DĀR

ivars āboliņš 18.08.2011 4 min lasīšanai

„Dzirdēju, ka jums tur – Eiropā – visās valstīs tagad ir viena nauda, esat apvienojušies un starp valstīm un cilvēkiem nekādu lielu atšķirību vairs nav,” daļēji skatoties uz mani, bet daļēji uz ceļu, saka taksometra šoferis, kurš agrā pirmdienas priekšpusdienā aizvizina no starptautiskās Keiptaunas lidostas līdz viesnīcai. Nelielā auguma vīrietim ir izteikti balta ādas krāsa, trīs dienu bārdas rugāji, bet nedaudz taukainos, pagaros salmu krāsas matus sedz saulē pabalējusi beisbola cepurīte. Kad cenšos izstāstīt, ka tā gluži tomēr nav, mans ceļa un konkrētā mirkļa likteņa biedrs neticīgi purinot galvu saka, ka noteikti mānos, un beigās viņu pārliecināt vairs nemaz arī nepūlos. Viņš, tāpat kā lielākā daļa Dienvidāfrikas Republikā (DĀR) sastapto baltādaiņu, ir tīrasiņu afrikānis un par senču etnisko dzimteni nezina faktiski neko. Tas, protams, sagrauj manu, laikam jau kaut kur zemapziņā tomēr nedaudz rasistisko iedomu, ka eiropiešu izcelsmes dienvidafrikāņi saglabājuši vismaz mentālu saikni ar vietu no kuras kaut kad sen atpakaļ ieceļojuši viņu priekšteči un tagad zinu, ka tā, protams, nav.

Izkāpis no automašīnas vēlos par braucienu norēķināties izmantojot ASV dolārus, kas gandrīz visur pasaulē parasti tomēr ir iespējams. Taču ne šeit. Izceļas pamatīga jezga, kura ievelkas teju pusstundas garumā un galu galā par nobrauktajiem kilometriem samaksā viesnīcas administrācija, kurai man savukārt jāsamaksā nākamo pāris dienu laikā. Arī naudas mainīšana izvēršas par vairāk nekā piedzīvojumu, jo aizņem krietnas divdesmit minūtes, tās laikā mainītājs tiek teju fotografēts un viņam kopēšanai un rūpīgai izpētei jāatdod pase. Turklāt viss nebeidzas brīdī, kad nauda it kā ir samainīta. Izrādās, ka pēc operācijas bankai jāsamaksā astronomiska komisijas maksa (tā ir visur un šī maksa sasniedz aptuveni sesto daļu no kopējās darījuma summas) un vēl tiek izsniegts papīrs, uz kura jāparakstās, ka nekādā gadījumā savus atlikušos dolārus nemainīsi melnajā tirgū, šis dokuments visur jāstaipa līdzi un bez tā DĀR rendus pret dolāriem atpakaļ samainīt nevarēs. Sākumā tas viss izklausās pēc ļauna joka, taču cik tas patiesībā nopietni saprotu vien lidostā, kad nelaimīgā kārtā somā ielikto papīru esmu jau nodevis kā bagāžu un maiņas punktā bez tā uzrādīšanas kasiere kategoriski atsakās pieņemt manus rendus. Galu galā par pāri palikuši naudu, kas ekvivalenta aptuveni 40 dolāriem iegādājos divas nelielas bundžiņas ar krokodila un kaut kādas kalnu kaziņas gaļas pastēti, jo intuitīvi šķiet, ka Latvijā tikt vaļā no rendiem būs vēl grūtāk. Un te jāņem vērā, ka paši dienvidafrikāņi atrodas vēl neapskaužamākā situācijā, jo oficiāli dolārus var samainīt tikai uzrādot lidmašīnas biļeti no ASV un tādēļ viņiem atliek tikai melnais tirgus, kuram pats Keiptaunā gan tā arī neuzduros.

Es lēni ieeju pilsētas centrālajā parkā un paspēris vien dažus soļus pamanu nelielu, rudu un piemīlīgu vāveri. Tā pienāk man cieši klāt, skatās virsū un kustina ķepiņas. Apstājies, kādu laiku, pētu mazo dzīvnieciņu un priecājos par savu reto veiksmi – tik ilgi un no tik tuvas distances uz vāveri līdz šim nekad neesmu skatījies. Tālāk dodos nedaudz pacilātā noskaņojumā, domāju par redzēto zvēriņu un pēkšņi gandrīz vai sastingstu kā sālsstabs – mana nesenā apbrīnas objekta sugas māsas un brāļi ir visur, vāveres piesitas cilvēkiem par draugiem, uzmācīgi nāk līdzi un vietējie tās apbaida ar kājas spērienu palīdzību. Izejot cauri parkam redzu vairāk nekā piecdesmit radībiņas un manī pat parādās neliela vilšanās sajūta, jo ir sajūta, ka atņemta vienreizējā brīnuma burvība. Vienlaikus turpinu dzīvnieciņus vairāk vai mazāk atklāti vērot un šo nodarbi pārtraucu vien brauciena trešajā dienā, kad pie rudajām vāverēm esmu jau pieradis tiktāl, ka tās man, nudien, vairs nesagādā nekādas emocijas.

Keiptauna tiek uzskatīta par baltāko no DĀR pilsētām, tajā pie varas ir partija, kura uzskata, ka reģionam jāatdalās no pārējās valsts un tās atbalstītāju vidū ir cilvēki, kuri uzskata – beidzot pienācis laiks atkal nodibināt kārtīgu balto valsti. Taču kopumā melnādaino DĀR ir 79 procenti un negribas ticēt, ka kādreiz šo būtībā absurdo ideju izdosies realizēt arī dzīvē. Turklāt visiem labā atmiņā joprojām ir aperteīds, kuram punkts tika pielikts tikai septiņpadsmit gadus senā pagātnē (par spilgtu ilustrāciju šiem notikumiem kalpo pilsētas centrā esošais Verdzības muzejs, kuru pametot sajūtas līdzinās tām ko piedzīvojam izejot no Okupācijas muzeja).

Lai vai kā – mūsdienās, vismaz ārēji, Keitaunā nekādu rasu nevienlīdzību nemana – apkalpojošajā sfērā strādā gan melnādaiņi, gan baltādaiņi, bet bezpajumtnieku un klaidoņu vidū vairāk pat ir pēdējo. DĀR Playboy interneta lapas redaktors Fils gan stāsta, ka situācija esot tikai iekonservēta – ielās īstu problēmu neesot, savukārt tas, kas notiek ģimenēs ir kaut kas cits. „Cilvēki joprojām runā, ka ir baltie un ir melnie. Mājās savējo starpā tas ļoti tiek uzsvērts, nav vairs kā Nelsona Mandelas laikos, kad ļaudis bija vienoti. Viņš bija visas valsts prezidents un viņu respektēja arī baltie – galu galā pēc cietumā pavadītiem 27 gadiem viņš iznāca ārā nesalauzts. Viņu nevadīja atriebes jūtas, Mandela vairs nebija terorists, kas bija iemesls ilgajiem gadiem cietumā. Šis cilvēks iznāca no cietuma un apvienoja tautas,” saka Fils. Tagad nu jau vairāk nekā 90 gadus vecais Mandela uz neatgriešanos ir aizgājis no politikas, valsts salīdzinoši nesen piedzīvojusi diezgan nopietnu krīzi un tas atstājis iespaidu arī uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Valstī palielinājusies noziedzība un dažos muļķīgos sarakstos Keiptauna iekļauta pat pasaules tūristiem bīstamāko pilsētu sarakstā. Tā, protams, nav un ko tādu var rakstīt tikai cilvēki, kuri tālāk par Tukumu savā dzīvē nekad nav devušies. „Keiptaunā tevi, protams, var aplaupīt un var arī sadurt – kā jau visur. Taču ne biežāk kā jebkurā citā miljonu pilsētā. Varu pastāstīt kā visbiežāk rodas stāsti un statistika par kriminogēno Keiptaunu – eiropietis vai amerikānis sadzeras un naktī izdomā, ka viņam par katru cenu jādodas uz kādu graustu rajonu. Jo tas taču ir jāredz un jāredz tieši naktī. Un tad viņu tur aplaupa, dažreiz arī sadur vai nodur. Bet uz turieni var iet dienā, uz turieni nevajag iet naktī. Es arī uz turieni neeju naktī. Uz turieni naktī iet tikai idioti. Un tā veidojas mūsu sliktā statistika,” skaidro Fils. Mēs vakariņojam lieliskā jūras velšu restorānā ar skatu uz vareno Atlantijas okeānu un maltīte ir viena no labākajām ko esmu baudījis – zivis un citas jūras veltes šeit tiešām ir līmenī.

Ierodoties DĀR rēķinājos, ka, visticamāk, par tādu Latviju tur neviens nebūs pat dzirdējis, taču kļūdījos. Jau iepriekš pieminētais taksometra šoferis padzirdējis, ka esmu no Latvijas, priecīgi teica, ka tā taču ir valsts no kurienes nāk lieliskais futbola aizsargs Deniss Ivanovs, ko līdzīgu man minēja lielākā daļa sastapto vīriešu, jo tieši šeit – Keiptaunas Ajax vienībā Ivanovs pavadīja veselu sezonu un futbols līdz ar regbiju ir populārākie valsts sporta veidi (uz vietējās komandas mačiem ikdienā sanāk 55 000 skatītāju). Neko citu par Latviju gan neviens te nezina un tas tikai kārtējo reizi pierāda, ka sports ir vislabākais masu reklāmas ierocis ikvienai valstij.

Es lēnām staigāju pa vējaino pilsētu (jo DĀR šobrīd ir ziema, gaisa temperatūra mana brauciena laikā nepārsniedz 15 grādus pēc Celsija un pastāvīgi pūta stiprs okeāna vējš), malkoju take – away kafiju un skatos uz vietējiem ielu tirgotājiem. Viņi mēģina sasaukt garāmgājējus, kaut ko savā starpā runā un saprotu, ka, lai gan ļoti atšķirīga no it kā īstā, melnā kontinenta, šī tomēr ir gana reāla, sataustāma un sajūtama Āfrika.

copyright : Playboy