Stambula

  • 15 min lasīšanai
  • 32 foto
Sākumā ievads par to, kāds būs mans stāstījums. Diemžēl vai par prieku, šis nebūs viens no saldajiem "Uh" un "Ah" stāstiņiem. Es runāšu par saviem iespaidiem tieši un godīgi, kādus es tos redzēju, atrodoties šajā zemē. Nosēžamies Ataturk lidostā. Iepriekš ar viesnīcu bijām sarunājuši, ka mums tiks par papildus samaksu nodrošināts transfērs uz viesnīcu. Ienāku sagaidīšanas telpā un tur ļoti daudz sagaidītāju ar lapiņām un ir viens cilvēks, kuram ir nevis viena bet vairākas lapiņas un vienā no tām es izlasu savu vārdu. Nu viņš man pastāsta, ka ir mans asistents un pēc 5 minūtēm es jau ripošu ceļā uz viesnīcu. Pēc 10 minūtēm pienāk cits cilvēks un stāsta man to pašu, respektīvi, ka es pēc 5 minūtēm būšu mašīnā - lai tikai mazliet tālāk paejot malā un pagaidot viņu. Vēl pēc apmēram 15 minūtēm viņš mums pamāj - varam doties uz mašīnu. Izejam no lidostas un tavu brīnumu - atkal tas pats stāsts - tikai šoreiz gaidīšanas laiku vairs nepiemin. Tomēr velti nepieminēja, jo pēc 5 minūtēm pienāk busiņš un esam aicināti iekšā. Ieejam viesnīcā ar zināmām bažām, jo viesnīcu rezervējām, paļaujoties uz mūsu pašu ļautiņu ieteikumiem, lai gan citās interneta vietnēs par šo viesnīcu pozitīvas atsauksmes tik viegli nevar atrast. Viesnīcā mūs sagaida laikam pats īpašnieks un viņš mūs laipni pavada līdz numuriņam. Numuriņš ir laikam viens no mazākajiem, kurā esmu bijis, tomēr visādi citādi patiešām ļoti jauks numuriņš - tīrs, kārtīgs — viss, kas nepieciešams, lai būtu patīkami tajā uzturēties nākamās sešas dienas, vai drīzāk vakarus un naktis. Ir arī solītais skats uz Bosfora šaurumu un Marmora jūru. Esam ar visu ļoti apmierināti un jau avansā norēķinamies par viesnīcas pakalpojumiem. Laiku velti netērējam un dodamies pirmajā pārgājienā pa pilsētu. Mūsu pirmais mērķis ir Galatas tilts, kas savieno pilsētas dienvidu daļu, kas tomēr ir nedaudz konservatīvāka ar savām iespaidīgākajām vēsturiskajām celtnēm un ziemeļu daļu, kura ir vairāk eiropeiska. Tilts, kurš ir jau piektais, kas ir uzbūvēts šajā vietā, ir divstāvīgs. Pirmajā stāvā viscaur visā garumā ir dažādas ēstuvītes, bet otrajā stāvā transporta kustība pāri Zelta ragam. Jau iepriekš biju lasījis, ka pirmā stāva ēstuvītēs var nobaudīt tādu ātro uzkodu, kas sastāv no garenas maizes, kas pārgriezta un vidū ielikta cepta zivs. Pagaršoju un arī iepatikās. Galvenais ir garšīgi un nav salīdzinoši nedārgi - 4 liras (1.27Ls). Pie reizes pagaršoju turku kafiju. Jāsaka, ka ne katram kafijas mīļotājam šādi pagatavota kafija patiks. Kafija tiek īpaši pagatavota tā, ka to dzerot, visu laiku mutē ir daudz kafijas biezumu. Manā vērtējumā šādu kafiju var dzert, bet ne katru dienu. Vēlāk pārliecinājos, ka garšīgāka ir šādi pagatavota kafija bez cukura. Esam ieturējušies un tagad varam doties uz Galatas torni. Jārēķinās, ka ejot kājām būs tā: jo tuvāk tornim, jo stāvāka kāpšana pa šaurajām ieliņām līdz tornim. Ierodamies pie torņa un atrodam tur rindu lielu, lai gan tikai nākošajās dienās uzzinājām, kas patiešām ir liela rinda - šī bija tikai ziediņi. Pacietīgi izstāvam rindu un šķiroties katrs no 11 lirām (3.49 Ls) dodamies ar liftu augšup. Pēc tam vēl daži pakāpieni un esam uz torņa apskates platformas, kas ved apkārt tornim. Tagad darbs fotoaparātam un apskatam pilsētas panorāmu uz visām pusēm. Tornī ir viens restorāns un vēl kāda vienkāršāka ēstuve. Restorāns ir iekārtots torņa augšējā stāvā un varētu šķist, ka būs patīkami sēdēt un pa logiem vērot pilsētas panorāmu, bet nekā - cilvēki, kas staigā pa skatu platformu, pilnībā aizsedz restorāna logus. Mēs šajā restorānā neaizķeramies arī tādēļ, ka esam paēduši un vēl daudz kas ir jāapskata šajā vakarā.
Tālāk mūsu maršruts ved pa Neatkarības avēniju (Istiklal Caddesi). Šī ir viena no pilsētas dzīvākajām ielām, kas ir pilna ar iepirkšanās un paēšanas iespējām. Iela praktiski ir gājēju rīcībā, tikai pa retam pa to vēl kursē vecmodīgs tramvajs. Tā nu ejam pa šo ielu un palūkojam uz franciskāņu celto St. Marie Draperis baznīcu. Apskatam to tikai no ārpuses, jo durvis ir slēgtas. Apņemamies šo baznīcu apciemot citreiz agrākā stundā, kad tā būs atvērta. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu gan jāsaka, ka atkārtotam šīs baznīcas apciemojumam laika nepietika. Soļojam tālāk un nonākam pie vienas no ietekmīgākajām katoļu baznīcām Stambulā - Sv. Antonija katoļu baznīcas. Šī baznīca ir atvērta un iekšpuse ir ļoti interesanti apgaismota tā, ka griesti un kolonas atmirdz spoži zilā krāsā.
Atpakaļ ceļu jau mērojām kājām un apstājāmies pie Konstantīna kolonas (Çemberlitaş Column). Šī kolona tika uzstādīta par godu Bizantijas (tā agrāk sauca šo pilsētu) kļūšanai par Romas impērijas galvaspilsētu. Tagad šajā salīdzinoši blīvi apbūvētajā vietā šī kolona pat īsti neiederās un izskatās arī ne pēc kā. Tomēr jāatceras, ka agrāk šīs kolonas augšā atradās Konstantīna statuja un pati kolona atradās lielā laukumā Senāta priekšā. Tad šai kolonai bija pavisam cits skats un nozīme.
Mēs vēl mazliet pastaigājāmies un tad pienāca kārta pirmajai no divām ekskursijām, ko bijām jau iepriekš ieplānojuši. Ekskursiju mēs iegādājāmies no tās pašas kompānijas, no kuras jau agrāk bijām iegādājušies citas ekskursijas citās valstīs un nekad līdz šim nebijām vīlušies. Parasti eksursiju vada vietējā tūrisma kompānija un tā bija arī šoreiz. Ekskursija bija paredzēta 4 stundu garumā, apskatot vai nu Dolmabačes pili vai Beilerbei pili un baudīt skatus no augstākā punkta Stambulā (Camlica Hill). Ekskursija sākās ar to, ka vispirms mūs iesēdināja vienā busiņā, tad pabraucot pāris kvartālus uz priekšu mēs apstājāmies un mums vajadzēja doties uz citu busiņu un tikai tad pēc kāda laika devāmies ceļā. Šajās loģistikas operācijās mēs pazaudējām apmēram 20-30 minūtes, kas bija pilnīgi lieki. Jau pirmajās minūtēs sapratām, ka gids nebūs no viszinošākajiem un dažs labs no tūristiem ik pa brīdim bija spiests palabot viņa stāstītos faktus. Bet nu labi, tas dotajā brīdī nebija tik svarīgi, jo atrodamies uz Bosfora tilta, kas savieno divas Stambulas daļas, jeb Eiropu un Āziju. Tā nu dažās minūtēs esam nonākuši Āzijā un sākam ceļu uz Stambulas augstāko virsotni. Par virsotnēm runājot, maza atkāpe. Stambula skaitās pilsēta uz septiņiem pakalniem un arī pilsētas ģērbonī tie ir attēloti. Taisnību sakot, viens no pakalniem tikai mūsdienu Stambulā atrodas pilsētas iekšienē, bet pats augstākais pakalns (uz kuru mēs braucam) vispār netiek pieskaitīts pie Stambulas septiņiem pakalniem. Laikam jau tos pakalnus skaitīja tad, kad ar Āzijas pusi kā Stambulas sastāvdaļu vēl nerēķinājās. Tagad gan tiek ieguldīti nopietni līdzekļi Āzijas puses attīstībā un, iespējams, tiks būvēts vēl kāds pārvads (tilts, tunelis), kas savienos abas pilsētas puses. Tad arī sasniedzam Stambulas spici un mums tiek dots brīvais laiks fotografēšanai. Meklēdami labākās vietas, kur aplūkot pilsētas panorāmu, paprasam saldējumu pārdevējam bumbiņu saldējumu un to saņemam par 4x augstāku cenu nekā pilsētas zemākajos slāņos. Baudīdami "zelta" saldējumu, sameklējam labākās vietas, kur aplūkot pilsētas panorāmu — skatu uz Stambulas Eiropas daļu. Skaisti. Vēlāk jau kāpjam busiņā un dodamies uz nākošo objektu. Mēs mājās iepriekš plānojot, bijām izskaitļojuši, ka šodien vajadzētu piedāvāt Dolmabačes pili, bet mums pastāsta, ka nobrauksim lejā un apciemosim Beilerbei pili (Beylerbeyi Palace). Esam konkrēti vīlušies, jo viens no mūsu "Must see" objektiem slīd ārā no mūsu programmas. Šī pils uz kurieni mūs atripināja, arī, protams, savulaik bija nozīmīga pils - sultānu vasaras rezidence, jeb vienu vārdu sakot - sultānu vasarnīca. Ok, kas nu dots, tas jāapskata - tomēr samaksāts un gan jau būs arī intersanti. Fotografēt iekšā nedrīkstēs. Labi, ekskursija var sākties. Gids mums kaut ko stāsta (uzzinam jaunu versiju, ko nozīmē Turcijas karoga krāsas) par visu kaut ko, t.sk. par sultānu ģimenes hierarhiju. Viss ir, protams, labi, bet kaut kas it kā pietrūkst - gan stāstījumā, gan pašā pilī. Sapratu, ja nenopirkšu kaut ko vizuālu par šo objektu, tad tas man drīz vien aizmirsīsies. Ieejam suvenīru bodītē un aši nopērkam fotoalbumu par šo pili, jo mums jau pavisam drīz jābūt pie busiņa. Kā vēlāk viesnīcā konstatēju, bilžu kvalitāte šajā fotoalbumā bija vienkārši atbaidoša. Tad jau labāk būtu ļāvuši cilvēkiem ar ziepju fotoaparātiem fotografēt - varu derēt, daļa bilžu būtu izdevušās labāk, nekā šajā fotoalbumā.
