Bailes un riebums Vašingtonā

Oskars Vizbulis 11.01.2011 6 min lasīšanai

Pirms braukšanas uz Vašingtonu es stundām ilgi ložņāju pa dažādām viesnīcu rezervēšanas lapām. Reizes trīs rezervācijas atcēlu, jo uzķēros uz neapmierināto apmeklētāju atsauksmēm. Tās lasot, šķiet, mazākais, kas iespējams, lai glābtu cilvēci – viesnīcas jāuzspridzina un to vietā jāierīko parki. Uz kādiem āķiem uzķēros es? Viesnīcas apkaimē redzēti puiši ar šaujamiem, apskrāpēts tosteris ēdamzālē un pārējais bulšits, kas apdraud apdrošināto un izlutināto buržuju kundziņu dzīvības. Viss beidzās ar to, ka laika kļuva arvien mazāk un jēdzīgākās viesnīcas jau bija aizņemtas. Diemžēl toreiz tika remontēts arī slavenās viesnīcas Watergate komplekss, kurā 1995. gadā viens latviešu politiķis žņaudza kādu mauciņu, iejaucās policija, un rezultātā viņš bija spiests atkāpties. Iespējams, toreiz politiķi slimoja ar sirdsapziņu, jo viņš ātri pazuda no politikas skatuves, bet ja tas būtu noticis vakar, jau iedomājos kā tēvēekrānos tiktu producētas politiskā pasūtījuma versijas.

Toreiz man izdevās norezervēt viesnīcu, kas atradās Ņūhempšīras avēnijā ar septiņtūkstošo kādu tur numuru. No lidostas līdz pilsētai bija iespējams par trīs dolāriem aizbraukt aptuveni stundas laikā, ieskaitot satiksmes korķus. Nebūtu diennakts stundu starpība, es zvanītu uz dzimteni un žāvādamies teiktu, ka sēžu korķī pašā ASV galvaspilsētā, pa logu skatos uz Pentagonu, kamēr man blakus krāc vismaz divsimtkilogramīgs melnādainais. Pēc tam ar metro cauri pilsētai, cerībā, ka kaut kur pārkāpšu autobusā, kas mani aizvizina līdz pašai viesnīcai. Neaizvizināja vis! Tā vietā es vismaz pusstundu stāvēju ar priapiski izslietu īkšķi visai dzīvīgas ieliņas malā, līdz manā priekšā apstājās mikroautobuss ar laipnu melnādaino. Teica, ka esot mani redzējis jau turpceļā. Autobusā valdīja mākslinieciska nekārtība. No priekšējā paneļa kāds ar cirvi bija atskaldījis pamatīgu oša koka šķēpeli, acīmredzot piknika iekuram skautu ugunskuram. No auto magnetolas skaļruņiem plūda kāda vīrieša balss. Ko viņš tur stāsta, nenocieties prasīju. Melnādainais parakņājās un no zemgrīdas cauruma izvilka kompaktdisku sējumu. Kāds nekustamo īpašumu darbonis, kurš bija kļuvis stāvus bagāts ASV nekustamā īpašuma burbuļa laikā, savas lekcijas ierakstīja cd un tās varēja iegādāties ikviens, kuram bija vismaz viens dzīves mērķis. „Es dārgi neņemšu,” melnādainais mani nomierināja, „tikai esi godīgs un maksā tik, cik tu maksātu par taksi.” Kabatā man bija saņurcīta divdesmit dolāru banknote un bezkaunīgo Rīgas taksistu iespaidā, domāju, ka jāpietiek. Pietika. Taksīši nudien Vašingtonā nav dārgi. Dzimtenē tas izlaiž. Melnādainais mani pieveda pie pašām viesnīcas durvīm, pirms tam noinstruējot, ka dzīvošu rajonā, kur mitinās

daudz Karību salu izcelsmes ļautiņi. Pārāk vēlu apkārt nav ieteicams staigāt, melnādainais brīdinoši pacēla rādītāj pirkstu, un dobji ducinot, aizbrauca ar savu astoņlitrīgo spēkstaciju, ar kuras jaudu mierīgi pietiktu Latvijas atpalikušāko rajonu elektrificēšanai. Varbūt vajadzēja viņu pierunāt, lai viņš savu auto kā humanitāro palīdzību uzdāvina Latvenergo?

Tā kā biju nežēlīgi atūdeņojies pēc garā pārlidojuma, manas nieres bezmaz jau strādāja tukšgaitā, es skriešus ienesos kādā veikaliņā pēc manam organismam draudzīga šķidruma. Veikaliņā valdīja Karību salu smarža un plauktos bija sarindots viss, ko var vēlēties Karību salu iedzīvotāji. Audiokasetes ar ierakstiem, ar pērlītēm un spogulīšiem izšūtas džinsu jakas, milzīgi maisi ar rīsiem, saldajiem kartupeļiem un vistu kāju saišķi. Pareizāk sakot, tās bija mājputnu kāju potītes ar visiem nagiem, acīmredzot vūdū ceremonijām vai ļoti diētiskam buljonam.

Nākamajā rītā, kafejnīcā ēdot brokastis, manam galdiņam pretī ieturējās kāds vīrs, kurš lasīja grāmatu Golf is the game of confidence. Grāmata bija stāvus novietota uz galda, aizsedzot ēdiena šķīvi. Pāršķirot lappusi, atklājās, ka porcija šķīvī ir tādā pašā augstumā kā grāmata, turklāt vīrs ik pa laikam uz omletes piramīdas dāsni uzšļāca sinepes un majonēzi. Viņš turpināja ēst, ar dakšiņu pagrābjot tik rotaļīgi mazus kumosus, ka tādā tempā turpinot, viņš ar šo kaudzi tiks galā pēc nedēļas. Turklāt tad omlete būs beigusies, un vīra brokastis sastāvēs vien no majonēzes un sinepēm. Taču pēc mirkļa viņš savas gastronomiskās rotaļas beidza, palūdza trauku līdznešanai, samaksāja un mierīgi aizgāja. Būtu es to iedomājies pirms tam, nebūtu mocījies ar vismaz 30 cm garas steika šķēles pievārēšanu uz vietas.

Esmu novērojis, ka bieži dažādos ceļojumu aprakstos cilvēki mēdz iestarpināt kādu epizodi, kas kā likums, ir notikusi kādā visai skarbā, lai neteiktu trūcīgā vietā. Līdzīgi, ja kāds atbrauktu uz Rīgu, vēlētos paēst autentiskas latviešu pusdienas pie maskačkas narkotirgoņiem. Lūdzu, te būs! Potomakas upes krastā atrodas neliels tirdziņš, kur var iegādāties svaigas jūras radības. Tur bija tik milzīgas garneles, ka es tādas uzdrošinātos ēst tikai bruņotu miesassargu klātbūtnē. Turpat bija iespējams aprīt austeres un dažādi pagatavotas garneles, krabjus, to taustekļus un citas okeāna radības. Improvizētā lete atrodas uz peldošas platformas. Lai pasniegtu naudu, ir pamatīgi jāpieliecas, jānosauc ēdiena numurs un tad savukārt jāgaida, kad noaurosies pārdevējs, lai paziņotu, ka ēdmaņa ir gatava. Ēdienu pasniedz plastmasas trauciņos un to iespējams notiesāt uz vietas, par galdu izmantojot vecas koka kastes. Man blakus nometās kāda japāņu ģimene, kura pasūtīja vismaz sešus palielus šķīvjus ar dažāda veida austerēm. Tas, cik nopietni ģimenes galva ņēmās ar dažāda veida mērču un kečupa izšļakstīšanu pār austeru maigajām miesām, man lika domāt, ka japāņiem ir ne tikai tējas, bet arī tabasko un kečupa izlaistīšanas ceremonija.

Mans ceļojums uz ASV galvaspilsētu notika pirms trīs gadiem, laikā, kad pasaule sāka taščīties dēļ aifona. Man bija dots uzdevums nopirkt vienu tādu mantiņu. Es sameklēju Apple veikalu un pārdevējam paziņoju: „Man, lūdzu, vienu aifonu!” Aci nepamirkšķinot, pārdevējs atbildēja, ka diemžēl visi telefoni ir izpirkti. Es apstulbu. Bet pie jums taču ir kapitālisms, piezvaniet uz kādu citu Apple veikalu, kur aifoni ir. Nē nav, visi aifoni ir izpirkti, pārdevējs bija nelokāms. Tas nevar būt, spirinājos pretī. Var gan, pārdevējs acīmredzot bija jau pieradis pie šāda veida jautājumiem, tāpat kā pret krievu tūristu iebrukumiem, kuri mēdza iegādāties uzreiz vismaz sešus aifonus. Te tev nu bija kapitālisms, konkurences elpa pakausī un brīvais tirgus!

Mana galvenā interese, kādēļ braucu uz Vašingtonu, bija intervija ar NASA Godarda kosmisko lidojumu centra darbinieku, 2006. gada Nobela prēmijas laureātu fizikā Džonu Māteru. Vīru, kurš pierādījis, ka Visums cēlies no Lielā sprādziena. Viņa jeb pareizāk sakot viņa un vēl tūkstošu augsti kvalificētu inženieru veikums, kas transformējās kosmiskajā teleskopā COBE, palīdzēja izdarīt secinājumus, ka sākotnēji Visuma temperatūra bijusi aptuveni 3000 grādu pēc Celsija, bet tagad tā tikai par 2,7 grādiem pārsniedz absolūto nulli jeb mīnus 273,16 grādi pēc Celsija. Atdzišanu esot iespējams skaidrot vienīgi ar Lielā sprādziena teoriju. Šo fundamentālo darbu pasaulslavenais fiziķis Stīvens Hokings nodēvēja par “lielāko atklājumu gadsimtā, ja ne visā vēsturē”. Lai arī tobrīd Džons strādāja pie nākamā, aptuveni 400 miljardus ASV dolāru vērtā projekta, viņš tomēr bija ar mieru atlicināt pāris stundiņas intervijai.

Esot žurnālistikā kopš 1993. gada, nevarēju neapmeklēt slaveno Ziņzeju. Tas ir Vašingtonā atklātais muzejs, kas veltīts žurnālistikas vēsturei un preses brīvībai. Iespaidīgā septiņstāvīgā celtne atrodas uz pilsētas galvenās ielas – Pensilvānijas avēnijas, un lai to ietvertu fotokameras objektīvā, bez kārtīga platleņķa neiztikt. Ieeja – 20 ASV dolāru, pat ja tev ir Latvijas Žurnālistu savienības biedru karte. Mirkli ielūkojusies biezā kladē, biļešu tantiņa amerikāniski smaidot, amerikāniski atvainojas, paziņojot, ka jūsu izdevniecība nav mūsu sarakstā, nāksies vien maksāt ragā. Samaksāju. Paklausot muzeja darbiniekiem, sāku apskati ar došanos uz kinozāli, kur 8 minūšu garai filmai jārada aptuvens priekšstats, kas ir ziņa. Pēc žurnālistikas teorijas, ja suns sakož cilvēku, tā nav ziņa, ja viss notiek otrādi – tas ir pirmā numura notikums ar lielu iespējamību atrasties uz centrālo avīžu pirmajām lappusēm. Bet kā ir dzīvē? Visai līdzīgi, varētu teikt. Īpaši, ja aplūko galeriju, kur vienkopus izliktas visas Pulicera balvas fotogrāfijā. Pēc piecām minūtēm jūs sāk pārņemt sajūta, it kā iepriekšējā dzīvē būtu kanibāls vai grāfs Drakula, jo neba nu ainas ar dīķi un gulbīšiem izraudzītas par gada labākajām fotogrāfijām.

Vēl es ļoti cerēju Žurnālistikas muzejā atrast kādu informācija kripatu par Hanteru Tompsonu. Diemžēl neatradu, bet mazs mierinājums tiem, kas vēlas iepazīties ar viņa alkohola un narkotikām pārsātināto daiļradi - latviešu valodā ir iznākušas divas viņa grāmatas – Ruma dienasgrāmata un Bailes un riebums Lasvegasā. Pēc pēdējās grāmatas motīviem ir uzņemta filma ar Džoniju Depu un Benisio del Toro galvenajās lomās. Iesaku ikvienam. Labs sviests.

Protams, man ļoti žēl, ka 2005. gada 20. februāra pēcpusdienā netālu no Aspenas, Kolorādo štatā nocietinātās fermas virtuvē atskanēja bises šāviens, kas pa kabineta sienu izšķaidīja gonzo žurnālistikas tēva 1937. gadā 18. jūlijā Luisvilā, Kentuki štatā dzimušā Hantera Stoktona Tompsona smadzenes un gan jau arī kādu žokļa kaula krimslīti. Pirms nāves viņš esot iemalkojis Chivas Regal, piezvanījis sievai un tad pašrocīgi veicis suicidālo aktu. Tompsona proponētā gonzo žurnālistika centās atspēkot mītu, ka masu mediji varētu būt objektīvi, kā tas no masu mediju puses bieži vien ticis uzsvērts, piemirstot, ka izdevējdarbība, kuras viens no galaproduktiem ir žurnālistika, tas pats bizness vien ir. Ja vien žurnālistiku neizmanto maucīgu politisko ambīciju attaisnošanai, kā tas joprojām pieņemts Krievijā un citās eksotiskās valstīs. Ja maizniecības biznesa pamati ir cilvēka dabiskā vajadzība ēst, žurnālistikas cēlonis ir cilvēciskā ziņkāre. Vēlme uzzināt, kas notiek pasaulē un ja iespējams, palūrēt pa atslēgas caurumu, cilvēkiem piemitusi vienmēr. Vislabāk, ja tam visam vēl piemīt neliela asins, spermas un naudas smaciņa. Es tagad negrasos uzvilkt baltu linu kreklu un nodarboties ar ētiskas dabas spekulācijām par to, kas ir labi un kas slikti uz šīs apaļās zemeslodes, jo vienu brīdi nomest atombumbu uz kādas pilsētas ar 50 000 iedzīvotājiem ir labi, savukārt citreiz pāris duči napalma bumbu, kas pārvērš pelnos ntos hektārus ar džungļiem un pārogļo ikvienu tā iemītnieku „pelna vispārēju nosodījumu”. Nekad neko nevar zināt.