Mēs Šveicē

09.08.2007
11 min lasīšanai
39 foto

Egils Johansons Mēs Šveicē (gandrīz īsa dienasgrāmata) Vispirms par piebildi zem virsraksta. Dienasgrāmata – tāpēc, ka iepriekšējās reizes veiktās paviršās piezīmes vēlāk atmiņās radīja nelielu haosu no redzētā pārbagātības. Īsa – jo garai rakstīšanai nav laika, kad jāredz, jābauda. Gandrīz – šis tas lai paliek starp rakstītā rindiņām… 20.jūlijs. No Jaunpiebalgas izbraucam pievakarē, Vecpiebalgā, Līgatnē piepulcējot klāt vēl citus. Cauri Vidzemes Šveicei uz Šveici. Tuvojoties pusnaktij, esam Rīgā, kur mūs nepacietīgi gaida pārējie grupas biedri, gide Kaira un otrs šoferis Andris, iepazīts no Horvātijas tūres. 21.jūlijs. Mostamies Polijā. Rīts tāds nekāds. Spožas saules nav, bet, vienalga, karsti – laiks sutīgs. “Velk” tā kā uz lietu. Brīžiem dūmaka. Un paši ar’, šādi tādi pēc autobusā atsēdētas nakts, jo šoreiz guļambuss izpalicis. Pa ceļam Belostoka, Varšava, Poznaņa. Tik pa laikam apstājamies benzīntankos, lai autobusam uzpildītu degvielu, lai paši iegādātu kādu veldzējošu dzērienu un radītu nelielu drūzmu pie necilām durtiņām…Skatoties pa busa logu un vērojot garām slīdošo ainavu, rodas iespaids, ka arī poļi tikuši uz Eiropas Savienības “zaļā zara” – mājas lepojas ar koša skārda jumtiem, fasādes ar mūsdienu materiālu apdari. Bet reklāmas – tās gan lielas, lai kāda kuram firma-firmiņa, bizness-biznesiņš. Polijā aizvien notiek kaut kas neparedzēts. Arī šoreiz piespiedu apstāšanās. Dzinējs gan darbojas, stūre grozās, un šoferi kā arvien moži, bet braukt nedrīkst. Tālāk braukšana draudētu ar bargu sodu, jo pēkšņi “saguris” modrais uzraugs un kontrolieris – autobusa tahogrāfs. Kamēr to speci cenšas atdabūt pie “dzīvības”, izstiepjamies svaigi pļautajā zālienā. Cits saulē (lietus tomēr neuznāk), cits ēnā zem simtgadīgas (varbūt!) ābeles varenās lapotnes. Pat āboli nokrituši! Ābeļdārzos (šosejai līdzās ābolus neredzējām) sals ziedpumpurus nosaldējis. Tahogrāfs salabots. Jūtam, paliek arvien karstāk. Kāpēc? Nu, izrādās, liksta ar kondicionieri. Sēžam, svīstam un “štukojam”, cik tālu līdz viesnīcai, kurā būs duša un ūdens, kurā noskalot sviedrētos ķermeņus. Ceļš liekas garš, laikam tādēļ, ka ātrāk gribam tikt galā. Beidzot esam Ržepinā, aptuveni 20 km no Polijas-Vācijas robežas. “Park Hotel” ar iekoptām dobēm un dekoratīviem skujeņiem jau zināms. Te ir nakšņots. Atsvaidzinājušies dodamies pastaigā. Vakariņas hoteļa “restauracjā” ar restaurāciju nesaistās, bet ar spēka, enerģijas atjaunošanu gan. 22.jūlijs. “Volvo” jāpārvar garš ceļa posms. No rīta samācies, līst lietus. Brandenburgas federālā zeme. Saksija – Saksijas Šveice. Interesanti – Šveices vairākas , bet īstā ir tikai viena. Vārds “Šveice” zīmols skaistai un krāšņai dabai. Un klāt atkal saule, vasarīgs karstums. Tālāk Bavārija. Lielākā un viena no skaistākajām Vācijas federālajām zemēm. Bodenezers (Konstances ezers). Mainavas salā plašs parks, visdažādākām ziedošām puķēm, eksotiskiem augiem apstādīts. No dažādu krāsu ziediem veidots dekoratīvs pāvs un liels rūķis. Ieeja parkā – 5 eiro. Pretī saņemam gandrīz tādas pat vērtības bonusa karti kādam našķim kafejnīcā, tikai tās pl.19.00 jau slēgtas… Pēc kavēšanās uz Vācijas-Šveices robežas, kuras laikā, saldenu parfīmu salējies, šveiciešu robežsargs mūsu dokumentus atzīst par gana pareiziem, vēlā vakarā piebraucam pie Laufenes pils Reinas krastā. Pils vārti, ēnains parks, naksnīgs apgaismojums un ūdenskrituma troksnis tepat līdzās rosina iztēli. Tumsā, kājām taustot pakāpienu pa pakāpienam, pa šauru noeju kāpjam pie ūdenskrituma. To izgaismo prožektoru staru kūļi. Pēc nedēļas te gaidāma uguņošana, jo 1.augusts valsts svētki – Nacionālā diena. Skats ir grandiozs. Ar draudošu spēku balti sakults ūdens gāžas lejup pa klintīm. Apbrīnā vērojam šo dabas neapvaldīto varenību. Reinas ūdenskrituma dārdi slāpē mūsu balsis. Nakšņojam pilī. Ir drusku šoks, ieraugot 2-stāvīgās koka lažas. Labi, ka ar matračiem un gultas veļu. Bijām tomēr cerējuši uz kaut ko nedaudz labāku. Atmiņā nāk “krievos” iesaukšanas punkts Rīgā ar līdzīgu iekārtojumu patālā pagātnē. 23.jūlijs. Pēc brokastīm dodamies uz kuģīša piestātni, lai vēlreiz skatītu ūdenskritumu. Šoreiz no upes puses un dienas gaismā. Stūres vīrs iekasē maksu – 6,50 frankus vai 4,50 eiro (der abas valūtas). Pēc loka pa upi piestājam pie klints, kas no pretējā krasta izskatījās tāda maziņa, un tikko pamanāms bija virs tās mastā uzvilktais Šveices sarkanais karogs ar balto krustu vidū. Pa pakāpieniem cits aiz cita rāpjamies uz nelielo pāris kvadrātmetru metāla platformiņu klints galā. Visriņķī 150 m platumā brāžas ūdens masas, vasarā ik sekundi aizmutuļojot 600 kubikmetriem, bet pavasara palos vēl otrtik. Tālāk caur Cīrihi uz Lucernu. Tur skatām Ledāja muzeju. Ekspozīcija plaša un daudzveidīga. Vairāk tajā iedziļināties liedz skaistā daba un ainava, kas te apkārt. Lielāku interesi, bērnišķīgu prieku izraisa blakusesošie greizie spoguļi un labirints. Lucernā arī izcilā gleznotāja Pablo Pikaso muzejs. Tas šinī reizē paliek neredzēts. Viens lats vienlīdzīgs aptuveni 2,50 frankiem. Veikalos cenas nav no zemajām. Kur apgrozās daudzie tūristi, tur vēl krietni palekušas uz augšu. Garšojam citronu, gan apelsīnu dzērienus miksētus ar alu. Nejaukts labāks – vai nu alus, vai limonāde. Degustējam “Rivella” – limonādi ar sūkalu piedevu. Tā neko. Sūkalu garšu nejūt. Nomēģinām šveiciešu “Ovo drink” - iesala-kakao dzērienu. Nopērkams gatavā veidā, gan pulverī “Ovomaltine”, kas ar karstu pienu šķaidāms. Emmentāles siers par 15 frankiem kilogramā (cena lielveikalā). Paredzēta ekskursija šī siera ražotnē. Atvēsinot plānu par siera lētu iepirkšanu tur, šoferis Andris zina teikt, ka ražotnē cena šim sieram līdzīga. Interlākene. Tās tuvumā starp Tūnas un Brīencas ezeriem viesnīcā apmetīsimies. Gide Kaira iepazīstina ar dažiem faktiem par valsti, uz kuru esam atbraukuši. Esot striktas prasības, lai iegūtu Šveices pilsonību. Toties valstij patiesa rūpe par pensionāriem (minimālā pensija, pārvēršot mūsu naudiņā – 500 Ls). Ja “gali” tā lāga nevelkas kopā, valsts gatava vēl papildus cita veida pabalstiem. Tā, lūk. Pensija turpat gan jātērē, un pensionāram bodē par puscenu neko vis nedod. Vakarā iekārtojamies jauniešu hostelī Bonigenā Brīencas ezera krastā. Istabiņās pa četri, pa astoņi. Bez ērtībām. Nav ne galdiņa, ne krēslu, un pārvietojoties jālēkā pāri šaurajā ejā starp divstāvu gultām saliktajām somām (jo citur tām nav vietas)! Nu, tā… 24.jūlijs. Brokastis ir labas un pamatīgas. Pārslas ar pienu. Tās pretēji ieteikumam dažkārt iegraužu sausā veidā un ne no rīta. Sieri, gaļa. Desertā džemi. Sula, tēja, kafija. Garšīga maize - kā baltā, tā tumšākā. Viesnīcas foajē zobratu vilciena saraksts. Ir vēlēšanās vasarā tikt sniegos uz “Eiropas jumta” – Jungfravjohas stacijā, kas ir visaugstākā Eiropā un atrodas 3454 m virs jūras līmeņa. Šī iespēja tomēr pārāk sālīta: Interlaken Ost – Jungtraujoch = 152,60 franki vai 101,70 eiro. Ap 70 latiem par uzbraukšanu un lejā tikšanu. Paliekam tur, kur esam – lejā, un 3 augstās smailes – Jungfrava (4158 m), Menhs (4099 m), Eigers (3970 m) paliek tuvāk neskatītas. Redzēsim pa lielāku attālumu, jo pa trosu ceļu celsimies uz Menliheni 2230 m augstumā. Globālās navigācijas viszinis rāda uz ekrāna, skaidrā latviešu valodā šoferiem Andrim un Kārlim priekšā sakot pareizo ceļu. Uz Emmentāli. Ražotnē top lielcaurumotais sieru siers, visu sieru nekronētais “karalis”. Personīgi es “karali” novērtēju zemāk par “galminiekiem” un Latvijā sietu Jāņu sieru. Viena no siernīcām, kādu Šveicē pusotrs simts. Aiz stikla sienas pie kubuliem rosās strādnieki. Ir muzejs un veikaliņš. Tiek degustēts siers un uzklausītas leģendas. Trimmelbaha ūdenskritums sagaida ar dārdiem. Ieeja klintī – 9 franki. Šis ir unikāls. Ūdens no liela augstuma krīt klints iekšpusē. Izveidotas ejas, tiltiņi, lai iespaidīgo skatu vērotu dažādos augstumos. Klints dreb – tāda nedaudz nereāla sajūta! Šaurs asfalts uz Grindelvaldi lokās pa Alpu kalnu ieleju blakus straujai upītei. Un dzelzceļš, kas ik pa laikam pazūd tunelī. Abās pusēs ceļam mežiem apaugušas stāvas nogāzes un kailas klintis. Pretstats Trimmelbaha pazemei ir pacelšanās Menlihenē. Arvien zemāk paliek un attālinās Grindelvalde un glītās šveiciešu mājas ciemā ar līdzīgu arhitektūru. Daudz celtniecībā izmantots koks, gaišs apmetums, nelieli sīkrūtoti logi ar krāsotiem slēģiem kontrastā un puķēm bagātīgi rotāti balkoni. Alpu ganībās melnraibas, arī bēšas un brūnas govis šķindina ap kaklu apliktos zvaniņus. To dzidrās skaņas sasniedz pacēlāju. Jūtams dzestrums, jo netālu sniegotās virsotnes. Tikai +8 grādi. Virsotnē bez mums un dažiem citiem tūristiem omulīgi dzīvojas murkšķi. Pēc tiem vietējie nosakot laiku: murkšķi alās nav salīduši – gaidāms jauks laiks. Tātad mums prognoze optimistiska. Veicas divkārt, jo par pacēlāju citkārt prasītā 51 franka vietā katrs maksājam tikai 31 franku. Izstaigājam augstieni. Dažs drebinās, jo šorti un T-krekls nav piemērotākais apģērbs šādai pastaigai. Ir iespēja sildīties ar attiecīgiem dzērieniem un kopīgu cigāru. Ainava pasakaina – dziļi lejā Grindelvalde, otrpus Lauterbrunnenes ieleja, koši zaļas pļavas un Alpu kailās klinšu virsotnes, kuras pa brīdim tinas balti-pelēkos mākoņos. Pēc pārgājiena gar upi, kurā ūdens duļķains (kalnos lijis lietus), nonākam pie Ledāja aizas. Samaksājuši 5,20 frankus, varam doties aizā. Kārtējie iespaidīgie skati ar kailām, vertikālām sienām abās pusēs. Pa vidu upe ar lielākiem un mazākiem akmeņiem, atlūzušiem klints bluķiem. Nezināmi drosminieki vairo adrenalīnu, no augšas aizā lecot ar gumiju. Gar upes malu gājēju celiņš – vietumis “pielipināts” pie klints ar metāla konstrukcijām, atsaitēm, citviet - tajā iegrauzts un nostiprināts ar betonu un balstiem. Vakarā laiku īsinām iemalkojot vīnu un daloties iespaidos par piedzīvoto. Par vīnu mazliet. Šveices vīnu var baudīt tikai Šveicē, jo valsts savu ražojumu neeksportē. 25.jūlijs. Kanderštēgas gleznainā apkārtne! Ceļš vietām šaurs un līkumots. Tik tikko var sadalīt joslu un samainīties ar pretimbraucošo transportu. Skatam paveras kārtējās baltās Bernes Alpu smailes. Mūsu mērķis ir augstu klinšu ieskautais Ešinenezers. Turp var doties kājām vai ar pacēlāju. Daļa izvēlamies otro variantu, kas katram maksā 15,20 frankus par braucienu abos virzienos. Skati, skati! Pārdesmit minūtēs pa celiņiem un taciņām aizejam līdz kalnu ezeram. Pie ezera sauļojas, cits iekūris uguni lielā loma gaidās. Peldas retais. Ūdens ir auksts, jo no kalniem tajā kā sīkas saulē mirdzošas tērcītes tek kūstošais sniegs. Pa takām, kas ved uz-no-gar ezeru nesteidzīgi soļo gājēji, nopietni nūjotāji. Vairums cienījamā vecumā. Vai kādreiz arī Latvijas pensionārs baudīs bezrūpīgas vecumdienas, iepazīstot svešu zemju dabas jaukumus? Kalnu pļavās augu valsts pārsteidzoši līdzīga Latvijai – nārbuļi, zilie zvaniņi, pīpenes, pelašķi, “krievu pogas”, sarkanais āboliņš u.c. Govis skandina zvaniņus. Tās nav skārda bundžas ar iekārtu dzelzs grabuli, bet īsti bronzas vai misiņa zvani. Veikalos iegādajami par 50-60 frankiem. Gotiņas rāmas, atgūlušās vai laiski plūcot zāli, vēro mūs un neceļ iebildumus kopīgai fotosesijai. Suvenīru bodēs ne zvani vien, protams. Šķīvji, alus kausi, Šveices pulksteņi, cepures, T-krekli, skatu kartiņas un albumi. Restorāna terasē iedzeram pa glāzei sarkanvīna, pa kausam alus. Palūdzam tukšu alus kausu kolekcijai. Tas tiek par 5 frankiem. Tikpat maksā vīns … 100 gramu. Atceļā piestājam pie Zilā ezeriņa, pilna ar forelēm. Izklaide - foreļu barošana, kuras to vien tik gaida. Vēlā pēcpusdienā esam Bernē – Šveices galvaspilsētā pie Āres upes. Pēc iedzīvotāju skaita gan tikai ceturtajā lielākajā valsts pilsētā aiz Cīrihes, Ženēvas , Bāzeles. Teika stāsta, ka hercogs Bertolds V apņēmies pilsētu nosaukt tā dzīvnieka vārdā, kuru pirmo medībās nogalēs. Gadījies lācis. Tā vārdā nosaukta pilsēta. Un lācis pilsētas ģērbonī. Joprojām ir tās simbols, un dzīvā veidā skatāms Lāču bedrē. Pret dzīvnieku turēšanu šādos apstākļos ik pa brīdim balsi paceļot “zaļie”. No mums lāči bija noslēpušies. Arī rozes dārzā bijušas uz noziedēšanu. Vēl viens Bernes simbols - pulksteņtornis. Vērojam, kā pa apli sakustas dzīvnieku figūriņas pulksteņa mehānismā, tam sitot kārtējo stundu. Vairākkārt “saskrienamies” ar Alberta Einšteina pazīstamo profilu. Bernē slavenais zinātnieks – relativitātes teorijas autors dzīvojis dažus gadus pagājušā gadsimta sākumā. Pilsētniekus un tūristus vienā no centrālajiem laukumiem pie strūklakas baida kolonna ar Bērnuēdāju. Tāpat kā citās lielākajās Šveices pilsētās, arī te esot problēmas ar narkomāniju. Redzam, kā pagalmā netālu no dzelzceļa stacijas policistu uzraudzībā pulcējas narkomāni, lai mainītu šļirces. “Paķemmējam” kādu bodi. Laika šai nodarbei atlicis nedaudz – 18.00 lielākā daļa veikalu tiek slēgta. Vakarā tiekamies ar Olgu, kura no Piebalgas pārcēlusies uz dzīvi Šveicē. Strādā, apprecējusies, Bīlē uzcēluši māju. Stāsta par to, kā iedzīvojusies, par darbu, par šejienes likumiem, nodokļiem un tradīcijām, no kurām dažas šķiet mazliet dīvainas. Bet droši vien nekā dīvaina nav, ja zina, ka šveiciešiem viss saprogrammēts, bezmaz jau piedzimstot – ko darīs, kas būs, kādu īpašumu pārvaldīs. Viņi neaprobežojas ar perfekti sakoptu vidi, šis perfektums valda arī attiecībās, sadzīvē. 26.jūlijs. Līkumojam pa kalnu pārejām cauri daudziem tuneļiem uz Lugano. Garākais Gotharda tunelis (16321 m) ir otrs garākais autotransporta tunelis pasaulē. Vēl garāks tikai Lerdala tunelis Norvēģijā – 24,5 km. Iebraucot tunelī, 24 grādi, iekšā pavisam “silti”, jo temperatūra uzkāpj līdz 45 grādiem, izbraucot otrā tuneļa galā, kāds grāds virs 30. Šveices vidienē galvenokārt runā vāciski. Tičīno kantonā dominējošais ir gan itāļu temperaments, gan valoda. Šveicē šīm divām, vēl arī franču valodai ir valsts valodas statuss. Melidē sakombinēts miniatūras Šveices modelis. Parks ar maketiem mērogā 1:25, kuri izstrādāti filigrāni. Kādreiz Itālijā Rimini skatītais miniatūru parks tomēr pārāks. Ja to zinātu, tad 12 frankus apskatei neizdotu. Laiks karsts, saule cepina. Uz kuģīša (17 franki) klāja kāda liega vēja brīze neatsvaidzina. Lugano ezers līču līčiem ielīkumojis Itālijā. Zaļumā slīgstoši kalni. Skaists skats uz 933 m augsto Monte (kalns) Brē, kura nogāzes “nosētas” namiņiem. Vakarā vienā no kalniem uzbrauksim. Novilkuši kreklus, baudām dienvidu sauli. Izkāpjam Gandrijā, senā zvejnieku ciematā, kas uzbūvēts uz stāva krasta. Kalna nogāzē pie ielas blakus garāžas un dažvietīgi privāti autostāvlaukumi. Garāžas un iela vienā līmenī. Zem garāžām …dzīvojamā (pat 5-6 stāvu) ēka. Šauras ieliņas, pakāpieni, eju labirinti, kuros paslēpušies veikaliņi un kafejnīcas. Kārdinoši smaržo pēc ceptām zivīm. Alkstam malku auksta alus – 5 franki par trešdaļlitru. Pārbrauciens ar kuģīti uz Kastaņolu. Te trimdas gadus vadījuši latviešu dzejnieki Rainis un Aspazija. Piespiedu prombūtnē no dzimtenes. Kaut visiem izsūtītajiem latviešiem tā būtu bijusi tāda, nevis Sibīrijā Omska, Krasnojarska, Kolima, Inta … Pie mājas, kur dzejnieki dzīvojuši, laukumiņš ar piemiņas plāksni. Pa Kastaņolas ielām gar ezermalu ejam līdz Lugano – itāliskā Tičīno kantona lielākajai pilsētai. Parkos un pagalmos palmas, ziedoši rododendri. Steigas nav, varam peldēties ezerā. Blakus esošajā parkā vispārēju apbrīnu izsauc… tualete! Pulēts metāls, automātika, pie tam apmeklējums bezmaksas. 912 m augstajā Sansalvatores kalnā ceļamies ar funikulieri (15,50 franki). Pusceļā no viena vagoniņa jāpārsēžas citā, kas uzved līdz kalna galam. Tur skatu laukumi, muzejs, restorāns ar terasi, baznīca. Visaugstākā skatu platforma iekārtota tieši virs baznīcas jumta. Fantastisks skats uz pilsētu, tuvāko un tālāko apkārtni, kas pamazām grimst vakara krēslā. No šiem augstumiem redzama arī Itālija. Ainava tinas dūmakā. Sarkana riet saule. Pēdējie tās stari oranžsarkani iezīmē robotu kalnu kontūru. Pilsēta pakājē iededz ugunis. Satumst. Kaut gan visi cenšas aizrautīgi fotografēt un filmēt, par uzņemtā labu kvalitāti ir šaubas. Ir laiks atceļam, jo jāpaspēj uz pēdējo funikulieri, kas mūs novedīs lejā. Nakts autobusā. Līdzās Šveices-Lihtenšteinas robežai, šķērsojot Austrijas rietumus uz Drēzdeni. 27.jūlijs. Turpinām ripot pa Vāciju. Drēzdenē ir būts. Tādēļ šoreiz no trijām iespējām (jo visām laika nepietiek) – skatīt Cvingera muzejus un Elbas krastmalu, plunčāties baseinā vai iepirkties preču izpārdošanā - izvēlos pēdējo vairāk gan intereses, nevis pirkšanas dēļ. A ja nu kas “iekrīt acīs”? Veikalos plašā klāstā ar ievērojamām cenu atlaidēm apavi, apģērbi (arī firmu ar vārdu). Polijas pilsētā Zgorzelecā esam laikus. Tur hotelī “Pawlowski” pārlaidīsim nakti. Aicinu ciemos autobusa “sola biedrenes”. Vakars paiet interesantās sarunās un jokos. 28.jūlijs. Kravājam ceļa somas, čemodānus un stiepjam uz autobusu. Nākamreiz tiem klāt ķersimies jau Latvijā. Braucot skatāmies krievu seriālu “Soldati” DVD. Interesanta filma, labs humors. Patiess stāsts par armijnieku ikdienu. Ar vairākām sižeta līnijām, kurām pēc scenārija un intrigas kaut kad un kur jākrustojas. Sižetu pārtrauc, atgriežot realitātē, skumja un skarba ziņa no Piebalgas. Novada kultūras svētkos miris šī gada svētku rīkotāja - Vecpiebalgas pagasta - priekšsēdētājs. Sevi darbā sadedzinājis tiktāl, ka dzīves pavediens nav izturējis. Tobrīd mēs, daži piebaldzēni, esam Varšavā. Priekšā pamatīgs ceļa gabals, nakts autobusā un vēlas vakariņas poļu benzīntanka kafejnīcā. 29.jūlijs. Jau agri mūs sveic saule. Esam Latvijā, esam atgriezušies mājās. Piezīme. Ceļojuma aprakstā bieži vien minētas cenas, kas lasītāju varētu kaitināt. Neesmu pedants, kas uzskaita katru izdoto franku, bet šoreiz to atzīmēju. Varbūt noder kādam, kurš pošas ceļā uz šo valsti. Ir vērts turp doties!

Mēs Šveicē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem