Cita Kuršu kāpa
|
Normunds Smalinskis
|
Ir oktobra vidus, pēkšņi uzspīdējusi cauri dūmakai rudenīga Saule mūs pavada jau no paša agra rīta. Esam izvēlējušies maršrutu cauri Lietuvai – Šauļu un Palangas virziens. Ceļi tur labāki un tas arī bija galvenais arguments, kurš noteica mūsu izvēli. Ceļa gabals no Jelgavas līdz Lietuvas robežai ir diezgan pabaiss, bet pēc tam visas neērtības tiek kompensētas ar uzviju, jo ceļš patiesi kļūst eiropeisks. Vietām gar tā malu iet atsevišķi ierīkoti un uzbūvēti veloceliņi, gar mežmalām drāšu žogi, kas pasargā autobraucējus no meža zvēriem un otrādi. Pie krustojumiem zīmes liek samazināt ātrumu līdz 70, melni punkti trīsstūros brīdina par īpaši bīstamām vietām. Taisni vai jābrīnās, kā tas var būt, ka vienā robežas pusē visi lauž savas automašīnas, bet otrā pusē ideāli eiropeiski ceļi. Gan jau nākotnes arheologi izpētīs šo fenomenu...
Netālu no Palangas iegriežamies nelielā degvielas uzpildes stacijā, paņemam tālākam ceļam degvielu, kafiju un lietuviešu kulinārijas izstrādājumus izsalkuma nomākšanai.
Spīdot spožai saulei kā pirmie pieripojam pie Palangas prāmju termināla šlagbaumja un sākam gaidīt prāmi. Tas ierodas pēc minūtēm 20 un kaut arī tūrisma sezona jau sen aiz kalniem, mašīnu uz tā netrūkst abos virzienos. Nepaspējam pat kārtīgi atvilkt elpu pēc garā brauciena, kad jau esam Kuršu kāpā...
Nomaksājuši simbolisku nodevu, apstājamies pie degušā meža fragmenta, kurš nu pārveidots par nelielu izklaides eksponātu tūristiem. Nu jau pirms vairākiem gadiem šeit izcēlās liels ugunsgrēks, kuru ilgi nespēja nodzēst un izdega milzīgas meža platības. Skats pēc tam bija visai baiss, kā pēc atomsprādziena... Nu šī platība izcirsta un acīmredzot ar laiku atkal tiks apmežota...
Ripinam tālāk, pa ceļam apdzenam divus velosportistus, kas pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus šajā vietā un nebrauc pa blakus esošo veloceliņu. Kad piebraucam nākošajā apstāšanās vietā, tur redzam CP patruļu, kas savāc abus riteņbraucējus no trases. Puiši gan sākumā mēģina atjokoties, bet policistiem tonis baigi skarbais....Kā viņu ,,razborkas,, beidzas, nezinām, jo dodamies apskatīt grandiozās kāpas....
Te ir būts vasarā, kad apkārt čum un ņudz tūkstošiem tūristu, bet rudens vientulībā tās jau ir gluži citas sajūtas un emocijas. Garajā kāpienā līdz kāpu virsotnēm satikām vien dažas vācu pensionāres, kuras šeit ieradušās pazīmēt kāpu. Kundzītes dažādās vietās satupušas smiltīs un krāso ko acis rāda. Mēs savukārt mēģinām noķert šejienes dabas varenību un netraucētību. Uz šejieni tiešām ir vērts atbraukt tad, kad nav ļaužu, jo tikai tad var sajust to vietas neatkārtojamību un īpatnību. Kad kāpas galā ieraugi tos tālos skatus un apvāršņus, nemaz tā negribas to atstāt....Kad esam jau krietni nosaluši rudenīgi dzestrajā vējā, sākam lēnu un garu lejupceļu...
Pusdienas ieturam mazā ceļmalas krodziņā Jodkrantē. Ēdam garšīgu zivi, stiprinām sevi ar karstu zupu. Viss ir garšīgs un traki baudāms, kaut ar esam vienīgie pusdienēdāji šajā krodziņā.
Jodkrantes Ragankalna takas ir traki spocīgas un pat mazliet baisas tādā tukšumā, ir tikai mežā izliktās teiksmainās figūras un neviena cita balss apkārtnē nav sadzirdama.
Žēl, ka baznīciņas durvis mums paliek slēgtas...
Mazie ciematiņi gar Kuršu mares malu ir tukši un pieklusuši, retums redzama kāda dzīva dvēsele. Aizripinam līdz Pervalkas ziemeļu galam, atstājam mašīnu, lai dotos meklēt Zirgu ragu, kura galā atrodas maziņa, bet visnotaļ jauka bāciņa. Ejam gar ūdens malu metrus 300, tad ieraugam gan Zirgu ragu, gan bāciņu. Skats ir jauks uz visām pusēm, tikpat vientulīgs kā citviet šajā dienā...
Saule jau taisās uz rietu, kad nonākam Nidā. Uzkāpjam pašā kāpas galotnē, kur atrodas Nidas bāka. No turienes dodamies uz viesnīcu Smiltine pašā Kuršu mares krastā un tad atpakaļ uz Nidu, lai uzēstu vakariņas. Tā kā sezona jau beigusies, atrodam centrā tik vienu krodziņu, kurš darbojas un tajā gan ļaužu netrūkst. Porcijas ir negaidīti milzīgas un nespējam ar visu tikt galā un es vēl esmu pasūtījis ,,karstu kūku,,... Pamatīgās vakariņas ar kafiju pašā galā mums izmaksā kādus 4 latus katram, brīnāmies, ka tik lēti.
Pēc vakariņām dodamies izmest nelielu apli pa ostas teritoriju, kur var pilnībā izbaudīt Nidas bākas efektīgo darbību tumsas laikā – izskatās satriecoši, kā rotējošs gaismas stars triecas tumsā kāpas pašā galā.
Otrajā rītā dodamies katrs savā virzienā. Ejot cauri Nidai dīvaina sajūta atkal pārņem – viss tukšs, neviena cilvēka. Saliniekiem nav iemesla celties agri no rīta. Tūristu nav.
Aizeju līdz skaistajam namiņam pašā kāpas galotnē, kurā vairākas vasaras esot dzīvojis rakstnieks Tomass Manns. Ļoti skaista vieta, kā radīta radošam darbam.
Atpakaļceļā ejot pa promenādi sastopu vairākus barus sparīgi tērgājošu mazputniņu – zeltgalvīšu. Zinātāji vēlāk skaidro, ka Kāpa esot viņu migrācijas ceļš lejup Polijas virzienā. Saskatāmi arī kormorānu bariņi, kas kā melna sērga ir apsēdusi arī šo vietu. Tie tusē gar pašu ūdens malu un lasās bariņos uz nelielajiem moliņiem, kuri ietiecas ūdenī.
Nidas promenāde arī tukša un neapdzīvota, ja varētu iznomāt riteni, labprāt to izbaudītu, taču tādu iespēju neredzu.
Var ar acīm izbaudīt šīs vietas skaistumu un īpatnību. Patiesībā rudens pat ir labāks laiks, lai to izdarītu, nekā vasara.
Rudens mums uzdāvinājis divas jaukas saulainas dienas, lai mēs saskatītu visu šīs vietas burvību. Būtu interesanti aizbraukt arī tādā ziemā kā tagad.....
Atpakaļceļā ripojam pa to pašu maršrutu, iebraucot uz mirkli Klaipēdā. Līdz ar saules rietu izdarām pēdēju pieturu kaimiņzemē – atkal lai nedaudz uzēstu un atvilktu elpu. Šoreiz to izdarām ceļmalas krodziņā ar latvietim traki jokainu nosaukumu – Smaku smakas. Nu kaut kas līdzīgs mūsu ,,lidiņiem,, bet drusku smalkāks – meitenes apkalpo pie galdiņiem. Un atkal lielas porcijas un garšīgi, par mazu skādi mūsu maciņiem. Un tas tāds patīkam nobeigums šim braucienam.
