Itālijas smarža
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Izlasījusi un izdzīvojusi sevī Santas Montefjores romānu ‘’Itālijas smarža’’ varoņu dzīves un skaisto Itālijas dabu, nemaz nerunājot par to, ka arī Anglijā Temzas upē var dzīvot uz sava kuģa. To biju redzējusi tikai Parīzē, Sēnas upē, kur baržās dzīvot ir ekstravaganti, piemēram, kā Pjērs Rišārs.
Tad nāca atskārsme, ka es arī gribu redzēt tāpat kā Alba šo Itālijas daļu, kur var uz sauszemi nokļūt tikai no jūras puses. Izstaigāju internetā visas iespējamās tūrisma firmas, kuras piedāvātu šādu ceļojumu, un, saprotams, mani meklējumi vainagojās ar panākumiem. Relakstūrei ir ceļojums ‘’Itālija gardēžiem’’ .
Un vasaras nogalē devos pretim savam sapņu ceļojumam, kas ilga 11 dienas un aptvēra vēl līdz šim neredzētas un nezināmas vietas ne tikai Itālijā, bet arī Austrijā. Liels bija mans pārsteigums, ka Klāgenfurte atrodas pie Vertera ezera un turpat atrodas slavenais ‘’Minismunduss’’. Varētu jau arī pa mani kāds paironizēt, bet izskatot maršrutā apmeklējamās vietas, diemžēl mans internets šādas ziņas nesniedza.
‘’Minismunduss’’ ir liels parks, kurā atrodas miniatūrā gandrīz visas pasaules slavenākās celtnes, tā kā paspēju pabūt gan Ņujorkā, gan Ķīnā un citur plašajā pasaulē. Neskaitot nakti Polijā, Itālijā nakšņojām mazā pilsētiņā Udinē. Agri no rīta pēc brokastīm jau devāmies Dolomītu Alpos uz Gardas ezera teiksmaino pilsētu Sirmioni, kura atrodas uz pussalas dziļi Gardas ezerā. Neizmantoju piedāvāto ekskursiju ar motorlaivu, bet gan ar kājām un ilgāk vēlējos izstaigāt seno cietoksni un nesteidzoties. Jo, mēs visi, kas brauc ekskursijās ar tūrisma firmām zinām nerakstītu likumu: it kā redzam daudz, bet vienmēr par maz. Pats ezers lielu sajūsmu neizraisīja, visas maņas un sajūtas savā varā bija paņēmusi pati pilsēta. Un kur nu vēl šarmantie itālieši, kuriem dzīve liekas viena liela, skaista dziesma vismaz manā skatījumā.
Lai vēlu vakarā sasniegtu nākošo pieturas punktu , Komo ezeru, ciemojamies vienā vīndarītavā, kurā nobaudām dažādus vīnus, bet, atceroties kā vīns plūda Ungārijā, šeit tiešām tikai mazliet nobaudījām dažas šķirnes . Bet nevar jau vēlēties nelielu patīkamu vīna radītu siltumu visās zemēs.
Komo ezers – tas ir pārsteigums acīm, dvēselei, miesai un garam. Kaut ko tik grandiozu kalnos ieskautu zilu ūdens plašumu un kalnu pakājēs uzstutētām mājām var ieraudzīt tikai ar kuģīti braucot pa ezeru. Visi to tik vien runā kā par Džordžu Klūniju un ar saviem fotoaparātiem, kamerām pievelk tuvāk ikkatru skaistāko villu ezera krastā. Kalni majestātiski, bet vēl neredz sniegotās virsotnes. Ceļojums sākas no pilsētas Leko (Lecco), pirmā pieturas vieta skaista pilsētiņa Belladžio, kura sadala ezeru divās daļās – pagrieziens pa kreisi vai uz priekšu, kartē izskatās, ka tā arī ir kāda pussala Komo ezerā. Uz priekšu mēs nebraucam un tur droši vien tālāk uz ziemeļiem ir arī tie sniegotie kalni. Neliela ekskursija pa Belladžio : maza pilsētiņa , kas ir bagātnieku iecienīts kūrorts, ar skaistām villām un jo augstāk kāp pa pilsētiņas ieliņām augšup, jo skaistāks skats paveras uz leju, sāniem un priekšu. Un tiešām sastopam pa promenādi maršējam kaut kur redzētus cilvēkus… laikam jau filmās.
Un tad jau atkal esam kuģītī un tālāk peldam uz Komo, kura lepojas ar savu skaisto katedrāli. Neliels skrējiens pa kalnaino pilsētu , tad autobusā un veicot pārbraucienu pa Bielas apgabalu rāpjamies augšup kalnos pa serpentīna ceļiem uz nākamo apskates un nakšņošanas vietu vienā no Itālijas jaukākajiem katoļu klosteriem Santuario d Oropa. Kalna galā parādās majestātiskas celtnes, klostera platība liekas grandiozi liela, kalna galos spēlējas mākoņi un liekas neticami, ka klosteri ir pārveidoti tā, lai cellēs varētu uzņemt tūristus, kuri palīdz uzturēt klostera esamību. Ir gan mūki, gan mūķenes. Celles lielas, katrā pa divām askētiskām dzelzs gultām. Lai piemērotos tūristu vajadzībām no trijām cellēm vidējā ierīkota vannas un tualetes telpa. Auksti, segu daudz, bet visa nakts paiet drebuļos un ūdens skaļumā noraujot ūdeni klozeta podā , blakus ceļļu iemītnieču sarunu negribētā noklausīšanās, jo …mūķenes jau uzvedas klusi savās cellēs un šikas vannas istabas diez vai viņām bija paredzētas, ceļot klosteri gandrīz 2 km augstumā virs jūras līmeņa. Bet jāizbauda arī šāda piedāvāta iespēja izbaudīt kaut uz vienu nakti dzīvi klosterī. Kāda sieviete no grupas stāstīja, ka kādā citā ceļojumā viņa nakšņojusi arī cietuma kamerā. Un tas esot bijis daudz baisāk. Ja brokastis visā ceļojuma laikā bija grandiozas, tad tikai klostera mūki mums pasniedza kafiju un vienu kruasāru. Ievēroju arī to, ka itāļi tā arī vairāk neko brokastīs neēda, salīdzinājumā ar mums, kuri pielādēja pilnu šķīvi no bagātīgajiem zviedru galdiem.
Pēc atvadām no klostera dodamies uz olimpisko spēļu pilsētu Turīnu, gides pavadībā nedaudz pastaigājam pa lielo pilsētu, apskatam dažus ievērības cienīgus objektus, bet pati pilsēta nepiesaista.
Toties Dženovā ir ko redzēt : gadījās mums arī patīkama vietējā gide Margarita, kura uz Dženovu bija pārcēlusies no Urāliem, piecus gadus mācījusies Itālijā, lai varētu strādāt par gidu. Margaritas stāstījums bija fantastisks, arī viņa pati bija pārsteigta, ka mēs visi tik labi pārvaldām krievu valodu. Un kur nu vēl Dženovas ostā noenkurotais Džonija Depa pirātu kuģis no filmas ‘’ Karību jūras pirāti’’, ar kuru varēja iepazīties un izstaigāt pa 5 eiro jebkurš interesents.
Un tad jau projām no civilizētajām pilsētām uz skaisto Ligūrijas piekrasti. Piestājam nelielā kūrorta pilsētiņā La Spezia un ar kuģīti dodamies uz visskaistāko pilsētiņu Ligūrijas jūras piekrastē Portofino – ar ekskluzīvām bagātnieku jahtām pilnu pieblīvētu līci, krāsainām mājām , šaurām ieliņām slīpajās kalna ielocēs, jūras šalkām – romantika. Jo augstāk dodies, jo skati skaistāki, jo vairāk dvēsele paceļas spārnos un izzūd sajūta : lai arī es bez savas jahtas vai villas, es tomēr esmu tepat un neviens jau nezina, ka man ir tikai dots šis mirklis būt, redzēt, izjust un saglabāt.
Lai gan nākošā diena paredzēta bez autobusa, visa grupa nolemj doties izbraukumā uz jūru un apskatīt vēl kādu pilsētiņu – un tā – palmu alejā ieskautā Via Regio pilsētiņas pludmalē pavadām vairākas stundas, bet… tur nav tā kā pie mums – ej un peldi kur gribi. Tur pa visu jāmaksā, ja vēlies baudīt sauli un jūru. Pludmali bez maksas tā arī neatrodu, bet mierīgā garā drēbes paņēmusi rokās brienu gar jūras krastu tikai uz priekšu, izliekos, ka nekā nesaprotu, ko uzraugi grib no manis. Hmm… labi jau tas nebija, bet savs kaifiņš neizpalika.
Luka – pilsēta cietoksnis, bet, lai mēs tajā iebrauktu, bija jāmaksā tūristu nodeva, samaksājām. Mūri un vaļņi pilsētai apkārt tāpat kā Daugavpils cietoksnim. Pilsēta ļoti senatnīga, skaista un vēl visas tās krāšņās baznīcas, kuras laistās balti pelēcīgās krāsās.
Beidzot dodamies no Rapollo kara ostas, šajā pilsētā esot noslēgts kāds svarīgs starptautisks līgums, kurā stāv kaujas gatavībā dažādi kara kuģi uz Čingue Terre – dabas un cilvēku izveidotu pasaules brīnumu Ligūrijas jūras piekrastē. Tātad – piecas zemes- Corniglia, Manarola, Riomaggiore, Vernazza, Monterosso al Mare- pieci zvejnieku un vīnkopju ciemati, atrodas starp olīvu un kastaņu birzīm stāvos klinšainos reljefos Ligūrijas jūrā pie Dženovas līča. Otras tādas vietas pasaulē varbūt arī nav. Agrāk pie šiem ciematiņiem – pilsētiņām varēja piekļūt tikai no jūras puses, līdz1860. gadā izbūvētajos tuneļos sāka kursēt vilcieni. Tika izveidota dzelzceļa līnija Milāna-Dženova- Piza – Roma caur kalnu grēdām.
Nedaudz par katru – Riomaggiore atrodas šaurā ielejā, mājas ar tipisku krāsojumu ir atspiedušās pret kalnu klintīm, kalnu terases izmanto vīnogu un olīvu audzēšanai. Pilsētiņā dzīvo apmēram 2000 tūkstoši iedzīvotāju.
No Riomaggiores uz nākamo pilsētiņu pa Mīlestības taku var aiziet uz Manarolu, kura ir visiecienītākā tūristu apmeklētā pilsētiņa. Garš tunelis no Mīlestības takas izved uz galvenās ielas, mazas alejas, desmitiem kāpņu un neliela osta starp klints bluķiem. Bet slavenā Mīlestības takas vijas gar jūras krastu ar fantastiskiem jūras, klinšu un augu bagātību, kuru tad mēs veicam ar kājām.Vernazza ir attīstīts ciemats – pilns ar veikaliem, diezgan pārblīvēta, maza dabiska osta, kas atrodas starp klintīm.
Corniglia – atrodas augstu uz klints krasta, vienīgā no 5 ciematiem, kurai nav ostas un tai mēs papeldam garām.
Monterosso al Mare – pilsētiņai vienīgai ir smilšu pludmale un skaitās kā piejūras kūrorts, kurā mēs arī uzkavējamies ilgāk, un atraduši bezmaksas pludmali ļaujamies veldzējošai jūras peldei.
Un tā mēs peldējām – izkāpjam vienā pilsētiņā, pastaigājamies un ar nākošo kuģīti turpinām braucienu uz nākamo pilsētiņu. Tā paiet visa diena. Ir arī citas iespējas – augšā kalnos izveidotas tūristu takas, pa kurām staigājot var nokāpt lejā uz katru pilsētiņu. Un tur augšā kalnos noteikti viss izskatās daudz savādāk.
Atpakaļ ceļā piestājam vēl vienā skaitā pilsētiņā Portovenera jeb Veneras osta, kura var lepoties ar tālumā jau redzamo krāšņo baznīcu pie zemesraga, spoži krāsainām mājām, šaurām viduslaiku ieliņām un senlaicīgu pili.
Bet – Alba neapmetās vienā no šiem ciematiņiem, rakstniece meiteni aizsūtīja tālāk uz Amalfi skaistās piekrastes ciematiņu Inkantelāriju.
Ziemeļitālija ir ļoti skaista un bagāta, zaļa un kalnaina, varenie Dolomīti, kaut kur pa ceļam pavīd kāda Alpu kalnu grēda un arī Apenīnus nedaudz ieraugām. Priekša vēl viens skaists piedzīvojums un pārbaudījums. Tikt kāda augsta kalna smailē. Cauri Bergena pārejai dodamies uz Dienvidtiroles augstajiem Alpu kalniem un mazā kalnu pilsētiņā ar pacēlāju uzbraucam kalna virsotnē, baudu svaigo kalnu gaisu un esmu pārsteigta par to, ka kalns vasarā ir pilns ar cilvēkiem … un, man gribas šeit palikt daudz, daudz ilgāk, nekā tikai vienu stundu. Ja es agrāk baidījos no lielajiem Dināru kalniem Horvātijā, tad tagad, atrodoties pašā kalna virsotnē gandrīz 3 km virs jūras līmeņa, es jūtu, kalni mani pieņēmuši un manī vairs nav baiļu.
Lauma Zaļaiskalna
