Piestājot pie Luāras

08.10.2010
4 min lasīšanai
16 foto

Luāra izskatījās bezrūpīga, puķainu vasaras kleitu uzvilkusi un ziedošo ūzdenszāļu matus purinādama, graciozi locījās uz okeānu. Nav brīnums, ka viņa patikusi pat karaļiem, kas kā uzticamus pielūdzējus tās krastos saslējuši pilis. Šodien sākas atpakaļceļš. Uz ziemeļiem, uz Luksemburgu: garām Puatjē (Poitiers), Tūrai (Tours), līdz pat Orleānai. Pret vakaru jātiek līdz Luāras ielejai. Man vajadzēja pili. Rīts saspringts, pēdējie mājas tīrīšanas darbi un saimnieces gaidīšana. Francijā sestdiena ir "atslēgu nodošanas diena" (le jour de la remise des clefs), kad aizbrauc vieni vasarnieki, bet vakarā jau būs klāt citi. Piecas minūtes pēc noteiktā laika piebrauc saimniece Marija. Viņai līdzi zēns un meitene apmēram 5 un 7 gadus veci. Mani tas pārsteidz, biju gaidījusi, ka viņas ir bērni vismaz pusaudžu vecumā. Marija man sniedz lavandas pušķi un mēs sabučojamies. Viņa ar ietrennētu skatu novērtē, vai neesam veikuši kādus grandiozus postījumus, vispirms pirmajā, tad otrajā stāva, atzīst, ka esam uzvedušies godīgi un tiek atdotas 300 eiras drošības naudas. Mašīna piekrāmēta ar kaudzi, 2 čemodāni (Juniora un Himēnas) piesprādzēti uz aizmugurējā sēdekļa. Es neuzticos GPS un pētu karti, sākumā kādus 30 km izvēlos braukt pa mazāku ceļu. Šodien īpašus sastrēgumus nesola, satiksme tomēr ir blīva un tā apstājas pavisam kādu puskilometru pirms maksas ceļa sākuma, francūžiem atvaļinājumu laikā nekādi neizdodas naudiņu iekasēt pietiekami ātri, tā lai nerastos sastrēgumi. Cilvēki atgriežas no atvaļinājuma, nīderlandiešu mājas, vācieši ar visos iespējamos veidos pie mašīnām piestiprinātiem velosipēdiem. Visi brauc prātīgi, tikai retais nedaudz pārsniedz atļauto ātrumu, neviens negrib atvaļinājumā iekulties nepatikšanās. Tuvojas 12 un ātrgaitas šoseja kļūst tukšāka - francūži ēd. Klausu Mīļo Tanti (GPS) un iebraucu benzīntankā ik pēc 2 stundām esot jāatpūšas).To pašu visu laiku borē arī autobraucējiem paredzētā radiostacija. Benzīntaks pārpildīts. Benzīnu gan šai vietā neņemu, pie maksas ceļiem esošajos DUS cenas ir iespaidīgas. Benzīns maksā 1,502 eiras. Izrādās, ka benzīntanki maksā 10% autoceļu īpašniekiem (tas attiecas arī uz visām veikala precēm un kafejnīcu). Labāk skatīties, kur uz ceļa zīmes rakstīts Village d'etape - tur tik jāgriež nost un 5 min braucienā no autoceļa būs "normāls" DUS.http://www.village-etape.com/index.php3?lang=en Rūpīgas franču ģimenes mātes izvilkušas galdautus un apklājušas āra galdiņus, blakus aukstumkaste ar lidzpaņemto maltīti. Man tas šķiet pārspīlēti, pet ieradums paliek ieradums.Ēst vēl īsti negribas, bet lai braucot galva būtu skaidra, kaut kas jāapēd. Drusku paķīvējos ar Uldi - viņam šķiet, ka jāklausaMīļā Tante (GPS), bet man šķiet, ka viņa grib mūs atkal ievest ganībās. Dubults neplīst, konsultējos tomēr arī ar karti. Naktsmājas ir izraudzītas nelielā ciematā apmēram 20 km no Orleānas uz augšu pa Luāru - Sully sur Loire. Vieta netiek pieminēta kā kaut kas īpašs un izvēlēta ganvenokārt tādēļ, lai nebūtu jāiebrauc pilsētā, šai gadienā Orleānā, lai tā būtu pa ceļam uz mājām un būtu arī kaut kas skaists. Ceļvedī vairāk labu vārdu veltīts blakus ciemam Saint-Benoit-sur-Loire (abatija), bet tur internetā neatrodu nakstmājas. Braucot cauri kādam ciemam, redzu norādi - IX gadsimta baznīca. Esam jau gandrīz pie mērķa, kur steigties nava, jāpiestāj. Ir silta un rāma sestdienas pēcpusdiena un baznīcā notiek kāzas. Kāzinieki sapucējušies kā nu kurais, dažai sievietei galvā cepure platām malām, jaunāpāra auto izrotāts ar kafijas un krēmkrāsas lentām. Uz motora pārsega raibs puķupušķis. Beidzot ieraugu arī jauno pāri- viņi ir skaisti un izskatās ļoti jauni - līgava ir trausla tumšmate, apaļiem vaigiem, garā baltā princešu kleitā, bikli ieķērusies līgavainim elkonī un un rada iespaidu it kā viņa aiz tā slēpjas. Līgavainis - melnā uzvalkā ar gaisā ar želeju noturētiem matiem. Baznīcā mēģina sveicēju ansamblis, pēc dziedātāju izskata, man šķiet, ka tas ir baznīcas ansamblis, dziedātājas jau gados un apģērbs, ļoti konservatīvs, es teiktu pat vecmodīgs, svārki, blūze, dažai arī veste vai tumša kleita. Man ir kauns doties viņām garām un traucēt pirms atbildīgā pasākuma, Uldis gan nekautrējas un novērtē kāda tad ir tā IX gadsimteņa mozaīka. Vēlāk apskatos ceļvedī - ciems saucas Germigny-des-Pres. Un tur jau viņa ir - Luāra! (Taisnības labad jāpiebilst, ka bildes galerijā ir arī no Božansī (Bogansie) - vieta pie Luāras, kur nakšņojām turpceļā.) Rāma un pieticīga, bet ar pašapziņu. Nolaidenu, vietām krūmiem aizaugušu krastmalu. Citviet līdz pašai upmalai pieiet saulespuķu vai kukurūzas lauki, krasts ir zālē ieaudzis un man atgādina Ventu, varbūt Lielupi. Ne visur Luāra ir tāda, svabada un mežonīga, tādēļ arī šī Luāras daļa iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Ceļš te attālinās, te tuvinās Luārai. Pirmā "pils" , ko ieraugu nav viss Sully-sur-mer, bet gan atomelektrostacijas divi kūpšie torņi (Francijā kodolenerģija ir galvenais elektrības ieguves avots, 78% elektrības tiek saražots atomelektrostacijās). Pēc pāris kilometriem parādās arī īstā pils, nesatricināmi stereotipiska, kāda kopš bērnības palikusi atmiņā no pasakām. Viesnīca atrodas Luāras otrā krastā, tieši pretī pilij, ar skatu uz to. Uldis cauru nakti monitorē pili. Ciemats ir neliels, un mēs bez grūtībām, skaistā laika mudināti, apejam tam apkārt , sākumā gar Luāru, tad gar kanālu, kas apjož pili un pils milzīgo parku. Parkā tūristi tiek vizināti karietēs un bērni zirga mugurā. Kāds apmēram 4 gadus vecs puika uzsēdināts zirgā, tēvs pacietīgi soļo blakus, bet zirga vedējs tik iet un iet pa ēnaino pils parku, parks ir milzīgs. Nonākam līdz vietai, kur skaidrti redzama atomelektrostacija, arī tā izskatās skaisti, priekšplānā rozes, aiz tām lauks ar kukurūzu, bet fonā nukleārā chateau. Jaunieši tikmēr pabijuši pilī un atzīst to par labu esam - uzzinājuiši, ka pilī pa diviem lāgiem uzturējies Voltērs (kad ticis izraidīts no Parīzes par to, ka necienīgi izteicies par Reģentu - Orleānas Hercogu Pilipu, uzrakstījis dzejoli (?) par viņa grēcīgajām attiecībām ar paša meitu). Uldis saka, viņu tās vecās grabažas neinteresē (interjers, gobelēni, mēbeles), un par Voltēru varot izlasīt internetā. Pils, iemērkusi kājas ūdenī, bet tornīšus vīzdegunīgi izslējusi gaisā, kā uzrautu snīpi, man neapnīk vērot, īpaši, ja to var darīt pat naktī, klusi pielavoties pie loga un uzmest tai skatu atkal un atkal...... Skatīt arī: "Francija - pa maziem celiņiem" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8300"Atlantijas piekrastē" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8321"Konjaks un Konjaka" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8351"Francijas vasara" (pēdējais stāsts) http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8522

Piestājot pie Luāras

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem