Čikāga - debesskrāpju un zirgu pilsēta

  • 7 min lasīšanai

Pilsēta Mičiganas ezera krastā, kura ūdens līdz peldēšanas temperatūrai iesilst vasaras otrajā pusē. Ja uz to skatās no krasta, itin viegli milzīgo ūdens klajumu sajaukt ar okeānu vai jūru. Vien sāļās gaisa smaržas trūkums liecina, ka šeit darīšana ar saldūdeni.

Oh my God! What is it? Dead animal?* – vaicāja kāda melnādaina aziāte, domājams, ekskursante, kura tāpat kā es, lēnām virzījās līdzi ļaužu straumei, lai skatītos neatkarības dienas salūtu. Viņa bija ieraudzījusi TO.

Te nu bija mana kārta atbildēt. Kamēr plaušās vilku gaisu lakoniskai un izsmeļošai atbildei, paspēju nodomāt, lai arī nāku no nabadzīgas agrāras valstiņas, mums tomēr piemīt zināšanas, kas tevi uz mirkli var padarīt nozīmīgu citu pasaules pilsoņu acīs.

No, it is horse shit, mem!** Tie patiešām bija svaigi zirga sūdi. Ja gaisa temperatūra nebūtu virs 30 grādiem pēc Celsija, kaudzīte droši vien kūpētu, jo kaut kur tālumā uz sakarsušā asfalta vēl atskanēja pakavu klaudzieni. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka Amerikas vidienē, Čikāgā, tur, kur ir lērums debesskrāpju, neož ne pēc kā. Jo kā gan var ost tūkstošiem kubikmetru bezpersoniska, saulē sasiluša betona?

Taču nupat ir apstiprinājušās manas aizdomas, ka savdabīgo smaku, ko vējš, ieskrējies no milzīgā Mičiganas ezera puses, dzenāja starp debesskrāpjiem, rada daudzie zirgu pajūgi, kas domāti tūristu vizināšanai. Kučieris sēž katliņā, kas izkrāsots amerikāņu karoga krāsās ar visām zvaigznītēm, plīkšķina pātagu un viņa uzticīgā ķēvīte, birdinādama zirgābolus, vienā mierā steberē uz priekšu. Nez kas notiktu, ja valdītu bargs pretvējš un ķēvītei uznāktu mazā vajadzība? Starp citu, tieši šī iemesla dēļ, kad vēl nebija izgudrotas makšķerauklas, tās pina tikai un vienīgi no ērzeļu astēm, kas bija daudz izturīgākas, jo dzīves gaitā nebija cietušas no sārmainas vides.

Kad lidoju uz Čikāgu, kā jau visi politkorekti tūristi, arī es biju apkrāvies ar vismaz trīs gidiem par pilsētu. Kategorija: must see*** mani tracina principā, bet nu tomēr, tomēr. Biļeti slavenajā blūza klubā Kingston mines tālredzīgi rezervēju internetā. Čikāgas blūzs esot kaut kas neatkārtojams. Iespējams! Manu rīcību ļoti atzinīgi novērtēja arī meitene no Amsterdamas, kura, sēžot blakus krēslā, lidoja pie sava puiša, IT speciālista uz Čikāgu, un abi šajā klubā viesojušies vairākas reizes. 6. jūlija vakarā divās zālēs spēlēs Linsey Alexander&the L.A.B.B. un Charlie Love&the Silky Smooth Blues Band. Mājas lapā ieskatījos kluba menu un mani īpaši ieinteresēja tā saucamais Pļēgura komplekts. Padomājiet tikai! Tas sastāv no kaut kādām piecām 0,3l vieglā alus pudelītēm un maksā 15 USD. Noteikti, kā jau visos jeņķu bāros, bārmenis pudeles pasniedz, kakliņus pirms tam eleganti aptinot ar salveti. It kā jūsu pienākums būtu dalīties alū ar sifilitiķiem un lepras slimniekiem. Amerikāņu tīrības mānija vispār ir kaut kas neiedomājams. Viņi visu mēdz hlorēt! No rīta, ja kafejnīcā esat pirmais viesis, (jet lag jeb laika zonu maiņa neļauj gulēt) iekštelpās pie galdiņa vispār nav iespējams pasēdēt, jo dezinficējošā šķidruma smaka vārda tiešā nozīmē cērt nāsīs vismaz ar pārdesmit zirgspēku jaudu.

Starp citu, runājot par iedzeršanu, biju pārliecināts, ka stiprinātos alus lieto tikai postsociālisma valstīs. Tas bija līdz brīdim, kad iegāju nelielā alkohola veikaliņā, kas sastāvēja no divām telpām – vienā tirgoja vīnu, otrā alu un pārējo alkoholu. Kad pārdevējam izteicu vēlmi iegādāties pāris pudelītes vietējā alus, viņš aptuveni 10 minūtes stāstīja par stikla skapjos glabāto miestiņu garšas un ražošanas īpatnībām. Ja kāds apgalvo, ka amerikāņi prot pārdot jebko, viņam neapšaubāmi ir taisnība, jo šādas kvalifikācijas pārdevēji arī pārdos jebko. Kamēr pārdevējs man noturēja nelielu lekciju par alu, ar skatienu izklaidīgi taustīju vizuāli interesantākos eksemplārus, līdz apstājos pie kādas pudeles, uz kuras etiķetes bija attēlots krokodils, bet alus nosaukums bija ne mazāk eksotisks „Misisipi dubļi”. Tumšais alus ar vieglu karameļu garšu, tā to aptuveni noraksturoja alus vīrs un es nespēju pretoties šarmantajam pudeles izskatam. Vēlāk pārliecinājos, ka arī tā garša ir viena no labākajām, kādu manas mēles garšas kārpiņas jebkad baudījušas. Taču tad mans skatiens apstājās pie kādas melnas 0,6l skārdenes. 9% alus ar enerģētisko dzērienu. Ja kāds domā, ka dienišķajai Latvijas alus žūpu maizei – 7% grādīgajam rubenītim no rimčika nav konkurenta, viņš stipri maldās. Līdzīgi maldījos arī es, kad viesnīcā vēroju glāzē ielietā enerģētiskā alus krāsu – saules gaismā tā spītīgi nemainīja savu tosola zilo toni, lai kā es to skalinātu. Bet varbūt tas man palīdzētu uzturēt možu garu līdz vakara neatkarības dienas salūtam, kas pēc Latvijas laika notika 3 no rīta. Garša? Sajauciet spirtu ar ziepju burbuļu šķidrumu un pievienojiet zilo pārtikas krāsvielu.

Tā kā Čikāgā biju 4. jūlijā, iepriekš nopriecājos, ka redzēšu kā neatkarības dienu svin viena no patriotiskākajām nācijām pasaulē. Tagad es saku, ka nekad nebiju iedomājies, ka neatkarības dienu var svinēt arī tā. Bija sasodīti karsts jau no agra rīta, taču tas netraucēja cilvēkiem ar savām ģimenēm sākt pulcēties parkos jau astoņos, deviņos no rīta, iekurināt grilus, kokos iekārt guļamtīklus un sākt cept desas. Varbūt tas izklausās perversi, bet dienas laikā apskatīju aptuveni 50 kūpošu grilu saturu. Nevienā no tiem necepās steiki vai sašliki, tikai un vienīgi dažāda lieluma desas, kuru apēšanu acīmredzami var atvieglot zālē novietotās pudeles ar dažādas krāsas mērcēm. Kā teica angļu humora seriālā, ēdienam jau nav ne vainas, ja tikai to nerij nost. Un ja reiz iesākām runāt par gaļu, nevar nepieminēt slavenās Čikāgas lopkautuves. 19. gadsimta beigās Čikāgas gaļas industrijā strādāja vairāk nekā 25 000 darbinieku, sievietes un bērnus ieskaitot, kuri apgādāja aptuveni 80% ASV iedzīvotājus ar gaļu. Iedomājieties, divas Talsu lieluma pilsētiņas, kuru iedzīvotāji katru dienu kauj, dīrā, atkaulo un veic citas darbības ar šo vērtīgo aminoskābes saturošo esamību, no kuras veģetārieši bēg kā velns no krusta, taču ādu labprāt izmanto apavos. Nez par ko čikāgieši toreiz runāja vakaros pēc darba? Katru dienu akriem aizgaldu tika piepildīti ar jauniem mājlopu eksemplāriem, kuri dienas laikā tika pārstrādāti kautķermeņos. Tas, protams, piesaistīja arī tūristu interesi. Savas Ziemeļamerikas tūres laikā slavenā franču aktrise Sāra Bernāra teica, ka vislielāko iespaidu uz viņu atstājušas tieši lopkautuves. Skats kā dzīvu vepri aiz pakaļķājām pieķēdētu parauj gaisā, tam zibenīgi tiek pārgriezta rīkle, un slīdot cauri asi trītu dunču un veiklu roku konveijeram, pēc pāris minūtēm saldētavā iegulst jau gatava produkcija. Interesanti, ka gaļas apstrādes industrija netika pakļauta mehanizācijai tā iemesla dēļ, ka izejmateriāls bija dažāda lieluma un svara. “Šausmīgs, bet krāšņs skats,“ atzina aktrise. 1971. gada 31. jūlijā lopkautuves slēdza, jo pēc Otrā pasaules kara tika sabūvēts daudz lielisku ātrgaitas lielceļu, pa kuriem pārvietojās gaļas pārstrādātāju refrižeratori. Tagad darījumi tika slēgti ar fermeriem pa tiešo, varēja iztikt bez centralizētas lopkautuves, uz kuru pa dzelzceļu savulaik bija jāpiegādā preces no visas valsts.

Kad gāju garām kādai picērijai, no tās durvīm izstreipuļoja kāds jauns un acīm redzami laimīgs cilvēks. Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, amerikāniskā laipnībā viņš ņēmās taisnoties, ka nepavisam nav piesūcies, jo nupat bijis uz darba pārrunām(lai gan bija aptuveni pusnakts) un sarunu iznākums bija pozitīvs. This is the happiest day in my life****, viņš noteica un aizsteidzās savās gaitās.

Kad es viesnīcā apvaicājos vietējam, ko Čikāgā būtu vērts apmeklēt, aiz milzīgas granīta letes stāvošais vīrs, ne mirkli nevilcinoties atbildēja: „Food fest!” Taste of Chicago esot pasaulē lielākais ēdienu festivāls. Cita starpā, pērn šī festivāla laikā notika pusaudžu bandu apšaude, kurā trīs cilvēki tika ievainoti, diemžēl vienam apšaude beidzās letāli. Tas gan nenozīmē, ka visi šīs pilsētas iedzīvotāji staigā līdz zobiem apbruņojušies, taču dažādu kriminālu elementu šajā pilsētā netrūkst. Joprojām ir dzīva arī slavenā Čikāgas mafija jeb Chicago Outfit. Tās vēsturi 1890. gadā aizsāka Džeims Kolosīmo (James Big Jim Colosimo), izveidojot nelegālus azartspēļu un publiskos namus un piekopjot naudas izspiešanu. Vēlāk, ap 1919. viņam pievienojas Al Kapone, kurš vēlāk kļūst par īstu leģendu. Šodien par Outfit neformālo līderi uzskata 1928. gadā dzimušo Džonu Difronso (John No Nose DiFronzo).

Čikāgā man diemžēl neizdevās satikt vienu no ārkārtīgi populārās grāmatas Frīkonomika autoriem, Stīvenu Levitu, Čikāgas universitātes ekonomikas profesoru. Frīkonomika kļuva par īstu bestselleru, jo tajā tika konstatētas virkne šokējošas sakarības, piemēram, ka abortu legalizēšana aptuveni pēc 18 gadiem izraisa noziedzības samazināšanos vai to, ka peldbaseini patiesībā ir bīstamāki par šaujamieročiem.

Arī Džeimss Finns Gārners bija devies ārpus. Viņš ir rakstnieks no Čikāgas, kas kļuva slavens ar savu pirmo grāmatu Politiski korektie miega stāstiņi. Ellišķīgi asprātīgas mūsdieniskotas populāras pasakas par kailo karali, varžu ķēniņu, trīs sivēntiņiem un vilku un citas. Piemēram, kāds ir nobeigums pasaciņai par trīs sivēntiņiem un vilku? Vilks kā kapitālista iemiesojums aizpūstās salmu mājas vietā, izveidoja banānu plantāciju, bet sprunguļu mājas vietā uzcēla modernu kūrortkompleksu vilku atpūtai. Katrs namiņš bija precīzs sprunguļu mājiņas atdarinājums no stikla šķiedras. Tika izveidoti arī iezemiešu mākslas veikaliņi, niršanas kursi un izrādes ar delfīnu līdzdalību. Taču kad vilks sāka krākt, šņākt un pūst uz trīs sivēntiņiem, kas bailēs trīsēja ķieģeļu mājā, viņš nogāzās zemē, miris pēc pēkšņa infarkta, ko bija izraisījis pārmērīgs trekns uzturs. „Sivēntiņi līksmi sveica taisnības triumfu un izpildīja rituālas dejas ap vilka līķi. Nākošais viņu solis bija dzimtenes atbrīvošana. Viņi sapulcēja vēl citus sivēntiņus, kas bija padzīti no savas zemes. Šī brigāde uzbruka kūrortkompleksam ar automātiskajiem ieročiem un raķetēm un apkāva nežēlīgos vilkus apspiedējus, sūtot skaidru signālu pārējai planētai neiejaukties viņu iekšējās lietās. Visbeidzot sivēntiņi izveidoja sociāldemokrātisku paraugsabiedrību ar bezmaksas izglītību, vispārēju veselības aprūpi un lētiem dzīvokļiem ikvienam.

NB: Vilks šai pasaciņā ir absolūti metaforisks veidojums. Nevienam īstam vilkam netika nodarīts pāri, lai uzrakstītu šo pasaciņu.”

Vēl Čikāgā dzīvo slavenā psihiatre Helēna Morisone, kura sarakstījusi grāmatu Mana dzīve starp sērijveida slepkavām. Viņa ir sieviete, kura ilgstoši intervējusi un pētījusi aptuveni 80 sērijslepkavas, cenšoties noskaidrot vai pastāv tā saucamais slepkavas gēns. Pagaidām pie konkrēta rezultāta viņa nav nonākusi, taču pasaule jau pieder centīgajiem. Helēna Morisone savas mājas pagrabā glabā sērijslepkavas Džona Veina Geisija***** smadzenes, ko zinātniskiem pētījumiem laipni novēlēja Geisija radinieki.

Tieši šī iemesla dēļ es nevarēju paiet garām kādai ļoti fotogēniskai sānieliņai, kādas var redzēt gandrīz katrā pirmajā Holivudas filmā par deviantiem tipiem. Ieliņa bija piekrāmēta ar atkritumu tvertnēm. Pētot ēku sienās ieskrāpētos uzrakstus, manas smadzenes neatstāja doma, varbūt šo te pirms pārdesmit gadiem ieskrāpējis pats kanibāla Lektera prototips. Nekad neko nevar zināt!

*Ak, Dievs! Kas tas ir? Kāds beigts dzīvnieks?

** Nē, tas ir zirga sūds, kundze!

*** obligāti jāredz.

**** Šī ir laimīgākā diena manā mūžā.

*****Džons Veins Geisijs (John Wayne Gacy) (1942. 17. marts – 1994. 10. maijs) ir sērijveida slepkava, kurš tika apcietināts un vēlāk sodīts par 33 zēnu un jaunu vīriešu slepkavībām. 27 nogalināto ķermeņus viņš paglabāja zem savas dzīvojamās mājas. Kļuva bēdīgi slavens kā Klauns Slepkava, jo mēdza rīkot ballītes saviem draugiem, kaimiņiem, klauna tērpā izklaidējot bērnus.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais