta pie Gvadalkiviras. Viena no varenākajām Rietumeiropas pilsētām gadu tūkstoti senā pagātnē. No krastmalas kāpjam kalnā, kurā atrodas senās pilsētas varenākā – Kordovas Lielā mošeja Mezquita. Augsta akmens mūra apjozta. Simts metru augsts zvanu tornis un ieejas vārti. Pagalmā apelsīnkoki. Katedrāle ar daudzām telpām, kas nepieciešamas reliģiskiem rituāliem un ceremonijām. Blakus mošejai senais ebreju kvartāls. Šauru un pavisam šauru ieliņu labirints. Ģerānijām un vīteņaugiem dekorēti miniatūri skvēriņi. Interesants no akmentiņu mozaīkas ieklāts bruģis. Šeit laicīga „andele” ņēmusi virsroku pār ticības lietām. Prece „panākusies” pretī pircējam, izvietota jau tā šauro ieliņu abās pusēs. Bodītes viena pie otras. Līdzīgu sortimentu esam redzējuši iepriekš. Tikai te tas lepojas ar uzrakstu – Cordoba. Netaupot kājas, veselu dienu varam pilsētu izstaigāt un iepazīt. Jāforsē iepirkšanās, jo vairāk Spānijā mums ilgāku pieturvietu nebūs. Veikalos ievērojamas cenu atlaides, vēl krietnu ciparu „nomet” pie kases, tā, ka beigās par pirkumu maksāt iznāk trešo-ceturto daļu no sākotnējās vērtības. Bet precei nav ne vainas! Uz „savas ādas” izbaudām spāņu siestu. Dienas vidū vairāki veikali uz dažām stundām slēgti, kaut arī vasara, kad jābēg no svelmes, beigusies. Pievienojamies ziņkārīgo pulciņam un vērojam, kā jaunieši, stājoties viens otram uz pleciem, veido vairākstāvu torni castellers. Torņu celšana ir savdabīgs priekšnesums svētkos. Pāri Kastīlijas–Lamančas plašumiem, pa kuriem klejojis bruņinieks Dons Kihots, pāri Aragonai, pa apvedceļu apkārt valsts galvaspilsētai Madridei un Saragosai sākas mājupceļš. Šis brauciena posms garš un nogurdinošs, jo autobusā sagaidām vakaru, pārlaižam nakti. No rīta tuvojamies Pirenejiem. Ilggadējs kapteinis Aivars, kurš izkuģojies pa pasaules jūrām un okeāniem, pie rīta kafijas jestrumam izsniedz devu stiprāka dzēriena. Pireneju virsotnēs aizķēries pa kādam mākonim. Klintis, aizas un kanjons. Estakādes un tuneļi, 150 m augsts dambis hidroelektrostacijai. Andora – maza valstiņa Dienvidpireneju nogāzē starp Spāniju un Franciju. Galvaspilsēta Andorra la Vella Valiras upes ielejā. Abās pusēs kalni. Iebraucam pa vienīgo autoceļu. Pilsēta cenšas plesties platumā, graužoties klintīs. Vairākstāvu nami „pielīmēti” stāvām nogāzēm. Agrāk celtās viena-divu stāvu ēkas apjumtas šķeltām plāna akmens plāksnēm. Pie Andoras parlamenta valsts zili–dzelteni–sarkanais karogs. Andora izslavēta pircēju paradīze. Tax-free veikali. Zemas cenas. Mūsu maciņi un kartes tēriņam gatavi. Dārglietas par piezemētu cenu, lētāka izslavēta parfimērija, tele-foto-video tehnika un pulksteņi. Arī alkohols. Trīscetutdaļlitra „Napoleons” – 1,15 eiro, litrs „Granta” – 5,25 eiro, 2,5 litrīga „Sir Edward’s” krūka – 10,05 eiro utt. Andora arī kalnu slēpotāju paradīze. Dažādai meistarībai dažādas grūtības un riska trases, t.sk. daudz melno īstajiem nobrauciena asiem. Laseiduržeja (La Seu d’Urgell) ir sena pilsētiņa Pirenejos Spānijas pusē. Te hotelī „Glorieta” 10 km no Andoras nakšņojam, vakariņās pārliecinoties, ka stāsts par lielajām porcijām nav mīts. Nākošajā dienā Pireneji turpina iedvest bijību ar savu varenību. Kalni un vēlreiz kalni. Pa terasi gar aizas malu izbūvēta šoseja. Otrpus kā tārps aizlokās vilciena sastāvs. Vietumis pie stāvām nogāzēm redzamas gandrīz vertikālas lielizmēra caurules. Ūdensmasai ar milzu ātrumu un spēku pa šīm caurulēm gāžoties lejā uz turbīnām, tiek ražota elektroenerģija. Līkumotā, šaurā šoseja un brauciens turpinās, līdz kādā pagriezienā autobuss noberž sānu uz aizsargbarjeras. Nobīties nepagūstam. Autobusā jau tā labu brīdi ir klusāks. Un Gunta Veita dziesma par bailēm fonā. Puigcerdā šķērsojam robežu un esam Francijā. Perfekti gluds asfalts, moderna autostrāde ar gaumīgām apmalēm un piedomāts pie tuneļu dizaina. Metam līkumu, lai redzētu gadu iepriekš atklāto, pasaulē augstāko un divarpus kilometru garo Mijo viaduktu, kas 343 metru augstumā uzbūvēts pāri Tarnas upes ielejai. Brauciens turp sanāk garāks, nekā esam domājuši. Laika limits steidzina. Piestājam skatu laukumā, lai uz viaduktu noraudzītos iztālēm. Celtne kā gaisīga vīzija, kuru ar kameru „zūmu” pietuvinām. Gar Azūra krastu garām Piejūras Alpiem ripojam Monako virzienā. Vidusjūras piekraste iecienīta atpūtas vieta. Visplašākās izklaides iespējas. Nīca, Kannas – Rivjēras kūrortpilsētas, kur zīmēties. Skaistās villās un promenādē tiekas slavenības un mirdzinās „zvaigznes”. Monako pundurvalstiņas platība tikai 1,9 kvadrātkilometri. Šo teritoriju pirms septiņsimt gadiem iegādājusies Grimaldi dzimta, kuras atvase – sportiskais Alberts pēc tēva Renjē III nāves šobrīd kļuvis par valdnieku. Autobuss iebraucis stāvvietā. Ielu labirints un mudžeklis vairākos stāvos. Gājējam jārisina ietvju, liftu un noeju rēbuss. Nogāzē slejas debesskrāpji. Modernas arhitektūras blīva apbūve. Viena nama pagalms vai dārzs ir citas celtnes jumts. Staigājam pa parku, bet apakšā Kongresu Centra ēka. Okeanogrāfijas muzejs, kuru par kazino gūto naudu dibinājis viens no prinčiem Albertiem – pazīstams okeanogrāfs. Vēlāk uzsākto darbu turpinājis populārais jūras dzīļu pētnieks Žaks Īvs Kusto. Slavenais Grand Casino. Noparkoti „kruti” un dārgi luksus limuzīni. Greznā kazino atsevišķās zālēs ieeja tikai elitārai publikai, kura gatava visaugstākajām likmēm. Citviet iespēja laimi izmēģināt ikvienam interesentam. Pāris tādu ir arī starp mūsējiem. Vinnē dažus desmitus eiro un spēj laikus apstāties. Eksotiskais dārzs Jardin Exotique ar tropu un subtropu augiem atzīts par skaistāko Eiropā. Valsts krāsās – sarkanā un baltā – rotātas ielas un ziedošas puķu dobes. Strūklakas. Pie Firsta pils pulcējas skatītāji. Notiek goda sardzes maiņa. Ierinda tresotu gvardu zilās ķiverēs, zilas krāsas formās ar sarkaniem lampasiem. Teatrāla izrāde. Izkliegtas komandas karabinieri fiksē ar skaļu baltā cimdā tērptas plaukstas piesitienu pie augšstilba. Laukumā lielgabalu stobri un akurātās piramīdās saliktas lodes. No augstas margotas terases paveras skats uz pilsētu, valsti. Ostā baltas jahtas. „F-1” trase. Tepat arī tunelis, pa kuru sacensību laikā traucas formulas. Satumst. Pēc Monako aizvadītas dienas kāpjam atkal autobusā. Uzlīkumojam arvien augstāk. Lejā paliek izgaismotā piekraste. Drīz klāt robeža un Itālija. Turpinām braucienu pa Itālijas Rivjēru gar Sanremo uz Ligūrijas galveno pilsētu ar senu vēsturi – leģendām apvīto Dženovu. Autostrāde pagriežas uz ziemeļiem Milānas virzienā. Pāri Pjemontas reģiona dienvidaustrumu stūrim, pāri Lombardijai un garām Milānai un Lago Garda – Itālijas lielākajam ezeram. Veneto reģions. Verona, kurā risinājies traģiskais Romeo un Džuljetas mīlas stāsts. Vičenca. Paduja. Netālu Venēcija. Brīžiem pamostoties, redzam atspīdam šo pilsētu ugunis. Šķērsojuši Itālijas Friuli reģionu blakus dusošajai Slovēnijai, iebraucam Austrijas Karintijā. Pamazām aust rīts. Var manīt kalnus. Alpi. Miglā tītas virsotnes un nogāzes. No Fillahas, Klāgenfurtes un Arnolda Švarcenegera dzimtās Grācas Štīrijā tālāk uz Vīni. Tiek paplašināta šoseja. Vēl agrs, bet atsevišķos posmos jau rosās strādnieki. Tiek metināta estakādes armatūra, kustēt sāk smagā ceļu būves tehnika. Vīnē mūs sagaida rudens. Drēgns. Parks zaudējis vasaras krāšņumu. Zem kājām čab biezs sakritušu dzeltensārtu lapu paklājs. Vien skaists un zeltīts joprojām valšu karaļa Johana Štrausa piemineklis. Pacietīgi stāv pārsegti zirgi un ormaņi, drebinoties gaida kādu, kurš sēdīsies kulbā. Tūristu maz. Ringa ieskauta vecpilsēta. Sv.Stefana Doms ar ornamentētu jumtu un torņiem. Uznācis slinkums kāpt tornī – varbūt tādēļ, ka kādreiz tajā jau būts. Hofburgas pils. Interesants Hundertvasera nams ar augošiem kokiem uz jumta. Vīnes Valsts operas ēka. Dzirdēts par slavenajām ballēm. Starp slavenībām, kas uzstājas uz Operas skatuves, ir arī latviešu solisti Egils Siliņš un Elīna Garanča. Ēdam Rosenbergera restorānā. Nav lēti, ne pārāk dārgi. Vēl lētāk, ja spēj maltītē atturēties no gaļas. Suvenīru veikalos piemiņai no Vīnes un Austrijas var nopirkt daudzas skaistas lietas un nieciņus. Zvaniņi, figūriņas, tautā iemīļotās imperatores Sisī statuetes, porcelāns, saldumi. Tiek ekspluatēts Volfganga Amadeja Mocarta tēls. Populāras ir šokolādes bumbiņas Mozartkugeln ar izcilā komponista portretu. Garš mājupceļš. Cauri Brno un Olomoucai Čehijā, Katovicei, Varšavai, Augustovai Polijā, Kauņai un Paņevēžai Lietuvā. Nobraukti 10000 kilometru. Eksotiskas jau tās dienvidu zemes, brīnišķas un arī drausmas ainavas redzētas, bet mums kā dziesmā – tik un tā Latvija ir un paliek visskaistākā!

Ceļojums uz Spāniju.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem