Pa maziem celiņiem

  • 3 min lasīšanai
  • 18 foto
Kamīns sīca un malka negribēja degt. Aiz loga puteņoja. Es vilku ar pirkstu pa karti gar Francijas rietumu piekrasti un meklēju vasarai ciemu pie jūras... Egijona pie jūras (Aiguillon-Sur-Mer), Fota pie jūras (Faute sur mer)... Tobrīd neviens vēl nezināja, ka 29. februāra naktī šai vietā vētras dēļ ies bojā 38 cilvēki... No šā brīža ir pagājis vairāk nekā pusgads. Ieraudzīt internetā http://www.amivac.com/ izraudzīto vietu realitātē vienmēr ir satraucošs brīdis. Pēc gandrīz 900 km gara ceļa no Luksemburgas, beidzot esmu pie okeāna. Uz 2 nedēļām (6 personām) esam noīrējuši vasarnīcu Furā (Fouras/Charante-Maritim). Tā ir balta pusotrstāvu māja ar sarkanu dakstiņu jumtu, sarkanbrūniem slēģiem un palielu nekoptu dārzu, kurā aug ozoli un kāršrozes, no karstuma drusku panīkušas rozes un izdegusi zāle. Dzīvžogā oleandri un lauru krūmi. Saimniece ir steidzīga, veikli izrāda māju, viss šķiet savās vietās un jautājumu nav, ja nu vienīgi par dārzu: kur lejkanna, šļūtene utt, . Saimniece atmet ar roku, vakar esot samaitājies akas motors, lejkannas neesot, un vispār laistīt nevajagot. Ka ne ta ne, bet klusībā nodomāju, ka spainis ūdens ziedošajiem krūmiem atradīsies. Mājas īstie saimnieki pa sezonas laiku pārvācas uz restaurētām dzirnavām, bet ziemā mitinās šeit. Tas mums ir pārsteigums, pirmoreiz īrējam māju pa tiešo no 'cilvēkiem', apejot aģentūru. Mūsu mājas interjers ir vienkāršs - balti krāsoti siju griesti, senlaicīgas koka mēbeles, tiesa, dažas no tām aizslēgtas, lai negrābājamies. Jau pirmajās stundās jūtu atšķirību no mājas, ko izīrē aģēntūra un , ko izīrē 'cilvēki': nav kafijas nospiežāmās kannas un elektriskās tējkannas, nav vīna un konjaka glāžu (kas Francijā ir norma katrā aģentūras izīrētā dzīvoklī). Uldis saka: "Jāzvana saimniecei!" (Saimniece piekodināja, ja kas - lai zvanot).- Klausieties, jums te nav konjaka glāžu!:) Ciemata centrā tik mazam miestam ir iespaidīgs tirgus - divi slēgti paviljoni: viens zivīm, otrs dārzeņiem un visam pārējam. No rīta gājēju ielā ir dzīva rosība, gandrīz ikvienam neiztrūkstošs atribūts ir pīta iepirkumu soma, no kuras ārā rēgojas tik vien kā bagete. Zivju paviljonā pie preces uzraksts - šās nakts zveja . Jūras radījumi gan redzēti, gan neredzēti, nelielas haizivis, kas saucas - zilā āda (le bleu peau), jūras astoņkāji, dzīvi zuši lokās un meklē kastes stūrī kādu spraugu, milzīgi omāri kustina savas sasaistītās spīles, jūras ķemmītes, austeres, mīdijas, radības, kas izsktās pēc gliemežiem, bet franču - latviešu valodas vārdnīcā tādiem vārdu nav. Pie zivju paviljona ārpusē galdiņi, atpūtnieki nesteidzīgi dzer rīta kafiju ar blakus bulanžērijā pirktām smalkmaizītēm (arī kruasāniem). Oho, bet pie viena galdiņa kompānija jau ieturas ar austerēm un baltvīnu, paskatos pulkstenī - vēl nav pat 10. Plksten 12 rosība gājēju ielā beidzas, ārpusē izliktie stendi tiek ievilkti veikalos un pēkšņi ciemats izkatās kā izmiris ir pusdienlaiks, visi ēd. Apkārtnes izpēte. Furā (Fouras) atrodas uz pussalas. Kaut kas netverams šai vietai ir radniecīgs ar Jūrmalu, varbūt jūras gaiss un dīkie atpūtnieki. Pusotra, divstāvu mājiņas ir tikko slaukta piena krāsā ar gaišziliem, vai retāk sarkanbrūniem slēģiem. Stefans apgalvo, ka tās ir basku mājas. Kā nezāles, visur aug visdažādāko nokrāsu kāršrozes. Mājām, lai gan ķieģeļu, tomēr trūkst pamatīguma - tās izskatās vieglas, drusku koķetas, it kā kaijām un jūras vējam rada. Priežu vietā ozoli. Ar laiku pie mājām "uzaugušas" piebūves un mazāki namiņi atpūtniekiem, bet arī tām sarkani dakstiņu jumti. Dažai greznākai villai pat tornītis un vēl kādas nebūt cakas. Mūsu māja atrodas otrajā rindā no okeāna. Līdz okeānam un peldvietai (NB!) tas nav viens un tas pats) esot 300 m un tā arī ir. Iela gar okeānu saucas Okeāna bulvāris, bet okeāns diemžēl sauss - ir bēgums. Laiviņas un mazi burenieki guļ sausumā uz sāniem pakrituši kā beigtas kaijas. Pludmale tukša, vien baltas smiltiņas un uzraksts: "Suņiem pludmalē ieeja aizliegta visu gadu, noteikumi tādi un tādi - sods 11 eiro. Turpat garlaikojas četri glābēji. Pa kreisi līcis okeānam apmet loku un izskatās, kāds tīšām skaistam nobeigumam līča galā kā rotaļu namiņu nolicis nelielu pili. Tā jāredz tuvumā. Pēc pārsimts metriem pludmale beidzas un sākas akmeņi, tie gan izskatās uzbērti ar nolūku, lai okeāns neuzdrīkstētos par daudz. Pils izrādās apdzīvota, no ielas to norobežo augsts žogs, bet no jūras puses redzama glīta terase un dārzs ar kāršrozēm un nekoptu zālāju. Drīz vien iešana kļūst pārāk sarežģīta un akmeņi juku jukām sagrūsti vai viļņu izsvaidīti, jāmeklē vien kāds civilizētāks ceļš gar krastu. Pussalas galā ir kuģīšu piestāne. No tās var aizbraukt uz Ekss salu (Ile d'Aix), kā arī apmest līkumu jūrā ap Madāmas salu un slaveno Bojarda (Boyard) cietoksni*. Cita pie citas nelielas nojumes, kurās pārdod austeres un mīdijas. Mīdijas 2.80 litrā, austeres sākot no 2.50 līdz 5 eirām ducī. Nedaudz rūpniecības rajona sajūta: traktori, nožogojumi, platformas un citi atribūti, kas liecina par aktīvu ražošanu, proti, austeru audzēšanu. Pussalas dienvidu piekrastē dižojas Vobāna** cietoksnis un gandrīz vai mūsu atbraukšanai par godu šovakar notiek salūts, patiesībā esot pagājuši 200 gadu kopš cietokšņa pamatakmens ielikšanas. Okeāns jau satumsis un publika ērti iekārtojusies pludmales smiltīs. Skan mūzika, īss stāsts par vēsturi, tad lāzerpriekšnesums ar košzaļiem lāzerstariem, kas aizklīst okeāna bezgalīgajos plašumos un salūts..... krāšņs, raķetes tiek šautas gan no cietokšņa, gan okeāna un brīžam tas atgādina īstu jūras kauju ar fortissimo noslēgumā. Ir pāri pusnaktij, kad atgriežamies mājās un mēģinām atrast atslēgu buntē vārtiņu īsto atslēgu. Gaisma pārbiedē ezi, kas turpmākās divas nedēļas būs mūsu ikvakara sabiedrotais. Lasīt arī:"Atlantijas piekrastē" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8321"Konjaks un Konjaka" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8351"Piestājot pie Luāras" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8359"Francijas vasara" (pēdējais stāsts) http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8522 *Bojarda cietoksnis - šobrīd notiek TV realitātes šovi . **Sébastien Le Prestre, Seigneur de Vauban vēlāk Marquis de Vauban (15. maijs 1633. – 30. marts 1707.) franču inženieris, slavens militāro celtņu arhitekts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais