Ar mopēdu pa Maroku - jūlijs 2010 (lai gan plāns bija pavisam cits) nobeigums
|
Kaspars Līviņš
|
2. jūlijs.
Gulēju viesnīcai uz jumta, tāpat kā visi vietējie. Visas viņu betonmājas tā uzkarst trakajā saulē, ka tikai uz jumta pa nakti ir kāds atspirdzinošs vēsumiņš, tā ap +30! Pabrokastojam turpat pie sava viesnīcnieka. Visi esam pilnīgi bez tīrām drēbēm, no visurienes birst smiltis un putekļi, zemes ceļus vairs negribam redzēt. Gregs ir atjēdzies no tuksneša. Pārplānojam tālāko maršrutu – dosimies atpakaļ uz ziemeļu pusi. Kā pa brīnumu pļerdakiem nav noticis nekas nopietns, Oza braucamajam tikai nedeg pagrieziena lukturi, bremžu gaismai tāpat karājas priekšā kaut kas no bagāžas, tā, ka neviens nezin, vai tā deg. Čārlija kamielim nav nekādu gaismu, jo aizmugurējais lukturis nokrita nost, un vēl viņa mantu kaste lēnām lūzt nost, Grega verķim viss kārtībā, manam nav pagriezienu gaismu, nav priekšas bremžu, un ir atskrūvējies kāpslis. Drusku apskatāmies mopēdus, pārbaudām eļļas līmeni, un dodamies prom. Paredzams skaista kalnu aiza ar kalnu pāreju, un tā arī ir. Izžuvusi upe ar palmām gultnē, un gar to te pa vienu, te par otru pusi gar stāvām klintīm vijas labs, jauns asfaltēts ceļš, ko pāris vietās jau ir pieveicis kāds kalnu nobrukums vai izskalojums. Ozam un man, mums abiem sabojājies vēders. Kad apstājos es, viņš arī, izrādās, ir apstājies ‘ieskriet krūmiņos’ turpat netālu, aiz līkuma. Abiem unisonā mums ar lielu troksni notiek vēdera izeja, kas lieliski atbalsojas pretējā nogāzē. Smiekli un apcelšanās garantēti!
Pāreja ir stāva. Yamaha tomēr veic savu darbu, pat apdzenam vienu otru vietējo auto! Jau pusceļā uz augšu redzam, ka no tuksneša puses nāk putekļu mākoņi, un saprotam, ka mums ir pamatīgi laimējies ar laika apstākļiem!
Kādu laiku braucam pa kalnu grēdas augšu, un tad laiks spēji mainās – no okeāna, kas gan vēl ap 200 km tālu, nāk miglas vāli, un laiks paliek dzestrs. Mums, kas nākuši no +50 zonas, sāk kārtīgi salt! Lai kompensētu salšanu, sākam ātrumsacīkstes. Ceļš ved gar aizu līkumu līkumiem, un mēs visi nesamies kā dulli. Tad – stop! – man pietrūkst benzīns. Ieleju no kannas, nesamies tālāk. Tad benzīns pietrūkst Ozam, stop, un lejam viņam bākā. Un tā vēl 2 reizes.
Pret vakaru izbraucam no kalniem plašos līdzenumos, kuri no vienas vietas apstādīti ar apelsīnu, citronu, un citu eksotisku augļu plantācijām. Ceļi jauni, bet ir spēcīgs sānvējš, un pa ceļu pilnā ātrumā nesas smagās mašīnas. Mūsu mērķis – Tarodanta. 20 kilometrus pirms tās ceļš ir pat autostrādes tipa. Pilsēta paliela, gandrīz visa aiz viduslaiku mūriem. Atrodam viesnīcu bijušajā franču leģiona štābā. Vienīgā vieta, kur pārdod alu. Paliekam divas naktis!
Pie viesnīcas durvīm mūs izķer kaut kāds izpalīgs, kurš mums piesienas kā līme, visu viņš zina, visu viņš parādīs. Mums neko nevajag, noliekam mopēdus maksas stāvvietā, ejam dušā, atdodam visas drēbes veļas mazgātājai, ejam uz bāru.
3. jūlijs
Pamostamies no briesmīga trokšņa pagalmā zem logiem. Kāds izved miskastes. Bet nē, kaut kā pārāk ilgi tas grabošais troksnis notiek. Ceļos, eju skatīties. Alu, izrādās, atveduši! Miegs vairs ne acī, ejam meklēt brokastis uz pilsētu. Uzstādījums – atrast kantīni, kur barojas proletariāts. Atradām, turpat aiz stūra. Brokastīs lēcas, griķi, tomāti, maize, zapte, kafija, ūdens. Lēti, negaršīgi, bet sātīgi. Klīstam pa tirgu. Tirgus, kā tirgus. Ozs aiziet uz interneta kafejnīcu, Gregs lasīt grāmatu, mēs ar Čārliju klīstam vēl. Atrodam lūžņu tirgu, tā kā ‘latgalīti’. Ak, tu mīlīt, kādus atkritumus tikai te nemēģina pārdot! Atpakaļ drusku civilizētākā tirgū nopērkam zeķes, un turpat atrodam riepu remonta komplektu. Tāds mums līdz šim nebija. Komplekts ir ražots Indijā, un pārpilns ar aplamā angļu valodā rakstītu instrukciju. Mums piesitas kāds bagāts pēc skata vīrs. Runā angliski, un sola mums parādīt skaistu celtni – riādu. Kādreiz tādas bija tirgotāju apmetnes, tā kā viesnīcas, vai. Ejam skatīt. Ak, tu brīnums! Riāda ir, un itin skaista, bet tīrās sagadīšanās pēc tajā ir ietupinājusies pilsētas dārgākā suvenīru tirgotava. Neko nepērkam, tikmēr mūsu nesavtīgais vedējs kaut kur ir nozudis. Ejam mēs uz viesnīcu iedzert vienu alu, pēc tam iesim uz pirti – hammam. Viesnīcnieks teica, ka tā tepat aiz stūra. Gregs, muļķadesa, uzprasa pie viesnīcas esošajam izpalīgam kur hammam meklējama. Rezultātā viņš un Ozs tiek pie pirtnieka par dubultu cenu, kamēr mēs ar Čārliju izsūcam vēl pa vienam aliņam, un tad ejam uz citu pirti, kur samaksājam vietējo cenas. Pirts kā jau arābu/turku pirts. Slapja.
4. jūlijs
No rīta saķeršanās ar mūsu ‘izpalīgu’. Tas panācis, ka maksa par stāvvietu ir divreiz lielāka, lai šim arī tiktu kāda komisijas nauda. Bet es esmu ciets kā jau sīkstulis – maksāju tik, cik atbraucot mums prasīja, un ne dirhamu vairāk. Izpalīdzīgais mūs pavada ar ne visai laipniem bļāvieniem.
Taroudanta atrodas ap 30 km no kalniem, līdzenumā, kas pilns ar apelsīnu birzīm, caur tām braucam pilnā gaitā ar skatu uz sniegotām Atlasa virsotnēm. Tizi-n-Test kalnu pāreja ir viena no skaistākajām šais kalnos, atklāti skati uz leju, bez kādām priekškalnēm gadās visai reti. Pusceļā satiekam spāņu mototūristus, tie ir visai izbrīnīti par mūsu parādīšanos. Gandrīz visa diena paiet ceļā pāri kalniem līdz Asni, kur tomēr par dārgu atzīstam man zināmo viesnīciņu, un turpinām ceļu uz Imlilu, kas atrodas pašā ielejas galā, pirms Atlasa augstākās virsotnes Toubkal. Imlilā problēmu ar naktsmājām nav, izvēlamies mazu viesu māju, kurā, šķiet, dabūjām sev blusas. Tūristu nav daudz, līdz ar to cenas zemas, uz Imlil galvenokārt ir atklīduši vietējie, bet ir pa kādam kalnos gājējam ar bālu ādu.
5. jūnijs
Negribam braukt atpakaļ pa to pašu ceļu, tāpēc, noskatījuši kartē mazāko iespējamo strīpiņu uz Oikamedenu, dodamies ceļā. Ceļš ir pavisam jauns, bet jau nākamajā ielejā beidzas pavisam. Karte beidzot ir kļūdaina. Zem vietas, kur beidzas ceļš atrodas ciemats, uz to ved stāva taka. Ozs drosmīgi dodas pa to lejup, es sekoju. Čārlijs un Gregs neseko. Čārlijs tāpēc, ka viņam nav priekšas bremžu, Gregs tāpēc, ka viņam tā nešķiet laba doma. Abi ar Ozu lejā sagaidām gan abus ceļabiedrus, kas noklunkurē lejā, gan izbrīnītos ciemata iedzīvotājus. Pēc ilgas spriešanas, ko darīt, un savstarpējas neizpratnes uz visām pusēm, nolemjam, ka mēs ar Ozu turpināsim spraukties cauri ciemam, kur tā lejas pusē ir ceļš, kas ved pa šo ieleju atpakaļ uz Asni, bet abi pārējie pabrauks pāris kilometrus atpakaļ, un atradīs ceļu, kas, pēc vietējo stāstītā, no tās aizas puses pāri braslam nāk uz šo ielejas pusi, un kādu kilometru no šī ciema abi ceļi satiekas.
Tā arī darām. Bet. No ciema nevar tikt ārā, vienīgā piemērotā šķirba ir arī sastrēgums, viens vecis mēģina pa to iedabūt 50 kazas, bet cita vecene – izdabūt 5 govis. Pēc 20 minūšu bļāvieniem, kliedzieniem un mā/bēvieniem esam no miesta ārā. Bet. Oza mopēdam mīksta riepa! Saskatāmies, un sākam histēriski smieties, jo abi pumpji ir pie puišiem, kas nemaz šeit nav! Pēc dažu vārdu izteikšanas, kas šeit nav atkārtojami, saprotam, ka tūlīt būs klāt Čārlijs un Gregs ar pumpi, un mierīgi ņemam nost ratu. Noņēmuši to, un labu pusstundu gaidījuši, saprotam, ka kaut kas nav lāgā! Dodos meklēt čaļus, vai pumpi, vai abus kopā. Atradis ceļu, kas ved uz lielo ceļu, tieku uz tā ne bez pūlēm, un satieku ceļmalas tirgoni, kas apliecina, ka divi ar raibiem mopēdiem aizbraukuši pa ceļu iz Imlilas pusi! Nu neko, izmeklējos pumpi pa ciematu, pa abām tirgotavām, cerīgs izskatījās veca motocikla īpašnieks, bet viss velti! Pumpja nav. Dodos atpakaļ pie Oza. Ko darīt? Te pēkšņi no ciema puses skrien puika ar pumpi rokās! Atraduši, tomēr! Bet pēc īsa brīža nāk atskārsme, ka pumpim nav īstais uzgalis, un nekas tomēr nesanāk! Šā tā piepūšam ratu līdz vienai atmosfērai, lamājam Šarlīni un Džordžīni par gļēvulību, pārkraujam visu Oza bagāžu uz mana mopēda, un dodamies ceļā. Pēc 300 metriem riepa ir mīksta atkal. Kamera ir pušu, pumpja nav, kameru arī vairs nav. Ko darīt? Piebāžam riepu ar tēkrekliem un apakšbiksēm, lai kaut vai saglābtu disku, un lēnām turpinām ceļu.
Aiz ceturtā līkuma pēkšņi ceļa malā stāv Čārlija mopēds! Esam apjukuši, no kurienes te Čārlijs? Un Kur Gregs? Beidzot, pēc neilgas spriešanas pamanām arī Gregu, kas ir uz mazītiņas taciņas dziļi ielejā! Redzam, ka viņam tuvojas Čārlijs, ir turpat blakus vēl kāds vietējais tēls, un pus stumšus, pus braukšus viņi sāk lēnām mums tuvoties.
Kas tad bija noticis? Abi varoņi bija atraduši pilnīgi nepareizu pagriezienu, kas veda daudz zemāk ielejā pa stāvu serpentīnu. Aizas dibenā ceļš, protams, beidzās, un abiem čaļiem nācās stumt, vilkt, grūst un nest savus mopēdus pa takām aizas dibenā, kamēr ceļš no mūsu puses pienāca gana tuvu lai pēdējiem spēkiem viņi tiktu augšā uz to. Tagad, kad bijām laimīgi atkalsatikušies, devāmies 20 kilometrus pa šo ieleju līdz Asni, un tad tieši uz Marākešu. Pilsētā palikt mums nebija vēlēšanās, iegriezāmies tikai slavenajā tūristu apčakarēšanas laukumā, kur paēdām un filmas dēļ pasēdējām uz saviem ‘shit box’. Pēc dienas stresiem devāmies uz lielveikalu, un meklējām alkohola plauktus. Liels bija izbrīns un liela vilšanās, kad izrādījās, ka bijām 10 minūtes pa vēlu – alkohola nodaļu slēdz 20:00!
Jau pa dziļu tumsu devāmies kempinga virzienā. Piestājām vien Ibis viesnīcā, kur nopirkām jo dārgu alu. Kempings jau zināms, iekārtošanās bija īsa, teltis neviens necēlām, izrullējām matracīšus, izdzērām alu, un viss. Kafejnīcā vēl dega gaisma, un joka pēc vismaz kafiju iedzert aizgājām uz turieni. Par lieliem brīnumiem atradām, ka viņiem ir vīns, itin labs, un tikai nedaudz dārgāks par Ibis alu!
6. jūnijs
Garš un garlaicīgs brauciens uz Kasablanku. Būtu bijis, ja mēs nebūtu to padarījuši garāku, bet mazāk garlaicīgu, nogriezdamies no lielā ceļa uz mazākiem. Dabūjām izbaudīt bedres, braslus, vietējo zivju ēstuvi (ņammm) un pilnīgu haosu ar ceļa zīmēm. Kasablankā iebraucām vēl tīri agri, un meklējām viesnīcu tīri ilgi. Beidzot atradām labu labo iestādījumu, ar iespēju mopēdus turēt marmora vestibilā. Viesnīca bija vecajā centrā, kas pārpilna ar krogiem, kas maskējas aiz bistro, maiznīcu, un frizētavu izkārtnēm. Krogi cits par citu švakāki un lētāki, un vai visos, kuros bijām, dzēra tikai veču bari un pa kādai prostituētai sievietei. Futbola čempionāta noskaņās arī atradām vienu krogu ar TV, kura tuvumā bija arī brīvs galds. Kasablanka kādreiz bijusi itin spāniska pilsēta, to uzskatāmi parādīja pie alus pasniegtie ‘tapas’.
7. jūnijs
Atpūtas diena. Visu dienu noslaistījāmies pa pludmali. Pludmales rajons pabriesmīgs no tāda viedokļa, ka pārāk komercializēts. Un visu laiku 'glābēji' ar svilpēm un žestiem nevienu nelaida ūdenī īpaši dziļāk par vidukli. Pludmalē itin daudz vietējo daiļavu bikini peldkostīmos, bet netrūkst arī tādu, kas iet peldēties ar visām drēbēm.
Vakarā kārtējais alus dzeršanas futbola mačs kārtējā krogā.
8. jūnijs
Ceļš gar okeāna piekrasti līdz Larače pilsētai. Ievērojot tradīcijas, devāmies pa maksimāli minimāliem ceļiem. Redzējām 40. gados būvētu robežas punktu, kas bijis uz Spānijas un Francijas ietekmes zonu robežas. Larače pati ir ļoti spāniska pilsēta, maz vietējo saprot franču mēli. Ievācamies vislētākajā viesnīcā, kas ir galvenajā laukumā.
9. jūnijs
Uz Tanžeru. Ja nebūtu vienā riepā 4 caurumi, iegūti apskatot Romas laika drupas pie Larače, tad jāsaka, ka diena būtu ievērojama tikai ar to, ka ir ceļojuma pēdējā.
