Sicīlijas ekspedīcija.
|
Ginta Auziņa
|
Vai pamanījāt, ka šoruden cilvēku apkārt smaida daudz vairāk? Tas ir tikai tādēļ, ka šovasar saulīte mūs tik dāsni apveltīja ar savu klātbūtni. Atšķirībā no iepriekšējām ‘’zaļajām ziemām’’ vasarā ko pēdējos gados piedzīvojām, satuntuļojušies džemperos, šovasar dienvidi bija atnākuši pie mums… Pirmās dienas mēs to smēlām pilniem malkiem un baudījām kā izslāpušie, bet vēlāk jau pieradām, slāpes bija remdētas…
Un tad laika vecis Grigalis paziņo, pēdējā karstā diena, atvadas no vasaras, vēji un rudens lietavas, bet gluži kā stādiņi, saules daļiņu saņēmām…
Iespējams, ka iepriekš zinot, cik karsta būs šī vasara, nedomātu jau atkal tik drīz doties uz dienvidiem, bet vēl jūnijā par karsto laiku nebija ne mazākās nojautas. Un kad ap Jāņiem parādījās lētās aviobiļetes uz Sicīliju, nekavējoties tās nopirkām uz 20. oktobri. Un mēs taču bijām uzaicinātas. Doma par Sicīliju radās pēc pirmā ceļojuma uz Itāliju, kad iepazināmies ar mūsu sicīlieša draugu Koņčito.
Ir 20. Oktobris, esam Rīgas lidostā un esam gatavas atkal ceļojumam. Ryanair kavējas vairāk kā stundu un esam satraukušās, jo baidāmies nokavēt nākamo lidmašīnu. Izkāpjot Bergāmo lidostā saprotam, ka esam ķezā, jo līdz nākamā lidojuma reģistrācijas beigām atlikusi stunda un desmit minūtes, bet mums vēl jāmēro 100 km līdz Milan Malpensas lidostai. Ar autobusu tas vairs nav iespējams, meklējām taxi. Pirmais, kas mums gadījās bija pavecāks itāļu vecis ar čerkstošu balsi, bet mums nebija izvēles, jāņem pirmais, kas pagadās, jo ceļojums draudēja izgāzties vēl īsti nesācies. Jautājām, vai paspēsim, viņš atbild, ja nebūs sastrēgumu, tad jā.
Bet kur nu bez sastrēgumiem sešos vakarā…. Sastrēgumu ir un pa lielo, mēs sēžam, kā uz adatām, tik ļoti gribējās, lai laiks ietu lēnāk, bet tas skrēja ātrāk kā jel kad…. Un šoferītis ar kaitina, mašīnas trīs joslās, bet tieši mūsu josla nekust ne no vietas… beidzot šoferītim pieleca, ka var pamainīt joslas, kaut kas sāk kustēt uz priekšu, esam laukā no sastrēgumiem un šoferītis piedod gāzi, saprazdams, ka no viņa atkarīgas vai mēs paspēsim. Bet dārgās minūtes ir zaudētas, mēs esam nokavējušas desmit minūtes, iemetam šoferītim saujā naudu, paķeram čemodānus un skrienam.
Pie reģistratūras mums paziņo, ka reģistrēšanās beigusies, bet kad pasakām, ka bagāžas mums nav, ļauj iet… oh, kas tas bija pa traku skrējienu, cauri visai lidostai, bet bez kādiem šķēršļiem, galā tikušas, ieraugām, ka iekāpšana nemaz nav vēl beigusies… kāda laime, paspējām, bet esam kā no dušas, galīgi slapjas.
Nepaspējām ne attapties, ka esam jau EasyJet kompānijas lidmašīnā un gaisā, bet pēc stundas nolaižamies Palermo. Mums ir vajadzīgs transports, lai nokļūtu līdz centram. To atrast bija pavisam viegli, autobuss jau gaidīja. Esam autobusā un braucam kopā ar bravūrīgu krievu bariņu, futbola faniem no Maskavas. Krievi kā jau krievi bļaustās pa visu autobusu, dzer šņabi un parāda savas labās manieres.
Centrā izkāpjot, tālāk jāsameklē mūsu viesnīca, kas atrodas netālu no katedrāles kaut kur centrā. Pavaicājam par katedrāli kādam garāmgājējam, kurš mums parāda ielu, kurp doties.
Pilsēta liela, pilna rosības ir desmit vakarā un mašīnas daudz, visi signalizē, pamatīgs juceklis uz ceļa. Ielas šķērsot ir grūti jo pie gājēju pārejas neviens tevi nepalaidīs, vai nu tu ej pāri, vai arī stāvi kaut visu nakti… tas bija bīstami, bet vēlāk pieradām pie tā.
Pa ielu, ko norādīja mums kāds vietējais, mēs atradām šķērsielu ar norādi uz mūsu viesnīcu, nogriezāmies pa to. Iela bija šaura un vāji apgaismota. Ik pa brīdim mums garām pabrauca kāds mocītis. Bet pretim nācēju bija tikai melnādaino, diezgan neomulīgi, (kā izrādījās vēlāk, mēs dzīvojām melnādaino kvartālā.) Beidzot atrodam uzrakstu hotel Sicilia.
Otrā rītā atpūtušās un pabrokastojušas ar citu skatu uz dzīvi ejam lūkot pilsētu. Dienvidu šarms viennozīmīgi, trokšņaina, haotiska, pilna ar dažādiem modes veikaliem. Iespaidu atstāja tirgus apmeklējums, it īpaši krāmu tirdziņš, tajā varēja atrast visneiedomājamākās lietas, kas aizrautu ikvienu cilvēku. Un ķīniešu preces tur tirgo pats ķīnietis, ap viņa loriņiem mēs krāmējāmies kādu stundu, bet šķita, ka viņam patika, ka mēs izrādījām tādu interesi par viņa preci un viņš visu laipni izrādīja. Pats smieklīgākais bija, kā mēs komunicējām…. gan angliski, gan latviski un itāliski arī ķīniski un vēl ar žestu palīdzību…. pārsmējušās, bet sapratāmies tīri labi.
Tirgū iegriezāmies katru vakaru, pirkām pārtiku vakariņām un vīnu, ko palūdzām pārdevējam arī attaisīt, vēlāk jau vairs nebija jālūdz, ieraugot mūs nākam, pārdevējs jau zināja ko mēs vēlamies un jau bez teikšanas paņēma mūsu iecienīto vīniņu, tas atkorķēts jau mūs gaidīja…
Palermo pilsēta apbur ar savu brīnišķīgo arhitektūru, tā ir satriecoša. Visapkārt kur vien skatās ir mākslinieku darinājumi, pat necilas mājiņas, bet tik elegantas un katram darbam , katrai skulptūrai savs stāsts, sava vēsture. Lai arī tā ir lielpilsēta, kas pilna ar mašīnām, tur var atrast arī daudz skaistu dārzu un villu, kur iespējams baudīt zaļumus, puķes un putnu dziesmas.
Bet kādu vakaru, kad atradāmies viesnīcas numuriņā un vārījām ūdeni ar līdzpaņemto spirālīti, pēkšņi nodzisa gaisma…. Ups, sēžam tumsā , klusītiņām un saprotam, tā ir mūsu vaina, jo spirāle visu laiku niķojas un kontaktā bija redzamas dzirksteles, ko neņēmām vērā. Koridorā dzirdam troksni un satraukumu, kamēr vēl neesam pieķertas, ātri pametam viesnīcu un ejam pavazāties pa ielām… cerot, ka atgriežoties, ar elektrību viss būs atkal kārtībā. Atgriežoties pēc divām stundām elektrība bija atjaunota, bet viesnīcas pārvaldnieks uz mums skatījās diezgan neapmierināts, protams, ka mēs par to nekā nezinām…
Tā kā mūsu palīgs virtuvē bija beigts, nolēmām to iet pameklēt krāmu tirgū. Nezinot, kā viņu īsti sauc, Gunta savu spirāli paņēmusi rokā un vicinot to pārdevējiem gar degunu jautā, vai tādu var nopirkt. Pārdevēji brīnās un pēta, groza galvas un saka, ka tādas preces viņiem nav. Bet kādā elektropreču veikalā pārdevējs mums pasaka, ka šādu preci Eiropas valstīs tirgot ir aizliegts. Gunta aši paslēp savu spirālīti piedurknē, ka tik kāds karabinieris to nepamana… Nu kā tad mēs to varējām zināt, no padomju laikiem saglabāta relikvija, mums nebija ne jausmas, ka šādas ierīces ir aizliegtas.
Kad bijām iepazinušās ar pilsētas centru, nolēmām aizbraukt uz Monreāles pilsētu, tā ir blakus Palermo, kalnu pakājē un no turienes paveras burvīgs skats uz Palermo. Mēs braucām ar 389. autobusu, pieturu atradām veiksmīgi, bet šoferis mūs autobusā nelaida, bija jāiet uz tuvāko Tbacchi, lai nopirktu biļetes. Ar otro piegājienu visu veiksmīgi nokārtojām.
Monreāles pilsētiņa tiešām ļoti skaista ar mazām, šaurām ieliņām, smaidīgiem un laipniem cilvēkiem. Uz ielām daudz mocīši, visi sveicina un, protams, signalizē vienā laidā. Izstaigājušās pa šaurajām ieliņām krustu šķērsu un paslēpes spēlējot ar vietējiem puišiem, kas ar mocīšiem mums sekoja, piekusušas, vēlējāmies atrast kādu kafejnīcu, kur paēst un padzert kafiju. Tādu arī atradām, pasūtījām lazanju pa 3 eiro un kafiju 1,50 Kafija visur vienāda maziņa, bet mēs ūdeni klāt un ir Ok.
Nobraukušas atkal lejā centrā, esam uz galvenās ielas, kur čum un mudž no modes veikaliem, līdz mūsu hotelim piecpadsmit minūšu gājiens, bet mēs esam mājās pēc trīs stundām. Nu kā var paiet garām visiem tiem skaistajiem veikaliem, kas mums ceļā, tas vienkārši nav iespējams, visos bijām un esam laimīgas, ka ar mums kopā nav kāds vīriešu pārstāvis, kas to nevarētu izturēt…
Nākamajā dienā arī nolēmām apmeklēt kādu citu pilsētu Mondello, tā atrodas 10 km no Palermo. Atkal ar autobusu, šoreiz ar 806. esam jau gudrākas un biļetes nopērkam tabacchi. Mondello pavisam cita rakstura pilsēta salīdzinot ar Monreali. Platas ielas ar lieliem augstiem žogiem un greznām savrupmājām. Bijām arī pludmalē, pasauļojāmies un izpeldējāmies Tirēnu jūrā. Bet pēcpusdienā izstaigājām pilsētu un gājām pa dažādām bīstamām taciņām, kur parasti neviens neiet. Uzklausījām suņus, kas sargādami savu saimnieku īpašumus, neapmierināti mūs rāja, bet kad iedevām tiem kādu cepumiņu, tad palika pielaidīgāki un ļāva mums turpināt ceļu.
Bijām pie kaziņām, līdām cauri dzeloņdrātīm, lecām pāri vaļņiem, darījām trakas lietas. Vietējie brīnījās, citi smējās, kāds šausminājās… bet mēs tak tūristi un tiem likumi nav rakstīti. Ļoti interesanti un jautri pavadījām dienu, atbraukušas atkal atpakaļ pilsētā, esam pārgurušas, bet vēl jau pa ceļam veikaliņi…
Nākamā diena svētdiena un mēs pametam Palermo lai dotos uz Siracusu 230 km Centrālajā stacijā noskaidrojušas autobusa pieturvietu un laiku, gaidām. Mūsu nākamā viesnīca ir norezervēta Florīdijā, pilsētas nomalē un tā atrodas 10 km no Siracusas. Pārbrauciens garš, pa ceļam vērojam Sicīlijas dabu. Milzīgi kalni un dziļas aizas, ceļš lielākoties izbūvēts uz lieliem pāļiem. Lejā redzam mazas kalnu upītes, ielejās ganās aitas, kazas un govis. Redzam apstrādātus tīrumus, kur vienlaikus aug mazi stādiņi, bet blakus jau novāc ražu un tālāk uzarti lauki, izskatās, ka te ražu audzē cauru gadu. Kad apmēram pusceļš jau nobraukts, kalni ir mazliet atkāpušies un redzami ir daudz vairāk plašumi ar zaļām mandarīnu birzīm.
Pēc kādām trīs stundām iebraucām Siracusā. Pilsētas autostacija ļoti necila, netīra un nesimpātiska. Izkāpušas no autobusa, meklējam kādu sarakstu uz Florīdiju, to mēs arī atrodam, autobusi kursē ik pēc pusstundu. Sēžam un gaidām, paiet viena stunda, no autobusa ne miņas, paiet vēl kāds laiciņš nekā.
Nolēmām stacijas bufetē paēst un pēc divu stundu gaidīšanas saprotam, ka šajā nostūrī autobusu nebūs. Ir jāmeklē kāds taxi, bet kā izrādās, arī ar to ir problēmas. Tikai pēc ilgāka laika to beidzot sagaidījām. Šoferītis mūsu hoteli nezināja, viņš zvanīja kādam un jautāja. Aizvedis mūs līdz Floridia pilsētai, šoferītis saka, ka iešot noskaidrot, kur tas atrodas, bet kā aizgāja, tā atpakaļ nenāk, mēs jau sākam nervozēt, beidzot sagaidījām, izrādījās viņš internetā meklējis…
Tagad viņam esot viss skaidrs. Izbraucot no pilsētas pa mazu, nevisai patīkamu celiņu, mēs sākām bažīties, kādā nostūrī esam ieradušās un šeit mums jāpavada piecas dienas. Beidzot iebraucām īstā lauku sētā ar daudziem suņiem un kaķiem un citiem zvēriem.
Laukā iznāk divas sievietes, ļoti līdzīgas, tās bija māte un meita. Jaunā saimniece mūs laipni aizved uz dzīvoklīti, kura ir ar divām guļamistabām, vannas istabu un virtuvi. Saimniece laipna, īsta itāliete ar tās raksturīgajām īpašībām. Istabiņas bija drēgnas jo šajā dienā visu laiku lija lietus. Bet par laimi istabās visur kondicionieri un tie ātri vien piesildīja telpas.
Kad bijām iekārtojušās un ienesušas istabā savu auru, palika pat ļoti omulīgi. Mums nav nopirkts nekas vakariņām, tāpēc, kamēr vēl nav uznākusi tumsa, nolemjam aizstaigāt līdz pilsētai un sameklēt kādu veikalu. Šī bija ļoti drūma un nomākusies diena, lietus visu laiku nepārtraukti lija, debesis nolaidušās tik zemu, ka gandrīz ar roku var aizsniegt. Nav jūtama ne mazākās vēja pūsmas, liekas, ka esam iestrēgušas laikā, tikai lietus, nemitīgi līstot atgādināja, ka laiks tomēr iet uz priekšu.
Uz pilsētu aiziet bija ļoti sarežģīti, jo ejot pa mazu, šauru ieliņu bez gājēju ietves bija bīstami. Mašīnām, braucot mums garām, mums bija gandrīz jāpiespiežas pie sienas. Šoferīši brīnījās, ko mēs te tādas vientuļas klīstam pa ielu un vēl lietū, visi signalizē un vēlas palīdzēt, bet mēs esam svešā vietā un nevienam neuzticējāmies.
Pilsētā atrodam lielveikalu, kuru mums ieteica saimniece, izrādās, ka tas svētdienās slēgts. Kā vēlāk sapratām, svētdienās vispār te nekas nenotiek, veikali nestrādā un autobusi nekursē. Atšķirībā no mūsu valsts, kur veikalu īpašnieki savus padotos visvairāk nostrādina tieši brīvdienās un svētku dienās, Sicīlijā brīvdienas ir svēta lieta. Viņi nedzenas pēc naudas tik ļoti, jo Dievs taču saka, ka svētdien tev ir jāatpūšas un to viņi arī dara, pavada laiku kopā ar savām ģimenēm un iet uz baznīcu.
Sākumā mūs tas kaitināja, bet vēlāk mēs to sapratām un pieņēmām ar cieņu.
Esam salijušas jo lietus vēl joprojām līst. Mājās nākot, beidzot ieraugām saldējuma bāru, nopērkam katra pa vienu lielo… Saldējums bija lielisks.
Mājās pārnākot, kondicionieri ir pastrādājuši, esam siltās un omulīgās telpās. Palīdušas zem segām un klausāmies, kā lietus nemitīgi pakšķina pa verandas jumtu, neviļus nāk prātā bērnība, kad laukos, sienā guļot klausāmies lietu… tad tik ļoti nāk miegs. Šoreiz izjūtas bija līdzīgas, pārdomājot dienas notikumus un prātojot, kādā nostūrī esam nokļuvušas, lēnām iegrimstam dziļā miegā. Un lauku gaiss arī darīja savu…
Bet otrā rītā pamodāmies un redzam, ka laikapstākļi tieši tādi paši, lietus vēl joprojām līst, nav ne mazākās vēja pazīmes, te jau depresijā var iedzīvoties… Dzeram kafiju un prātojām, ko varētu šodien pasākt, pēkšņi kāds klauvē pie durvīm, mūsu saimniecīte Stefānija. Noskaidrojam kādi autobusi brauc uz Siracusu un kādi objekti mums būtu obligāti jāredz.
Bet kamēr mēs tā runājāmies ar Stefāniju, laikapstākļi pēkšņi mainījās, mākoņi pazuda un redzama spoža saule. Kā vēlāk piedzīvojām, laiksšeit mainījās ik pa stundai, te lietus, te atkal saule.
Stefānija mums izstāsta par savu saimniecību. Viņu ģimenei pieder bioloģiskā lauksaimniecība un viņi audzē mandarīnus, apelsīnus un citronus. Produkciju eksportē uz Franciju un arī savā valstī pārstrādājot dažādos jogurtos un c. Izstaigājām dārza labirintus un no kociņiem plūcām svaigus augļus, garšīgi un pavisam savādāk, kā tos paņemt Rimi lielveikalā.
Braucot atkal uz Siracusu, mums nelikās, ka tā būs skaista pilsēta, jo pirmais iespaids autoostā nebija tas labākais. Bet izkāpjot no autobusa pilsētas nomalē jau pēc pirmajiem metriem mūsu domas mainījās, skaisti apstādījumi un protams, ka arhitektūra, šeit ir ko redzēt. Slavenais Grieķu teātris un Romas amfiteātris. Ļoti lielu iespaidu atstāja pilsētas baznīca, modernā stilā celta un kurai arī ir sava vēsture. Baznīcas vietā ir atradusies Madonnas Di Lacrime statuja. Šī statuja ir raudājusi, katru dienu uz tās vaigiem bijušas redzamas asaras. Tad nu arī viņai par godu ir tapusi milzīga baznīca, kuru apmeklē svētceļnieki no visas pasaules.
Siracusā ir arī Ortigia saliņa ar mazām skaistām ieliņām, Jonijas jūras apskalota un milzīgu katedrāli vidū.
Piecu dienu laikā, mēs visu galveno esam apskatījušas un pēdējo dienu gaidām ar nepacietību, jo priekšā atkal pārmaiņas.
Atvadāmies no jaukās Stefānijas, bučas, e-maili un esam autobusā uz Siracusu, pēc tam nākamajā uz Katāniju, brauciens ilgst kādas trīs stundas.
Katānija liela pilsēta, paiet laiciņš, kamēr sameklējām atkal īsto autobusa iekāpšanas terminālu. Mums ir jānokļūst Taorminā. Uzzinām, ka biļetes ir jāpērk citur, kādā diezgan patālā ēkā. Tās veiksmīgi nopirkušas un sameklējušas vajadzīgo iekāpšanas vietu, priecīgas gaidām un pēc brīža autobuss arī klāt, bet mūs iekšā nelaiž. Izrādās, šeit kursē vairākas satiksmes kompānijas un katrai ir savas biļešu pārdošanas vietas. Ko nu, esam neapmierinātas, un nezinām, kad tad mūsu busiņš pienāks. Mums nekas cits neatliek, kā gaidīt… par laimi pēc kādas pusstundas arī mūsējais pienāk. Šoreiz mūs nedzina prom, bet ļāva kāpt autobusā. Braucām vairāk, kā stundu un vērojām skaisto dabu, zaļās kalnu ielejas ar mandarīnu birzīm, kas vēl tikai gatavojas lielajai ražai.
Bet tad pēkšņi šaurs ceļš ved augšā kalnā, tas ik pēc kādiem piecdesmit metriem pagriežas pa 180 grādiem un vēl slīpumā. Ceļš šaurs un lejā aiza. Mēs ar Aaneti esam šokā, kliedzam no bailēm pa visu autobusu, bet visi pārējie autobusā sēž mierīgi bez emocijām, viņiem tā ir ikdiena, tas mazliet nomierināja, jo vai tad nu tieši mūsu autobuss nogāzīsies…
Trakais brauciens ilga kādas desmit minūtes, arvien augstāk un augstāk. Mums nebija ne jausmas, ka Taormina pilsēta atrodas tik augstu kalnos. Par šo pilsētu saka, ka tā esot tūristu slazds, kas šeit uzbraucis lejā vairs netiekot… bet to var interpretēt dažādi.
Beidzot autobuss iegriežas palielākā laukumā un apstājas, esam atbraukušas.
Man bija šoks, bet Anete bija galīgā izmisumā, viņa visu laiku atkārto… nemūžam vairs nekāpšot autobusā un lejā nebraukšot.
Mazliet nomierinājušās pēc trakā brauciena, dodamies meklēt mūsu dzīvoklīti. Dzīvoklīša meklēšana bija ļoti interesanta, kā bērnu spēle. Internetā uz Guntas e-pastu dzīvokļa saimnieks bija uzrakstījis norādes un mums tām jāseko.
1.Izkāpjot no autobusa no stacijas laukuma pagriežaties pa kreisi. Jūs būsiet uz Via Dirandello.
2.Pa Dirandello ielu ejiet līdz redzēsiet Porta Messina (arka)
3.Tad ejiet tālāk, arka paliek pa kreisi.
4.Kāpjot augšā pa ielu jūs redzēsiet Via Cirenvallazione.
5.Ejiet pa Cirenvallazione ielu 400 m un jūs redzēsiet Via Fazello pa kreisi no jums.
6.Tālāk ejiet lejā pa Fazello ielu līdz redzēsiet celtni ar uzrakstu 6/c
7.Lai saņemtu atslēgu, paejiet vēl dažus metrus un pagriežaties pa kreisi sētā, vēlreiz pa kreisi, jūs ieraudzīsiet kastīti.
8.Nospiediet kodu, (neteikšu)un paņemiet atslēgu ar sesto numuru.
Aprakstīts bija saprotams, visu ātri atradām. Ierodoties, mēs sastapām arī pašu saimnieku, iepazināmies, viņu sauc Emilio.
Emilio ir normāls itāļu puisis ap gadiem 30. Kārtojot dokumentus saistībā ar mums, viņš visu laiku nervozēja. Sarakstījis papīrus, viņš aiziet un tos atstāj, bet pēc brīža atkal nāk pakaļ tiem un atvainojas. Viņš tā nāca vairākas reizes un vienmēr izdomā kādu iemeslu, te spogulis guļamistabā jāpieliek, te atkal ko aizmirsis… nu riktīgs aizmārša. Mēs par to uzjautrinājāmies un izmantojot Emilio dīvainās izdarības, jautājām viņam mums interesējošos jautājumus par pilsētu un izklaides iespējām. Un tā katru reizi sarunas ieilgst.
Ar Emilio sarunājam arī Etnas tūri, izrādās viņš pats tās vadot. Ir divas tūres, viena dārgāka kopā ar ēšanu un vīna dzeršanu, bet otra lētāka Etna+ vīna tūre. Prasām Emilio, vai tajā vīna tūrē ko ēst arī dod, kur nu tā dzers visu laiku bez ēšanas… Emilio smejas un saka, ka dod arī uzkodas. Vīna tūrēs apmeklē vietējos vīna darītājus.
Anete raksta savam draugam uz Latviju sms un saka, zini, ja ziņās rāda, ka trīs tūristes no Latvijas piedzērušās iekritušas Etnā, tad zini, tas ir par mums…
Dzīvoklītis kā dzīvoklītis, var redzēt, ka te pietrūkst sieviešu rokas, bet mums uz četrām dienām par mazām naudiņām ir Ok. Kad Emilio beidzot bija aizgājis un visu aizmirsto paņēmis, mazliet iekārtojamies un padzērušas kafiju, ejam uz veikalu meklēt kaut ko mūsu vakariņām.
Jāteic, ka pārtikas programmas izpildē Sicīlijā tagad esam lietpratējas. Staigājot pa veikaliem katru dienu un pētot cenas. Un lai arī cik dīvaini tas neliktos, mēs visas nonācām pie viena secinājuma, esam laimīgas, ka dzīvojām Latvijā, kur viss ir tik lēts. Sicīlijā tu zivi atļauties nevar, jo pat mazākās reņģītes maksā 12 eiro, gaļas produkti ap 10 eiro, par sieru vispār nerunājot… visu šo laiku dzīvojām uz rīsiem un makaroniem, olām un dārzeņiem, bet sieru minimāli. Par vīnu droši vien pārdevēji smējās, kad redzēja mūs sniedzoties pēc vīna apakšējos plauktos par 3 eiro, bet mūsu garšu kārpiņas neko nesaprot no tiem labiem vīniem. Vienu dien atļāvāmies arī vienu dārgo pa 10 eiro, bet atšķirības manījām tikai cenā…. Visi tie vīni ir skābi, bet mēs ielejam glāzē, cukuru klāt un ir labi…
Taorminas pilsēta ir neticami skaista, dramatiska, adrenalīna izraisoša. Ar švakiem nerviem neiesaku tur braukt. Staigājot pa mazajām un ļoti stāvajām ieliņām, man tāds iespaids, ka esam milzīgā skudru pūznī. Mašīnas pa lielām maģistrālēm traucas cauri kalnu tuneļiem. Bet kalnu virsotnes sniedzas mākoņos un lai arī cik augstu mēs uzkāptu, vienmēr būs vēl kāds kalns un vēl kādas mājiņas, kas būs augstākas par mums. Tepat blakus pilsētai atrodas arī slavenais vulkāns Etna, ko brauc skatīt tūristi no visas pasaules.
Pirmajā dienā, kāpjot augšā kalnā, mums ar Aneti gribējās mesties uz visām četrām… tikko pasper soli, tā visa pasaule griežas. Uz fotogrāfijas nav iespējams saskatīt patiesos attālumus, bet dzīvē tās ir neaprakstāmas izjūtas, tas ir jāredz katram, tiešām iesaku.
Bet pēc pusstundas gājiena, mūsu smadzenes pierada pie šāda augstuma un vēlāk jau kāpjot lejā, galīgi nekas vairs negriezās.
Svētdien mums bija paredzēta Etnas tūre no Katānijas, bet līdz Katānijai mums pašām jānokļūst. Bet kāda neraža, atkal jau bijām piemirsušas, ka svētdienās te nekas nenotiek, protams, ka busiņi nekursē… Zvanām Emilio un sarunājam uz nākamo dienu, bet Emilio piekodina, lai brauc ar agro autobusu septiņos, tikai vēlāk sapratām, kāpēc.
Dzīvojot Taorminā vakaros gājām ielās, staigājām pa centrālo ielu, kas pilna ar tūristiem no visas pasaules un dārgām viesnīcām un restorāniem. Emilio mums bija ieteicis kādu diskotēku, kas mums patikšot, tad nu arī nolēmām tur iegriezties, bet nepatika mums tur. Izdzērām katra pa mohito un pavērojām vietējo publiku. Oficianti un bārmeņi tādi dīvaini apkampjas, knakstās un bučojas, tāda sajūta, ka esam iemaldījušies ‘’zilo bārā’’ Bet varbūt Emilio mūs izjokoja… kā viņš varēja domāt, ka mums patiks tāda vieta?
Bet sēžot un pļāpājot, pieminām arī mūsu kopīgo sicīliešu draugu Koņčito, kura dēļ esam šeit. Kurš mūs te uzaicināja pirms pus gada. Ceļojuma laikā arī sazinājāmies ar viņu, bet nekādi nevarējām rast kopīgu valodu…. nu neštimē mums ar tiem itāļiem!
Viņš vēlējās, lai mēs dzīvotu viņa mājā un pats mūs visur aizvestu, mums tas nebija pieņemami. Mums tak pašām savas meiteņu fīres un kas tas par ceļojumu, vienā vietā, mūsu plānos bija puse Sicīlijas. Viņam nepatika, ka mēs vēlējāmies kontrolēt situāciju un pašas visu izlemt. Sicīliešiem tipisks dienvidnieku domāšanas veids un no sievietēm viņi gaida paklausību…
Nu lai viņa nākamai sieviņai veicas!!!
Bet svētdienas vakarā Taorminā bija sākusies vētra un lietus. Pirmdienas rītā pamostoties un atverot logu, mākoņi pie pašiem logiem un tik nekaunīgi, ka jau istabā lien… Vējš ļoti brāzmains un tā vien šķiet, ka Etna ap sevi ir sapulcinājusi visus ciklonus, tie griežas uz riņķi nesot sev līdzi lietu. Doma, ka šādā laikā jākāpj Etnā bija briesmīga…. Logi ciet un zem segām apakšā.
Bet Gunta, kura kalnos uzaugusi, vispār bez uztraukumiem brīnās, ko mēs te no maza vējiņa nobijušās… un kad vēl tāda iespēja gadīsies… Anete kategoriski atteicās, bet es vēl svārstījos un pēc tam, kad Emilio paziņo, ka Katānijā ir brīnišķīgs laiks, pieņemu lēmumu braukt.
Septiņos autobusu nokavējām, nolēmām braukt astoņos. Atstājām Aneti dzīvoklītī, un ar Guntu ejam uz auto pieturu, bet mums par nelaimi, vai varbūt laimi, izrādās, ka šī diena ir svētku diena- visu mirušo piemiņas diena, Helovīni. Protams, ka autobusu atkal nekursē. Vienīgais busiņš bija septiņos no rīta. Varbūt tā bija kāda zīme, jau otro reizi mums kāds šķērslis. Domāju, ka nebija īstais brīdis Etnas apmeklējumam, ņemot vērā arī faktu, ka Etna ir pamodusies un sākusi darboties.
Pēdējā vakarā nolēmām aiziet uz kādu krodziņu mūsu stilā. Dzīvā mūzika, smaidīgs itāļu puisis dzied vecos labos itāļus… un oficianti tik komunikabli, tūlīt klāt iepazīstas. Uzzinājuši, ka mēs no Latvijas, mums tiek veltīta dziesma…. Zvaniņš skan, to dzirdot, sākām smieties, itāļiem laikam Latvija saistās ar Ziemassvētkiem.
Bet visskaistāk viņi dziedāja savas itāļu dziesmas. Sēžam uz terases, kur silts vasarīgs vējiņš spēlējās ar palmu lapām, klausāmies un dzeram vīnu un jau atkal kāds bezrūpīgs vakars, ko nekad mūžā neaizmirsīsim…
Pēdējā diena mājupceļš… ļoti garš un nogurdinošs.
Paldies Dievam, nav svētku diena, visi autobusi kursē paredzētajā laikā. No rīta ar autobusu līdz Katānijai, pēc tam pārsēžamies nākamajā uz Palermo. Ar lidmašīnu Palermo- Milan Malpensa, ierodamies ap desmitiem vakarā un paspējam uz pēdējo autobusu līdz Bergamo lidostu(100 km) esam tur ap pusnakti, bet mūsu reiss uz Rīgu septiņos no rīta.
Esam spiestas pārnakšņot lidostā uz grīdas, tas bija traki, bet tāds nu ir ceļotāja liktenis. Sagaidījušas rītu, nomocījušās un samiegojušās dzirdam, ka grīdas mazgājamā mašīna braukā gar mūsu kājām… ātri savācamies un ejam uz kafejnīcu dzert kafiju.
Bet domas par mājām sagādāja prieku, esam prom jau četrpadsmit dienas, bijām noilgojušās pēc ģimenes un mīļajiem… jā, un tik ļoti gribējās latviešu ēdienu, kārtīgu karbonādi ar skābiem kāpostiem. To jau laicīgi bijām pasūtījuši, un atbraucot mājās, mūsu lieliskais vīrietis, kurš vienā personā mums ir, gan mīļais brāļuks, tētuks un vīrs, mūs jau Rīgā gaidīja ar veselu katlu skābu kāpostu zupu un karbonādēm…. Uh, kas par smaržu, cik tomēr cilvēkam maz vajag, lai viņš būtu laimīgs!!! Bet ir vajadzīgs tāds ceļojums, lai saprastu īstās dzīves vērtības…
