Parīze agrā pavasarī

  • 6 min lasīšanai
  • 95 foto
Parīze izskatījās augstprātīga, bāla un šķiet pat nepieejama. Nekas netraucēja vērot tās skaistumu. Kokiem vēl nebija lapu, tikai vietām kā caurspīdīgs līgavas plīvurs to rotāja ziedoši ķirši, vai rozā sakuras zars kā koķeti piesprausta broša. Parīzes priekšpilsētā man vajadzēja nogādāt sūtījumu, tādēļ centrā iebraucu no dienvidiem, apmetu loku Triumfa arkai, un kļūdījos par vienu zvaigznes staru, nokļūstot tieši Elizejas laukos. Ir sestdienas pēcpusdiena un ielas neierasti tukšas - Francijā pašlaik ir skolēnu brīvlaiks, jau pa ceļam manīju uz auto piestiprinātas slēpes, kas šai lietainajā pēcpudienā izkatījās drusku sireāli. Viesnīca, pareizāk sakot Aparthotelis vai pavisam precīzi studija, atrodas aklā ielā kaut kur aiz Lafaette galerijas. Parīzē meinstrīma apmešanās vietas visas ir pašauras, bet par ērtībām žēloties nevar - divriņķu stikla keramikas plīts, ledusskapis un pat trauku mazgājamā mašīna. Plakanais TV un, ieslēdzot tiešām pārsteigums - dzied Laima Vaikule! No astoņās valodās translētajām programmām viena arī krieviski - droši vien izklausās smieklīgi, bet ar nelielu nostaļģiju noskatījos filmu par Ivanu Brovkinu. Recepcijā iedod parkinga adresi, kas izrādās atrodas tieši zem Lafaette. Parkings ir pārpildīts, nolaišanās pazemē šķiet bezgalīga - beidzot man atrodas vieta - 8 stāvā(!).Pierakstu stāvvietas nr, un krāsu (Zem Lafaette ir divas stāvietas - sarkanā un zaļā) Viesnīcas klientiem ir atlaides. Samaksāju par stāvietu avansā un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Vakarā esmam ieaicināti pie manas draudzenītes Margo, kas Parīzē ir ieprecējusies un dzīvo Elizejas laukiem pietuvinātā araundismentā. Ja Parīzē prasa, kur tu dzīvo, nosauc rajonu (araundismentu) un ikvienam francūzim ir skaidrs kādā rajonā (labā, vai ne tik, tu dzīvo). Dīvainas man liekas proporcijas šai smalkajā namā. Griesti vismaz savi 5 m, vestibils kā deju zāle, sienas spoguļos un marmora grīda, bet skaistais senlaicīgais lifts - trijstūra formas un tik šaurs! Tikai trim personām, bet tajā pat divatā nejūtamies brīvi! Uzņemšana ir jauka, mūs cienā ar vakariņām franču gaumē, netrūkst nedz aperatīva, nedz ēdienam pieskaņota vīna. Tērgājam par grāmatām, dzīvi lielpilsētā Parīzē un laucinieciskajā Luksemburgā. Margo Parīzē ir eksperte gan par veikaliem, (piemēram, vislabākais dziju veikals esot pretī Sv. Eistāķija baznīcai pie Les Halles), gan izklaides vietām. Pirmdienu nolemjam kopā veltīt Lauksaimniecības izstādei (cerot, ka būs mazāk ļaužu). *******Lauksaimniecības izstāde ir milzīgs pasākums, kas notiek katru gadu februāra beigās, un tas sakrīt ar skolēnu brīvdienām. Izstādi atklāj Republikas prezidents Nikolā Sarkozī (viņš gan īsti ērti nejūtas, jo nemīl laucinieciskumu atšķirā no Žaka Širaka, kas katru gadu gozējas kameru priekšā, murcot jērus un draudzīgi tērgājot ar zemniekiem). Izstādē var apskatīt, degustēt un nopirkt sākot ar sivēniem un beidzot ar krievu šņabi un melnajiem ikriem. Pa vidu vēl grozās vīrs, kas atvedis Madagaskaras vanilju un kādas tur salas banānus un vēl kāds ir atvedis Martinikas rumu. Ungāri demonstrē dejas ar nažiem, bet čardašs izsauc skaļas ovācijas. Un tad jau arī jānobauda gulašzupu. Frančiem Salon de l'Agriculture ir milzīgi svētki, ir organizēti vorkšopi bērniem, rādīts kā slauc govis, lai nedomā, ka siera rituļi kokos aug! Izstāde ir vieta, kur pa tiešo tiekas ražotājs ar patērētāju. Izstādē viss tomēr ir drusku pat dārgāks nekā veikalā. Jāpiebilst, ka par Lauksaimniecības izstādi pirmo reizi uzzināju tieši kādā no draugu ceļojumu aprakstiem. *** SvētdienaŠodien ir svētdiena un visi nopietnie veikali ir ciet. Jāiet vien uz muzeju :) Gribēju apskatīt Medicīnas vēstures muzeju vai ādas slimību mulāžu muzeju, bet tie atrodās patālu no viesnīcas. Ceļvedī "Musees insolites de Paris" minēts kāds Gustava Moreaux muzejs-māja, kas atrodas turpat blakus. Pirmo reizi dzirdu par tādu Gustavu Moro, bet ja jau grāmatā ieteikts.... Moro dzīvojis 19. gs un pieskaitāms simbolistiem. Divus gadus pirms nāves glznotājs māju novēlējis valstij un tā visa iedzīve un gleznas saglabājušās. Tas ir daudzstāvu nams vecās operas rajonā, muzejā ir pa retam apmeklētājam, tādēļ pie katra objekta un gleznas var pakavēties cik sirds vēlas. Pamatā sengrieķu mitoloģijas un bībeles tēli. Gleznu nosaukumi Leda, Salome dejo, Prometejs . *****Parīzē trijstūri, kur atrodas Lafaete un Printemps veikali sauc par zelta trijstūri, tādējādi norādot uz veiksmīgo biznesu. Man tas triju dienu garumā bija kā Bermudu trijstūris, katru reizi maldījos pat ar karti rokās. Apkārt šim zelta trijstūrim izvietojušies pastāvīgie ubagi, kāds vecāks bārdains vīrs, kam blakus ziedojumu trauciņam uzraksts, ziedojiet ēšanai, man ir 78 gadu, brālībai! (izmantojot Franču revolūcijas saukli "Brīvība, brālība, vienlīdzība") Turpat netālu sieviete ar siksniņā piesietu kaķi. Kaķim ir tik pārliecinoša sejas izteiksme, it kā viss šis pasākums būtu veltīts tikai viņam. Iemetu kaķim naudiņu un sieviete pateicas: " Paldies, tas tiešām mīļi no jums!" Bet ir arī cita veida ubagi, kas cenšas tūristus aptīrīt ar blēdībām vai nemanot iztīrot kabatas. Pēdējie visvairāk siro metro, lai gan metro ir blīvi aprīkota ar novērošanas kamerām, Francijas policija atzīst, ka pret rumāņu izcelsmes kabatas zagļiem viņi ir gaužām bezspēcīgi. Mūsu viesnīca atrodas ļoti klusā ielā, svētdienas rītā iela ir tukša, te pēkšņi no vienas vārtrūmes neuzkrītoši atdalās divas jaunas meitenes, plandoši kankarainā apģērbā un it kā pilnīgi netīšām nāk pie mums un jautā vai mēs runājot angliski? Non, atbildu pārliecinoši un dodamies tālāk, citreiz kāds garāmgājes, pie kājām paceļ gredzenu un jautā, kungs, vai tas nav jūsu? Ak, nē? Ņemiet, atdošu lēti. Un kā jau visās vietās, kur zelts grozās, uz kāda stūra arī meitenes....***** Tālākais svētdienas plāns ir apmeklēt ķīniešu kvartālu, kas atrodas 13. araundismentā. Michelin restorānu ceļvedī ir stāstīts par kādu ķiniešu restorānu "La Mer de Chine" un daži to uzskatot par labāko ķiniešu restorānu Parīzē. Kā teikts ceļvedī, resotorāns pat necenšas pievilināt neķīniešu apmeklētājus un daļa ēdienkartes pat nav tulkota franciski. Resotrāna specialitāte ir sautētas pīļu mēlītes, bet, ja nav īstas gastronomiskas piedzīvojumu kāres, var pasūtināt vienkāršas jūras veltes. Adrese: 159, rue Château des Rentiers. 75013. Tel: 01 45 84 22 49 Turklāt cenas ļoti demokrātiskas. Pīļu mēlītes tiešām garšoja izcili (apmēram mazā pirkstiņa lieluma gaļas gabaliņi ar skrimsli, diezgan asā mērcē), ko es nevarētu teikt par cūku asinīm ar cūku ādām. Uz šķivja atradās "asins kvadrātiņi", kas vizuāli pēc krāsas un konsistences atgādināja aknas, bet cūku ādas tiešām izskatījās neapetītelīgas - balta cūkas āda. Arī pēc garšas tās bija drusku šķebīgas. Ķīniešu kvartāla lielveikalā vēl izmantoju iespēju tikt pie dīvainām ķīniešu ēdamlietām vakariņām - saldām olīvām, zaļas krāsas želeju ar kokosriekstu pienu un cukurniedru sīrupu. Otrdienas šopings un balets . Otrdienā nav nekādu dižo plānu, Uldis ir uzdomājis nopirkt ūdensizturīgus apavus. Man nevajag neko un visvairāk man patīk window shopping. Uldis gan ir noskatījis veikalu Agent provacateur. Kā liecina nosaukums, veikala sortiments (pikanta dāmu vešiņa) un skatloga norformējums provocē, Anglijā tas izpovocējis pat veikala slēgšanu. http://www.agentprovocateur.com/spring-summer-2011.html Atklājas, ka tas ir viens no veikaliem, kas atrodas Lafaette galerijā un tādā jaukā laikā tomēr negribas ienirt tik milzīgā veikalā. Vecā Opera Par Operas greznību biju daudz dzirdējusi un mazliet nācās vilties... nē, nē, ne tādēļ, ka tā būtu mazāk grezna nekā redzēts attēlos, bet man Operā trūka gaismas, kas visu to greznību izgaismo. Operu projektējis Charles Garnier, jaunā baroka stilā, tā atklāta 1875. gadā. Zelts un marmors, greznas kāpnes, un pirmais iespaids - kaut kas netverami līdzīgs Rīgas Operas namam. Vietu ierādītājs, ieved zālē un apsēdina, kā vēlēk novēroju, par to viņam tiek iedota kāda naudiņa. Publika ir dažāda, ir patiesi smalkas dāmas - vai nu kažokā vai vismaz kažokādas apmetnī (lieki teikt, ka garderobē to vis nenodod, tad jau neviens neredzēs), kaut laukā ir ap + 6 grādiem. Bet pārsvarā ir glīti saposušies mākslas cienītāji un/vai cilvēki, kas izmanto iespēju esot Parīzē redzēt baletu un vēsturisko celtni. Balets "Kaligula" ir viencēliens, bet dīvaini likās, ka viņi Kaligulas "biogrāfiju" izdejoja pie Vivaldi Četriem gadalaikiem. Zāle pilna un Uldis nebeidz brīnīties, kur viņi tos cilvēkus dabū? :) Operā mums ķepā vēl iespiež reklāmas lapiņu par krievu baletu - un iedomā divām izrādēm horeogrāfs Andris Liepa! Pēc izrādes, bravo saucieni un nerimstoši aplausi, publika nesteidz atstāt zāli, daudzi tāpat kā es, vēl tver pēdējos kadrus ar milzīgo, sešas tonnas smago lustru, un Marka Šagāla 1964. gada griestu gleznojumu. Notikumi operā ievesmojuši arī rakstniekus: 1896. gadā krītot vienam no milzīgās lustras (svečtura) atsvariem, ir viens bojāgājušais. Šis nelaimes gadījums, tāpat arī pazemes ezers, pagrabi un citi Operas nama elementi rosina Gaston Leroux iztēli grāmatai "Operas spoks". Laiks aizskrējis, ir nedēļas vidus un jābrauc mājās. Uldis mani pārliecina (lasi- "pameta zem tanka" ;) , sak, tu aizej pēc mašīnas, jo nestieps tak tos smagumus, es pagaidīšu viesnīcā. Labi, eju, atrodu vajadzīgo ieeju, bet tālāk.... visa pazeme kā izmirusi, jo ir trešdiena, darbdienas vidus. Gaidu liftu uz - 7 stāvu, galvu pabāž melni cilvēki un prasa, vai te ir veikals (nē, te ir parking), man kājas aukstas un ritīgi baisi, nolaižotiess pazemē, jānokāpj vēl viens stāvs zemāk, kur lifts vairs nebrauc, pagriežos ap stūri un... - auto nav! Visa stāvvieta, kas sestdien bija kā piebāzta, tagad pilnīgi tukša! Naski soļoju tālāk, kaut kur tepat taču jābūt Uh! Aiz nākamā stūra tiešām, mana mašīnīte vienīgā! Atpakaļceļš sākas stresaini, Parīzē vajadzēja atrast degvielas uzpildes staciju. Kas tur sarežģīts, uzliec navigatoru un brauc....bet ielu virzieni nesaktīt ar to, kas galvā GPS un tad, kad esi laimīgi atradis īsto vietu, izrādās, ka benču tanks tur vairs nav un bāka paliek aizvien tukšāka, un lampiņa šķiet mirgo aizvien košāk. Nācās novirzīties no mājupceļa maršruta un pārbrauktk uz Sēnas kreiso krastu. Par laimi otrā "tankštelle" bija vietā, tiesa arī tai pabraucu kādus 20 m garām, jo tā ir tikai "kolonka" turpat ielas malā, uztankojies un veikalā samaksā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais