zirggovis

  • 1 min lasīšanai
Tepatās aiz stūra ganās savvaļas govis un zirgi. Jautāts, vai no zirgiem nav jābaidās, meitene-gide teicas, nē. Papes pusē vēl nav zināms neviens gadījums, kad zirgs būtu cilvēkam uzbrucis. Neviens pat. Zirgi ir tādi miermīlīgi radījumi, kurus nevajag ar roku piebarot, jo tie var spiesties pie maizes, vai ābola devēja un nobradāt. Šādi iedvesmoti mēs gājām lūkot pēc tā savvaļas zirga. To bija daudz un tie bij vienviet ar savvaļas govīm. Meitene gide mūs apturēja kādus metrus trīsdesmit no zirggovju bara. Tuvāk iet nevajag, arī negribējās iet ar. Govis i tādas tramīgas, tās var ko pārprast, tāpēc labāk paliek uz vietas. Papes pusē neviens no savvaļas govīm nav cieties, meitene teica. Lai ko tad man stāstītu, man uzmācās atmiņas par vectēva lauztajām ribām. Bet tas notika tālu no tejienas Zilupes pusē. Un jau daudzi gadu desmiti apritējuši kopš tās dienās. Bet Papes pusē no savvaļas govīm nav cieties neviens. Tās govis tikai brīdi zirgus sargāja. Tās cēlās un gāja, bija prom. Un tad jau mēs mierīgu prātu baudījām vēja rotaļu zirgu krēpēs. Bij miers un gribējās piena.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais