Transilvānijā ar zirgu

  • 3 min lasīšanai
  • 192 foto

Transilvānija ar zirgu

Tātad tā – īsumā centīšos pie jums atnest to pasākuma burvību, kuru mēs 8 latvieši izbaudījām ne tik tālajā, bet tomēr tik ļoti savādākajā Transilvānijā (šobrīd juridiski Rumānijas ZR un Ungārijas ZA). Brauciens norisinājās nupat – jūlijā otrajā nedēļā. Brīnišķīgs ceļojums pa mežonīgi skaistajiem Rumānijas austrumu Karpatiem, izbaudot reģiona savdabību un iepazīstot vietējo iedzīvotāju dzīves stilu.

Jau pērn biju sarunājusi ar saviem paziņām Transilvānijā, ka būtu ekskluzīvi saveidot ceļojumu pa Transilvānijas kalniem un mežiem. Un tā kā viņiem ir arī vairāki zirdziņi, tad viņi piedāvāja saorganizēt ceļojumu zirga mugurā, jo ar zirgu var tikt tur, kur ne ar kājām, ne auto tikt nav iespējams. Lai arī tobrīd nebiju zirga mugurā bijusi nekad – es piekritu, jo visu tak dzīvē var iemācīties ;)

Sameklēju sev 7 līdzbraucējus un šī gada jūlijā sēdāmies iznomātajā auto un sākām mūsu „ekspotīciju”. Cilvēki vens otru satika pirmo reizi ceļojuma sākumā, bet kompānija izveidojās ļoti laba . Ir man cieša pārliecība, ka šāda ceļojuma specifika pati atlasa labus cilvēkus ;)

24 stundu garais brauciens līdz Huedinai (pilsētiņai Rumānijā) norisnājās diezgan jautrā gaisotnē. Tur mūs sagaidīja zirgu saimniece un viena no no mūsu ceļojuma biedrenēm, kas uz Rumāniju bija lidojusi pa taisno no Londonas. Tad mūsu ceļš noveda no lielceļiem un sākām ceļu pa nelielu lauku ceļu uz Stanas ciemu, kur bija mūsu viesu nams – restaurētas muižas mājā ar tiešām glītu interjeru un ļoti ērtām gultām. Gultas bija svarīgs faktors, tā kā ceļš līdz Stanai bija pietiekoši ilgs.

Te mūs sacienāja ar greznām vakariņām (jāsaka, ka barot mūs visu ceļojuma laiku centās ipaši daudz – trīs ēdieni katrā ēdniereizē), tad nu vakarā nobaudījām ungāru vīnu un saulei rietot devāmies iekš pēļiem, krāt spēkus jaunai dienai.

Pirmā dienauz vietas mums bija mierīga – aklimatizācija. Iepazināmies ar zirgiem, izjājām nelielu līkumu (kādas 3 stundas), salijām ļooooti, sildījāmies pēcāk ar palinku (tradicionālu ungāru dzērienu). Lai arī gulēšana mums bija ieparedzēta jurtā, tak tomēr lietus dēļ mūsu guļvietas vietā bija ezers, tādēļ plāni mainījās un devāmies nakšņot uz viesu namiņu, pavisam kaimiņos mūsu zirgu saimniecībai.

Otrā dienā sākās garais pārjājiens, kurš noslēdzās pēc 4 dienām, kad kopā bijām veikuši 120 km pa ļoti gleznainām vietām. Visi sapakojām mantas zirgu somās, sasedlojām zirdziņus un droši soli devāmies tālēs zilajās. Tāds pārgājiens pavisam noteikti atņem visas negācijas kādas nu līdz ir paņēmušās - un tu cilvēks vari tikai priecāties par visu, kas apkārt.

Jājām mēs 8 latvieši un 2 vietējie ļauži. Šķērsojām upes, jājām augšup un lejup pa kalniem un brīžiem spraucāmies caur brikšņiem. Ceļš sākās pa “Kalotaszeg” reģionu, no Stana ciema uz dienvidiem. Jājām caur mežiem un pļavām, apciemojot arī vietējos ciematiņus Şaula, Nearşova. Nakšņojām privātā ciema mājā. Nākamā dienā veicām apmēram 25 km Vlădeasa augstieņu virzienā. Ceļš veda uz augstākām vietām un biežāk mainījās reljefa veids. Šī bija diena, kad es pirmo reizi savā mūžā lēkšoju ar zirgu – man teica, lai tik turās stingri un viss būs labi. Biju mazliet sabijusies, bet beigās izrādījās, ka tiešām – vajag tik stingri truēties ;) Nakšņojām kalnu būdiņā Stanciului ielejā.

Trešā diena bija īpaši jauka – visi jau pie zirgiem pieraduši - atpūtas diena. No rīta aizgājām līdz brīnišķīgi skaistajam 40 m augstajam ūdenskritumam – vienam no lielākajiem ūdenskritumiem šajā kalnu reģionā. Šajā dienā daba apkārt bija īpaši mežonīgi skaista. Sasniedzām 1300 m virs jūras līmeņa. Piestājām pusdienu piknikam netālu no ļoti skaista kalnu ezera – Beliş-Fântânele ezera. Ūdens mazliet dzestrs, bet pelde neizpalika. Jājot uz naktsmītni pakāpāmies vēl augstāk un iejājām milzu miglā – atlika cerēt, ka zirgs zina, kru kājas liek, jo brīžiem zemi redzēt nevarēja. Mēs kā ezīši pa miglu virzījāmies. Gandrīz visu pārējā dienu pavadījām dabas rezervātā („Apuseni Natural Park”). Nakšņojām pansijā.

Nākamā diena bija pati garāka kilometru ziņā, bet gandrīz vai ātrākā, tā kā zirgi bija pagriezti uz māju pusi un īpaši vairs nebija jāmudina – paši bija ar mieru rikšot kaut visu dienu. Devāmies atpakaļ uz vietu kur ceļojumu sākām – mūsu aplis taisījās noslēgties. Jājām caur seniem Rumānijas kalnu ciemiem (Beliş, Dealu Negru un Râşca). Izvorul Crişului ciematiņā piestājām pie paziņas, kurš mums izrādīja vietējo baznīciņu. Ungāru baznīciņas ļoti atšķirās no mums pierastajām – tur kā rotājumi dominē izšuvumi un kokgriezumi, kurus radījuši visi ciema iedzīvotāji kopā.

Atpūtušies devāmies tālāk uz zirgu saimniecību, kur atstājām mūsu uzticamos ceļa biedrus saimnieku uzraudzībā un ratos devāmeis uz Stanas ciemu uz mūsu muižu. Tādas vieglas skumjas pārņēma saprotot, ka ceļojums principā ir beidzies. Tomēr visiem tagad doma bija skaidra – mēs brauksim atkal J

Mājupceļā vēl iebraucām Ungārijas pilsētā Karcāgā – apskatījām tipisku Ungāru stepju saimniecību, sacienājāmies ar vietējo palinku un vīnu, uzdziedājām ar saimnieku (vienu no maniem paziņām), iepirkām suvenīriem izstrādājumus no ādās un devāmies tālāk uz Rīgas pusi.

Es braukšu atkal jau septembrī – rudenī tur jābūt vēl daiļāk ;)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais