Ceļojums starp divām sētām.( III )Sjerra Grande- Ugunszeme /ARG/CHL

  • 6 min lasīšanai
  • 35 foto

Nobeigums (3.daļa)

Argentīna. Chubut province. Okeāns: parastais un krūmu.

Pēc divu dienu pārtraukuma, atkal nonāku pie okeāna – Puerto Madrin. Jau, iebraucot pilsētā, redzu, ka arī no šejienes, man braukt projām negribēsies. Okeāns te nedaudz rāmāks. Pāri līcim var redzēt Valdesa pussalu. Un nemaz neliekas, ka pēc pāris nobrauktiem kilometriem, sāksies pavisam cits okeāns – vieni vienīgi krūmi, lai nebūtu nekādu ilūziju, ka te būs kur uzsliet telti, te lielākoties ir nošķūrēti krūmi līdz pašai sētai, ja gribi, vari jau celt telti, bet būsi kā uz paplātes no visām pusēm. Izšķūrētie krūmi rada vēl vienu problēmu- krūmi un cita sīkāka zālīte, tomēr radīja kaut kādu šķērsli vējam, bet, tagad, vējainā laikā, te tiek saceltas pamatīgas putekļu vērpetes, ko vēl pastiprina garām braucošie smagie. Tieši putekļu dēļ pirmo reizi ceļojumā uzlieku saulesbrilles.

Par gandrīz 400 km garo ceļa posmu Trelew-Comodoro Rivadavia, vietējie mani ir pamatīgi sabiedējuši, divi paknapi benzīntanki un spēcīgs pretvējš visa ceļa garumā. Pēc divu stundu kāpiena laukā no Rio Chubut ielejas, atklājas, ka vējš ir tiešām spēcīgs – gandrīz vētra, bet, tieši no muguras, nekavējos ne mirkli (kamēr vējš nepārdomā) un ar īsām retām pauzītēm laižu līdz tumsai, kopā nominot 241km. Pēc tādas dienas pelnītā atpūta pa nakti, tomēr izpaliek, vētra turpinās gandrīz visu nakti- telti pluina un plucina tā, ka, lielāko nakts daļu esmu spiests turēt šķērskokus, lai vējš nesalauž.

Nepiepildās vēl viena prognoze (no fizikas skolotāja Puerto Madrin), te ir Patagonijas tuksnesis. Lietus te nemēdz būt – 30 mm gadā. Nākošajā nedēļā vismaz nedaudz uzlīst katru dienu.

Provinci pieveicu ar pārdesmit kilometru braucienu ar izcilu skatu uz okeānu, bet, pa ļoti draņķīgu ceļu. Ceļa kvalitāti nedaudz uzlabo nepārtrauktajās šķirbās un bedrītēs iespiestie notriektie dzīvnieki- (pārspīlēju, un stipri, bet ne 100%-tīgi)

Maršruts Chubut provincē. Puerto Madrin – Trelew- Comodoro Rivadavia. 581 km. Kopā 5097 km.

Argentīna. Santa Cruz province. Tuvāka iepazīšanās ar vējamāti.

Vēju jau esmu pietiekoši slavējis un pēlis, ka lieki to pieminēt nevajadzētu, ja vien šeit tas nebūtu vēl spēcīgāks. Visās sarunās ar vietējiem, cenšos noskaidrot “Maniana vento – poco, grande, sur, nor” (rīt vējš- liels, mazs, dienvidu, ziemeļu). No atbildes uz šo jautājumu kļūst skaidrs, vai nobraukšu ap 60-70km vai 150–200km.

Kā sāku braukt gar okeānu, jau Chubut, tā turpinu to darīt vēl turpmākos 50km. Telti uzceļu ~100m no okeāna (te ik pa brīdim nav sētu) un visu nakti klausos viļņos. No rīta līst lietus, ne spēcīgi, bet apnicīgi. Gaidu kamēr pāries, tomēr, nesagaidu un braucu pa visu lietu. Domāju, ka todien Caleta Olivia nolija vismaz pusgada norma. Apmetos viesnīciņā un apsveru situāciju. Tā nav spīdoša, naudas paliek arvien mazāk, viss uz dienvidiem kļūst aizvien dārgāks (īpaši nomaļākos benzīntankos). No manas “menedžeres“ Jūlijas nekādu iepriecinošu ziņu nav, ritenis, jau pāris tūkstošu kilometru, nav vairs īsti braucams. Saliekot to visu kopā, kļūst skaidrs, ka jāsāk plānot finišs un gādāt biļetes atpakaļceļam.

Pēc vairākiem simtiem nobrauktiem kilometriem tukšumā, te sāk parādīties kaut kāda dzīvība –pārsvarā aitas. Arī savvaļas dzīvnieki –lamas un strausi. Mani ieraugot, visi mūk pa gabalu, pie mašīnām gan jau pieraduši. Ja lamas graciozi lec pāri sētai (redzu gan arī vienu lamu, kura sētā, acīmredzot, nožņaugusies), tad strausiem sēta sagādā lielas grūtības. Spalvas iet pa gaisu, kamēr tie cenšas izlīst pa spraugu starp sētas drātīm.

Satieku vienu kanādiešu riteņbraucēju. Papļāpājam, apmaināmies ar informāciju par nākamajiem ceļa posmiem. Viņš gatavojas ar riteni aizbraukt līdz pašai Kanādai.

Raiti aizminu līdz Rio Gallegos, kur apmetos pie Rio Gallegos upes, kilometrus 20 pirms pirms pilsētas. Vējš netipiski mierīgs. Silta saulīte un lielisks skats uz upes nelielo kanjoniņu. Nospriežu, ka šīs dienas dēļ vien bija vērts dzīties šo gaisa gabalu. Esmu “ieekonomējis” nedaudz laika, tāpēc izdomāju izlaist līkumu līdz Čīlei (Puerto Natales, Punta Arenas). Spēcīgs pretvējš. Pirmajā dienā nominu ~ 70 km. Pajautāju vienam vietējam , vai tik stiprs vējš te ir tipisks. Viņš atbild, ka šodien tas vēl ir normāls. Es gan pie sevis nodomāju, ka viņš vienkārši plātās, bet nekā, nākamajā dienā vējš tiešām ir vēl spēcīgāks. Divās stundās nominu 10 km, kā treka riteņbraucējs, vējš 50/50 no priekšas un no sāniem. Paņemu karti un parēķinu, ka braucot šādā tempā varu arī netikt laicīgi Ushuaia – savā gala punktā. Griežos apkārt- laidīšu pa īsāko ceļu, tagad vējš ir tieši pretējs. Tas nozīmē, ka joprojām kustos nelielā leņķītī, kā treka riteņbraucējs, tomēr reizes 3 – 4 ātrāk.

Vēl divas dienas ar stipri atšķirīgu vēju un esmu pie Čīles robežas. Gandrīz visu šo laiku nakšņoju pie sētas ~20–50m no ceļa, gandrīz klajās vietās. Tomēr nekādas problēmas tas nerada. Daži šoferīši, nobraucot garām, tikai sveicienam uzpīpina. Cenšos riteni nolikt tā, lai no ceļa to var redzēt un uzslietā telts radītu mazāku izbrīnu.

Maršruts Santa Cruz provincē. Caleta Olivia – Fitz Roy – Puerto San Julian – Comendante Luis Piedra Buena – Rio Gallegos – Las Horqetas – Rio Gallegos. 1085 km. Kopā 6182 km.

Čīle. Kuru, ja vien būtu tāda iespēja, labprāt izlaistu.

Tas gan neattiecas uz pirmajiem ~ 100 kilometriem, kurus nominu pa glīti noasfaltētu ceļu, ik pa brīdim redzot Magelāna šaurumu. Ar glītām retām mājiņām koku ielokos, kuras šeit ir tuvāk pie ceļa kā Argentīnā. Pa vidu vēl pa velti šķērsoju Magelāna šaurumu ar prāmi. To pašu šaurumu, pa kuru pirms ~500 gadiem izbrauca Magelāna ekspedīcija – pirmā, kura apbrauca apkārt pasaulei. Zemi uz dienvidiem no šauruma, Magelāns noturēja par daļu no Dienvidu kontinenta (tikai pēc 60 gadiem, Dreika ekspedīcija pierādīja, ka tā ir sala), nosaucot to par Tierra del Fuego (Ugunszeme), pēc daudzajiem ugunskuriem, kurus redzēja kuramies tās krastos.

Ceļš, kuru labprāt izlaistu, sākas pie Cerro Sombrero. Tas ir ļoti sliktas kvalitātes zemes ceļš, apmēram, 130km garumā līdz pašai Argentīnas robežai. Čīlieši, acīmredzot, nav gribējuši labot ceļu, pa kuru, tāpat lielākā daļa, brauc tranzītā no Rio Gallegos uz Ushuaia un pārsvarā ir argentīnieši. Sēta joprojām abās pusēs ceļam. Brīžiem tikai 5m attālumā no tā. Daudzie gāzes ieguves torņi un trubas, pa kurām tā plūst, padara Čīles Ugunszemes daļu diezgan nebaudāmu.

Tā arī neuzzinu, kāda izskatās Čīles nauda. Te visur var maksāt arī ar Argentīnas peso, pie tam, pa ceļam, ir tikai pāris sīkbodītes.

Maršruts Čīlē. Monte Aymond – Puenta Espora – Cerro Sombrero – San Sebastian. 222 km. Kopā 6404 km.

Argentīna. Ugunszeme. Pasaules beigas.

Pirmais cilvēks, ko satieku, atgriezies Argentīnā, ir amerikāņu riteņbraucējs, kurš dosies uz Kolumbiju. ”Iepriecinu” viņu par nākamajiem 130 km.

Nezin kāpēc, iebraucot Argentīnā, jūtos mierīgāk – sajūta tāda, it kā būtu atgriezies mājās, ainava krasi uzlabojas, te, joprojām, ir gāzes ieguves torņi, tomēr tie vairs nav tik uzkrītoši, nav arī gāzes vadu. Saule spožāka, zāle zaļāka (tiešā nozīmē – nav noputējusi), asfalts šķiet mīksts kā pūciņa, vējš tieši no muguras – idille pilnīga. Varbūt arī tāpēc vajadzēja šos trakos 130 Čīles zemes ceļa kilometrus...

Ar prātu pamazām pieņemu domu, ka ceļojums beidzas. Fiziski gan jūtos gatavs braukt vēl –nekāda noguruma. Liekas, ka pat svaru esmu zaudējis tikai minimāli. Tā kā steigas vairs nav nekādas braucu, cik nu lēnu vien var pabraukt, fotografēju ik pēc pāris kilometriem visu pēc kārtas.

Naktsmītnes atrast arī nav problēmu. Tikai vakari un naktis pavēsas. Pārdesmit kilometru pirms Tolhuin, mani apstādina mašīna – senjors Emilio painteresējas kas, ko, kā un no kurienes, un piedāvā iegriezties viņa maiznīcā, kur varēšot arī pa velti pārnakšņot. Tā arī daru. Emilio iekārtojis nelielu istabiņu, kurā ik pa brīdim, izmitina visādus pasaules apceļotājus, uz sienām, pateicības dažādās valodās. Tagad arī manējā. Vakarā man pievienojas tas pats meksikānis, kuru jau vienreiz satiku pie Rio Gallegos. Viņš ar ½ moci – ½ mašīnu apceļo visas abu ameriku valstis.

Emilio bizness iet no rokas, mazpilsētiņas maiznīcā pat nācies ievietot numuriņu mašīnu (kā bankās). Maize tiešām ļoti garšīga.

Tieši no Tolhuin ar lielisko skatu uz Fangano ezeru, sākas tā mana ceļa daļa, kuru būtu ar mieru nobraukt vēl reizes desmit. Kalni te ne pārāk augsti, bet, ļoti stāvi ar kokiem apauguši un apsnigušām galotnēm.

Pie nelielas ēstuvītes aiz Tolhuin, kurā ieskrienu tikai, lai uzlādētu fotoaparātu, pirmo reizi ceļojumā tieku “apzagts”, nekādi nevaru atrast vienu cimdu, zagļi izrādās vietējie kucēni, cimdu tā arī neatrodu.

Lai nu cik lēnu es arī brauktu, Ushuajā tomēr nonāku četras dienas pirms lidojuma uz mājām. Lai nesēdētu lieki pilsētā, taisos aizlaist uz tuvējo nacionālo parku. Parkā, izrādās, ieejas maksa ir 65 peso (9 ls). Līdzi man skaidrā naudā ir tikai 40. Ar karti norēķināties nevar. Esmu pamatīgi vīlies. Pastāvu minūtes desmit un pagaidu, vai tiešām mani neielaidīs kaut vai par argentīniešu tarifu (15 peso). Tomēr nekā.

Pēc nobrauktajiem, gandrīz 7000 tūkstoši km, man šķiet absurdi braukt kādus 8 km atpakaļ līdz bankomātam un tad braukt te vēlreiz, atlieku to uz labākiem laikiem, kuri noteikti kādreiz sekos...

Maršruts Ugunszemē – vienīgais iespējamais. San Sebastian – Rio Grande – Tolhuin – Ushuaja( el Fin del Mundo - Pasaules gals). 370 km. Kopā 6774 km.

P.s. Ceļojuma vērtējums -cienīga neveiksme, kuras iemesls galvenokārt, bija nespēja (nevēlēšanās) ar prātu izvērtēt reālo situāciju -ka, naudas visam ieplānotajam ceļojumam, nepietiks (viens franču tūrists teica, ka pēdējos četros gados, te viss dramatiski sadārdzinājies), un atlikt ceļojumu vēl uz gadu. Tomēr baigi gribējās. Šad tad ar to pietiek, šoreiz nepietika.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais