Murkšķi vīna mērcē
|
Aija Jurevica
|
Fakultātē notiek ikgadējā starptautiskā konference. Bet, kā izteicās viens poļu viesis,- konference itik, atpūtas programma tāāāda. Tā kā vairums dalībnieku ierodas gadu no gada un tuvākā apkārtne viņiem jau sen izrādīta, tad šoreiz sakārtojam braucienu uz Kurzemes pusi.
Rīta cēliens sākas Sabilē pie vietējiem vīndariem. Saimnieks rāda, ka plāniņa malā nolikts spainis- ja nu kāds negribētu izdzert visu porciju... Ha! Kārtīgs letiņš ārā nelej neko, par poļiem, somiem u.c. nemaz nerunājot. Vispirms jānomēģina vīnogu vīns, tad upeņu, tad aveņu. Tad labākai saprašanai jānomēģina visi vēlreiz. Tad jāatgriežas pie šķirnes, kura iegaršojusies vislabāk. Tad vēlreiz jāpārbauda abas pārējās- ja nu pirmais spriedums bijis maldīgs. Tad vēlreiz jāatgriežas... Tad... varbūt vispār nekur citur vairs nevajag braukt...
Laimīgā kārtā Sabiles vīnakalna ceļa serpentīns labi saskan ar kāju mesto sinusoīdu, tāpēc augšā tiekam. Vienojamies, ka skats ir labs. Vēl jaukāk būtu, ja ziedētu arī plūmes un ķirši, bet labi, ka dažas siltās un saulainās dienas atvērušas pumpurus maigā zaļumā un pienenes arī zied. Klausāmies dārza saimnieces stāstīto par pieredzējumiem dažas dienas agrāk un biedējam poļu viesus, ka te zem katra cera pa čūskai, zem dažiem- divas, un ka tūlīt brauksim ēst čūsku zupu.
Vispirms tomēr jāiegriežas tepat kādā pagalmā, kur garām braucot manījām veselu pūli mazu cilvēciņu.
Tagad- uz Usmu pēc zupas. Nu, ne jau gluži čūsku, bet zušu. Gaida jau milzu spainis ar tumīgu virumu, dzīvus zušus vairs neredzam; var citēt kaut vai Maksi un Moricu- „te var paskatīties viņos, nu jau mazos putraimiņos”. Varētu vēl paķircināt kolēģus, ka nelielo apaļo gabaliņu izcelsme nav gluži skaidra, bet kāda tam vairs nozīme- galvenais, ka garšīgi. Ja kāds pa Lieldienām nav paguvis pašūpoties, to arī te var izdarīt, mežs pilns ar zivbuļiem,- tfu tu!- vizbuļiem,
Kuldīga gatavojas nākamās dienas vimbu festivālam, rumbas vidū samanām dažas svinību vaininieces iemēģinot lēcienus. Viesi grib zināt, kas tās par fišām esot, bet ej nu sazini kā tās pidžininglišā sauc. Mēģinu izlīdzēties, sakot, ka tie ir Latvian Dolphins, bet laikam man diez ko nenotic... Pa Alekšupīti gan neviens nelēkā, bet, pēc iekārtojuma spriežot, vakaros te varētu iet vaļā brangais disko.
Ka ne- ne. Metam tālāk uz Ēdoles pili. Goda vārds, mani neinteresē, kam tā tagad pieder, bet ja pāris kungu visas 111 telpas ir apmēbelējuši un iekārtojuši ar savu kolekciju priekšmetiem, tad nudien jābrīnās- kur viņi tos pirms tam glabājuši...
Pēdējais pasākums šodien- murkšķi, alias baibaki. Būri iedalīti divās daļās- terase un guļamtelpa. Redzot tuvojamies baru svešinieku, visi lopiņi samūk guļamistabās. Bet tad nāk saimniece un ver vāku vaļā- nu jāmūk atkal uz terasi. Tomēr ziņkārība liela, tā nu notiek šaudīšanās uz priekšu un atpakaļ.
