Parīzē zied krokusi un puto šampanietis

  • 2 min lasīšanai
  • 35 foto
Kaut kā neparedzēti „aizķēros” Parīzē uz nedēļu. Nekad nebiju domājusi, ka braucot ar auto, pavērsies tik feini skati. Iebraucot no dienvidu puses - Defānss, tad pāri Sēnai, garām Eifelim.... Juniors saka, vajagot izmēģināt arī Elizejas laukus. Eh, gan jau. Apmetu loku Orsē muzejam stāvvietas meklējumos, tepat jau tā ir, Sēnas krastā. Pie muzeja pirmo reizi nav rindas un pirmo reizi varu skatīt, kas nu tur ir. Izvēlos vienu zāli, to ar Bīna restaurēto Vistlera māti. Bet man labāk patīk Kloda Monē Meitene ar lietussargu pagriezienā pa kreisi (ritīgi labs nosaukums). Un Degā balerīnas un bronzas zirgi. Šai dienai pietiek. Ejam meklēt ēdambaudas. Īstais ēšanas laiks nokavēts (Francijā pusdienlaiks ir 12-14), bet arī Parīzē tikumi zūd un atrodas kāds iestādījums, kas dod ēst vēl trijos pēcpusdienā. Bet tas tiešām nebija nekas labs, kafiju ejam dzert citur. Peldošās salas, kafija un krēms brilē, lielisks! Šodien paredzēts galvenais pasākums - Lauksaimniecības izstāde. Dieniņa jauka, + 10, zied krokusi un piesaulītē ieraugu pat rozā kociņu - varbūt Japānas ķirsis. Braucu pa Aristīda Brijāna ielu, dungoju, līdz nonāku uz iekšējā apvedceļa, tur nu gan satiksme drusku dzīvāka un motociklisti spindz kā bites - galvenais braukt pa savu joslu nenovirzoties ne milimetru. Nobraucot pa Versaļas Vārtiem - sākas biezenis, 10 policistu vicinās ar rokām, svilpj, līdz beidzot arī es saprotu, ka lielās izstādes visas daudzstāvu stāvvietas ir pilnas un automobiļi vienkārši riņķo, cerot, ka beidzot atbrīvosies vieta. Man pēc viena goda apļa pietiek. Stipri sarūgtināta braucu mājās. Juniors mierina un saka, lai neraudot ne nieka - laiciņš tik jauks Parīzē sen nav bijis - atstājam auto pie kādas RER stacijas un braucam uz Luksemburgas dārziem. Nākamā dienā saprotu, ka otrreiz neriskēšu un braucu uz Lauksaimniecības izstādi ar tramvaju. Labi, ka man biļete kabatā, jo rindas pie kasēm nenormālas. Turklāt ir skolēnu brīvdienas. Vispirms dodos pie zirgiem, bet šeit lielu pārsteigumu nav, pa ceļam ieraugu, ja ir vēlēšanās var pamēģināt braukt ar traktoru. Turpat arī lauksaimniecības tehnika, un viss, kas varētu interesēt agranomus. Es dodos pie govīm, aitām un cūkām. Nevaru teikt, ka govis nebūtu redzējusi, bet tur nu tiešām bija KO REDZĒT. Baltas, melnas, brūnas un raibas, zilas un sprogainas ar ragiem un bez. Čempiones apsietas ar bantēm Francijas karoga krāsās, ik pa brīdim redzamas kādas slavenības, kuras pavada žurnālisti un cameramen. Avīzē redzēju bildi, kur Širaks murcīja melnu jēru un esot izstādē pavadījis 3 stundas (tas gan nav pārāk daudz). Vēl priekša paviljons ar Francijas reģionos saražoto, no austrumiem līdz rietumiem un no Papua Gvinejas līdz Jaunkalidonijai un kādām tur vēl aizjūras teritorijām. Kājas vairs neklausa un izvēlos restorānu, kas piedāvā Francijas dienvidrietumu specialitātes. Un te nu es iekritu - neko ļaunu nenojaušot, kas slēpjas aiz vārda tripū pasūtu šo teļa un jēra tripū. He, he, tās ir prasmīgi pagatavotas iekšas, pasniegtas kā tīteņi ar vārītiem kartupeļiem un mērci. Garšīgi, bet protams, pārsteigums bija. ...un tā smaka.... Klīstu no Elzasas līdz Provansas un no Korsikas līdz Pikardijas paviljoniem. Ieprovējot Šampaņas šampanieti un Bordo sarkanvīnu. Eh, labi, ka neesmu ar auto. Eh, žēl, ka neesmu ar auto, tad varētu kādu pudeli vēl pārvest mājās. Sapērku suvenīrus - sieru, desas, dižzirdzenes cukurotus kātus un ievārījumu (koši zaļā krāsā - izrādās no aļģēm). Parīzē viss ir brīnišķīgi, tikai naudiņa gan kūst ātri. Neko darīt, rīt jābrauc mājās


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais