Pa Vecpiebalgu un Latgali.
|
Ingrīda Briede
|
Kādā lietainā augusta sestdienā no Limbažiem dodamies Latgales virzienā. Mūsu mērķis – Aglona, bet pa ceļam Vecpiebalga.
Pirmais punkts, kur apstājamies, ir Lodes- Apšu baznīca, Līdz tai jābrauc pa līkumainajiem augšup lejup vedošajiem Vecpiebalgas ceļiem. Trūkums- uz ceļa rādītāja, kas atrodas lielās šosejas malā, nav norādīts, cik tālu jābrauc līdz šai baznīcai, tā nu braucam minēdami, vai vēl tālu jābrauc. Baznīca ir viena no retajiem luterāņu dievnamiem Latvijā, kas celta no koka.Savulaik tajā uzņemta viena no filmas „Aija” epizodēm, tā iemūžinot savdabīgo šis baznīciņas atmosfēru- patiesi, tajā vēl mūsdienās sajūta ir kā pirms simts gadiem. Tālāk atgriežamies atkal uz lielās šosejas , lai pēc brīža no tās atkal nogrieztos un atkal pa lejup augšup vedošajiem ceļiem nonāktu brāļu Kaudzīšu mājās „Kalna Kaibēnos”. Šoreiz norādījumi ir precīzāki. Muzejā, pie pirmās mājas stūra mūs laipni smaidīdams sagaida muzeja direktors Aivars Ošiņš , stādās priekšā un pavada mūs ekskursijā pa Kaudzīšu mājvietu. Komplimenti viņam! Stāstījums ir veikls, dažādiem interesantiem faktiem piesātināts un uzbur ainu, kā Matīss un Reinis Kaudzītes te dzīvojuši un par skolmeistariem strādājuši. Muzejā daudz interesantu priekšmetu, un nav nejaušība, ka Kaibēnu interjers iekļuvis žurnālā „Deko”. Muzejam tā laba reklāma, direktors saka, ka pēc publikācijas apmeklētāju skaits manāmi pieaudzis. Bet – tomēr- šogad tas ir septiņreiz mazāks kā citus gadus. Laikam to iespaidojusi krīze un laikam jau skolu ekskursijas te vairs nenonāk. Bet tik un tā- muzejs dzīvo un prieks par rosību- tiek restaurēti logi, un meistarots jauns žogs. Viens no Kaudzītēm teicis, ka Šveices kalni atgādinot Vecpiebalgas pakalnus. Mums tie mazliet atgādina Hernhūtes viļņaino apkārtni Vācijas- Polijas pierobežā.
Vecpiebalgā vēl piestājam pie luterāņu baznīcas. No ārpuses tā šķiet maza, kokos ieslēpusies, bet no iekšpuses liela un varena. Tā ir askētiska, plaša, tepiķis vēl saglabājies no vecās baznīcas, kas kara laikos izpostīta un Atmodas laikos atdzimusi. Uzrunājošas ir pie sienām izvietotās lielformāta fotogrāfijas ar inscenētām ainām no Jēzus dzīves, kas tapušas nu jau pirms kādiem gadiem tepat Latvijā.
Bet tad jau arī pametam Vecpiebalgu un izbraukuši cauri Madonai arvien vairāk tuvojamies Latgalei. Karte saka, ka Latgale sākas pie Varakļāniem, bet man šķiet, ka robeža varētu būt Barkava. Te jau kļūst pamanāmas Latgales tipa ēkas, kur māja un saimniecības ēka ir paralēli viena otrai un pa vidu visbiežāk žogs. Jo tālāk iekšā Latgalē, jo šādu māju vairāk, un košākas kļūst krāsas ar ko nokrāsotas durvis un logu rāmji. Dažreiz šķiet, ka viena māju pudurīša saimnieki dalījušies viens ar otru vienā krāsu podā.
Bet cik žēl, vai pie Latgales robežas nevarēja būt norāde, ka te sākas Latgale? Vai mazs muzejiņš vai stendiņš, kurā aprakstīts, kas tad ir Latgales savdabības? Vēl ievērojam, ka Latgalē daudz vairāk ābolu kā Vidzemē un mūsu guvums no ceļmalas ābeles ir pilns maisiņš bumbierābolu. Ceļmalā balts zied griķu tīrums, mazliet gan jāpagaida, līdz griķu graudiņi būs nogatavojušies.
Varakļānos apskatām muižu, kas gandrīz jau līdzinās pilij, to ieskauj parks. Muižā esot novadpētniecības muzejs, kas sestdienas pēcpusdienā gan slēgts.
Viļānos mani uzrunā veikaliņā skatlogs, kur solīta konditoreja un kulinārija. Kādas tad būs Latgales bulciņas? Ejam lūkot! Nokļūstam īstā piparbodītē, šķiet, ka šai veikalā ir viss, no arbūziem līdz spožām sprādzēm, no siļķes kažokā (izcila!) līdz mušpapīriem. Un te skan latgaļu mēle! No Viļāniem ceļojam uz Rāznas ezeru. Rāznas rehabilitācijas centrs izskatās pamests, tik pat pamesta ir arī Zosnas muiža. Tā ir ēka ar pildrežģiem, bet nežēlīgi izcūkāta ar tai klāt piebūvēto silikāta ķieģeļu ēku. Un vēl, Zosnā ir manāms jokdaru gars, šķūnītis ar instalācijām, uz koka šķūņa uzpūst grafiti un mazliet pasmaidīt liek arī mazā mini baznīciņa Zosnas centrā. Un tad jau braucam gar Rāznas ezera krastu. Man atmiņā paliek Lipušku ciema aina, ābeles, baznīciņa un mierīgi gremojoša govs pļavā. Un cik piederīgi – no tālienes atskan mūzika - „Auga auga Rūžeņa...”. Dziesma izrādas līdz šejienei atlido no Mākoņkalna, kur notiek kādas privātas svinības. Varbūt kāzas? Saceltas teltis un kādā no tām jaunieši laižas dejā. No kalna skats pāri lejai līdz pat ezeram.
Tad vēl līkumi cauri mežiem un Latgales ciematiem līdz nonākam mūsu mērķi – Aglonā. Apmetamies Jaunaglonas arodskolas kopmītnēs. Tās izvēlējāmies, jo pievilcīga cena- 3lati par nakti divvietīgā, trīsvietīgā vai četrvietīgā istabiņā. Kopmītnes ir tīras un izremontētas, gultas stabilas un ērtas. Tomēr noskrambātie ķeblīši, galdi un krēsli liecina, ka izglītībai tiek taupīti līdzekļi. Vēl šai vakarā aizbraucam līdz Aglonas bazilikai, lai izlūkotu, cikos rīt Svētās Mises, un vajadzīgo informāciju ieguvuši vakariņojam Aglonas kafejnīcā „Turība”. Lēta apkalpošana, klientiem draudzīgas cenas un garšīgs ēdiens – ko gan vairāk sirds var vēlēties?
Svētdienas rītā dodamies lūkot Aglonas baziliku. Rīts ir saulains un skaidrs, kā jau piederas svētdienai un Aglonai. Pirms dievkalpojuma iesmeļam ūdeni no Aglonas avotiņa, reiz no tā esot plūdis minerālūdens. Nu ūdens vairs neesot tik ārstniecisks, bet cilvēki tic, ka dziedinošs un ticība jau mēdz darīt brīnumus. Svētajā Misē tik Latgalei tipiski vīra balss no balkona izdzied dziesmas latgaliešu dialektā. Baznīca gandrīz nav brīvu vietu, kur apsēsties, Jāpiebilst, ka dievkalpojumi te notiek trīsreiz dienā.
No Aglonas dodamies uz Preiļiem, kur mūsu meitenes gribot pārtapt par Preiļu preilenēm- miniatūrajā karaļvalstī tam visas iespējas – garderobē gaida cita par citu krāšņākas kleitas un cepures. Tas ir tik interesanti redzēt, kā tavs līdzcilvēks pārvēršas par tēlu no kāda cita laikmeta, cik sievietēm stāja kļūst stalta un cēla. Un – iespēja uzvilkt veclaicīgu tērpu un nofotografēties pie dažādām butaforijām ir izrādījusies ļoti veiksmīga biznesa ideja - karaļvalstij apmeklētāju netrūkst, tie nāk viens pēc otra. Braucot pat no tālām zemēm. Netālu no princešu valstības ir aplūkojama vēl mazāka baznīciņa kā Zosnā un blakus esošajā hotelī ir kafejnīca ar ļoti patīkamām cenām un latgaliešu viesmīlību.
No Preiļiem mūsu ceļš pagriežas atpakaļ uz Limbažu pusi. Viļānos mums atkal neliek vilties mazā piparbodīte (starp citu labs suvenīrs var būt Preiļu novadā gatavotais saldējums). Bet vilties liek Viļānu klosteris un baznīca. Visi iespējamie vārti ir ciet un nevaram pat pastaigāt pa baznīcas dārzu. Toties draudzīgi atvērtas ir Madonas pareizticīgo baznīcas durvis. Baznīcas dežurantes mums laipni pastāsta par šis baznīcas dārgumiem- ikonām no Grieķijas un Gruzijas, te teiktās lūgšanas tiekot īpaši uzklausītas,. Koka rāmjus svētgleznām darinājis vietējais kokgriezējs. Un lūgšanas šai baznīciņa notiek gandrīz tikpat bieži kā Aglonā. Madonā pašā redzamas vētras sekas- visās malās nogāzti koki.
Atpakaļceļā pieturam arī Vecpiebalgā – pie ūdensrožu dīķa ar baltām, dzeltenām un rozā ūdensrozēm. Bērnus un pieaugušos te sagaida vēl viena interesanta atrakcija – te ir sastopamas ne vien pīles, kas ēd no rokas, bet arī zivis – ūdens mutuļo un burbuļo un zivis ēd maizi no ūdeni ieliktās plaukstas.
Cik daudz dažādības divās dienās – muižas un baznīcas, muzeji un daba.