Domājāt, ka iekāpsim busiņā un dosimies uz viesnīcu - nekā, jo atkal sākas tas pats tirgus. Stāv vairāki busiņi un autobusi un neviens nevar saprast, kur mums būtu jākāpj iekšā. Pēc ilgākas gaidīšanas iekāpjam vienā autobusā, no kura daļa atkal tiek pārsēdināti uz citu autobusu. Šī loģistika jau sāk pakāpeniski "piegriezties". Kaut kā beidzot busiņš izkustās un pēc laiciņa nonākam atpakaļ pie viesnīcas. Sausais atlikums — pirmkārt, ekskusijas ilgums ne tuvu nesasniedza solītās 4 stundas un, ja vēl ņem vērā pasažieru loģistikas "brīnumus", tad tīrais eksursijas laiks bija uz pusi mazāks, nekā solīts. Skaidrs, ka pilnībā apmierināti ar ekskursiju neesam. Taču ar šo mūsu šodienas programma nav galā. Gribam izbraukt ar kuģīti pa Bosfora šaurumu. Teorētiski tiem kuģīšiem vajadzētu būt vairākiem, kas vizina pa šo šaurumu, tāpēc ar gudru ziņu neuzķeramies uz pirmo vīreli, kas skandē "Bosphorus, Bosphorus". Ejam pa ostu tālāk, taču atrodam tikai vienu kuģīti, kas kursē pa Bosfora šaurumu, taču tā kā tas tikai tagad pietauvojas, tad aties no ostas tikai pēc 40 minūtēm. Tas mums šķiet par ilgu un atgriežamies tur, kur tas pats vīrelis vēl joprojām skandē to pašu saukli "Bosphorus, Bosphorus". Pieejam un pajautājam, kas tas par kruīzu, ar kādu kuģi un cikos. Viņš izvelk brošūriņu un rāda uz kuģīti, kas tur attēlots; rāda maršrutu, kas tur sazīmēts un stāsta, ka pēc 5 minūtēm būsim uz kuģīša. Taču līdz tam jāuzgaida busiņā. Ļaujamies pierunāt sevi un samaksājuši iesēžamies busiņā. Paiet nevis 5, bet 15 minūtes un busiņā ierodas jauni cilvēki, visticamāk, tieši tāpat ar tām 5 minūtēm pierunāti. Vēl pēc 10 minūtēm beidzot busiņš izkustās un nedaudz vēlāk esam kuģīša 2.stāvā un ieņemam pēdējās sēdvietas. No apkārtējiem, kas jau atradās uz kuģīša saprotu, ka viņi tāpat baroti ar solījumiem par 5 minūtēm, te jau gaida kādu pusstundu. Izskatās, ka pēdējās brīvās vietas kuģīša augšējā stāvā nebija arguments kuģītim, lai tas dotos ceļā. Gaidam arī mēs vēl kādu pusstundu, līdz ierodas nākamā porcija ar cilvēkiem, kas konstatē, ka vietas kuģīša otrajā stāvā vairs nav. Tā nu beidzot pēc kāda brīža dodamies ceļā. Laiks tāds vējains, taisās gandrīz uz lietu, bet visi pacietīgi sēžam un skatamies, kādi skati paveras abpus kuģītim abās Bosfora šauruma pusēs. Lai gan kuģītis neizpilda visu maršrutu, kā sazīmēts, par to neskumstam, jo izskatās, ka drīz būs lietus. Taču lietus vietā saņemam kārtīgu vēju, kas ir tik spēcīgs un vēss, ka liek 90% augšstāva iemītnieku pazust 1.stāvā, kur tos vējš netraucē. Esmu viens no retajiem, kurš turpina fotografēt, taču tuvojoties galapunktam, pirmās lietus lāses nodzen lejā arī mani. Izkāpjam no kuģīša un tad sāk gāzt kā ar spaiņiem. Patveramies zem Galatas tilta un ieturamies mūsu iecienītajā ēstuvītē, tādējādi pārlaizdami lietu drošībā. Tad vēl vēlās vakara pastaigas un šī diena ir noslēgusies. Nākošajā rītā pamostamies un ārā līst lietus. Bet mums šodien paredzēta ekskursija visas dienas garumā — tātad neizdosies izvairīties no lielākas vai mazākas samirkšanas. Bruņojušies ar lietussargiem, sagaidam ekskursijas gidu un dodamies ceļā. Pirmā mūsu pieturvieta ir slavenā Zilā mošeja jeb oficiāli dēvētā Sultāna Ahmeda mošeja (Sultanahmet Camii). Šī ir mošeja ar sešiem minaretiem un savulaik tik daudz minaretu bija mošejai Mekā. Pēc šī atgadījuma Mekā mošejai tika piebūvēts septītais minarets. Jāsaka, ka šī mošeja tika celta laikā, kad Osmaņu impērijai vairs nebija lielu iekarojumu un tādēļ šīs mošejas celtniecībai tik patukšota impērijas kase un pārdoti šādi tādi dārgumi, kas laika gaitā bija iekrājušies. Tā nu mēs novelkam apavus, bezcerīgi slēpdamies no lietus un beigās tiekam arī vienās zeķēs mošejā. Lai gan pats rīts, cilvēku tur jau ir daudz. Ieejot šajā mošejā, mūs sagaida patiešām skaista mošejas iekšējā apdare ar zilajām flīzēm, kas savā ziņā deva mošejai otru nosaukumu un - būsim godīgi … — arī iespadīgs nemazgātu sieriņu aromāts. Es skaidri zinu — mazgāju kājas no rīta un vakarā, bet dažiem ir savādākas kāju mazgāšanas reizes. Tā nu mēs tur pastaigājamies un es turpinu aplūkot augstās kupola velves, šī tomēr ir pirmā mošeja, kuru esmu apmeklējis. Pēc laiciņa dodamies ārā, kur mūs sagaida tas pats lietus, kas mūs jau visu rītu pavada. Nākamais apskates objekts ir Svētā Sofija (Aya Sofya), jeb mūsdienu Ajasofjas muzejs — bijusī pareizticīgo baznīca, kuru 1453. gadā Osmaņu turki pārveidoja par mošeju un 1935. gadā — par muzeju. Pie šī muzeja jau nonākam samirkuši, neskatoties uz saviem lietussargiem. Šajā katedrālē (es to apzināti nesaukšu par muzeju) pārņem divējādas sajūtas. Pirmā saka, ka ļoti zemiski no Osmaņu impērijas puses, ka iekarojuši Konstantinopoli, nekautrējās ar apmetumu noklāt visas mozaīkas pielikt savus uzrakstus un uzskatīt to par savu templi. Tomēr no otras puses šādi šī katedrāle vismaz tika saglabāta un netika nopostīta. Un gluži taisnīgi Ataturks 20.gs., veidojot Turcijas republiku, šo vietu atdeva muzejam un tagad pakāpeniski tiek atsegtas izcilās mozaīkas. Šo vietu atstāju ar emocionālu pacēlumu, kas dod spēkus mesties atkal lietū un doties uz nākošo objektu.
Bet nākošais objekts ir visnotaļ nopietns - Topkapi pils (Topkapı Sarayı). Tā bijušo sultānu rezidence. Topkapi pils pēc būtības ir viens liels komplekss ar visām iestādēm, kas sultānam un valsts pārvaldei bija nepieciešmas, t.sk. arī harēmu. Sākam ar to, ka pa lieliem vārtiem dodamies pirmajā pils pagalmā, kurā var iekļūt visi, arī tie, kuri nav neko samaksājuši par pils apskati, jo biļetes tirgo mazliet tālāk. Šajā pagalmā manu uzmanību visvairāk saista Sv .Irēnes baznīca. Ievērojama ne tikai ar to, ka paglābās no pārvēršanās par mošeju, bet arī ar to, ka tajā ir ļoti laba akustika, ko arī šodien reizumis izmanto koncertu rīkošanai.
Domājam - pa kuru pusi mūriem iet - pa iekšpusi, vai ārpusi? Nolemjam iet pa iekšpusi, jo intensīvās mašīnu plūsmas dēļ bija sarežģīti nokļūt ārpusē. Kā vēlāk izrādās, tas bija kļūdains lēmums, bet par visu pēc kārtas. Kādu brīdi ejam gar mūriem un tad ceļš, pa kuru ejam kļūst necaurejamāks un necaurejamāks, turklāt vēl arī atvirzās prom no mūra un jau pēc apmēram 20 minūtēm attopamies mazajās šaurajās Stambulas ieliņās un mūri vairs neredzam. Esam nokļuvuši rajoniņā, kur tūristi parasti nepastaigājas. Principā jau interesanti palūkoties, kā dzīvo patiesi vietējie ļaudis, bet pēc kāda laika attopamies, ka esam nedaudz apmaldījušies. Mēģinam iet apmēram tajā virzienā, kur vajadzētu būt mūrim - vismaz kaut kāds orientieris, jo pat pilsētas lielajā kartē šis rajons vairs neietilpst. Pēc kaut kāda laika patiesi nonākam pie mūra un pat atrodam iespēju - pietiekoši nedrošu, lai nokļūtu otrā pusē mūrim. Tad soļojam droši otrpus mūrim un ceļš ved ērti - tieši gar mūri. Skats visu laiku apmēram tāds: pa labi no mums - pie paša mūra mazdārziņi, bet pa kreisi no mums - ielas otrā pusē kapi. Tā nu ejam un ejam, līdz beidzot nonākam krustcelēs. Mēs pat sākam saprast, kurā vietā atrodamies. Atceramies, ka mūsu nākošais mērķis ir Hora baznīca (Chora Church). Ir divi varianti, kā turp nokļūt: gar mūri līdz aiznākošajai šķērsielai vai pa īsāko ceļu pa mazajām Stambulas ieliņām. Izdaram atkal, kā vēlāk izrādījās, nepareizo izvēli un devāmies pa mazajām un šaurajām ieliņām. Loģiski, ka atkal apmaldījāmies. Jau krietni noguruši, apstājamies pie vienas no daudzajām mazajām mošejām un domājam, ko darīt tālāk. Skatoties, kā istabas čības uzvelkot, vecie stambulieši atstāj mošeju pēc lūgšanas, nolemju, ka jāmēģina laime telefonā, kur man ir instalēts Google Maps. Un beigās izrādās, ka, ja var ticēt kartē norādītajai atrašanās vietai, tad esam aizkūlušies gandrīz līdz pat Zelta ragam, kas ir krietni tālāk nekā vajadzētu. Un jātic vien ir tai atrašanās vietai, jo turpat netālu dzirdam kuģīšu taures. Tagad jau lēnām un uzmanīgi meklējam ceļu uz Horas baznīcu. Beigu beigās tik tiešām nonākam pie meklētā objekta. Priecājamies tik ilgi, kamēr neieraugam ieejas biļešu cenas. Ja jau tik tālu esam atnākuši, tad samaksāsim un dosimies iekšā. Jāsaka, ka citos apstākļos es laikam nebūtu apmeklējis šo baznīcu. Nesaprotu, kāpēc tik dārgas ieejas biļetes par ieeju baznīcā, kas tagad ir veikli pārklasificēta par muzeju. Šī baznīca pēc būtības ir slavena ar savām mozaīkām, kuras Osmaņu impērijas laikā, loģiski, tika noklātas ar apmetumu. Un tagad acīmredzot par tām pūlēm, lai nokasītu pašu radīto apmetumu, viņi plēš lielu naudu par ieejas biļetēm. Ar šo, protams, mūsu diena nebeidzas un jau lūkojamies pēc nākošā objekta. Un nākošais objekts ir Bulgāru Sv. Stefana pareizticīgo baznīca. Ar ko gan šī baznīca ir tik īpaša? Tā ir baznīca, kas sastāv tikai no metāla konstrukcijām. Tādu baznīcu nekur nebiju redzējis un vēlējāmies izmantot izdevību to šeit aplūkot. Lai nokļūtu tur, nācās vēlreiz likt lietā orientēšanās spējas, taču jau pēc pusstundas esam pie Sv Stefana pareizticīgo baznīcas. Baznīca tik tiešām ir no dzelzs un iekšā tur ir jauki un mierīgi.
Nu un tā mierīgi dodamies tālāk, jau krietni noguruši no visa, kas dienā piedzīvots. Un tad sekoja darvas karote visā ceļojumā. Neiedziļināsos sīkumos, vienīgi pateikšu, ka tikām apkrāpti. “Ielidojām” uz apmēram 10 latiem, lai gan sākumā domājām, ka zaudējumi būs lielāki. Jāsaka, ka šis gadījums diezgan pamatīgi sabojāja garastāvokli visai dienai. Nākošais objekts, uz kuru dodamies, atrodas uz viena no pilsētas pakalniem, un tā ir Fatiha mošeja. Mošeja ir nozīmīgs arhitektūras piemineklis, ko būvēja slavenais Osmaņu impērijas arhitekts Atiks Šinans. Gājiens uz šo mošeju bija smags gan tādēļ, ka bijām noguruši, piečakarēti un visādi citādi nekādi, turklāt visu laiku bija kāpiens augšup kalnā. Kad nonācām pie mošejas, negribējās tur iet iekšā, apsēdāmies, atpūtinājām kājas un devāmies uz viesnīcu. Kad ieradāmies viesnīcā sakārtojām sevi un savas domas, braucām uz Prinča mošeju. Pieejam pie mošejas un kā pieklājas aujam nost apavus. Kaut kāds mošejas darbinieks sāk ar mums kaut ko runāt un saprotam, ka šis vēlas, lai mēs noziedojam 10 liras. Pirmkārt, nekur iepriekš nebiju lasījis, ka ieeja mošejās ir par samaksu. Otrkārt izskatījās, ka mēs esam īpaši, jo citi netika uzrunāti, lai atstāj ziedojumus un devās tāpat iekšā. Secinājām, ka šī nav mūsu diena un samaksājām prasīto naudu. Šajā dienā vairs jaunus piedzīvojumus nemeklējām un nesteidzīgi vakaru pavadījām pastaigās pa vecpilsētu. Nākošajā dienā it kā tika ieplānots Miniatürk apmeklējums. Tas ir muzejs, kur samazinātā izmērā ir attēloti nozīmīgājie Turcijas objekti. Tomēr mēs izdomājām, ka šim objektam neatliks laika, ja vēlēsimies apmeklēt kādu citu vietu - Dolmabačes pili (Dolmabahçe Palace). Šis bija ilgu laiku viens no Osmaņu impērijas administratīvajiem centriem un visā pasaulē slavens ar savu grezno iekārtojumu. Tā nu mēs dodamies uz šo pili. Sākumā izbaudam vēja un lietus kombināciju pie Marmora jūras, pēc tam maldoties pa ieliņu labirintiem, beigās arī nokļūstam pie pils vārtiem. Kad pienākam pie vārtiem, nopriecājamies, ka nav nekādas rindas. Tiesa, prieks mazinās, kad ieraugam vismaz 200 metrus garu rindu aiz drošības kontroles. Rinda virzās lēcienveidīgi, bet kopumā diezgan lēni. Tā lēnuma formālais iemesls ir ierobežotais apmeklētāju skaits, kuri var atrasties pils teritorijā. Visticamākais, ka tā arī ir, bet ieraugot bērnu barus, kas, protams, bez rindas tur iet iekšā un ārā, saprotu, ka darīšana ir ar to pašu, maigi izsakoties “nesaprotamo” izglītības sistēmu, kad tūrisma sezonas laikā ir jārīko skolēnu baru gājieni pa Stambulas vēsturiskajām vietām. Kad esam tikuši pils teritorijā, man jau ir pazudusi vēlme kaut ko aplūkot, ir tikai viena vēlme - apsēsties un neko nedarīt - šāds nogurums kumulatīvi jau ir uzkrājies no visām iepriekšējām dienām, pieskaitot klāt vēl šo briesmīgo rindu. Tomēr piespiežam sevi kaut ko aplūkot. Ekskursiju pa pils teritoriju sākam ar pulksteņu muzeju. Tajā ir izstādīti dažāda veida pulksteņi no vēsturiskajiem laikiem. Daži pulksteņi ir tik interesanti, ka pamazām pazūd nogurums un parādās spēki uzsākt ekskursiju pa pašu pili. Tur sistēma ir tāda, ka pils apmeklējums sastāv no divām daļām: pati pils un pils harēms. Mēs sāksim ar harēmu. Pie harēma ieejas rakstīts, ka ir iespējama harēma apskate tikai gida pavadībā. Turku valodā runājošiem viena grupa, bet pārējiem otra grupa. Tā nu mēs sagaidam laiku, kad startē starptautiskā grupa un dodamies iekšā. Kādu laiku viss bars klusējot dodas pa kāpnēm, telpām, loģiski neko nesaprazdami, jo gids neko nestāsta. Tad vienā brīdī šis kaut ko sāk stāstīt. Ne vienmēr rodas skaidrs priekšstats par visu, kas tiek stāstīts, bet lielos vilcienos apmēram ir skaidrs. Protams, neko nedrīkst fotografēt un nekur nedrīkst iet, kas ir norobežots. Brīdi vēlāk redzam kādu grupiņu cilvēkus (ne no tūristu grupas), kas ne tikai ir pārkāpuši nožogojumam, bet arī brīvi fotografē, kas ienāk prātā. Daži ļaudis nosaka kaut ko par korupciju, citi vēl kaut ko un man ienāk prātā doma par to, ka citi ir vienlīdzīgāki par citiem. Esam harēmu izstaigājuši, taču gida kvalitāte bija krietni zemāka, kā iepriekš Topkapi pils harēma apmeklējumā. Pēc harēma apmeklējuma dodamies uz pašu pili. Arī tur tā pati sistēma, ka atļauta apskate tikai gida vadībā. Nostāvam šeit kādas 20 minūtes un tiekam ielaisti iekšā. Te arī viens gids, taču jau ar pirmajām frāzēm skaidrs, ka šis jau ir cita “kaluma” gids - atraktīvs, smaidīgs laipns, zinošs un visādi citādi labs gids. Patiešām visu pils apskates laiku ir prieks klausīties šajā gidā, turklāt daudzviet viņš savu sakāmo pārtulkoja vēl 2-4 valodās. Skaidrs, ka es nevarēšu atstāstīt visu, ko sanāca redzēt, tomēr gribētu izcelt kādu lustru. Tur bija vairākas lustras, tomēr viena bija īpaša. Tā bija vairāk kā 4 tonnas smaga un tās tīrīšanai nepieciešami vairāki mēneši. Šo lustru par mazu cenu (domāts dāvinājums) iegādājās no Anglijas karalienes Viktorijas. Pēc tam izlēmām, ka pilsētā uzmeklēsim to baznīcu, kura mums vairāk atgādinātu tās baznīcas, kuras apmeklējam mājās. Savdabīgi, ka Stambulā nav daudz Krievijas pareizticīgo baznīcu - pareizāk sakot tās pavisam ir trīs, lai gan jāņem vērā, ka Krievijas pareizticīgā baznīca ir viens no lielākajiem ortodoksālās baznīcas zariem un pati Stambula ir bijusi ortodoksālās baznīcas centrs. Nedomāju, ka daudzi būs apmeklējuši tādu baznīcu, kas ēkā aizņem pēdējo stāvu un ir pavisam maziņa, tomēr tajā pašā laikā arī patīkama. Tā nu mēs paviesojamies šajā mazajā baznīcā, īsi pirms kāda mazuļa kristībām. Pēc brīža dodamies tālāk, juzdamies tā, it kā nupat būtu pabijuši pavisam tuvu mājām - šādu iespaidu gūstam, paviesojoties šajā baznīcā. Tomēr mūsu ceļojums nav beidzies un skatamies pēc nākošā objekta, ko apskatīt. Nonākuši pie Galata tilta paskatījāmies pāri Zelta ragam un ieraudzījām kalna augšā kādas mošejas aprises. Starp citu, gandrīz uz visiem Stambulas pakalniem ir uzbūvēta mošeja. Konkrēti šī mošeja, kas piesaistīja mūsu uzmanību, ir otrā lielākā mošeja Stambulā - Suleimana mošeja. To savulaik pasūtījis viens no varenākajiem Osmaņu impērijas vadītājiem - Suleimans I Lieliskais. Tā nu mēs devāmies uz šo mošeju, jāatzīstas mazliet skeptiskā noskaņojumā, jo iepriekšējie mošeju apmeklējumi nebija mūs īpaši pārliecinājuši. Ienācām mošejā. Te patiešām bija daudzas lietas kopā: miers, varenība, plašums, greznība un vēlreiz miers. Patiešām šis miers bija tāds, ka nepavisam nebija vēlēšanās doties tālāk. Bija patīkami pasēdēt un vienkārši paklusēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais