Atkal Krimā ... pēc 26 gadiem

Inguna Leibus (Krastiņa) 02.08.2011 10 min lasīšanai

Doma par braucienu uz Krimu ar auto radās jau vairākus gadus atpakaļ, bet braucienu atlikām, jo bažas radīja stāsti par garajām rindām uz robežām, sliktajiem ceļiem un miliču visatļautību. Tomēr pēdējā laikā atsauksmes bija arvien labākas, tāpēc uzdrošinājāmies braukt un, uzreiz teikšu, nenožēlojam. Desmit dienās (20.-29.07.2011) nobraucām 4500 km, redzējām ļoti daudz, peldējāmies divās jūrās: Melnajā un Azovas jūrā, Sivaša līcī, sālsezerā un karstajā avotā (+63C). Bijām Ai-Petri kalna virsotnē (1234 m), kur paveras fantastisks skats uz Krimas dienvidu piekrasti, alās, kurās skatījām stalaktītu un stalagmītu veidojumus, baudījām vietējo virtuvi utt.

Tā kā plānojot pēdējos braucienus, lasu aprakstus Draugos, tad mēģināšu arī pati palīdzēt citiem braukt gribētājiem (car) ar savu pieredzi.

Mēs braucām caur Baltkrieviju, jo tas ir apmēram par 350 km īsāks ceļš un lētāka degviela nekā caur Poliju. Dīzelis 45-47 sant., atpakaļ braucot pēdējā uzpilde bija pirms Lietuvas robežas, tajā cena bija 0,93 USD. Parasti degvielas cena norādīta 4 valūtās: Baltkrievijas un Krievijas rubļos, EUR un USD, var maksāt arī ar karti. Vienīgi pirms brauciena jāapdrošinās 4 dienām un jāsaņem Baltkrievijas tranzītvīza (15 EUR). Ukrainā degviela nedaudz dārgāka, gandrīz 60 sant., maksāt var tikai Ukrainas grivnās.

Pirmajā dienā iesaku izbraukt pēc iespējas agrāk no rīta, lai paspētu šķērsot divas robežas un Kijevu. Mēs izbraucām no Jelgavas plkst.5.45, Kijevā bijām ap pusnakti. Uz robežām stāvējām 1+2 stundas (atpakaļ braucot uz katras pa 4 stundām). Kijevu labāk caurbraukt naktī, jo apmēram no plkst.6.30 līdz vēlam vakaram veidojas sastrēgumi uz Dņepras tiltiem. Ceļi Baltkrievijā ļoti labi, Ukrainā varētu vēlēties labāk. Lai gan atpakaļceļā jau vairāki posmi bija noklāti ar svaigu asfaltu, tā ka situācija uzlabojas ar katru dienu! Ukrainā, īpaši Krimā, ļoti maz ceļa norāžu, bet vietējie ļoti atsaucīgi un ceļu vienmēr pastāstīs.

Miličus redzējām daudz, īpaši iestājoties tumsai, bet mūs apturēja tikai vienu reizi, pārbaudīja dokumentus un novēlēja laimīgu ceļu. Pārējos gadījumos, kā ieraudzīja, ka ārvalstu numurs, tā tik rādīja - turpiniet ceļu. Esot noteikts – ārvalstniekus bez iemesla neaizturēt un laikam pareizi, jo „lido” jau galvenokārt vietējie. Kāds ukrainis stāstīja, ka pārsniegt ātrumu par 10-20 km nav nekas, sāk apturēt, ja vairāk par 50 km/st. Mēs gan centāmies ievērot noteikumus, lai nerastos nevajadzīgas problēmas. Ņemot vērā ceļu kvalitāti, vietām Ukrainā pat nav iespējams pabraukt ar maksimālo ātrumu. Lai gan ātrumu ierobežojumu zīmes uz ceļiem gandrīz nav, vienīgi mūsu navigācija ik pa laikam brīdināja - pārsniegts atļautais ātrums. Vispār jāturas apmēram plūsmas ātrumā, jo ceļi ir ļoti noslogoti.

Augļus ceļa malās var nopirkt jau drīz pēc Kijevas. Tomēr visgaršīgākie un lētākie tie ir Hersonas apgabalā. Atkarībā no vietas melones pirkām par 0.18 - 1.20 Ls/kg. Medus ir mūsu cenās, tikai tur var nopirkt arī akāciju vai saulespuķu medu. Piedāvājumā saulespuķu eļļa, sīpoli, zivis, vēži u.c.

Ja brauc ar teltīm, tad ar naktsmājām problēmu nav. Ukrainā ceļa malās ir ļoti daudz milzīgu labības, kukurūzas, saulespuķu u.c. lauku. Telts celšanai var izvēlēties jau nokultu lauku vai ideālā gadījumā arī ēnainu vietiņu zem kokiem aizsargstādījumos, kas norobežo laukus, aizsargājot no vēja, augsnes erozijas un uguns izplatīšanās. Lauki viņiem ir līdzenāki par ceļiem, laukkopība ļoti augstā līmenī, lauki skaisti sastrādāti! Zeme auglīga, daudzos laukos nepārtraukti strādā laistīšanas sistēmas. Lauka malās parasti ir ceļi, pa kuriem var pabraukt nost no trases (tā vietējie sauc šosejas), lai naktsmieru netraucē mašīnu troksnis (auto kustība ir visu cauru nakti). Vienīgi divi ieteikumi:

1)no lauka celiņa ir jānobrauc malā, lai netraucētu pabraukt garām kombainam ar hederi vai citai tehnikai, jo tā var braukt arī naktī;

2)pēc lietus (vai ja naktī gaidāms lietus) pirms brauciet pa lauku ceļu vispirms labi novērtējiet savas un auto spējas. Mums palaimējās, jo kad bijām šādā nekurienē tumsā iesēdušies, nez no kurienes uzradās Ņiva ar izpalīdzīgiem vīriem, kas palīdzēja izkļūt no sākumā pilnīgi bezcerīgās situācijas. Pēc tam kādu stundu atmazgājām no sevis dubļus šosejas siltajās peļķēs ...

Ja brauciet apskatīt Krimu, tad iesaku braukt tieši uz Jevpatoriju vai Feodosiju. No Jevpatorijas ieiet jūrā zemes strēle, pa kuru tālāk var braukt uz Bakčisaraju un pēc tam uz dienvidu piekrasti. Aiz Jevpatorijas ir lieliskas peldes vietas, var uzcelt telti un pārnakšņot.

Mēs gan vienu dienu vēl veltījām radu apciemošanai netālu no Mikolajevas. Tante Sibīrijas izsūtījumā saprecējusies ar ukraini un jau vairāk kā 50 gadus dzīvo tur. Daži iespaidi. Apstiprinās teiciens: bagāts ir nevis tas, kam ir daudz, bet tas, kuram pietiek. Dzīvo pieticīgi, pensijas ārkārtīgi mazas, naturālā saimniecība. Audzē visu paši: dārzeņus, melones, arbūzus, kukurūzu, vīnogas, aprikozes. Gaļu ēd tad, kad nokauj kādu vistu vai zosi. Ciema vienīgajā veikalā gandrīz tikai šņabis, cigaretes, milti, eļļa, konservi un pelmeņi. Pastu atved 3 x nedēļā, organizētas izklaides nav, vienīgi jaunieši paši dažkārt uzrīkojot diskotēku. Līdz trasei 19 km caur kaimiņu ciemu, vietām gandrīz pa bezceļu. Sūdzas vienīgi par korupciju. Piemērs - no ciema jābūt taisnam asfaltētam ceļam līdz trasei, nauda bijusi iedalīta...

Pēc tam, lai ātrāk nokļūtu pie Melnās jūras, braucām uz Krimas ZR piekrasti, bet tur ne visās vietās ir patīkami peldēties, jo krasts ir aizaudzis, aļģes biezā slānī. Tiem, kas grib redzēt Krimas daudzveidību, ir vērts, citiem labāk doties uzreiz uz dienvidu piekrasti. Pa ceļam gan iesaku izbaudīt Krimas vidienes skaistās pļavas ar interesanto augu valsti – fantastiskas smaržas, cikāžu dziesmas, naktīs debesis tik pilnas zvaigžņu un tāds plašums. Tas palicis kā spilgtākais iespaids no Krimas brauciena 26 gadus atpakaļ ar LLU studenšu kori „Liepa” (atsaucas, kas vēl atceras šo jauko braucienu :) !).

Mēs pirmo reizi Melnajā jūrā peldamies Jevpatorijā. Sākumā pilsētas pludmalē, bet tur ir tik biezs, ka nevar atrast brīvu vietu pēdai, lai aizietu līdz jūrai, bet pēc tam aiz pilsētas, kur var lieliski atpūsties pēc garā ceļa. Skaista, silta un tīra jūra, brīnumskaisti akmentiņi, saule un maigs vējiņš...

Tad apskatam Bakčesaraju – pareizticīgo klosteri klintīs, austrumniecisko hana pili, paēdam pusdienas nacionālā krodziņā pusguļus uz paklājiem pie zemajiem galdiņiem. Hana pilī rāda arī harēma kādreiz apdzīvotās bagātīgi greznotās telpas, gide stāsta par harēma dzīvi. Izrādās austrumu sievietes tik ļoti greznojas tāpēc, ka brīdī, kad vīrs trešo reizi skaļi pasaka, ka vēlas šķirties, tas, kas sievai mugurā paliek viņai, to mantu nedala.

Iebraucot Bakčesarajā stāvlaukumā mūs uzrunā kāds vīrs, kurš piedāvā iepazīstināt ar pilsētiņu, to pieņemam un esam vinnētāji. Aleksandrs ir labs stāstītājs, bijis ģeologs, tagad vasarā ar tūristiem pelna, lai var izdzīvot ziemu, jo ziemā Krimā nav ko darīt, darba nav.

Pēc tam atpakaļ pie jūras. Sameklējam kempingu uz ziemeļiem no Sevastopoles. Beidzot ejam dušā, lai gan vēsā ūdenī, jo karstais ir tikai līdz plkst.20, tomēr esam tik laimīgi un beidzot tīri. Smaržo lavandas, jūrā riet saule, peld kuģi un tālumā var redzēt Sevastopoles ugunis...

Lai gan mūs vairāk vilina daba un skaistie skaiti, iebraucam arī Sevastopolē, kā nekā tālākais DR punkts Krimā. Atrodam pludmali, kas ir ļoti piemērota peldētnepratējiem – līcis kā baseins, tik mierīgs un tīrs ūdens, akmeņi netraucē, cilvēku daudz, bet iepeldot dziļāk var labi izpeldēties. Izstaigājam arī 2000 gadu senās romiešu pilsētas Hersonesas drupas, skaisto Vladimiras katedrāli, kura 2001.gadā atjaunota par prezidenta ziedoto naudu, peldamies visdažādākajās pludmalēs. Pateicoties navigācijai no pilsētas izbraucam ātri.

Tālāk Balaklava – valdnieku un bagātnieku iecienīta pilsētiņa, kas atrodas pie līča, kuru no jūras puses aizsedz klintis tā, ka to nevar redzēt, jo krasta līnija nepārtrūkst. Tā bijusi lieliska slēptuve visos laikos. Padomju gados te klints atverē bija zemūdeņu remontrūpnīca, tagad - muzejs. Visdažādākās iespējas izbraukt ar kuteriem jūrā. Arī uz pludmalēm jābrauc ar kuģīti, jo kājām ceļš pa klintīm ne visiem pa spēkam. Tā kā līcis ļoti bagāts ar zivīm (nevajag nemaz ēsmu, var tik smelt :)) ), tad daudz piedāvājumu ķert zivis un uzreiz tās nobaudīt. Cenas mums par augstu (un ja nu vēl mūsu zivs nepieķeras :( ), tāpēc izvēlamies vienkārši izbraucienu ar ekskursiju. Kutera saimnieks kolorīts stāstītājs un joku plēsējs, izvizina mūs pa līci un izved jūrā. Iespēja izpeldēties atklātā jūrā, bet tieši tajā dienā un tajā vietā ūdens ne pa jokam auksts, pat stindzinošs. Izrādās ne vien mūsu Baltijas jūrā, bet arī Melnajā jūrā svarīgs vēja virziens, iepriekšējā dienā bijusi vētra, kas sadzinusi auksto ūdeni. Melnā jūra vidēji ir 1km dziļa, apakšā ūdens temperatūra ap +8C.

Tālāk ceļš uz Alupku. Kempingu atrodam, bet tas jau pilns, tāpēc paliekam pie tā sētas, stāvlaukumā. Iestājoties tumsai kautrīgi ceļam teltis uz asfalta, bet pienākot rītam redzam, ne mēs vieni tādi, naktī uzceltas vēl 2 teltis. Par nelielu samaksu drīkstam izmantot ūdeni un tualetes. Patiesībā Krimā jebkurā vietā var noīrēt istabiņu, bet mēs vēlamies vairāk redzēt, nekur ilgi nekavēties, tāpēc to neizmantojam.

Alupkā izstaigājam kņaza Voroncova parku, apskatam pili. Parkā skaistas ainavas, gan uz kalniem, gan jūru, interesanti augi, akmeņu kaskādes, ūdens kritumi. Beidzot zaļš zālājs, jo tiek nepārtraukti laistīts, arī mums iespēja atvēsināties. (snowman) Parka lejasdaļā pie jūras pilsētas pludmale, kas lika izbrīnā palikt ar paplestām mutēm. (shock) Cilvēki peldkostīmos atpūšas akāciju ēnā, jūru gan neredz. Izrādās uz jūru var nokāpt gar klints malu pa trepītēm, lai iemērktos siltajā Melnās jūras ūdenī. Īsta pelde gan nesanāk, jo tas viss starp milzu akmeņiem, viļņi mētā ... Dodamies tālāk uz bērnu pludmali, tur jau pieņemamāk. Akmens krāvumi aizsargā no lielajiem jūras viļņiem un bērni uz riņķiem spiegdami plunčājas mazajos vilnīšos. Tomēr tāpat jāuzmanās no akmeņiem, jo tie ir visapkārt. Tieši šajā vietā vislabāk saprotam, kāpēc mums tik bieži izbrīnā prasīja: Kāpēc Jūs brauciet šurp? Jums taču ir sava jūra! Patiešām - par mūsu jūru un tās plašo, smilšaino pludmali tajā brīdī varam tikai sapņot.

Nākamais objekts – Ai-Petri kalna virsotne. Uz to var nokļūt ar gaisa vagoniņu. Tomēr rinda uz to vairākām stundām. Neesam vēl attapušies, vietējais klāt, izrādās var arī braukt pa kalnu ceļu ar mikroautobusu pa to pašu naudu, bet pa ceļam vēl apskatot ūdenskritumu, kalnu ezeru un skaistus skatus. Skati patiesi burvīgi. Augšā tūristu pūļi, bet vietas pietiek visiem, var kāpt vēl augstāk kalnos, izstaigāties, meklējot skaistākos skatus, iet uz alām, izjāt ar zirgiem, ļoti garšīgi un salīdzinoši lēti paēst austrumnieciskus ēdienus (otrais ap Ls 2,50, turku kafija Ls 0,60), izbaudīt vietējo kolorītu, kad ikviens no 25 krodziņiem sacenšas pārsolīšanā. :O Tikko uzbraucam kalnā, jau uzreiz mūs ierauj kādā krodziņā par velti degustēt vietējos vīnus (4-5 veidu), beigās konjaku. Glāzītes nelielas, tomēr salasās un nu jau jautrākā prātā baudām Krimu no visaugstākā punkta. Laicīgi aizņemam rindu, lai lejā brauktu ar vagoniņu un skat, nepaiet ne 2 stundas karstajā dienvidu tveicē, kad pienāk mūsu kārta. Daži pēc ilgās gaidīšanas jūtas pat vīlušies, tad jau varējām arī atpakaļ ar auto, jo tur rindu nav, vienīgi ceļš garāks (augšā aptuveni 1 stundu, ar vagoniņu 15 minūtes).

Vakarā vēl skatām Jaltu, izbraucam ar kuģīti jūrā, staigājam pa naksnīgo promenādi, spēlē dzīvā mūzika, pat stīgu kvartets. Dejotājas meitenes aicina uz naktsklubiem, arī uz kuģīša...

Nākamajā rītā esam noguruši no Krimas burzmas un kaļam plānus par peldi Azovas jūrā, kā mums ieteica kāda ukraiņu ģimene. Vēl pēdējo reizi nopeldamies Melnajā jūrā, sapērkamies Krimas vīnus un pa Eiropā garāko trolejbusa maršrutu (Jalta-Alušta-Simferopole) dodamies pussalā iekšā, šķērsojam to un pēcpusdienā jau esam Arabatska strēlē. Kreisajā pusē Azovas jūra, labajā – sāļais Sivaša līcis. Esam pārsteigti par atpūtas namu un atpūtnieku daudzumu. Mums tā ir nezināma pasaule, bet izrādās ukraiņiem iecienīta atpūtas vieta. Strēles iekšpusē ir ceļš - apmēram 50 km normāls asfaltēts, pēc tam betona. Tālāk gan esot slikts ceļš, bet varot aizbraukt līdz pat Krimai. Pēc vietējo stāstiem, iespējams pēc dažiem gadiem labs ceļš tiks būvēts, jo tāds plāns esot. Arabatska strēle atpūtnieku ļoti iecienīta, jo tur ir plaša silta jūra (Azovas jūra nepārsniedz 15 metru dziļumu), smilšains liedags (pareizāk sadrupuši gliemežvāciņi, tāpēc brīžiem diezgan ass), unikāli sāls ezeri (var laiski sēdēt uz ūdens kā atpūtas krēslā), pazemes avoti ar ļoti dziedniecisku ūdens sastāvu (vietējie saka - visa Mendeļejeva tabula), zilie māli dziedniecībai un kosmētikai (tomēr nedrīkst sajaukt ar dubļiem, jo ne visur ir īstie māli). Un tas viss par baltu velti, vismaz pagaidām. Vietējie zināja teikt, ka iespējams ne uz ilgu laiku.

Pavasaros un rudeņos Azovas jūrā ķeras daudz zivju. Arī tagad strēles iekšpusē makšķernieku paradīze, makšķeres gar visu krastu, sabraukuši ar mašīnām, sacēluši teltis un nojumes, kur paslēpties no karstās saules. Kāds jauniegūts vietējais draugs uzdāvina tikko noķertu zivi, pusdienās to uzcepam, garšīgi. Braucot strēlē ieteicams apgādāties ar ūdeni lielākos daudzumos, lai var nomazgāties pēc sāls ezera. Mēs nopirkām 5 litru pudeles. Ja tās noliek aizmugurē uz loga, sevišķi braucot mājās uz ziemeļiem, tad vakarā var mazgāties karstā dušā, jo saule ūdeni ir uzkarsējusi tā, ka es gandrīz apdedzinos.

Mājās braucot vēl pie Hersonas baudām sulīgos augļus, nopērkam arī mājām. Tirgotājs stāsta – augļu pārdošana ir viņa vienīgie ienākumi. Darba nav, vienīgi tuvākajā pilsētiņā varētu nopelnīt kādus 100 USD mēnesī. Tomēr bērni dzimstot...

Kijevu veiksmīgi izbraucam vakarā. Abās robežās nu jau garākas rindas un nez kāpēc lēnāka kustība nekā šurp braucot. Tomēr pārbaudes ļoti formālas, lai neteiktu – slinkas. Ukrainai mums vīzu nevajag, tur vispār tikai dokumentu pārbaude un bagāžnieka atvēršana. Baltkrievijas pusē ar dokumentiem jāapstaigā 3 lodziņi. Kādā būdiņā aiz lodziņa muitnieks uzlicies uz galda garšļaukus un aizmidzis, katra auto vadītājam jāiet un jāklauvē. Tāds pusaizmidzis viņš sazīmogo papīrus un guļ tālāk. Kad ar pirmo piegājienu neizdodas atvērt bagāžnieku, muitnieks atmet ar roku, brauciet. Var redzēt, ka viņus tas viss tikai nogurdina. Bet mums uz katras robežas zaudētas 4 stundas. Fūres stāv vairāku km garās rindās ne vienu vien stundu. Šāda robežu šķērsošana ir kaut kas arhaisks. Cik nenormāli daudz nevajadzīgi izniekota laika, pie tam normālam cilvēkam pilnīgi nepiemērotos apstākļos, uz visiem viena WC. būdiņa.

Baltkrievijā iebraucam kādā nelielā pilsētiņā, lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo un paēstu. Ēdam garšīgas baltkrievu bliņas, bet tā nekā īpaša, vienīgi šņabis par pusotru latu (15000 BYR) pudele (nu kā lai nenopērk ciemakukulim) un garšīgais minerālūdens Darida.

Tas nu būtu tāds neliels pārskats. Ja kādam noder, būšu priecīga. Krima ir ļoti daudzveidīga: skaisti kalni, klintis un kanjoni, alas, jauki skati, lepnas pilis un katedrāles, interesanti parki, botāniskie dārzi, delfināriji un, protams, ļoti atsaucīgi cilvēki. Visu vienā reizē nav iespējams redzēt un nez vai vajag, lai paliek citai reizei. Ieteicams labāk braukt augusta beigās vai septembrī (barhatnyi sezon) – mazāk ļaužu, nav tik karsts, ūdens joprojām silts, lētākas mitekļu cenas. Laikam nav daudz vietu, kur var ceļot salīdzinoši lēti un tik daudz redzēt 10 dienās. Lai izdodas! (sun)