Kāpiens Malinče vulkānā - 4461m

  • 3 min lasīšanai
Uzspēlēt augstāk par zemi ar sevi.. To nu cilvēks vienmēr un visos laikos ir vēlējies un arī darījis. Senajām mezoamērikas kultūrām kalns bija mājas, kur dzīvo dievi, tieši tāpēc diezgan pašsaprotami, ka laika gaitā nekas nav mainījies un homo sapiens apzinīgi cenšas iekarot augstas virsotnes un izbaudīt - kā tur, no augšas.. Un skaisti tur ir! Lai gan virsotne visiem mākoņos - katram kalnam ir savs raksturs.. Tā Mexikas aktīvāko vulkānu Popokatepetlu tās pakājes iedzīvotāji pielūdz un nes tam dažādus labumus. Ciema vecākais redz zīmīgus sapņus, kuros "Popo" viņam pasaka, ko šoreiz vēlas. Tad nu ciematiņš "sametas" un savāc prasītos labumus. Reiz, kad ciematiņš nīkuļojis nabadzības sezonā, par vulkāndievu esot piemirsuši - sak' nekas jau nenotiks. Bet notika gan un sākās viens no spēcīgākajiem Popokateptla pelnu dusmu spļāvieniem debesīs.. Tiklīdz labumi bija savākti un ziedoti, kalns atkal iegrimis savā miegā. Šoreiz Popokatepetla gan nekāpšu un arī tas vairs nav atļauts, tāpēc izvēlējos Malinche - mirušu vulkānisko kalnu, kura spice stiepjas 4461m augstumā. Šis vārds gan Mexikas vēsturē ar melnu druku, jo Malinche, Kortesa sieva - Moctezuma, acteku imperatora meita tiek uzskatīta par pirmo Mexikas nodevēju. Diezgan nodevīgi arī laika apstākļi uz kalna, jo teju vienmēr tas mākoņos un nekad nevar zināt kad līs lietus. Tas var notikt tik pēkšņi.. Arī mistiskie nostāsti par Nahual - burvjiem un melnajiem šamaņiem, kuri spēj pārvērsties par jebkādu dzīvnieku. Un tās nav leģendas vai pasakas, visi iedzīvotāji tiem tic un dažs ir pat tos redzējis.. Nahual nav nekas labs. Labāk tos nesatikt, jo tie kas satiek, pastāstīt vairs nevar.. Pirms dodos ceļā man tiek doti stingri norādījumi, pa kurām takām un nogāzēm labāk neiet, jo tieši tur tie esot bieži manīti. Jebkura kultūra tās vidē ir jāciena un jārespektē, to arī daru.. Sarunas pēdējā naktī pirms došanās ceļā ievelkas un sajūtos pat nedaudz neomulīgi un sabijies. Bet lai nu kā savu kāpienu neatlieku un jau 5no rīta man zvana modinātājs Puebla pilsētā 50km no Malinche kalna. Divi autobusi un vietējais mikriņš mani nogādā kalna pakājē un tieši 9am sāku kāpienu. Parks. Plata tumšbrūnu skuju taka, bez līkumiem ved taisni kalna nogāzē. Biezs mežs, gaiss biezi svaigs, smaržo pēc vietējā rituālā vīraka Copal. Nedaudz izbrīnīts, vientuļi čāpoju augstāk..un augstāk..un augstāk. Un taka kā nebeidzas tā nebeidzas.. Vien pēc pāris kilometru garlaicīga slīdējuma caur mūžamežu, pamanu zīmi, kas piekodina tālāk nedoties ar jebkādiem veselības traucējumiem un sirds problēmām. Taka griežas stāvā slīpumā un savā platumā sarūk vismaz uz pusi. Zem kājām skujas nomaina saknes un smilšu puduri, mežs kļūst retāks un kaut kur tālumā pamanu ganāmies divas govis.. Pavisam drīz jau kalna nogāze apgāžas un tur tālumā, lejup pamanu mākoņu ezeru, kurš pārlaidies pār pilsētu. Un tikai tagad,teju pēc 2 stundu čāpojuma, sākas īstais kāpiens. Koki paliek retāk, līdz pazūd pavisam. Dziļa lietus upju grava takas malā un kaut kur tur augstu gaisā mans galamērķis.. Zem kājām melnas, smagas smiltis.. Kājas tajās slīd un grimst, un gurdina neiedomājami.. Arī manas plaušas pie reizes paziņo, ka skābeklis iet mazumā un elpa kļūst krietni biežāka un īsāka. Stājos ik pēc 5 metriem. Ne jau tik daudz dēļ saguruma - elpa nepietiek.. Pamanu cietzemes pudurus, sāku lēkāt pa tiem, kā pa trepītēm augšup. Ir vieglāk fiziski, bet ar katru metru arī gaiss kļūst retāks.. Smagi. Ļoti smagi, bet ne brīdi nedomāju griezties atpakaļ. Stājos ar lielākām pauzēm. Baudu peizāžu un mākoņu viļņus.. Brīžam baltās putas aprij mani, un redzu tik vien cik līdz nākamam pudurim.. Sirreāla sajūta. Zūd jebkāda orientēšanas spēja.. Kad baltais mākonis atkal mani izspļauj vienu uz kalna kores, horizonts liekas ar roku aizsniedzams.. Tepat aiz mākoņloga.. Pēc kārtējās stundas rāpojuma pa smilšaino nogāzi esmu sasniedzis slīpo kori. Šaura strēle un es kā pa milža sarkano, akmeņaino muguru jau raitāk rikšoju augšup. Nav vairs smago smilšu taku. Akmeņi. Lieli, mazi, stabīli un ne tik ļoti. Taka nav. Ir tikai virziens. Lecu, slīdu, klūpu, atsēžos ievilkt elpu.. Mākoņi ir izklīduši un skats no 4200m jau ir kā no debess juma.. Ielejas un kalni, tālumā pilsēta, kāds rets ciems.. Zāļpelēki līdzenumi, ar baltām dūnu cepurēm.. Saķēris retās skābekļa molekulas un apēdis "enerģaizeru" cepumu, esmu gatavs pēdējam posmam Malinche kalnā. Vēl pārsimts metru vertikāli un teju nepilns kilometrs horizontāli.. Milzu sarkanu akmeņi labirinti, mazie oļi slīd zem kājām. Vietām pavisam līdzens, vietām stāvs kāpums.. Vēl nedaudz. Redzu jau spici. Kāpiens nelielā klints ailē un esmu augšā.. Juhhhhuuuuuu!!!! :) Asu vulkānisku akmenskrāvumu stāvi. Aiz tiem balts piens. Un nekā vairs. Apmācies un esmu mākoņa pašā viducī. Bet gandarījuma sajūtu tas nenomāc pat nebišķīt.. Atsēžos un uz mirkli izbaudu, kā te augšā - pie dieviem... Ir.. Uzbūris ainiņu, ar to kāds Dieviem paveras skats uz savu tautu, es sāku garo un smago čāpojienu lejup.. Bet tiklīdz esmu pārdesmit metrus zem kores, debesis pašķiras un manam skatam paveras visa ieleja savā krāšņumā.. Šis ir tas skats, dēļ kura ir vērts kāpt.. Nesteidzos atgiezties uz zemes. Bet kad mani pārsteidz krusas graudi, saprotu, ka tā ir zīme.. Katram mums sava vieta. Un tur kalnā pie Dieviem esam tikai ciemiņi uz laiku, kamēr ļauj.. Lejā kāpiens tikai nedaudz vieglāks, un lai gan kopā augšā-lejā ceļš man aizņēma 7h mājās atgriežos ar sāpošu galvu un kalnu "paģiru" kaiti.. "Dzer Kolu!" - mani pamāca un tas nu dien palīdz. Citādi sajūta gan diez ko dranķīga.. Paliekam nu katrs savā vietā. Ļaušu, lai Dievi uz mani no augšas raugas, jo nu es zinu kā tur pie viņiem..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais