Ar auto līdz Montenegro

Zane Gatere 22.09.2010 10 min lasīšanai

Pirms brauciena zinājām, ka būsim 3 braucējas, galapunktu, vietas, ko OBLIGĀTI jāredz, izbraukšanas datumu un laiku, pieļaujamos tēriņus, to, ka noteikti visās naktīs gulēsim, nevis brauksim, kā arī to, ka būs Tomtoms. Tā kā apzināti negribējām sevi piesaistīt konkrētām vietām un laikiem, iepriekš naktsvietas nepasūtījām. Šī iemesla dēļ paņēmām arī telti, ja nu tā būtu vienīgā iespēja pārnakšņot.

1.diena. 5.augusts. Sigulda – Slovākija, apmēram 1120 km.

Izbraucām no Siguldas kā plānots – 5.augustā plkst. 5.00.

Pa ceļam līdz Polijas robežai bijām vienojušās, ka brauksim cauri Varšavai un mēģināsim līdz 21.00, kad satumst, tikt līdz Slovākijai, kur arī sāksim meklēt naktsmājas. Ap Katovici jau sākām baudīt skaistus skatus, labus ceļus un pasakainu vakara sauli. Pēc kādiem 100 km, kas nobraukti Slovākijā, kaut kur aiz Kysicke uz Jesenskeho ceļa sāka krēslot, tāpēc lūkojāmies pēc pirmajām naktsmājām, pēc skata iepatikās motelis „Skalka”, protams, bija istaba par 40 eiro, ar logu uz kalnu upi aiz automaģistrāles. Pagaidām plāns „1.diena tranzītā” ir realizējies.

2.diena. Slovākija – Budapešta – Szegeda - Serbijā Belgrada – Valjevo – Zlatarsko jezero – apmēram 1000 km.

Pēc kārtīgas izgulēšanās ap pusastoņiem no rīta sākam otro tranzīta dienu. Gribējām tikt pēc iespējas tuvāk Melnkalnes robežai, lai 3.diena jau būtu tikai skaistiem skatiem un atpūtai.

Cauri Slovākijai, protams, jauki kalnaini ceļi, ēdienreizes šo ceļu malās, kad vēl ēdam līdzpaņemtos ēdienus, lai netērētu laiku meklējot piemērotas ēstuves, pērkona negaiss, ēzelīši ceļa malās – viss kā Slovākijā pienākas.

Ungārijā braucam pa ātrāko iespējamo maršrutu. Ungārija kā jau Ungārijā – plašums ainavās, plašums uz ceļa, lauki, saulespuķes, dažbrīd līst, dažbrīd spīd saule. Ātri vien Serbijas robeža, un kaut gan bijām baidītas, ka ilgi uz tās jāstāv, pēc pusstundas jau esam Serbijā. Līdz Belgradai ceļš kā no Rīgas līdz Siguldai, pēc Belgradas – kā ceļš no Sabiles līdz Kandavai, tikai līkumaināks, kalnaināks un transports abos virzienos nepārtraukti purniņš pie pakaļas – mašīnām. Kad līkums mazliet pārredzamāks, var redzēt, kas brauc šajā nepārtrauktajā rindā – vieglie, baļķvedēji, traktori, zirgu pajūgi. Laimīgie mocīši, jo tie vienkārši brauc garām. Kad traktoristam sametas žēl aizmugurējie, viņš piestāj pašā ceļa malā un daļu no rindas palaiž garām. Tad arī mēs kādu laiku varam pabraukt uz 80 km stundā, kamēr panākam to rindas daļu, kas pirms traktora ir pabraukusi ātrāk un panākusi nākošo traktoru. Tik neparastas braukšanas rezultātā, nerodas vēlme kaut kur apstāties speciāli, piemēram, lai kaut ko apskatītu, jo saprotams, ka tad vēlreiz būs jāveic jau apbrauktā traktora un viņa astes apbraukšana.

Dienas sākumā bija cerība, ka tiksim līdz Melnkalnei, kaut vai būtu jābrauc līdz 24.00, bet pamazām šādu domu atmetam. Mazliet pirms krēslas parādīšanās jau pamanām, ka Tā Saucamā Serbijas automaģistrāle (vienīgais ceļš, ko Tomtoms Serbijā rāda) ir kļuvusi tukša, ātri braucama un skaistiem kalniem abās pusēs. Zinot, ka kalnos tumsa iestājas pēkšņi, jau sākam meklēt naktsmājas. Tumsa atnāk, bet naktsmājas kā nav, tā nav. Kalnu ceļš tāds, ka ātri var braukt tikai tad, ja panākam kādu mašīnu, kuras aizmugurējie lukturīši kalpo kā signālugunis, lai pēc tām varētu saprast kurā virzienā ir nākošais ceļa pagrieziens, jo dažādi apzīmējumi, kas par pagriezieniem brīdina citās valstīs, vismaz šajā posmā nav sastopami. Dažbrīd pret debesīm no tumsas iznirst kalnu silueti, dažbrīd pēc kaut kā saprotams, ka ceļš ved gar aizu. Nu jau arvien izmisīgāk ceram, ka parādīsies kāda ēka, ar uzrakstu, kas ļaus saprast, ka tur ir naktsmājas. Bet te jau nav neviena vieta, kur varētu uzbūvēt ēku, kas lielāka par kalnu gana būdiņu!

Kad beidzot ēka atrodas, pirmais tās stāvs atvēlēts restorānam – negaidīti lielam, restorāns pilns ar ĻOTI skaļiem serbu vīriešiem (tikai) un mēs šeit vairs negribam pavadīt nakti. Brauksim tālāk, varbūt pat visu nakti, it īpaši tādēļ, ka panākam serbu autobusu, kura šoferis, liekas lieliski pazīst šo ceļu, jo mazliet jāiespringst, lai turētu līdz.

Bet tad notiek brīnums – atkal kalni mazliet atkāpjas, parādās uzraksts Motelis arī angļu valodā, un tur, protams, ir arī viena istaba mums, valda patīkams klusums, esot videonovērošana autostāvlaukumā, jauks cilvēks citā ēkā parāda, kur varēs brokastot un vēl citā – kur tad ir mūsu istaba. Samaksājam 30 eiro (pagaidām iztiekam ar samainītajiem eiro, neesam mēģinājušas mainīt kaut kādas vietējās valūtas), ievācamies. Istaba ar balkonu. Kad izejam uz tā, var dzirdēt, ka dziļi apakšā šļakst ūdens, bet tik dziļi, ka nekas nav redzams. Tikai no rīta līdz ar saullēktu pamanu, ka motelis atrodas ezera (skaista) pašā malā un stāvu skaits lielāks šajā pusē, nekā autoceļa pusē, no kura šo moteli atradām.

Naktsmītnes nosaukums „Zlatarsko jezero”, pie tāda paša nosaukuma ezera. Tur notiek būvdarbi, var saprast, ka jau nākošgad būs lielākas iespējas palikt, iepirkties (ir veikals), paēst (ir restorāns).

3.diena. Zlatarsko jezero – Melnkalnē Plevlja – Taras aiza - Majkovaca – Podgorica - Budva. Km vairs īpaši neuzsvēršu, tie ir pietiekoši maz, jo sākusies EKSKURSIJA!

Šoreiz izbraucam tikai ap 9.00, jo Serbijas ceļš bija mazliet vairāk nogurdinājis, bet noteikti jātiek līdz Adrijas jūrai.

Tagad noder autoceļu atlants, jo Tomtoms galīgi negrib, ka braucam prom no galvenajiem ceļiem. Bet tā kā zinām, ka pirmais apskates objekts Melnkalnē ir Taras aiza, tad tagad Tomiņu liekam nost, lai nenervozē un braucam tikai pēc kartes. Jabukā nogriežamies no maģistrāles, ļoti jauks kalnu ceļš līdz robežai, 5 minūtes uz robežas, iepriekšējo mašīnu nez kāpēc sūta atpakaļ, mums ielīmē ekoloģisko uzlīmi par 10 eiro un ielaiž Melnkalnē. Šis robežpunkts ir pasakainā vietā – Melnkalne skatāma no putna lidojuma, ko arī darām, kalni, kalni, kalni! Pakāpjam vēl mazliet augstāk, debesis skaidras, vēl nav karsts, cikādes kā aptrakušas!

Pēc kādas stundas jau braucam pa Taras kanjona augšējo malu. Tiešām vērts redzēt. Kaut kur pusceļā uz leju – Djurdjevicas Taras populārais tilts, kuram pārbraucam un tad kāpjam ārā tradicionālām darbībām - pastaigai, fotografēšanai. Pavēss – ap 17 grādiem un vējains, bet priekš foto – skaisti izkliedēti mākoņi, dzidra saulesgaisma.

No tilta dodamies Majkovacas virzienā. Ceļš iet pa aizas dibenu gar pašu upi. Gribas pabradāties, bet ūdens kā jau kalnu upē – stindzinošs un bezgala dzidrs. Zivteles. Serpentīni augšā lejā, klinšaini kalni, cikādes, ko dzird caur aizvērtiem logiem. Ja negribētu tikt līdz jūrai, te varētu pavadīt visu dienu. Ēst gan gribas un kaut ko siltu. Ceļa malā diezgan paliels restorāns – bistro, kur pasakām savas speciālās vēlmes (esam veģetārieši) un saimnieks sarūpē tādu galdu, ka prieks, sevišķi labs nacionālais siers.

Braucot cauri Podgoricai, meklējam benzīntanku, norāde ceļa malā, ka pēc 100 m ir. (Ceļazīmes pēc Serbijas vispār izcilas – var braukt bez kartes, ja vien zini galamērķi.) Iebraucam benzīntankā, kas vispār izskatās tik moderns, kādi nav redzēti pat Rietumeiropā. Pārsteigums – vēl kaut kas tiek būvēts vai labiekārtots un nav atvērts, strādnieki par mums smej, laikam jau kaut kur mums nesaprotamā valodā bija piezīme, ka vēl nav atvērts. Ar nākošo tanku – taisni tāpat. Bet atkal pēc norādes 100 m nav saprotams, ka šī norāde attiecas uz tuvu nākotni nevis tagadni. Un atkal redzams, ka būve ir nepārprotami labākais benzīntanks, kāds redzēts. Trešais darbojās, bet tas diemžēl bija pavisam necils.

Pēc Podgoricas lēnā garā braucam gar Skadaras ezeru – apkārtne tāda, ka varētu būt arī galamērķis, kur laiski pavadīt atvaļinājumu.

Pie Sutomores pagriežam pa kreisi, uz dienvidiem, gar Sveti Stefana saliņu, līdz Barai. Tur atrodam VIENU (vairāk nav) brīvu vietu autiņam un ejam uz pludmali!!! Ūdens neprakstāmā tīrkīzilizaļā krāsā, palieli viļņi. Klintis, līcītis, klintis, līcītis utt. Noskatām pasakainu smilšainu līcīti, bet to ir noskatījuši arī nūdisti. Un tā kā viņu ir daudz, tad meklējam nākošo. Pēc divarpus dienu sēdēšanas mašīnā - peldēšanās un sauļošanās – ko vēl vairāk var vēlēties! Tā kā pēc reklāmām saprotams, ka Barā šobrīd notiek kaut kas saistīts ar pasaules futbola čempionātu, saprotam, ka naktsmājas jāmeklē pretējā virzienā. Braucam uz Budvu, ceļa malās stāv istabu devēji, kas ar mieru katru mašīnu saraut uz pusēm. Meklējam pašas un atrodam mājiņu dārza vidū, kur saimnieki neko nesaprot angliski, mēs nesaprotam, ko saka viņi, bet vienojamies par istabiņu par 30 eiro. Obligāti ar saimniekiem jāpadzer kafija, tikai tad mēs drīkstam iet uz lielveikalu tepat aiz stūra nopirkt kaut ko vakariņām un brokastīm un diviem briesmīgi tieviem kaķiem. (Mēs esam pieraduši pie Latvijas Garfīlda izmēra kaķiem.)

4.diena. Budva - pludmale pie Bogovas.

Budvā esam jau 7.00, tik agri pludmales dēļ, iepriekšējā dienā redzējām, kāda ir pludmale dienā – ne uz sauszemes, ne ūdenī nav kur adatai nokrist. Bet tagad – ūdens bezgala dzidrs, saule ļoti karsta, pludmale tikko iztīrīta, sauļošanās krēsli tīri, (par tiem jāmaksā, bet daudz mazāk kā dienā – no mums trijām par 2,5 stundām – 4 eiro), Budvas vecpilsētu apspīd rīta saule. Varētu palikt ilgi, bet ap 9.30 paliek traki karsts. Ejam ekskursijā uz Budvu. Skaisti. Ieeja cietoksnī – 2 eiro. Atrodam arī cietoksnī bibliotēku, kur ērtos ādas krēslos kādu pusstundu sēžam un vienkārši dzesējamies, lasot grāmatu nosaukumus un piemērot saulesbrilles krūšutēliem. Cietoksnis šo pilsētu padara īpašu, savukārt jaunatnei – daudzās tusiņu iespējas pludmalē, kas arī naktī tiek izbaudītas. (Jaunatne vakarā tiek aizvesta un naktī no Budvas tiek savākta.)

Pēc Budvas uz ziemeļiem meklējam istabu (sobe). Atrodam to Radovičos, skaista mājiņa pakalnā, persiku koku dārza vidū. 30 eiro par istabu. Iekārtojamies un braucam uz Bogovu – pāri pakalniem uz jūru, pa kārtējiem šaurajiem līkumainajiem Melnkalnes ceļiem ar ēzelīšiem, zirgu ceļmalas ganībās. Ja nobrauc no asfaltētā ceļa, tad zemes ceļš ir tāds, ka labāk atpakaļgaitā braucam kalnā augšā, jo nekas neliecina, ka uz priekšu būs vieta, kur apgriezties. Bet šādi stumdoties, atrodam Bogovu – mazu pilsētiņu ar diezgan lepnām villām pie pašas jūras un pludmali, kurā varbūt ietilpst 15 cilvēki.

5.diena. Galvenais šajā dienā – Kotoras līcis.

Tā kā tas ir galvenais, tad nemēģinām to saīsināt, braucot ar prāmi pāri šaurumam, bet gan braucam visam līcim apkārt.

Sākam ar Tivatu, nevis pa taisno uz Kotoru. Tivatā uzbraucam kalnos pa ceļu tik tālu, kamēr beidzas asfalts. Pamestas, kara sapostītas mājiņas skaistās vietās, bet ir arī sakoptas un olīvkoku un granātkoku dārzu vidū.

Aiz Tivatas sākas ceļš gar līci, par kuru sākumā šaubāmies, vai tas ir īstais ceļš – tik šaurs, un nenozīmīgs izskatās. Bet, kad pamanām tūristu autobusu, kas sāk braukt atpakaļgaitā, lai varētu samainīties ar kādu vieglo, saprotam, ka īstais gan. Un tā visapkārt līcim – ik pa laikam apstājoties, lai samainītos ar pretimbraucošajiem, ik palaikam nopeldoties nepārtauktajās pludmalēs, kurās ļoti maz cilvēku, laikam jau tādēļ, ka lielie autobusi te gandrīz nebrauc.(Redzējām tikai to vienīgo). Pludmalītēs – dušas, kuras ļoti būtiskas pēc sāļā ūdens. Paradīzes nostūris. Mazliet dzīvāka ir Kotora, jo tur pa taisno var atbraukt no Rodovičiem, tā izvairoties no autobusiem lāgā neizbraucamajiem ceļiem. Aiz Kotoras Perastas virzienā jau mazliet ērtāka braukšana. Ceļam starp līci un kalniem te vairāk vietas.

Saprotot, ka īstenībā Melnkalne ir tik maza, ka visos virzienos cauri izskriet var dienas laikā, gribam vairākas dienas pavadīt Horvātijā. Neviena neesam redzējušas Dubrovniku. Tātad nakti ieceram kaut kur pie šīs pilsētas. Caur Hercego Novi līdz Horvātijas robežai, līdz Dubrovnikai, ap kuru sākam meklēt naktsmājas. Te jau ir grūtāk. Viss aizņemts. Beidzot taisāmies izmantot telti, bet arī kempingi pilni. Viens, kurā ir vieta, neņem eiro un neņem kartes!? Kad jau liekas, ka gulēsim pludmalē, Orašicā, 14 km no Dubrovnikas, mazā kempingā „Peča” ir vieta!!! 6 eiro no cilvēka, par mašīnu nav jāmaksā, visas nepieciešamās ērtības ļoti labā stāvoklī. Kluss, apkārt dārzi, pāri ceļam lejā no kalna – fantastiska pludmale. Paliksim te divas naktis. Ejam apskatīties jūru.

6.diena. Dubrovnika.

Gan vakarā, gan nākošajā rītā un vakarā un vēl arī nākošajā rītā ejam apskatīties jūru. Pēdējā reizē līdz pludmalei braucam ar mašīnu, jo liekas, ka, ja vēlreiz būs jākāpj kalnā uz kempingu, kāda daļa no manis varētu arī neuzkāpt.

Ļoti karsta diena, tāpēc pašu dienas vidu pavadām kā dienvidnieki – guļam. Telts ir zem kokiem un nav tik karsts kā saulē. CIKĀDES! Jaunākais ģimenes loceklis ļoti gribēja izslēgt, bet nebija vajadzīgā poga. Man savukārt liekas, ka šo kukainīšu dēļ vien ir vismaz reizi gadā jāaizbrauc uz viņu mītnes zemēm.

Un tad beidzot sēžam mašīnā, lai dotos uz Dubrovniku. Bet 14 km no tās, pie paša kempinga jau netiekam uz ceļa, jo auto sastrēgums. Iespraucamies un nu stāvam kopā ar visiem. Apmēram pēc kādas stundas, pēc kādiem 2-iem nostāvētiem kilometriem mūs uz rollera sameklē puisis no kempinga un pasaka, ka priekšā avārija un jāstāv vēl kādu stundu. Labāk, lai braucot atpakaļ un dzerot kafiju. Vismaz zinām, ka tā nav parasti, lai gan pēc tam sākām domāt, ka laikam ir gan parasti, šur tur ceļa malā iegāzta vai iegāzusies mašīna, ko laikam nav vērts vest prom. Šoreiz gan aizveda – sadauzītu un sazāģētu. Mēs sākām kustēties, toties pretimbraucošie sāka stāvēt, jo bija avārija smagajam pretējā virzienā. Dubrovnikā nolikām autiņu pazemes daudzstāvu garāžā un pa kāpnēm lejā uz pilsētu! Jau tad sapratu, ka atpakaļ tikai ar taksi – lai cik tas maksātu! (Maksāja tikai 5 eiro – kārtējais pārsteigums, biju dzirdējusi, ka no tūristiem plēš kur var.)

Vecpilsēta, protams, fantastiska. Ēdieni kārtējo reizi – ideāli. (Kā jau visu ceļojumu. Kādā aprakstā pavīdēja, ka šajās valstīs problēmas ar ēšanu, mums tādas nebija.) Katram savs spilgtākais priekšstats par Dubrovniku. Man tas bija saulrieta skats mazliet aiz Dubrovnikas. Kārtējais KAUT KAS, kura viena paša dēļ būtu bijis vērts braukt.

7.diena. Dubrovnika – Zadara.

Līdz pat šai dienai gribējām braukt mājup no Dubrovnikas caur Medžugori un Mostaru Bosnijā, bet tagad parādījās divi iemesli to nedarīt: 1) Ļoti gribējās vēl Adrijas jūru, 2) Ļoti negribējās tādus ceļus kā Serbijā. Tādēļ gar Adrijas jūru, nevis pa maģistrāli braucām līdz pat Zadarai. Pa ceļam kārtējā robeža, kuru gandrīz nepamanījām – ar Bosniju, daži Bosnijas kilometri, ar kuriem pietika, lai saprastu, ka atgādina padomju laikus un atkal Horvātija. Ceļā pagāja visa diena. Par Adrijas piekrasti Horvātijā tik daudz rakstīts, ka neatkārtošos. Ceļš fantastisks, skati fantastiski utt. Uzreiz aiz Bosnijas auglīga ieleja ar ceļmalas tirgotājiem – nopirku vislabāko mandarīnu sulu, kādu izdevies nogaršot. Jādzer vismaz 5x atšķaidīta. 1 litrs – 2.5 eiro. Bija žēl, ka nenopirku daudz! Un plūmes, melones, vīnogas!

3 km pirms Zadaras hotelis „Joso”- apartaments ar 2 istabām, balkonu ar skatu uz jūru pāri ielai – 80 eiro. Normālas hoteļa brokastis. Iespējams auto novietot nojumē ēnā, kas šajā karstumā ļoti būtiski. Skats no balkona tāds, ka var skatīties stundām, varbūt pat dienām. Mierīgi kalnains. Kārtējais nepārspējamais saulriets.

8.diena. Zadara – Zagreba – Maribora Slovēnijā – Vīne - Čehija kaut kur ap Brno. Šodien ap 750 km.

Izbraucām ap 13.00 no Zadaras, ap 22.00 Čehijā bijām jau naktsmājās. Tā kā bija iesācies mājupceļš, braucām pa Tomtoma ieteikto ātrāko maršrutu. Un atkal apstājāmies tikai tad, kad vajadzēja, šur tur pa retam pafotografējot. Šie visi jau kādreiz braukti ceļi, tāpēc arī vieglāk visam braukt cauri un neprasās „ekskursijas”.

9.diena. Čehija – Sigulda. 1320 km.

Izbraucām no rīta 9.00 un pēc 16,5 stundām (naktī pusdivos) esam MĀJĀS!!! Izrādās – man ļoti patīk leišu līdzenumi (latviešu vairs neredzējām – bija tumšs.). Ir jauki ik pa laikam skatīt kalnus, braukt pa šauriem ceļiem, jo platiem nav vietas, bet pēc tādas šaurības latvietis - līdzenumnieks var brīvāk uzelpot tepat – mums tuvāk! J)