Viena diena Melnkalnē

Lauris Linabergs 21.09.2010 4 min lasīšanai 30 foto

Kādā no „draugos” publicētajiem ceļojumu aprakstiem bija teikts, ka idejas nošpikotas „Impro” maršrutu piedāvājumos. Man jāatzīst, ka mūs par vienas dienas izbraucienu uz Melnkalni pārliecināja „Novatours” katalogā izlasītais. Kotoras līcis un Budva tur bija sabildēti un aprakstīti tik jūsmīgi, ka biju vēl mājās esot izdomājis, ka ņo trim dienām, ko pavadīsim pie Dubrovnikas, vienu varētu veltīt izbraucienam uz Melnkalni.

Nākošajā dienā pēc Dubrovnikas apskates mēs braucam uz Melnkalni. No mūsu apmešanās vietas Cavtatā līdz Melnkalnes robežai jābrauc ne vairāk par stundu. Pavisam drīz esam pie robežkontroles, kur gan viss notiek lēni un pamatīgi. Labi, ka ceļotāju nav daudz. Mani pilnīgi nesagatavotu pārsteidz jautājums par apdrošināšanu. Dodu robežsargam mūsu pašu OCTA papīru, bet viņš kategoriski pieprasa tieši „zaļo karti”. Tikai tad saprotu…, ka īsti nesaprotu vai un kāpēc mūsu OCTA darbojas arī Horvātijā. Melnkalnieši to skaidro ar Horvātu jušanos jau esam Eiropas savienībā… , bet pie viņiem, lūk, esot pavisam cita valsts un cita kārtība, lai arī Eiropas valūta. Tā nu man neatliek nekas cits kā iegādāties vietējo apdrošināšanas polisi par 15 eiro uz nedēļu, pie viena pirmo reizi pārliecinoties kā praksē darbojas vienpusēji ieviestais eiro. Nu neko – darbojas… un jāatzīst, ka ne tikai darbojas, bet pat mudināja mūs Melnkalnē par pazīstamo (tikpat kā savējo) naudiņu iepirkt ko vairāk – ja neko citu, tad vismaz ēdamo turpmākajām dienām.

Neplānotā iebraukšanas nodeva – 10 eur ceļu nodeva (par gadu!) un 15 eur par apdrošināšanu nedaudz sabojāja garastāvokli un, iespējams, tāpēc pirmie iespaidi par „aizrobežu” bija visai kritiski. Pirmā pilsēta – Novij Hercog , vismaz tā daļa, caur kuru nācās izbraukt, izlikās tāda – nu nekāda. Pat iedomājos, ka apmēram tā tagad varētu izskatīties Krievijas dienvidos vai Ukrainā. Uz to vedināja arī reklāmas plakāti krievu valodā. Izskatās, ka nekustamos īpašumus te cenšas pārdot tieši krievvalodīgiem pircējiem un šie centieni ir daudz uzkrītošāki nekā pie mums Jūrmalā. Pirmajā brīdī man izlikās, ka velti cenšas – te ne tuvu nav tik smuki kā mūsu Jūrmalā…, tomēr turpmākajā dienas laikā manas domas strauji mainījās…

Izbraucot pie Kotoras līča mūs sagaidīja pirmais patīkamais pārsteigums – prāmis pāri līcim. Tas nozīmē, ka varam droši atmest bažas par to vai paspēsim aizbraukt arī līdz Budvai. Dodamies tieši turp. Pa ceļam vēlreiz izmēģinām iepirkšanos par eiro un runāšanos ar pārdevējām krieviski un noskatām pludmali, kur atgriezties, ja tālāk negadīsies citas, vēl skaistākas. Kūrortpilsētai Budvai pirmajā piegājienā izbraucam cauri, nepamanot pareizo pagriezienu uz vecpilsētu. Toties – ieraugām Budvas līci un pilsētu visos rakursos un saprotam, kur tieši ir jānokļūst. Pēc īsa brīža jau esm vienā no daudzajām maksas stāvvietām – netālu no pludmales un vecpilsētas.

Grūti ko piebilst tam, kas redzams bildēs. Skaisti. Gan skati uz jūras pusi, gan Melnkalnes melnajiem kalniem, kas šajā dienā izskatījās īpaši dekoratīvi, spožai saulei mijoties ar zemiem mākoņiem. Vecpilsētas šaurajās ieliņās visbiežāk dzirdamā ir krievu valoda, tāpēc košais uzraksts „Restoran Maša” pie jahtu ostas šķiet gluži vietā. Interesanti – kādās valodās runā uz lepnajām motorjahtām? Katrā ziņā – mums radās iespaids, ka „biezo” jahtu te ir vēl vairāk nekā horvātu ostās.

Izstaigājuši cietoksni un vecpilsētu, mēs steidzamies atpakaļ uz iepriekš pa ceļam redzēto pludmali, kamēr draudīgie mākoņi vēl nav ņēmuši virsroku. Tas, par laimi, šajā dienā tā arī nenotiek…, bet iepriekš noskatītā pludmale tuvumā gan nemaz neizskatās tik ideāli kā pa gabalu – no ceļa. Tomēr – gan snorkelēšanai, gan piknikam tā ir ok. Tiesa gan – neko daudz vairāk par jūras ežiem un dažiem zivju bariņiem jūrā saskatīt neizdodas. Apēdam lielveikalā un Budvas vecpilsētā sapirktos gardumus un braucam uz Kotoru.

Kotorā vēl ātrāk nekā cerēts izdodas nonākt braucot nevis gar Kotoras līci, bet taisnāk - caur tuneli. Vēlāk – jau pēc Kotoras apskates atgriežoties Novij Hercog gar līča krastu mēs izjutām kā būtu bijis, ja nebūtu prāmja un tuneļa – skaistie Kotoras līča skati būtu jābauda daudz, daudz ilgāk… un nez kā būtu ar paspēšanu vienas dienas laikā.

Kotoras cietoksnis pa gabalu stipri atgādina Ķīnas mūri. Pirms tiekam līdz pareizajai šķērsieliņai, kas ved uz to, krustu – šķērsu izstaigājam Kotoras vecpilsētu. Smuki… un prieks, ka šajā vēsturiskajā vidē reāli rit mūsdienīga dzīve – rotaļājas bērni un arī izkārtā veļa un satelītu antenas pagalmos nebūt nebojā skatu un noskaņu. Mākoņi ir izklīduši, spoži spīd saule… un gar Kotoras ķīnas mūri mums pietiek spēka uzkāpt tikai līdz pirmajam zvanu tornim. Japāņu grupa un daži citi entuziasti ir bijuši augstāk, taču mums pietiek ar brīnišķīgajiem skatiem uz Kotoras jumtiem un līci arī no šejienes (skat. bildes). Vecpilsētā atgriežamies pa citu ceļu - otrajiem cietokšņa vārtiņiem, ko iepriekš no pilsētas puses neatradām.

Stipri sakarsuši un saguruši atgriežamies pašā līča krastā maksas stāvvietā atstātajā mašīnā un sajūtam, ka derētu atvēsināties. Šeit – pilsētas centrā peldēties gluži nevar, toties ir cita iespēja – veikali ar kondicionētu gaisu. Trāpām kādā stipri padārgā veikalā, kur iepriecina tikai bezmaksas autostāvvieta un stipri atvēsinātais gaiss. Ilgi te neuzkavējamies un dodamies atpakaļceļā uz Cavtatu.

Līkumot gar Kotoras līci nākas ilgi. Priecājamies par skaistajiem skatiem (skat. bildes), arī peldamies. Pēc labajiem iespaidiem arī Novij Hercog, kas pirmajā reizē mums nepatika, tagad atstāj tīri labu iespaidu. Nolemjam vēlreiz izmantot priekšrocības, ko dod „vienpusēji ieviestais” eiro un „jazik mežnacionaļnogo obščenija” un iepērkamies Novij Hercog „Konsumā”. Jautrību gan mums, gan veikala apsargiem sagādā nezin no kurienes uz veikala autostāvvietu atnākušās govis…, kuras gan nesagaida, kamēr es atrodu fotoaparātu. Iepērkam pārtiku un disku ar vietējo popmūziku. Tā kā esam aizmirsuši paņemt diskus no mājām un šis mašīnā mums ir vienīgais, tad dažas turpmākās dienas melnkalniešu mūzikas būs pat par daudz.

Atpakaļceļā pie Horvātijas robežas nekādas aizķeršanās nav un saulrietā jau esam Horvātijā. Es biju cerējis saulrietu sagaidīt jūras krastā, bet tas neizdodas. Saule riet tik strauji, ka saulriets mūs pārsteidz uz šosejas. Vakara peldes saulrietā vietā šoreiz iztiekam ar strauju braucienu pa „sānu ceļiem”, kas gan nemaz tik daudz neatšķiras no Adrijas maģistrāles.

Līdz nākošā gada jūnija beigām derīgā Melnkalnes uzlīme uz Alfas priekšējā stikla atgādina par Melnkalnē pavadīto dienu un aicina padomāt – vai nevajadzētu jau nākošajā pavasarī turp aizbraukt vēlreiz. Ja uz to saņemtos, tad šoreiz, iespējams, brauktu caur Serbiju un tad jau vairs noteikti neaizmirstu arī par „zaļo karti”. Melnkalne ar „vienpusējo” eiro rullē!