Florence lietainā Jaungadā

  • 4 min lasīšanai
  • 17 foto
Ja negribi samaitāt iespaidu par Itāliju, nebrauc uz turieni ziemā. Brīdinājums tiem, kas iecerējuši sagaidīt Jaunogadu šai Vidusjūras zemē. Varbūt man izdosies kādu mākslas alkstošu dvēseli tomēr pārliecināt doties uz Itāliju gadalaikā, kas pat ceļvežos minēts kā piemērotāks, bet Uldim savajadzējās renesanses mākslas un Ryanairam bija tik kārdinošas cenas! Kad paceļamies 28. decembrī no Hānas ir skaidrs un vēss laiks. Pizā jau krēslo, līst un ir drēgns. Tālāk uztreiz dodamies uz Luku. Pēc 1/2 stundas brauciena esam Lukā, līst, tumšs. Pilsēta atrodas aiz milzīga augsta mūra. Tik vien pamanu, ka uz tā sastādīti koki. 29. decembris, līst. Katedrāle, baznīca, katedrāle, atkal baznīca, kaut kāds tornis, negribas samērcēt ceļavedi un skatīties. Kāds resns un ļoti labi kopts strīpains kaķis, nevarēdams izturēt briesmīgo laiku, laužas kafejnīcā. Lietus iedzen mūs muzejā, kaut kāda izstāde, zirgi, Napoleons, nekā nesaprotu, neviena uzraksta saprotamā valodā. Varbūt labā laikā te ir skaisti, bet pašlaik viss izskatās gaužām noplucis. Skaisto arhitektūru, ejot ar lietussargu neredz, bet bez tā, brilles aizlijušas un mute arī. Pusdienās pica, ir OK. Uzrakstu divas pastkartes, pie blakusgaldiņa pāris ar bērnu un suni, suns uzvedas labāk par bērnu un visu, ko bērns nomet uz grīdas, suns godīgi savāc. Lukā ar vienu lietainu dienu jau ir par daudz, jādodas tālāk uz Florenci. Stacijā atklājas, ka ir kaut kādas problēmas ar vilcienu, gabals jābrauc ar autobusu, tad atkal ar vilcienu. Līst, tumšs. Florencē izvēlētā viesnīca atrodas labā vietā, bet pirmais iespaids ir vairāk nekā dīvains. Kaut, kas līdzīgs komunālam dzīvoklim. Mums iedod bunti ar atslēgām: dzīvoklim, istabai, ārdurvīm, elektrībai, liftam... Istabai ir ļoti augsti griesti, porcelāna lustra un senlaicīgs skapis ar ziedu rotājumiem un skatu uz Senioria torni, kas ir izgaismots un pat lietū izskatās skaists. Lejā ir Porčelino, kuru tūristi joprojām moca ar naudas gabaliem. Šis laiks sivēnam, kas drīzāk izskatās pēc meža cūkas, ir ļoti ienesīgs. Pie brokastu galda satiktā britu pensionāre, kas vecumdienās te prieka pēc studē arhitektūru, apgalvo, ka naudiņa aiziet labdarībai bērniem. Zvana telfons un nojaušu, ka ziņas nebūs patīkamas. Gunārs pavēsta, ka vakar pēcpusdienā miris Lauris. Tātad 2009. gada 29. decembrī. Florencē staigājam pa ceļvedī dotu maršrutu, atkal baznīca, katedrāle, tad nonākam pie Eiropā vecākā bērnu nama - 1444. gads, arhitekts Bruneleski. Šī celtne esot klasisks renesanses (viens no skaistākajiem) paraugiem. Bāreņu namā jorpojām esot arī bāreņi, bet vienā zāle var pilnīgā mierā un klusumā aplūkot Lippi, Botičelli darbus, citā zālē afgāņu māklsinieku darbi - drūmi, visos kara šausmas . Florences veikali ir ļoti ļoti smalki, un vītrīnās ir kur acis piesiet. Diemžēl lidojot ar Ryanair, nekāds šopings nesanāk. Pusdienās uz labu laimi ieejam kādā restorānā: risoto, cepti kalmāri, puskarafe vīna un beigās neiztrūkstoša kafija, man gan kā vienmēr amerikano. Baznīcas, baznīcas un katrā apglabāta pa slavenībai sākot ar Danti un beidzot ar Amerigo Vespuči. Kaut kas traks, te māksla ir apdullinošā koncentrācijā un tiešām var piemesties Stendāla sindroms (paātrināta sirds darbība, reibonis). Šodien ir 31. decembris. Pavīd saulīte starp melniem mākoņiem. Apstaigājam Arno upes otru krastu, un steidzam atpakaļ, jo 15. 15 ir biļetes uz Akademia. Lai arī biļetes nopirktas laikus i-netā, tā vai tā ir neliela rinda (visi gudri). Beidzot redzu Dāvida oriģinālu - pasaules skaistāko vīrieti, Ok, lai būtu. Pusdienojam restorānā, ko ieteica mūsu dīvainā viesnīca. Izvēlos antipasti (siļķi ar bumbieriem) ļoti labs un zupu. He, he, tā nemaz nav zupa ( nu vismaz latvieša izpratnē), bet teiksim, tas kas palicis pāri, ja divas dienas ūdenī vāra rīsus. Es neteiktu, ka esmu sajūsmā, bet tas ir ēdams, ja pieliek klāt tomātu pastu un piemet mazus astoņkājīšus. Vecgada dienā nevien līst, bet jau gāž un nogrand ritīgs pērkons. Kāda nosalusi japāņu meitenīte plikās kājās uzautās laiviņās iet, ka žļurkst vien. Iebēgam Kristītavā (Baptisery) no 4. gs. Mūsu dīvainajai viesnīcai ir tas labums, lai gan it kā brokastis nedod, bet ir tēja un kafija, kas pašiem jāuzvāra, ir arī visādi cepumi un maizītes un visi iztiek ar to pašu. Turklāt visi arī sēž pie viena galda un tā sanāk laba iepazīšanās. Iepazīstamies ar amerikānieti no Nebraskas. Viņa tālāk iecerējusi doties uz Venēciju un grib parādīt to arī saviem pieaugušajiem bērniem, bet laika ziņās stāsta, ka Venēcija pārplūdusi un aizsalusi. Bērni nesaprot par ko māte jūsmo un, uz kādu briesmīgu vietu tā viņus atvedusi. Amerikāniete žēlojas, cik viss šausmīgi dārgs. Pēcpusdienā to izbaudām arī uz savas ādas. 2 saldējumi + glāze apelsīnu sulas 19 eiras! Tas nu arī man šķiet par dārgu! Kaut gan pēc Luksemburgas cenām reti kas spēj pārsteigt. Šodien izstaigājam Porto Vecchio - tūristu ļoti daudz, kā sestdienās Rīgas centrāltirgū. No iepriekšējās Florences apmeklējuma reizes kaut kā palicis prātā, ka rotaslietas bija izmalcinātākas, koraļi un Venēcijas stikla darinājumi, tagad vieglas zeltlietas vai atdarinājumi. Vakarā viesnīcas ieteikts restorāns Jaunā gada sagaidīšanai. Pēc kartes skatoties restorāns nav pārāk tālu, bet līst, pareizāk sakot gāž, negaiss, bruģis nelīdzens un vietām ūdens ir gandrīz līdz potītēm. Lietussargs neko daudz nelīdz. Tumsā un lietū nomaldāmies, esam pagājuši garām, jo no fasādes puses tas nemaz nav restorāns, bet veikals. Gandrīz visi galdiņi aizņemti. Vīrieši ir uzkrītoši sapucējušies, uzvalks, balts krekls, kaklasaite. Sieviešu garderobe kopumā acīs nekrīt. Pie blakus galdiņa apsēžas neliela auguma iesirms kungs un jauna trausla, tumšamataina meitene. Galdiņi atrodas pietiekami tuvu, lai īpaši nesaspringstot varētu dzirdēt sarunu. Vairāk gan runā vīrietis, bet viņa dzimtā valoda nepārprotami tomēr ir itāļu. Meitene runā ļoti maz un no viņas strāvo neapmierinātība. Vēlak atklājas mazrunības patiesais iemesls. Viņas angļu valoda ir ļoti trūcīga. Meitene (vārdu esmu paspējusi aizmirst), ir Piemaskavas krieviete. Izdzirdod, ka mēs ne tika saprotam, bet arī runājam krieviski, viņa atplaukst. Vēlam laimes Jaunā gadā no mūsu galdiņa - jūsu galdiņam, saskandinām glāzes, meitenes pavadoni sauc Domeniks un viņš ir dzimis florencietis, par ko jūtams neviltots lepnums. Jaungada diena. Līst, dodamies ar taksi uz staciju, un tālāk jānonāk Sienā. Uz Sienu bijām nolēmuši braukt ar autobusu, taču nebijām noskaidrojuši, ka neviens autobuss jaungada dienā nekursē, taču arī vilcienam nav ne vainas. Par Sienu nerakstīšu, jo tā pašlaik "maitā" raksta kopainu. Sienā abas pavadītās dienas bija burvīgas - siltas un saulainas. :) Bet prieki bija īsi, Pizā krita slapjš sniegs un + 2 grādi. Mājinieki mani bija pierunājuši nevilkt mēteli, jo Itālijā taču ir silts. Sapriecājusies par Sienas silto laiku, izmetu arī saplēstās zeķubikses. Man bija jau dziļi vienalga, cik taisni vai šķībi tas tornis stāv. Bet vēl trakāk izskatījās japāņu tūristi, kas līdzi bija atvilkuši vieglās vasaras drēbītēs zili pārsalušus un brēcošus bērnus. Ja ziemā uz Itāliju - tad labāk slēpot:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais