Dienvidindijas ceļojuma piezīmes.

Kārlis Ielejs 20.01.2011 30 min lasīšanai 318 foto

Ceļojuma norises laiks no 03.12.2010. līdz 27.12.2010.

Maršruts: Rīga-Stambula-Mumbaja-Bangalore-Pondicherry-Villupuram-Madurai-Rameswaram-Madurai-Coimbatore-Mettupalayam-Ooty(Udhagamandalam)-Mysore-Hospet-Hampi-Hospet-Hubli-Gokarna-Mumbai-Stambula-Rīga.

Ceļojumā piedalās 3 paaudzes jeb kopā 5 personas, no kurām 3 uz Indiju dodas pirmo reizi.

1.diena.

Piektdien 03.12.2010. pl. 14:35 paredzētā izlidošana no Rīgas uz Stambulu (nepilni 13 miljoni iedz., Turcijā lielākā un pasaulē 5.lielākā pilsēta) ar Turkish Airlines aizkavējas par aptuveni pusotru stundu, līdz ar to, ierodoties Stambulā, lidmašīna uz Mumbaju, kuras izlidošanas laiks no Stambulas bija noteikts pl. 18:35, ir jau devusies ceļā. Turkish Airlines paskaidro, ka uz Mumbaju varēsim lidot ar nākamo reisu rītdien tajā pašā laikā un aizvizina mūs uz Turkish Airlines apmaksātu **** viesnīcu ar vakariņām, brokastīm un pusdienām.

2.diena.

Sestdiena 04.12.2010.

Viesnīca atrodas faktiski Stambulas centrā, līdz ar to no rīta pēc brokastīm uzreiz kājām dodamies apskatīt Stambulas centru. 3 no mūsu grupas Stambulā ir pirmo reizi, tā kā ir vērts izmantot neparedzēto iespēju iepazīt arī šo pilsētu. Apskatām Hipodromu (vietu, kur agrāk bija Konstantinopoles hipodroms), t. sk. tajā esošo aptuveni 1450 gadus pirms Kristus dzimšanas Ēģiptē izkalto Teodosija obelisku,apmeklējam iespaidīgo Zilo mošeju, kurai ir 260 logi un kas celta laikā no 1606. gada līdz 1616.gadam; no ārpuses aplūkojam arī Sofijas katedrāli, kuras celtniecība pabeigta 537.gadāun kura 1453.gadā tika pārveidota par mošeju, savukārt 1934.gadā par muzeju; aizejam arī līdz Topkapi pilij, kas celta laikā no 1459.gada līdz 1465.gadam; kā arī pavērojam kuģīšu piestātni ar daudziem gan maziem, gan lielākiem kuģīšiem netālu no Galatas tilta. Laiks ir pārsteidzoši silts, nav nepieciešama pat jaka vai džemperis, patīkami ir staigāt pa ielām vien krekliņā ar īsām piedurknēm. Iespaidi ir tik labi, ka mēs pat priecājamies, ka ir bijusi iespēja palikt vienu dienu Stambulā.

Pēc gandrīz stundas aizkavēšanās no plānotā laika ap pl. 19:25 izlidojam no Stambulas uz Mumbaju.

3.diena.

Svētdiena 05.12.2010.

Pēc aptuveni 6 st. lidojuma ap pl. 5:15 (salīdzinot ar Latviju un Stambulu, Mumbajas laiks 3 st. 30 m uz priekšu) jeb ar stundas nokavēšanos pēc paredzētā ierašanās laika nokļūstam Mumbajā (ap 14 miljonu iedz.), kas ir Indijas lielākā pilsēta un otra lielākā pilsēta pasaulē. Līdz ar to uz vilcienu, ar kuru pl. 8:05 no Mumbajas (Chhatrapati Shivaji Terminus) bijām ieplānojuši startēt uz Bangalori un uz kuru

jau iepriekš https://www.cleartrip.combijām iegādājušies biļetes, nepaspējam, līdz ar to nesteidzamies izmantot takšu vai rikšu pakalpojumus, tā vietā ar vietējo Mumbajas pilsētas autobusu (brauciena maksa 1 personai kopā ar bagāžu12,60 rūpijas (turpmāk - Rs), 1 Indijas rūpija ir aptuveni 0,012 LVL) nokļūstam tuvākajā vilciena stacijā Andheri, no kuras ar vilcienu (brauciena maksa 1 personai – Rs 8,-) aizbraucam uz Chhatrapati Shivaji Terminus jeb Viktorijas terminālu, kur noskaidrojam, ka uz tuvākajām dienām vilciena biļetes uz Bangalori nav pieejamas, tāpēc ap pl. 13:30 ar rikšu dodamies uz pusstundas brauciena attālumā esošo autopieturu, no kuras ap pl. 14:30 ar autobusu izbraucam uz Bangalori (brauciena maksa 1 personai – Rs 1000; attālums 987 km). Gaidot autobusu, vēl tiek paspēts pabūt internetsalonā (maksa par internetu Rs 30,- stundā), lai noformētu un elektroniski iesniegtu šorīt neizmantoto vilciena biļešu uz Bangalori maksas atmaksāšanas pieprasījumu https://www.cleartrip.com, kas arī tiek izdarīts.

4.diena.

Pirmdiena 06.12.2010.

Ap pl. 15:00 ierodamies Karnatakas štata galvaspilsētā Bangalorē (ap 5,4 milj. iedz.). Vispirms Majestic autoostā iegādājāmies biļetes braucienam no Bangalores uz Pondicherry (brauciena maksa 1 personai – Rs 570; attālums – 296 km). Nedaudz laika veltām arī Bangalores apskatei. Ap pl. 22:30 ar autobusu izbraucam uz Pondicherry.

5. diena.

Otrdiena 07.12.2010.

Ap pl. 6:30 ierodamies Pondicherry (ap 221 tūkst. iedz.), kas atrodas Bengālijas līča krastos, par kuras dibināšanas laiku var uzskatīt 1673.gadu un kas laikā no 1675.gada līdz pat 1962.gada augustam bija Francijas kolonija. Iekārtojamies viesnīcā jūras krastā 5- vietīgā numuriņā ar moskītu tīklu katrai gultai, divām lodžijām un skatu uz Bengālijas līci (maksa par numuriņu diennaktī Rs 540,- jeb Rs 108 par 1 personu). Pēcpusdienā dodamies sākt iepazīt pilsētiņu, kurā vērojamskaisto franču arhitektūru un koloniālā stila savrupmājas, kurā joprojām ielu nosaukumi ir franču valodā, pat policistu forma nedaudz līdzīga Francijas žandarmu ietērpam, kurā ik pa brīdim mūs kāds uzrunā franču valodā ar izteiksmīgu Bonjour, pie reizes pajautājot vai esam no Francijas, un kas, salīdzinot ar citām Indijas pilsētām, ir pat ļoti tīra un kopta, šeit tikpat kā nav pamanāmi ubagotāji un nejūtam arī vietējo ļaužu uzbāzību. Viens no izplatītākajiem transporta līdzekļiem pilsētā ir velosipēds , ar kuru nopietni konkurē arī mopēdi, motorolleri un motocikli, un tikai pēc tam rikšas un automašīnas. Vakarā mazliet ievērtējam vietējo Kingfisher alu un Old Monk rumu.

6. diena.

Trešdiena 08.12.2010.

Šajā dienā turpinām apskatīt Pondicherry, kājām izstaigājam Dimā, Romēna Rolāna, Sufrēna, La Burdonē, Senluī un Senžila ielas, gan arī citas. Atrodam arī vietējo tirdziņu un augļu un dārzeņu veikalus, kur mūs patīkami pārsteidz bagātīgais augļu un dārzeņu klāsts, no kuriem daudzus redzam pirmo reizi un pat nezinām, kā tos sauc, mūsu izvēles topā ir fassion fruits jeb kaislības augļi, butter fruits jeb sviesta augļi (avokādo), saldie mango, sarkanie banāni, papaijas, mandarīni un arī tomāti un gurķi;apmeklējam arī Sri Aurobindo Ashram, kas dibināts 1926.gadā; atrodam žilbinoši gaišo Dievmātes Šķīstās Ieņemšanas baznīcu, kurā manāms portugāļu un franču arhitektūras stilu sajaukums un kas ir viens no vecākajiem Pondicherry dievnamiem, kura celtniecība pabeigta 1791.gadā. Kad tuvojamies Sri Manakula Vinayagar Temple, kas veltīts Ganesham, uz ielas sastopam arī pretim nākošo tempļa ziloni ar zvaniņu gar sāniem, bet pēc tam ielūkojamies arī pašā templī.

7.diena.

Ceturtdiena 09.12.2010.

Turpinām izbaudīt francisko Pondicherry. Apstaigājam promedāni gar jūras krastu, vērojam kā zvejnieki darbojas gar tikko izvilktiem zvejas tīkliem, ņemot no tiem laukā zivis un liekot tās kastēs. Novērtējam Svētās Sirds baznīcu ar gotiskiem torņiem, kā arī romāņu stilā 1858.gadā uzcelto Eņģeļu Dievmātes baznīcu. Turpinot pastaigu pa pilsētu, pēcpusdienā pamanām, ka kādas ielas malā uz lielas pannas tiek ceptas pankūkas, pēc kurām jau izveidojusies vairāku cilvēku rinda. Šeit tās iepērkam arī mēs. Rodas šaubas, vai jebkad agrāk ir nogaršotas lieliskākas pankūkas kā šīs. Šovakar vakariņās restorānā Satsanga pārliecināmies, ka šajā Lonely Planet ceļvedī India ieteiktajā vietā patiešām gatavo lielisku steiku.

8.diena.

Piektdiena 10.12.2010.

Pl. 8:00 no rīta no Pondicherry ar vilcienu izbraucam uz Villupuram (maksa par braucienu 1 personai – Rs 6, attālums 38 km). Pēc nepilnas stundas brauciena jau esam Villupuram, no kuras pl. 10:30 turpinām ceļu pa Tamil Nadu štatu jau ar citu vilcienu uz Madurai (maksa par braucienu 1 personai – Rs 115; attālums 338 km). Pl. 16:30 ierodamies Madurai (1,2 milj. iedz., tamilu un grieķu dokumenti apstiprina tās eksistenci jau 4.gadsimtā pirms Kristus dzimšanas, līdz ar to tā var tikt uzskatīta par vecāko joprojām apdzīvoto Indijas pilsētu), kas savulaik bijusi metropole tirdzniecībai ar antīko Romu, un varot tikt uzskatīta par Tamil Nadu dvēseli. Madurai pilsētā viesnīcu atrodam turpat pilsētas centrālajā daļā (maksa diennaktī par 2-vietīgu numuriņu Rs 300, par 3-vietīgu – Rs 400). Vakarā laukā nedaudz līst, bet tas netraucē mūsu vēlmi nekavēties izmantot iespēju iepazīt naksnīgo pilsētu. Iepērkam svaigos augļus un dārzeņus, kā arī kādas ielas malā uz milzīgas pannas mūsu acu priekšā svaigi ceptas pankūkas. Ik pa brīdim sastopam kādu pa ielām pretīm nākošu govi, teļu, bulli vai kazu, kas klīst pa tām vai nereti iziet ielas vidū un apstājas, it kā ar neviltotu interesi vērojot satiksmi vai vienaldzīgi skatoties vienā vai citā punktā un neņemot vērā transporta līdzekļu skaļo signalizēšanu.

9.diena.

Sestdiena 11.12.2010.

No rīta no iepriekšējā vakara lietus vairs nav ne vēsts, saulīte spīd spoži un sola patīkamu dienu. Pēc vieglām brokastīm ar sarkanajiem banāniem un ielu tirgotavās pirktiem, turpat ielu malās svaigi ceptiem pīrādziņiemvirzāmies uz turpat netālu esošo ievērojamāko Madurai apskates objektu – Sri Meenakshi templi, kas ir Meenakshi Amman dievietes ar trim krūtīm un zivs acīm mājoklis, kura lielākā daļa celta laikā no 1623.gada līdz 1655.gadam, un kas tiek uzskatīts par Dienvidindijas tempļu arhitektūras virsotni un šajā reģionā pēc nozīmības pielīdzināms Taj Mahal Ziemeļindijā. Ieejas maksa templī 1 personai – Rs 100. Tuvojoties tempļa centrālajai ēkai, pamanām tempļa ziloni, kas cilvēkam, kas to vēlas, par nelielu samaksu (Rs 10) uz mirkli pieglauž snuķi viņa galvai, kas Indijā zināmā mērā tiekot uzskatīts gluži vai par svētību. Mēs arī no šādas iespējas neatsakāmies un visi pieci saņemam uz galvas ziloņa snuķa patīkamos pieskārienus(par pārsteigumu snuķis izrādās mīksts un tīkami silts). Apstaigājam tempļa centrālās ēkas vēsās, bet perfekti sakoptās un tīrās telpas, kuras par savu mājvietu izvēlējušies arī desmitiem sikspārņu, kas piestiprinājušies pie tempļa griestiem vairākās vietās, tomēr tempļa svētākajā vietā – telpā tā vidū ieiet nav iespējams, jo tur tiek ielaisti tikai hinduisti. Kad esam izstaigājuši arī tempļa otro stāvu un iekšpagalmu ar baseinu, kura vidū novietots liels lotosa zieds, secinām, ka templi esam apskatījuši pienācīgi un, ka laiks doties atpakaļ pilsētas ielās.

Pēcpusdienā ceļā uz staciju pamanām, ka kāda maza meitene ielas malā staigā jeb dejo pa starp divām paresnām, garām, koka kārtīm gaisā nostiprinātu virvi dramatiskas bungu rīboņas pavadījumā, ko nodrošina turpat blakus stāvošs vīrietis; uznotiekošo uzmanīgi noraugās arī kāda sieviete, kas turpat netālu sēž zemē; liekas, ka pēc vecuma abi pieaugušie varētu būt pat meitenītes vecāki. Zem virves, pa kuru staigā meitenīte, novietots trauciņš naudiņai. Šoreiz nevaram paiet garām neko neiemetuši šajā trauciņā.

Šodien pirmo reizi pārliecinos, ka Indijā nav problēmu ar Latvijā izdotām banku kartēm izņemt skaidru naudu bankomātos, vienīgais ierobežojums attiecas uz maksimāli izņemamo summu (Rs 10000).

Ap pl. 18:20 no Madurai ar vilcienu sākam ceļu uz Rameswaram (brauciena maksa 1 personai Rs 24,-, attālums 167 km), bet pl. 22:15 jau esam šķērsojuši Indiras Gandijas tiltu un ieradušies Rameswaram salā un tāda paša nosaukuma pilsētiņā. Apkārt jūtam izteiktu mitrumu, bet stacijā mūs sagaida vairāki gan lieli, gan mazi ēzelīši. Kājām aizejam līdz pilsētiņas centram un pēc vairāku viesnīcu apsekošanas izvēlāmies piemērotu naktsmītni uz divām diennaktīm (viesnīca diennaktī Rs 450,- par 2-vietīgu numuriņu 2 personām, kā arī par tādu pašu maksu 2-vietīgs numurs 3 personām).

10.diena.

Svētdiena 12.12.2010.

No rīta jau ap plkst. 4:00 no iepretī viesnīcai esošā galvenā pilsētas tempļa – Ramanathaswamy Temple sadzirdam skaļas balsis un mūzikas skaņas, kas liecina, ka ir sākušās rīta pirmās reliģiskās ceremonijas templī. Pēc plkst. 9:00 ar vietējo autobusu no Rameswaram pilsētiņas centra braucam uz Dhanushkodi (maksa par braucienu 1 personai – Rs 5,-, attālums 18 km), kas ir tālākais punkts Rameswaram salā, uz kuru iespējams aizbraukt ar autobusu. Atbraukuši Dhanushkodi, džipa vai kāda smagā auto vietā, ar ko citi brauc uz tālāko salas punktu pa ceļu zemes strēles kreisajā pusē (no Dhanushkodi līdz zemes (smilšu strēles) beigām, kas atrodas vistuvāk Šrilankai, vēl ir aptuveni 7-8 km),mēs izvēlāmies Adam s Bridge (zemu saliņu un rifu virkne starp Indiju un Šrilanku) virzienā doties kājām pa pludmali, ko arī darām. Ik pēc brīža sastopam mums pretī nākošas sievietes un vīriešus, kas uz galvas nes toverus ar svaigām zivīm, bet nedaudz vēlāk mums pretī nāk arī kāds vīrietis, kas uz pleca nes patiešām iespaidīga izmēra zivi, kas, visdrīzāk, varētu būt milzīgs tuncis.

Saule karsē stipri jau no paša rīta, tomērpakāpeniski saules karstums sāk dedzināt arvien stiprāk, tāpēc, neskatoties uz to, ka ūdenī neredzam neviena peldētāja, drīz vien metamies peldēties. Ūdens Mannar līcī, kas ir daļa no Laccadive jeb Lakshadweep jūras Indijas okeānā, ir ļoti silts un pārsteidzoši tīrs. Kad garām ir aizgājuši zvejnieki ar saviem lomiem, nemanām vairs neviena cilvēka, ne vietējā, ne tūrista, ja neskaita kādā garām braucošā zvejnieku laivā atrodošos zvejniekus. Pēc vairāku stundu peldes un sauļošanās, turpinām ceļu, lai sasniegtu Rameswaram salas visdziļāk jūrā esošās zemes strēles tālāko punktu. Nonākam arī līdz kādai nelielai vietējo zvejnieku suvenīru tirgotavai, kur daļa no mums iepērk pa kādam suvenīram un rotaslietai. Sastopam arī pulciņu īpaši jautru un dzīvespriecīgu vietējo iedzīvotāju un arī grupiņu indiešu tūristu no citām vietām, kas aktīvi vēlas fotografēties ar mums. Pēc iepirkšanās turpinām ceļu un vēl pēc pāris stundām sasniedzam Rameswaram salas vistālāko zemes punktu, kas atrodas vistuvāk Šrilankas krastiem, kur izbaudot katru mirkli, no sajūsmas par dievīgo vietu un jūru, burtiski skraidām pa pludmali un ūdeni, plunčājamies un peldamies, un, protams, cenšamies arī iemūžināt skaistākos, emocijām piepildītos mirkļus. Kad saule sāk virzīties zemāk, nesteidzīgi sākam atpakaļceļu turpat pa pludmali. Pēc vairāku stundu gājiena un mirkli pēc saulrieta esam atgriezušies Dhanushkodi ciematiņā, kur mūs jau gaida autobuss, ar kuru mazliet pirms pl. 18:00, noguruši un laimīgi par burvīgo dienu, izbraucam atpakaļ uz Rameswaram pilsētiņu.

Atgriezušies Rameswaram pilsētiņā, vakariņojam kādā ēstuvītē ielas malā, izvēloties omleti un pankūkas, kas mūsu acu priekšā tikko izceptas uz milzīgas pannas un tiek pasniegtas uz banānu lapām. Garšo vienkārši ideāli.

11.diena.

Pirmdiena 13.12.2010.

Rameswaram mums ir tā iepaticies, ka izvēlamies palikt šajā salā vēl vienu nakti. No rīta ar autobusu atkal braucam uz Dhanushkodi, kur esam iecerējuši pavadīt vismaz pusi no dienas pludmalē peldoties. Šodien karstums ir vēl stiprāks kā vakar, bez tam, vakar esam nosauļojušies mazliet par daudz, tāpēc esam kļuvuši īpaši jūtīgi pret sauli, liekas, ka katrs tās stars gandrīz vai dedzina. Neskatoties uz to, ka lielāko daļu laika pavadām ūdenī peldoties, drīz vien pārņem sajūta, ka ir tik karsts, ka labāk meklēt kaut kur ēnu, lai gan pēc tam izrādās, ka arī tur ir ne mazāk karsts. Secinām, ka sauli un pludmali esam izbaudījuši pietiekami, tāpēc atgriežamies Rameswaram pilsētiņā ātrāk nekā vakar un vēlu pēcpusdienā apmeklējam Ramanathaswamy Temple. Patīkami pārsteidz templī esošā sakoptība un tīrība. Ap templi un templī valda rosība no agra rīta līdz vēlam vakaram vai pat pusnaktij, ir pamats uzskatīt, ka cilvēki no citām Indijas daļām uz šo vietu brauc gluži vai svētceļojumos, un rodas iespaids, ka liela daļa indiešu, pārsvarā pat jauni cilvēki, ar īpašu prieku un degsmi piedalās reliģiskos rituālos, šeit nav ne vismazākais iemesls domāt, ka reliģijas nozīme sabiedrībā mazinātos.

12.diena.

Otrdiena 14.12.2010.

Ap pl. 5:30 no rīta no Rameswaram pilsētiņas ar vilcienu izbraucam atpakaļ uz Madurai, kurā nokļūstam ap pl. 9:00. Madurai vispirms iegādājamies vilciena biļetes uz Coimbatore (maksa par braucienu 1 personai – Rs 82, attālums 228 km). Pēc tam vēl nedaudz pastaigājamies pa pilsētu, nogaršojam arī dzelteno kokosriekstu pienu (sulu), kas ir mazliet saldāka par zaļajos kokosriekstos esošo. Ap pl. 13:15 ar vilcienu dodamies uz Coimbatore, pa ceļampa vilciena logiem cita starpā vērojot palmu audzes, rīsu laukus, cukurniedru un banānu plantācijas. Karstuma dēļ lielākā daļa vilciena logu un durvju ir vaļā, daži no indiešiem, vilcienam traucoties pilnā ātrumā, sēž atvērto durvju vietā uz grīdas, mierīgi izlikuši kājas laukā no vilciena un baudot atsvaidzinošo vēju. Coimbatorē (ap 1,46 milj, iedz.) nonākam nedaudz pirms pl. 21:00, kurā valdošā gaisotne būtiski atšķiras no Madurai izjustās, šī pilsēta izskatās modernāka un sakoptāka, cilvēki turīgāki un rietumnieciskāki. Pēc dažu iespējamo naktsmītņu vizuālas novērtēšanas, izvēlamies viesnīcu (maksa diennaktī par 2-vietīgu numuriņuRs 400,-, par 3-vietīgu numuru Rs 600) dažu minūšu gājiena attālumā no dzelzceļa stacijas. Pēc iekārtošanās viesnīcā steidzamies mazliet iepazīt arī naksnīgo pilsētiņu, notestējot šeit pieejamās svaigi spiestās augļu sulas (šoreiz izvēlāmies ananāsu sulu), iepērkam dažādus augļus un dārzeņus un citu pārtiku vēlām vakariņām. Pirms došanās pie miera viesnīcas numuriņā pa TV vēl pavērojam indiešu dziesmu videoklipus, kuru saturs vairāk atgādina skaistas pasakas ne mūsdienas, īpaši piesaista kāds klips, kurā vērojama kāda bēdīga meitene, kas jūras malā meklē un nekur nevar atrast savu pazudušo, mīļoto draugu, bet pēc brīža viņš pēkšņi parādās aiz viņas muguras un pārsteidz viņu ar milzīgu, tikko noķertu tunci. Lieki piebilst, ka šajā mirklī meitenes laime ir neizmērojama.

13.diena.

Trešdiena 15.12.2010.

Ap pl. 5:25 ar vilcienu no Coimbatore izbraucam uz Mettupalayam (brauciena maksa 1 personai Rs 29, attālums 53 km), bet ap pl. 5:55 jau esam Mettupalayam, kur nekavējoties nopērkam biļetes uz kalnu dzelzceļa (2005.gadā iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā) miniatūro (tvaika) vilcienu no Mettupalayam uz Ooty (Udhagamandalam) (brauciena cena 1 personai Rs 8, attālums 46 km, sagaidāmais brauciena ilgums 5 stundas), ar kuru ap pl. 7:12 izbraucam uz Ooty (ap 94 tūkst. iedz., 2240 m. v. j. l.), kas ir slavenākā Dienvidindijas kalnu dzelzceļa stacija, ko 19.gadsimta sākumā izveidoja briti kā toreizējās Madrasas administrācijas vadītāja vasaras rezidenci. Ar tvaika vilcienu braucam pirmo reizi dzīvē un sajūtas ir patīkami intriģējošas. Tvaika dzinējs atrodas nevis vilciena vagonu priekšā, bet gan aizmugurē, līdz ar to vilciens tiek nevis vilkts, bet gan grūsts jeb stumts uz priekšu, vienlaicīgi vilciena kustību un tvaika pūtienu rezultātā radot savdabīgas skaņas; kaut kas tāds redzēts un dzirdēts vien, skatoties filmas par veciem laikiem 19.gadsimta otrajā pusē vai 20.gadsimta sākumā. Mēs atrodamies vilciena noslēdzošajā vagonā, līdz ar to, skatoties pa logu atpakaļ, lokomotīves radītie tvaiki mums ir gluži vai blakus, kā arī lokomotīves radītie trokšņi sajūtami īpaši tuvu, bez tam, mums ir lieliska iespēja redzēt gandrīz visu vilciena vagonu sastāvu, kad tas pagriezienos izlokās visā savā garumā un krāšņumā.

Vilciens pakāpeniski brauc arvien augstāk Nilgiri kalnos, un mums paveras satriecoši skaistas dabas ainavas – meži (ceļa sākuma posmā tos pārsvarā veido palmas, bet vēlāk to sastāvu nomaina priedes),kalnu nogāzes un ielejas, mazāki un lielāki ūdenskritumi un, protams, tējas plantācijas. Vilciens savā ceļā pa šauriem tiltiem šķērso arīkalnu upes un strautus, gan izlokās caur īsākiem un garākiem tuneļiem. Kādā mirklī pēkšņi vilciena gaita īpaši stāvā ceļa posmā kļūst pavisam lēna, līdz tas apstājas pavisam un sāk....slīdēt atpakaļ...., tomēr tas gan neturpinās ilgāk par pāris mirkļiem, šķiet tvaika lokomotīve apkopo visus savus atlikušos spēkus,it kā saņemās,un tad, stipri noraustoties, nosprauslojoties un izpūšot vairākus īpaši stiprus tvaika pūtienus,pārvar šķēršļus un atkal stumj vilciena sastāvu uz priekšu augstāk kalnos.

Ceļā uz Ooty (Udhagamandalam) vilciens apstājas vairākās kalnu stacijās (lielākā no tām Coonoor (1850 m.v.j.l., ap 101 tūkst. iedz.)), kurās daļa pasažieru izkāpj, citi nāk atkal vietā, dažās no tām vilciens apstājas arī uz kafijas pauzi gan vilciena apkalpei, gan pasažieriem, kuras laikā iespējams stacijā iegādāties karstu kafiju, tēju vai citu dzērienu vai našķi.Vienā no šādām stacijām bez cilvēkiem sastopam arī bariņu pērtiķu,kas mēģina draudzēties ar cilvēkiem, un kurus dāsnāki pasažieri laipni uzcienā arī ar kādu gardumu. Gandrīz katrā no stacijām vilciena apkalpe šķietami pārliecinās par vilciena tehnisko gatavību turpināt ceļu, vajadzības gadījumā, veicot vienkāršu tā profilaktisko apkopi, kā arī, cik noprotams, atjauno arī nepieciešamos ūdens krājumus tvaika lokomotīvei. Ap pl. 11:55 esam sasnieguši galastaciju Ooty (Udhagamandalam), kas mūs sagaida ar patīkamu vēsumu un lielisku, svaigu gaisu, un dodamies meklēt viesnīcu, šoreiz uz divām dienām izvēloties 5-vietīgu naktsmītni (maksa par numuriņu Rs 550,- diennaktī) turpat pilsētiņas centrā.

Vispirms dodamies pusdienās uz vienu no apmeklētākajiem pilsētas restorāniņiem, pasūtot karstus rīsus ar ceptu zivi un veselu aso mērču komplektu, kas garšo tik labi, ka banānu lapas, uz kurām pasniegts ēdiens, pēc mums paliek gluži tukšas. Pēc pusdienām apmeklējam vietējo tirdziņu, kur iepērkam jau iemīļotos passion fruits, sviesta augļus, ananāsus, mazos banānus, mandarīnus, kā arī milzīgiem, apaļīgiem čiekuriem līdzīgus, mums līdz šim nepazīstamus augļus, kuru nosaukumu tā arī nenoskaidrojam, bet kuru garša izrādās vēl labāka nekā esam gaidījuši. Šajā Nilgiri kalnu pilsētiņā atrodam kaut ko tādu, ko līdz šim neesam redzējuši nekur citur Indijā, proti, īpaši plašu mājās darinātu sveramās šokolādes klāstu vietējās tirgotavās, kura vidū var atrast gan melno un piena šokolādi, gan balto šokolādi, gan visas iepriekš minētās šokolādes dažādās kombinācijās ar un bez dažādiem riekstiem, mandelēm un rozīnēm, no kuras iegādes nekādi nevaram atturēties. Šokolādes garša izrādās vairāk nekā izcila, viennozīmīgi pārspējot jebkad līdz šim nogaršoto, t. sk. Laimas un Beļģijas šokolādi.

14.diena.

Ceturtdiena 16.12.2010.

Šodien vispirms apmeklējam Diegu dārzu (ieejas maksa 1 personai Rs 10, maksa par tiesībām fotografēt Rs 15) – no smalku diegu neskaitāmiem pavedieniem ar rokām savītu dažādu augu, puķu un ziedu milzīgu kolekciju, kuras vidū ietilpstošo 150 „augu” šķirņu paraugu izstrādne pabeigta 12 gadu laikā un tajā piedalījušies 50 amatnieki. Pēc tā aplūkošanas dodamies apskatīt turpat blakus esošo Laivu māju (ieejas maksa 1 personai Rs 10, maksa par tiesībām fotografēt Rs 10), kas atrodas pie 1824.gadā mākslīgi izveidotā ezera, kurā iespējams noīrēt ūdensvelosipēdus un dažāda lieluma laivas braucienam pa ezeru. Laiks nav diezko silts un saulains, tāpēc laivu vietā labāk izvēlāmies nomēģināt turpat blakus piedāvāto jāšanu ar zirgiem (maksa par īsu izjājienu Rs 50) ar kādu no plašā vietējo zirgu pulka, kas katram no mums sagādā patiešām pozitīvas emocijas.

Pēcpusdienā veltām laiku 1848.gadā izveidotā Botāniskā dārza apmeklējumam (ieejas maksa 1 personai Rs 15, maksa par tiesībām fotografēt Rs 30), kas droši var pretendēt uz skaistākā no mūsu jebkad redzētajiem botāniskajiem dārziem statusu. Cita starpā šajā dārzā, kā arī blakus tam apskatām todu cilts tradicionālās mājiņas, kā arī dažus no turpat netālu mītošajiem šīs cilts pārstāvjiem. Atpakaļceļā no Botāniskā dārza vēl iegriežamies arī todu cilts juvelierizstrādājumu veikalā, kurā netiek laista garām iespēja iegādāties arī pa kādam smukam nieciņam. Vakara gaitā vietējos tējas un kafijas veikaliņos iepērkam arī Nilgiri kalnu reģiona gan melno, gan zaļo tēju, kā arī maltu pupiņu kafiju.

15.diena.

Piektdiena 17.12.2010.

Ap pl. 6:30 no rīta no Ooty (Udhagamandalam)ar autobusu izbraucam uz Mysore (maksa par braucienu 1 personai Rs 85, attālums 154 km). Ceļš pakāpeniski ved lejup pa Nilgiri kalniem, sniedzot iespēju vēl noraudzīties uz mūžīgi zaļajiem priežu mežiem un rītausmas spožās saules apspīdētajiem krāšņajiem tējas laukiem. Autobuss steidzas lejup tik ātri, ka rodas sajūta, ka tā šoferiem ātri braukt pa stāvajiem, šaurajiem, līkumotajiem kalnu ceļiem sagādā īpašu tīksmi. Pēc vairāku stundu brauciena šķērsojam Tamil Nadu štata robežu, tad nelielu ceļa posmu braucam pa Keralas štatu un pēc tam turpinām ceļu Karnatakas štata teritorijā, bet jau ap pl. 11:20 ierodamies Mysore (ap 800 tūkst. iedz., 707 m.v.j.l.), par kuras vēstures sākumpunktu uzskatāms 1399.gads, kad aizsākusies karaliskā Wodeyar valdnieku dinastija.

Mysore mūs sagaida ar tīkamu siltumu un spožu saulīti. Pēc Lonely Planet grāmatas India kārtējo reizi nekļūdīgi atrodam viesnīcu par pieņemamu cenu (maksa par 2-vietīgu numuriņu diennaktī Rs 280), kurā izvēlamies uzkavēties divas naktis. Šodien iepazīstam pilsētas centrālo daļu, t. sk. apmeklējam pilsētas galveno tirgu – Devaraja Market, kurā cita starpā izbaudām ananāsu, arbūzu, banānu, tomātu, gurķu, sīpolu, baklažānu, ķirbju, kabaču un citu dažādu augļu un dārzeņu milzīgo krājumu valdzinājumu un aromātu, kas citviet sakrauti vai vienkārši izbērti uz milzīgiem paklājiem uz zemes, kur arī tiek tirgoti.Sajūsmināmies arī par īsto ziedu dažādās krāsās (visvairāk spilgti dzeltenos toņos) gigantiskajiem apjomiem, kas savīti garās, krāšņās vītnēs, salocītās lielās, apaļās ziedu „kupenās”, tiek tirgoti reliģisko tradīciju iedzīvināšanai, apmeklējot tempļus. Acu skatienus nevar nepiesaistīt arī valdzinošās garšvielu un kumkum(pulveris spilgtās krāsās visdažādākajos toņos un nokrāsās punktu veidošanai uz ķermeņa, īpaši uz sejas) konusveida kaudzes, kas vēl vairāk izdaiļo jau tā krāsām bagāto tirgu.

16.diena.

Sestdiena 18.12.2010.

Dienas lielāko daļu veltām Mysore būtiskākā tūrisma objekta – krāšņākā karaļnama pasaulē Maharaja s Palace (uzcelts 1897.gadā nodegušās sākotnējās koka ēkas vietā, tā būvniecību pabeidzot 1912.gadā, ieejas maksa 1 personai Rs 200) apskatei, kura greznība šķiet ir neizmērojama un nenovērtējama.

Mysore tāpat kā gandrīz jebkura Indijas pilsēta ir iepirkšanās paradīze, kur par īpaši zemām cenām iespējams iegādāties visdažādākās preces, t. sk. patiešām labas kvalitātes izstrādājumus, bez tam, pārliecināmies, ka nav nekādu problēmu norēķināties vietējās tirdzniecības vietās arī ar Latvijas banku izdotām norēķinu kartēm.

Vakara tumsā Maharaja s Palace apmeklējam otrreiz, ļaujoties sajūsmai par pils izgaismošanu ar vairāk nekā 50 tūkstošiem spuldzīšu, kas iezīmē tumsā tās elegantās līnijas (izgaismošana tiek veikta tikai sestdienās no pl. 19:00 līdz 19:30 un svētdienās no pl. 19:00 līdz 20:00, vai arī īpašos gadījumos citos laikos). Iespaidīgākās izjūtas ir tieši visu iepriekš minēto spuldzīšu vienlaikus iedegšanās mirklī, kad līdz tam pustumsā slīgstošā pils pēkšņi it kā iznirst no nakts, kļūstot par īstu pasaku pili, turklāt efektu pastiprina tas, ka spuldzīšu gaismas iedegas ne vien pils galvenajā ēkā, bet arī visās citās pils kompleksa celtnēs, tajā skaitā to iekļaujošā mūra nožogojuma būvēs.

Dienas noslēgumā, paviesojoties internetsalonā, konstatējam iepriecinošu faktu, ka Cleartrip jau ieskaitījis atpakaļ kontā naudiņu vairāk nekā 95% apmērā par iegādātajām, bet neizmantotajām vilciena biļetēm braucienamno Mumbajas uz Bangalori 05.12.2010.

17.diena.

Svētdiena 19.12.2010.

No rīta ap pl.6:40 no Mysorear autobusu izbraucam uz Hospet (maksa par braucienu 1 personai Rs 270, attālums 332 km). Pēc vairāku stundu brauciena salūzt autobuss, tiekam izsēdināti kāda nelielā ciematā, bet jau pēc 20-30 minūtēm mūs uzņem nākamais autobuss uz Hospetu un varam turpināt ceļu ar jau iepriekšējā autobusā nopirktajām biļetēm. Pēdējās stundas pirms Hospetas sasniegšanas mūsu autobusa šoferim ir īpaši jāiespringst, jo satiksme ir kļuvusi īpaši intensīva, turklāt tajā nospiedošā vairākumā piedalās iespaidīga izmēra kravas automašīnas, kas burtiski bez apstājas viena pēc otras brauc gan pretī, gan arī pārvietojas mums pa priekšu, no kurām priekšā braucošos auto mūsu autobusa vadītājs katras iespējas gadījumā apdzen, turklāt apdzīšanas manevrus it kā pārmaiņas pēc veicot vienreiz pa labo, nākamreiz pa kreiso pusi no priekšā braucošajām automašīnām, protams, ka gandrīz ne mirkli nepārstājot skaļu signalizēšanu, kas tiek veikta pie katra jauna manevra vai manevra mēģinājuma braukšanas gaitā.

Ap pl. 16:35 beidzot esam sasnieguši Hospetas autoostu, kurā mūs jau gaida cits vajadzīgais autobuss , kurā nekavējoties pārsēžamies un kas pēc kādām 15 minūtēm dodas ceļā uz Hampi (maksa par braucienu 1 personai Rs 13, attālums 16 km). Pēc aptuveni pusstundas brauciena pa gleznainu, ainavisku ceļu, gar kura malām plešas banānu un kokospalmu birzes, izvietojušies lielāku un mazāku akmeņu milzīgi sakopojumi un klintis, kā arī dažādas senas celtnes un to drupas, esam ieradušies Hampi (dibināta 1336.gadā), par ko savulaik cildinošus vārdus teicis ne viens vien laikabiedrs.

Abdurs Razaks, Persijas sūtnis valdnieka Deva Rajas II galmā 1443.gadā rakstīja:

„cilvēka acs nav skatījusi neko krāšņāku par šo pilsētu, nav dzirdēts, ka visā plašajā pasaulē būtu tai līdzvērtīga vieta”.

Portugāļu hronists Domingo Paess, kurš šeit viesojās 1520.-1522.gadā, raksta, ka „tā bija tik liela kā Roma un ārkārtīgi skaista”, bet valdnieka pils aizņēmusi „lielāku platību nekā visas Lisabonas pilis kopā ņemtas”.

Kad esam izspraukušies cauri daudzo hampiešu pūlim, no kuriem liela daļa mums piedāvā visu iespējamo, kas vien, viņuprāt, mums varētu būt nepieciešams, virzāmies pilsētiņas centra virzienā, lai piemeklētu piemērotu viesnīcu. Kad esam nonākuši pavisam šaurās ieliņās, ieraugām vairākas govis un buļļus, viens no buļļiem ir visai nedraudzīgs un nekautrējoties skrien mums tieši virsū, par pirmo upuri izraudzīts esmu es, tomēr man, par laimi, veiksmīgi izdodas aizstāvēties ar savu samērā cieto koferi, kura auduma apdarē no buļļa ragu trieciena paliek vien mazs caurumiņš. Par nākamo buļļa upuri ir izraudzīta mana draudzene, kura, izmantojot buļļu cīņu apmeklējuma laikā Spānijā redzēto, sekmīgi izvairās no buļļa ragu triecieniem, paslēpjoties aiz kāda nožogota staba. Tikmēr nez no kurienes ir uzradies kāds vietējais un ar nūju aiztriec neviesmīlīgo lopiņu, un vienlaicīgi steidz paskaidrot, ka nekādā gadījumā šo lopiņu klātbūtnē nedrīkstot vilkt koferus pa zemi, jo buļļiem ārkārtīgi nepatīkot troksnis, kas rodas, kad koferi uz ritenīšiem velk pa zemi. Turpmāk, ievērojot šo ieteikumu, buļļi pret mums vairs neizturas tik naidīgi.

Kad kādā privātmājā esam atraduši piemērotu naktsmītni, kurā izvēlamies palikt divas naktis (maksa par 2-vietīgu numuriņu Rs 400,- diennaktī), ir jau iestājusies krēsla un laiks vakariņām, kuras šoreiz esam iecerējuši paēst Lonely Planet ieteiktajā labākajā Hampi restorāniņā Mango Tree, kas atrodas Tungabhadra upes krastos. Uz izraudzīto restorāniņu ceļš ved pa nomaļu taku, kas noslēgumā virzās arī caur banānu plantāciju, un tā kā laukā ir pilnīga tumsa,ceļa gaismu ar lukturīti mums nodrošina kāds ēstuvītes darbinieks. Šeit pasniegtās vakariņas nepavisam neliek vilties, viss ir skaists, svaigs un gards.

18.diena.

Pirmdiena 20.12.2010.

Ļoti ļoti agrā rītā, jau aptuveni ap pl. 4:00 miegu uz mirkli pārtrauc mūsu naktsmītnei turpat blakus mītošo gaiļu pirmās rīta dziesmas. Tās gan neturpinās ilgi, tāpēc ir iespēja turpināt izjust miega saldmi.

Pēc brokastīm vietējā restorāniņā no Hampi Bazaar (Sacred Centre) kājām dodamies uz Karalisko centru (Royal Centre), kas ir senās Hampi daļa, un kur atrodas vairums Hampi vēstures pieminekļu. Kājām ejot pa to pašu ceļu, pa kuru vakar ieradāmies Hampi, mums ir lieliska iespēja tuvplānā un nesteidzoties izbaudīt apkārtējo ainavu skaistumu, gan aplūkojot tuvumā milzīgos, majestātiskos akmeņus, gan ieskatoties banānu plantācijās ar tajās pamanāmajiem strādniekiem, kas ar mačetēm cērt lielus zaļu banānu ķekarus un, saliktus uz muguras, nes tos laukā no plantācijas un liek vienu pie otra ceļa malā prom vešanai.

Kad esam sasnieguši Karalisko centru, iegādājamies komplekso biļeti Hampi vēsturisko pieminekļu grupas apmeklējumam (maksa par biļeti 1 personai Rs 250), no kuras vispirms apskatām Sieviešu korpusu (Zenana Enclosure), kas ir ar mūra sienu nožogojumu ietverta teritorija, kurā skaistākais objekts ir Lotosa pils (Lotus Mahal), kas ir smalki veidota ēka, kas, domājams, bijusi karalienes atpūtas un izklaides vieta.

Izgājuši ārpus Sieviešu korpusa mūra sienu nožogojuma vārtiem, nonākam līdz turpat netālu mazliet zemāk izvietotajiem Ziloņu staļļiem (Elephant Stables), kas ir grandioza celtne ar vienpadsmit ar kupolu pārklātiem kambariem, kur kādreiz turēti valsts ziloņi. Karaliskā centrā paviesojamies arī Karalienes pirtī (Queen s Bath), kas no ārpuses ir salīdzinoša vienkārša celtne, bet iekšpusē patiesi apbrīnojama, žēl tikai, ka tajā nav ūdens...:)

Apskatām arī vairākas citas Karaliskā centra tuvākajā apkārtnē izvietojušās senās celtnes vai to pāri palikušās daļas, kā arī uzkāpjam uz kāda milzīga akmens izveidotā skatu punktā, no kura paveras lieliska ainava ar senās Hampi savdabīgo, akmeņaino apkārtni, kas burtiski no vietas apbūvēta ar dažādiem tempļiem un citām būvēm, no kurām tikai mazākums saglabājies salīdzinoši labā stāvoklī, no citām palikušas vien to daļas, drupas vai pamati.

Pēc tam tāpat kājām ejam atpakaļ uz Hampi Bazaar (Sacred Centre), pa ceļam redzot, ka banānu plantāciju strādnieki šodien nav slinkojuši, jo jau līdz pēcpusdienai paspējuši savākt pilnu kravas automašīnu ar banānu ķekariem. Tālāk, iedami pa taciņu, kas sākotnēji ved mūs gar atkal citām banānu birzīm pilsētiņas otrā pusē, tad soļodami caur gigantiskiem akmeņu krāvumiem, un turpinājumā pārvietodamies gar Tungabhadra upi, pa kuru vietējie braukā smukiņās, apaļas formas pītās laiviņās un piedāvā vizināt ar tām arī tūristus, nokļūstam līdz Vittala Temple, kas ir viens no ievērojamākiem un labāk saglabājušamies Hampi vēstures pieminekļiem, neskatoties uz to, ka tā celtniecība, kas, iespējams, sākta laikā no 1509.g. līdz 1529.g., tā arī nekad nav tikusi pabeigta līdz galam un templis nav ticis arī nekad iesvētīts.

Par Vittala Temple skaistākajiem un interesantākajiem apskates objektiem esam jau lasījuši, ievākuši informāciju un skatījušies bildes internetā un grāmatās jau krietnu laiku pirms ceļojuma, tāpēc precīzi zinām, ko tieši vēlamies šeit atrast. Redzētais skaistuma un radīto emociju ziņā pārspēj gaidīto, tempļa „vizītkarte” jeb „vitrīnas darbs” ir bagātīgi izrotāti, krāšņi akmens kaujas rati uz četriem riteņiem un ar diviem iejūga ziloņiem. Lai gan šos „kaujas ratus” nav iespējams izkustināt no vietas, to riteņi savulaik esot griezušies gluži kā īstiem ratiem. Svētceļotāji uzskatījuši, ka, pagriežot kādu no riteņiem, viņi iegūs svētību, tālab gadsimtu gaitā to asis ir krietni vien izdilušas; tagad riteņi nostiprināti nekustīgā stāvoklī.

Vēl, protams, tempļa teritorijā kādā ēkā aplūkojam ārējos muzikālos pīlārus (stabus), kas agrāk atbalsojušies katrs savās, atšķirīgās muzikālās skaņās, kad pa tiem kaut viegli uzsists. Varas iestādes laika gaitā nolēmušas tomēr tūristiem liegt iespēju sist pa šiem pīlāriem, baidoties no to turpmākiem bojājumiem, līdz ar to vairs nav „do-re-mi”.

Atpakaļceļā no Vittala Temple vēl paspējam pavērot saulrietu pār Tungabhadra upi, kā arī apskatīt Red Bull – gigantiska izmēra akmens bulli, kas „mīt” pavisam netālu no Hampi Bazaar (Sacred Centre).

Vakarā vienā no vietējiem restorāniņiem izmantojam iespēju paēst izcili garšīgas vakariņas no Dienvidindijas virtuves ar hampiska aromāta piedevu, bet pēc tam paspējam vēl apmeklēt vienu no vecākajām Hampi struktūrām – Virupaksha Temple, kura galvenā gandrīz 50 m augstā gopuramcelta 1442.gadā, kamēr cita mazāka pievienota 1510.gadā. Neatsakāmies no izdevības tuvplānā pavērot templī notiekošos reliģiskos rituālus ar dzīvās mūzikas pavadījumu un esam priecīgi nogaršot arī mums laipni piedāvāto svēto ēdienu, ko bauda arī paši iepriekš minēto rituālu dalībnieki.

19.diena.

Otrdiena 21.12.2010.

Ap pl. 8:40 no Hampi ar autobusu izbraucam uz Hospetu (maksa par braucienu 1 personai Rs 9), kur nokļūstam pusstundas laikā un no kuras jau ap pl. 9:30 ar citu autobusu izbraucam uz Hubli (maksa par braucienu 1 personai Rs 108, attālums ap 150 km), ko sasniedzam ap pl. 13:45. Hubli (ap 786 tūkst. iedz.) uzkavējamies vien nepilnu pusotru stundu, iegādājoties tur svaigus augļus, to sulas, kā arī papusdienojot, jo jau ap pl. 15:10 ar nākamo autobusu dodamies ceļā uz Gokarnu (maksa par braucienu 1 personai Rs 116, attālums ap 161 km) – nelielu pilsētiņu, kas ietilpst Karnatakas štatā un atrodas Arābijas jūras krastos nedaudz uz dienvidiem no Goa.

Gokarnā ierodamies ap pl. 19:15, kur vispirms iekārtojamies netālu no autoostas esošā viesnīcā (maksa par 2-vietīgu numuriņu diennaktī Rs 200,-, par 3-vietīgu Rs 300,- diennaktī), pie kurasieejas sienas izgreznotas ar diviem swastika (simbola ar vairāk nekā 3000 gadu lietošanas vēsturi) krustiem, ko Latvijā visdrīzāk sauktu arī par ugunskrustu jeb Pērkonkrustu. Viesnīcas numuriņus noīrējam uz visām trijām Gokarnā ieplānotām uzturēšanās dienām. Vakaru pavadām, iepazīstoties ar Gokarnas pilsētiņas pludmali, pastaigājoties pa naksnīgajām ieliņām, izzinot, ko, kur un par cik šeit var nopirkt, kā arī vakariņojot vienā no pilsētiņas restorāniņiem, vienlaicīgi pārliecinoties, ka arī šajā vietā tiek pasniegti lieliski vietējie ēdieni un dzērieni.

20.diena.

Trešdiena 22.12.2010.

Rītu sākām ar gardām brokastīm tajā pašā restorāniņā, kura nevainojamo piedāvājumu atklājām vakar, un kurā maltītes bauda ne vien tūristi, bet arī daudzi vietējie indieši. Bez tam, šorīt vismaz no ārienes apskatām Gokarnas centrā atrodošos, aptuveni 1500 gadus veco Mahabaleshwara Temple, pie kura ieejas vērojama liela rosība – cilvēki virzās gan iekšā tajā, gan nāk no tā laukā.

Tā kā mūsu ierašanās Gokarnā galvenais iemesls ir jūra, pludmale un saule, nevis tempļu apskate,beidzotir pienācis laiks izvēlēties, uz kuru no Gokarnas apkaimē esošajām pludmalēm doties, - uz izsmalcinātajām - Kudle Beach (no Gokarnas - 2 km, ļoti tīra pludmale ar kristālskaidru ūdeni)vai Om Beach (no Gokarnas - 4 km),vai kādu no mazākajām un mazāk zināmajām - Half-Moon Beach (no Gokarnas - 6 km), vai Paradise Beach (no Gokarnas -10 km).

Izvēle krīt uz Kudle Beach, uz ko nokļūstam pa taku, kas sākotnēji mūs uzved kādā kalnā, no kura paveras skaists skats uz Arābijas jūru, Gokarnas pilsētiņu un tās pludmali, pēc tam atkal taciņa ved no kalna lejup līdz sasniedz Kudle Beach. Pludmale ir dievīga un mēs baudām skaistus laimes mirkļus peldoties, spēkojoties un spēlējoties ar jūras viļņiem un sauļojoties. Šeit ir ļoti daudz arī citu tūristu, kuru vidū ir gan padzīvojuši kungi ar savām sirdsdraudzenēm, gan jauni pāri ar maziem bērniem, gan arī jautras, jaunu un mazāk jaunu cilvēku kompānijas, gan vientuļi hipiji ar gariem drediem, gan arī jogu turpat pludmalē praktizējoši vientuļnieki vai arī šādu nodarbi piekopjoši pārīši.Dienas vidusdaļā saule kļūst pārlieku karsta, tāpēc pludmale kļūst mazliet tukšāka un arī mēs kādu stundiņu pavadām pusdienojot pāris desmitus metrus no jūras esošajā pludmales restorānā un nebeidzot vien slavēt restorāna pavāra prasmes, sagatavojot tik lieliskas pusdienas. Kad tuvojas saulrieta laiks, tāpat kājām pāri kalnam soļojam atpakaļ uz Gokarnas pilsētiņu, kur atlikušo vakaru pavadām iepērkoties vietējos veikaliņos un tirgotavās, kā arī novērtējot perfekto maltīti vakariņās tajā pašā restorānā, kur bijām iegriezušies vakar un šodien no rīta.

21.diena.

Ceturtdiena 23.12.2010.

Šodien mūsu atpūtas programmā iekļauta Om Beach, uz kuru dodamies kājām, pa ceļam šķērsojot Kudle Beach. Om Beach arī ir valdzinoša pludmale, nedaudz mazāka un ar šaurāku smilšu joslu nekā vakar iepazītajā pludmalē, un, salīdzinoši ar Kudle Beach, brienot jūrā, šajā pludmalē krietni ātrāk sākās dziļums, kā arī šeit vairāk sastopami indieši, pārsvarā vīrieši, kas sapucējušies tīrās un salīdzinoši labās drēbēs, sapulcējušies grupiņās, staigā pa pludmali turp un atpakaļ, atklāti uzkrītoši vai pusslepus vērodami un fotografēdami baltos tūristus jeb precīzāk tūristes. Kad esam mazliet noguruši no peldēšanas, jūras viļņiem un saules, veltām laiku pusdienām vienā no Om Beachrestorāniem. Pasniegtais ēdiens arī šeit ir izcili labs.

Pēc pusdienām vēl kādu stundu papeldamies Om Beach, bet tad dodamies atpakaļ uz Kudle Beach, kur no jauna metamies jūrā un tā sajūsmināmies par dievīgo jūru un tās viļņiem, ka stundām nenākam laukā no tās. Vēlāk, beidzot iznākuši no ūdens, pamanām, ka saulīte jau krietni noslīdējusi uz leju, nav arī vairs tik karsts, un pludmalē iestājies laiks, kad tajā uzrodas plašāks jogas praktizētāju skaits, un šodiena nav izņēmums. Cita starpā redzam, ka kāds puisis, veicot jogas vingrojumu kompleksu, samērā ilgstoši stāv uz galvas, savukārt kāda meitene, atbalstījusies pret zemi ar galvu un pleciem, un pacēlusikājas uz augšu, gaisā ilgstoši izpilda špagatu pilnībā. Pludmalē arī citas ainas neļauj garlaikoties, piemēram, tikko mums garām paiet kāds, pēc ārējā izskata spriežot, hipijs, kura dredu garums sniedzas pat zemāk par viņa jostas vietu, un arī citu, viņam līdzīgo, šeit netrūkst.Pludmalē šeit atpūšas ne vien cilvēki, putni, krabji un gliemeži, bet arī mājlopi. Starp pludmalē guļošajiem vai sēdošajiem ik pa laikam pastaigājas pa kādai govij vai bullim, tomēr neviens šo dzīvnieciņu gaitām šķēršļus neliek un arī viņi paši nejūtas traucēti, kas dod pamatu uzskatīt, ka tie ir miermīlīgi un nevienu neapdraud.Kad saule gatavojas tūlīt pazust aiz horizonta, mēs dodamies atpakaļ uz Gokarnas pilsētiņu, kur vakariņojam kādā restorāniņā pilsētas pludmales tuvumā.

22.diena.

Piektdiena 24.12.2010.

Ziemassvētku vakara atzīmēšanu mēs neierastā veidā esam pārcēluši uz šo rītu, tāpēc ceļamies agri un uzreiz dodamies uz Kudle Beach. Svētkus sākam svinēt, pirms prombraukšanas vēl kārtīgi izpeldoties jūrā un priecājoties par pirmajiem rīta saules stariem.Redzot pludmalē atkal daudzus cilvēkus, kas meditē un nodarbojas ar jogu, arī es nespēju atturēties, neizpildījis kādu lokanības vingrinājumu, kas noskatīts grāmatās un žurnālos par jogu. Svētku svinēšanu turpinām ar lieliskām brokastīm pludmales restorāniņā. Īstenībā nepamet doma, ka esam šeit uzkavējušies mazliet par maz, ka būtu ļoti jauki šeit palikt ilgāk, tāpēc kļūst mazliet skumji, ka šodien mums jādodas prom no šīs skaistās un dievīgās pludmales unsiltās un atsvaidzinošās jūras, no viesmīlīgās pilsētiņas ar tās laipnajiem, smaidīgajiem iedzīvotājiem un tādiem pašiem tūristiem. Tomēr laiks negaida, tāpēc pirms pusdienlaika ejam atpakaļ uz Gokarnas pilsētiņu, kur vēl izmantojam laiku veikaliņu un tirdziņu vēlreizējai apsekošanai, iepērkam augļus un dārzeņus, kā arī garšīgi papusdienojam restorāniņā.

Vēlā pēcpusdienā no Gokarnas autoostas ar autobusu dodamies virzienā uz dzelzceļa staciju „Gokarna Road” (maksa par braucienu 1 personai Rs 9, attālums 9 km),izkāpjam no autobusu pie pagrieziena uz šo staciju un atlikušo ceļa daļu veicam kājām 15-20 minūšu laikā.

Ap pl. 19:00 ar vilcienu no dzelzceļa stacijas „Gokarna Road” sākam ceļu uz Mumbaju (staciju „LokmanyatilakT”),attālums – 882 km. Lai arī braucienu esam apmaksājuši jau decembra sākumā internetā https://www.cleartrip.com, ko apliecina attiecīga izdruka, vilciena biļešu kontrolieri paskaidro, ka biļetes neesot apstiprinātas, ka mums neesot vietu un, ka līdz ar to nevarot arī braukt ar šo vilcienu. Ņemot vērā, ka patiešām brauciena biļešu maksa pilnā apmērā no konta ieturēta par labu biļešu pārdevējkompānijai, mums noteikti jātiek Mumbajā un vēlmes kāpt naktī laukā no vilciena kādā lauku vai jebkurā citā stacijā pirms brauciena galamērķa sasniegšanas nav nekādas, stingri pastāvam uz to, ka, ja nauda samaksāta, tad mums ir tiesības arī braukt, pret ko vilciena biļešu kontrolieri vārdos tā kā iebilst, tomērnepieprasa mūsu izkāpšanu. Sēdvietu vai guļvietu mums gan nav, bet drīz vien atrodas pārsteidzoši laipni indieši, kas ar tām ar mumspadalās. Bez tam, redzam, ka ir arī citi pasažieri, t. sk. baltie tūristi, kam oficiāli nav savu vietu, līdz ar to tie stāv kājās vai vienkārši sēž uz grīdas, tā kā neredzam pietiekami nopietnu iemeslu satraukumam, neiespringstam un turpinām ceļu.

23.diena.

Sestdiena 25.12.2010.

Ap pl. 6:50 ierodamies Mumbajā, izkāpjot Lokmanyatilak T stacijā. Lai arī Mumbaja mūs sagaida ar stipru smogu un rīta sauli pat nevar manīt, esam priecīgi atkal ierasties šajā milzīgajā, dinamiskajā un fascinējošā pilsētā. Lokmanyatilak Tstacijā lieki nekavējamies un tūlīt pēc izkāpšanas no vilciena pārejam uz netālu esošo staciju Tilak Nagar, no kuras ar pilsētas vilcienu braucam uz staciju - Mumbai CST (sauktu arī par Viti) (maksa par braucienu 1 personai Rs 7). No Mumbai CST kājām aizejam uz Colabas rajonu, kur iekārtojamies viesnīcā un esam arī ļoti priecīgi par dabūto skaisto numuriņu ar skatu uz Mumbajas ostas ūdeņiem ar daudzajiem kuģīšiem tajos (maksa par 2-vietīgu numuriņu Rs 600).

Pusdienlaikā smogs ir izklīdis un ir lieliska iespēja labos laika apstākļos apskatīt Indijas vārtus (Gateway of India), ko arī nekavējamies izmantot. Vēl pagūstam iepirkt augļus un dārzeņus Colaba Market, šoreiz bez jau tradicionālajiem tomātiem, gurķiem, banāniem, apelsīniem, ananāsiem, vīnogām, izvēloties arī svaigās vīģes.

Vakarpusē ar pilsētas vilcienu no Churchgate stacijas braucam līdz stacijai Charni Road (maksa par braucienu 1 personai Rs 4), no kuras dodamies uz Chowpatty Beach, kur pavadām dažas stundas, staigājot pa pludmali, nogaršojot pa kādai svaigas kukurūzas vālītei, saldam kokteilim un mango saldējumam, kā arī vērojot, kā atpūšas daudzie šeit sanākušie mumbajieši.

Atpakaļceļā vilcienā mūsu uzmanību piesaista, kāda jauna, veselīga, plecīga auguma sieviete, kura iet pa vagonu, ik pa brīdim spēcīgi noplaukšķina rokas un tad ar izstieptu roku iet pie katra sēdētāja lūdzot tam dot viņai kādu naudiņu. Mumsrodas neizpratne, kādu motīvu vadītajaunā sieviete tā rīkojas un vai tiešām viņai kāds dod naudu, tāpēc jautājam pretim sēdošajam indietim vai viņam nav zināms, kāpēc konkrētā jaunā sieviete lūdz naudu šādā veidā. Uzrunātais vīrietis paskaidro, ka tikko garām aizgājusī persona sievietes drānās īstenībā nav sieviete, bet gan par sievieti pārģērbies vīrietis, kas jūtoties kā sieviete, gribot būt sieviete, un uzskatot, ka ir piedzimis ne savā dzimumā, tātad neesot laimīgs, līdz ar to vēloties dzīvot no tā, ko viņam dod citi tāpat par velti bez jebkāda darba veikšanas, savukārt indiešu vidū esot daudz tādi, kas uzskatot, ka naudas došana šādām personām viņiem sniedzot gluži vai svētību, līdz ar to naudiņa patiešām tiekot dota. Atpakaļceļā no Churchgate stacijas vēl daļu vakara pavadām neilgas iepirkšanās tūres īstenošanai ielu tirdziņos.

24.diena.

Svētdiena 26.12.2010.

Šodienu galvenokārt izmantojam, lai iepirktos gan ielu tirdziņos, gan arī labos veikalos; iepirkšanās process spēj tā aizraut, ka grūti apstāties, gribas to darīt vēl un vēl, jo preču ir tik neprātīgi daudz, izvēle tik liela, un galvenais - cenas kaulēšanās rezultātā pieejamas neticami zemas. Kad jau pavisam tuvu laiks, kad mums jāatbrīvo abi viesnīcas numuriņi, izvēlamies līdz braukšanas uz lidostu brīdim naktī paņemt mantu novietošanai vienu numuriņu vēl uz vienu dienu, ko arī izdarām.

Pusdienlaikā mūsu šīs pilsētas mīļākajā restorāniņā nobaudām kārtējo lielisko indiešu maltīti. Pēc tam atkal turpinām staigāt pa veikaliem un tirdziņiem, apmeklējot arī Colaba Market, kurā nevaram paiet garām neredzējuši, ka vairākās vietās pie tirgotavām salikti būri ar dzīvām vistām, no kuriem tās atkarībā no pieprasījuma pēc vajadzības tiek ņemtas laukā, turpat tirgus apmeklētāju acu priekšā nokautas, nocērtot tām galvu ar mačeti, tad noplūktas, nomazgātas, atbrīvotas no subproduktiem, sacirstas gabalos, saliktas uz letes un turpat uzreiz arī tirgotas.

Vēlā pēcpusdienā mēs uz laiku tomēr pārtraucam iepirkšanos un no Churchgate stacijas ar vilcienu braucam uz Mahalaxmi staciju (maksa par braucienu 1 personai Rs 8,-), kur apskatām gandrīz blakus šai stacijai esošo Mumbajas vecāko un lielāko veļas mazgātavu (Mahalaxmi Dhobi Ghat), kur ikdienas veļu ar rokām mazgā simtiem cilvēku, izmantojot zem atklātas debess esošus veļas mazgāšanas nodalījumus (to kopējais skaits sasniedz 1026). Pēc izmazgāšanās veļa turpat arī tiek izkārta un žāvēta. Veļas mazgātavai gandrīz vai blakus,kā spilgts kontrasts, izvietojušiesmilzīgi, lepni debesskrāpji, daļu no kuriem arvien vēl tiek turpināts celt.

Vakara pārējo daļu cenšamies izmantot, lai iztērētu atlikušās rūpijas, cita starpā iepērkam mājas vešanai arī rumu (1 litra ruma pudele maksā Rs 328,-), kā arī kādas ieliņas malā izvietotā gaļas ceptuvē vakariņām iegādājamies mūsu acu priekšā saceptu vistas gaļu, kas ietīta turpat tikko uz vietas ceptās plānās pankūkās. Pavēlu vakarā vēl atrodam vietējo Macdonald, kurā uzskatam par lietderīgu uzcienāties ar vietējo saldējumu, kas garšo perfekti. Tad atgriežamies viesnīcā, kur sakārtojam somas prombraukšanai un uz mirkli ļaujamies miegam.

25.diena.

Pirmdiena 27.12.2010.

Ap pl.1:15 ceļamies un jau ap pl. 1:40 ar iepriekš sarunātiem diviem takšiem izbraucam uz lidostu (maksa par 1 taksi braucienam no Colaba rajona līdz lidostai Rs 450; vienā auto atļauts braukt tikai 4 personām, tāpēc, lai arī esam tikai 5 cilvēki, mums tik un tā jābrauc 2 automašīnās), kurā nokļūstam ap pl. 2:35. Lidostā vien atliek iztērēt atlikušo rūpiju sīknaudu, ko arī izdarām, izlietojot to jaunāko Indijas žurnālu iegādei.

Ap pl. 5:25 izlidojam no Mumbajas uz Stambulu, kurā ierodamies ap pl. 9:15.

Ap pl. 10:35 izlidojam no Stambulas uz Rīgu, kurā nokļūstam ap pl. 13:20, negribīgi atgriežoties ziemā.

Papildus informācija:

Aviobiļešu lidojumiem 03.12.2010. maršrutā Rīga – Stambula – Mumbaja un 27.12.2010. maršrutā Mumbaja - Stambula – Rīga izmaksas tās iegādājoties http://www.turkishairlines.com par 1 personu – LVL 233,55.

Vīzu izmaksas, ieskaitot pasta izdevumus, pašiem tās pa pastu pasūtot Indijas vēstniecībā Stokholmā, uz 1 personu LVL 36,59.

Ceļojuma maršruta izstrādei un īstenošanai izmantots Lonely Planet grāmatas „India” 2009.g. septembra izdevums.

Piebilde.

Par šo ceļojumu bijām sajūsmā un guvām labākus iespaidus nekā bijām gaidījuši, turklāt diviem, no mūsu grupiņas, kas jau vienreiz bija viesojušies Indijā, viedoklis par šo zemi uzlabojās vēl vairāk, un, kopā ņemot, jebkuram no mums nebūtu nekas iebilstams atgriezties šajā satriecošajā zemē vēl, kas cita starpā pārsteidz arī ar savām zemajām cenām, piemēram, diviem no mūsu grupiņas šis 25 dienu Dienvidindijas ceļojums izmaksāja pat nedaudz mazāk nekā nesen īstenotais 11 dienu Spānijas ceļojums.