Igaunija
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Mārsnēnieši iepazīst Igauniju.
Aprīļa sākumā daudzi mārsnēnieši, grāmatu mīļotāji un citi interesenti devās divu dienu izbraukumā no Peipusa līdz Somu jūras līcim.
Pēdējos gados ļoti iecienīti ekskursijas braucieni uz Igauniju. Kāpēc? Arī mēs, vairāk kā četrdesmit cilvēku dažādu vecumu grupās mēģinājām noskaidrot un izprast mūsu kaimiņzemes pievilkšanas spēku. Un … nevajadzēja jau ilgi gaidīt, tikko kā izbraucām cauri Valkai un Valgai saskatījām jau pirmās patīkamās izmaiņas : kolosāli ceļi, visur vienmērīgs asfalts, lai gan vietām dažādās krāsās, bet bez pielabotām bedrītēm. Kāpēc mūsu valsts nevarētu ņemt priekšzīmi no kaimiņiem un ceļa nodokļos ieturēto naudu tik tiešām izmantot ceļu segumu uzlabošanai?
Pirmā pieturvieta Tartu, nevis, laiiepazītu bijušo Tērbatu, bet gan, lai izmantotu lielā veikala ceturtā stāva labierīcības. Bet atpakaļ ceļā mēs šeit vēl atgriezīsimies.
Visi ceļotāji grib ātrāk redzēt slaveno Peipusu, uz kuru brauc ļoti daudzi latviešu zemledus makšķernieki. Un esam jau Kallastē ar stāvkrastu un sarkanām klintīm Peipusa ezera krastā. Ir tikai pats aprīļa sākums, bet ezers aizsalis un pilns ar makšķerniekiem un visi gandrīz tikai no Latvijas. Tā vien gribas doties pār aizsalušo ūdens klajumu , nezinot, kas sagaidīs otrā ezera pusē. Bet, latvieši visi ir mācījušies skolās ģeogrāfiju un labi saprot, ka otrā krastā atrodas Krievija un tā sākās jau kaut kur divdesmitajā kilometrā ezera vidū. Tāpēc arī igauņi ar speciālajām mašīnām ieved latviešus dziļi ezerā, kur labāk ķeras zivis un, kuri zina teritoriālo ūdeņu robežas.
Mūsu grupā ir laulātais pāris Vera un Juris Puduļi, kuriem meitas uzdāvinājušas šo ceļojumu, jo, lūk, laulībā pavadīti jau divdesmit pieci gadi. Tad mēs, pārējie, arī izmantojam šo mirkli un Peipusa ezerā sveicam jubilārus ar skaļiem rūgts, dzejas pantu un rotaļu ziedu.
Galvenokārt gar ezera krastu vēsturiski ir izveidojušās vecticībnieku sādžas un pilsētiņas, dažas garums pat pārsniedz astoņus kilometrus. Mustvē izpērkam tukšu vietējā veikaliņa zivju stendu.
Lai sasniegtu Somu jūras līci, braucam cauri Igaunijas rūpnieciskajam rajonam: pārsteidz lielie izdedžu kalni jeb terikoni, jūtam pat autobusā nelielu ‘’smaržu’’, bet tas vēl nav nekas traģisks, bet kad iebraucam Kundā, kurā darbojas cementu rūpnīca, esam pārsteigti par šī materiāla pārbagātību pilsētā ; visas mājas, koki, sniegs, logi ir pārklāti ar cementu, neredzam nevienu cilvēku, tikai kūpošus dūmeņus. Vai tā ir arī Brocēnos? Zinātāji zina teikt, ka nē. Bet kā gan šeit dzīvo cilvēki?
Beidzot aizsalusī jūra ar saviem stāv krastiem līdz pat trīsdesmit metriem augstām kaļķakmens klintīm, bet mēs tās neredzam, jo vēl aizvien ir ziema ar bagātīgu sniegu, bet skatu uz jūru neaizsedz vēl nesalapojušie koki, Arī ziemas dēļ kārtīgi nevaram no visām pusēm apskatīt Igaunijas augstāko ūdenskritumu Valaste, kurš ir divdesmit četrus metrus augsts, vienīgi esam trāpījuši laikā, ka daļa ūdenskrituma jau plūstoša, bet otra daļa aizsalusi. Jo ir ekskursanti, kuri brauc skatīt aizsalušos un plūstošos ūdenskritumus, mēs esam nokļuvuši laikā, kad skatāmi abējādi. Un tas mums ir liels pārsteigums par fantastisko dabas spēku. Arī Jegala mūs sagaida tādā pašā variantā, tikai tur mēs varējām skatīt ūdenskritumu, kuru salīdzina ar Niagaru gan no augšas, gan blakus un no lejas.
Pievakarē jau piestājam pie naktsmītnes Rakverē. Izvēles iespējas katram ceļotājam pēc saviem ieskatiem : daudzi dodas izbaudīt akvaparka labumus, citi pastaigā pa vecpilsētu, doties cits nejauši uzgājis sarkano luktura ielu, vairāki iepazīstas ar Rakveres simbolu Tauru.
Pēc dāsnām brokastīm , vīna glāzes un tortes gabaliņa, kurus mums uzsauc kāzu gadadienas gaviļnieki Puduļu pāris, dodamies iekarot Rakveres pils cietokšņus. Un tad tik sākas piedzīvojumi : jo, nebūs jau tā, ka tikai pastaigāsies pa pils pagalmu, bet visus ekskursantus savā varā paņems pils mūks, kurš ne tikai izstāstīs par pils vēsturi, bet arī iesaistīs bruņinieku cīņās ar zirgiem un zobeniem, liks šaut ar loku, izvedīs cauri šausmu istabai. Bruņinieku cīņās piedalījās Jānis un Kristiāns. Kristiāns uzvarēja un kā balvu saņēma skūpstu, bet Jānis zaudēja… un visu ekskursijas laiku viņam bija jāiziet vairāki pārbaudījumi: jāpārbauda asins analīzes, vai nav slims, jāspridzina dinamīts, jāiejūtas gūstekņa lomā. Jautrība sita aukstu vilni, jo ko tādu mēs neviens nebijām gaidījuši, ka visi tiksim iesaistīti pārbaudījumos. Pēc tam cienājāmies ar mūku gatavoto sarkanvīnu.
Nākamais pārsteigums – Lahemā dabas parks. Lai sniega kārta daudz biezāka nekā Latvijā, skaistās pilis un muižas no attāluma apskatījām un iedvesmas pilni klaiņojām gar sniegotās jūras krastu meklējot lielākos akmeņus, iepazināmies ar kapteiņu ciemu un skatījām daudzās mazās saliņas netālu no krasta.
Par Tartu daudz nestāstīšu, jo šī pilsēta mums visiem labi zināma, vien pieminēšu faktu, ka viens no mūsu vīriešiem bija tik drosmīgs un bezbailīgs, ka pārskrēja pāri Tartu augstajam tiltam, kurš met apaļu loku augšā, bet apakšā ir pastaigas tiltiņš.
Mājup braucām cauri Otepes augstienei un lielākais vairākums sprieda, ka šeit, tieši Otepē ir pelnījusi vienu atsevišķu ekskursijas dienu gan vasarā, gan arī ziemā.
Lauma Zaļaiskalna
