Ar velo Baltkrievijā
|
Aiga Petkēvica
|
Ar velo Baltkrievijā – jeb atpakaļ bērnībā
Tātad, ikgadējās Jāņu brīvdienas klāt, kas nozīmē – nevis šašliks un alus jāpērk, bet jābrauc ar velo kaut kur.
Iepriekšējā gadā velobrauciena galamērķis bija Ālandu salas, un šogad kādu brīdi bija doma par Gotlandi, kad padzirdējām, ka, iespējams, būs prāmis no Ventspils uz Gotlandi, bet laiks iet, bet prāmja vēl nav (bet būs!!!!), tad nu jāmeklē cits galamērķis, bet ar vairākiem priekšnosacījumiem:
1)Ir tik brīvdienas, cik nu tās ir saistībā ar Jāņiem
2)Nelidojam - izmaksu un laika elastības apstākļi – ja nu kāds pēkšņi netiek, un avio biļetes jau parasti kāds laiciņš iepriekš jāpērk, ja grib labu cenu, un tad vēl tā visa štelle ar velo ir sarežģīta (vest līdz vai nomāt uz vietas)
3)Atliek – kaimiņzemes – līdz kurām var nobraukt ar auto/vilcienu. Lietuvā un Igaunijā it kā būts un tās vairs nav „modē”. Krievija? Kas to zin, kas ar to Krieviju ir! Paliek Baltkrievija. Un nav jau tā, ka viņi tur tūristus negaida, ir pat Eiropas naudas kopā ar Latgales un Lietuvas tūrisma censoņiem apgūtas un tūrisma reģions „Bella Dvina” izveidots, pirms tam vēl velomaršruti vairāki cita projekta ietvaros „saražoti”. Tātad - Baltkrievijas pierobeža – būs mūsu Velo Līgo izbrauciena mērķis.
Brauciena dalībnieki: Aiga, Aiva, Linda, Jānis
Kartes un tūrisma informācija
Izroku no sava „arhīva” tūrisma izstādē „Balttour” savāktos materiālus – ir tūrisma karte Bella Dvina (1: 500 000) ar vajadzīgo reģionu un daudz dažādi dīvaina formāta izdevumi, kas īsti nav lietojami (atļaujos būt kritiska pret kolēģu veikumu, piedodiet!!!, vecums nenāk viens).
Tomēr ar minēto karti ir par īsu, tiek ieplānots gājiens līdz karšu veikalam „Jāņa sēta” un veikts pirkums ar sīkākām kartēm, ko ražojuši paši baltkrievi.
Internetā tiek izpētīta www.belladvina.com un www.balticlakes.com . Maršruts top par pamatu ņemot „Международный веломаршрут «На двух колёсах по трем странам»”.
Praktiskas informācijas iegūšanai tiek nosūtīti vairāki e-pasti uz tūrisma informācijas centriem Verhnedvinskā, Mioros un Braslavā, bet diemžēl – nevienu atbildi nesaņemu, lai gan sūtīju gan angliski, gan krieviski.
Tiek apgūti vietējie informācijas resursi – iztincināta Taņa no Krāslavas TIC un Ilze no „Klajumiem”, sāk veidoties kaut kāds priekšstats. Taņa palīdz ar kontaktiem, lai varam izgatavot privātās vīzas (kas lētākas par tūrisma vīzām), laika trūkuma dēļ paši nedodamies uz vēstniecību, bet aiznesam pasi un foto uz kādu no daudzajām firmām, kas sniedz vīzu izgatavošanas pakalpojumus, un faktiski – 6 darba dienu laikā, bez liekām klapatām tiekam pie Baltkrievijas vīzas, kurai līdz nāk arī obligātā apdrošināšana (to mums arī paprasa uz robežas).
Dažas dienas pirms izbraukšanas, notiek intensīvāka sarakste starp brauciena dalībniekiem par līdzņemamajām mantām. Aiva ir sākotnēji šokā par garo pārtikas sarakstu (jo tas viss būs jāved uz riteņa), kas galu galā tiek noīsināts līdz pilnīgam minimumam – „Bramaņu” (no Jaunpils) siers, Tukuma tirgus redīsi, tēja, kafija un paštaisītās enerģijas končas (tā ir varen`gruntīg` padarīšan`– apgrauzdē lazdu riekstus, saulespuķu sēklas, ķirbju sēklas, sezamu – sasmalcina (var malt kafijas dzirnaviņās, bet varot arī samalt caur gaļas mašīnu kopā ar parējām sastāvdaļām, kas ir aprikozes, žāvētās plūmes, rozīnes, kuras, ja nemaļ, smalki sagriež, visus šos labumus sajauc kopā ar medu un veido konfekšu bumbiņas, kuras apviļā sezamā, lai tik traki nelīp, tin pergamenta papīrīšos un kaut vai uz tirgu prom, лакомство.
Auto ievads - Rīga – Krāslava – Auleja
Izbraukšana tika plānota pārāk optimistiski, agra pēcpusdienā, 22.jūnijs vēl darba diena. Andrejsalā tiek veikta velobagāžnieku uzmontēšana, kas laikam paņēma kādas Jāņa nervu šūnas, kaut kas tur nebija tik vienkārši. Lai vai kā tur arī būtu, visivelo veiksmīgi uzkrauti uz jumta un pēc 18.00 izbraucam no Rīgas, sastrēgumi vai nu nav sākušies vai jau ir beigušies, vai arī vispār nebija plānoti mūsu maršrutā. Uz Krāslavu braucam pa to kluso viltīgo ceļu, kas ved caur Vecumniekiem, Neretu, Aknīsti, Sventi.
Netālu no Krāslavas – Aulejā pārnakšņojam Aivas radu pirtsaugšā, visu nakti līst lietus, kas nemitējas arī no rīta un pa dienu.
Velo - 1.diena Krāslava – Piedruja - Pātarnieki – Bigosovo – Rossoni - Sarja – Osveja, 90 km
Auto tiek droši noglabāts kādā garāžā Krāslavā, sapakojamies un uzņemam kursu uz robežas pusi. Līst lietus.
Uz robežas pavadām stundu, viens papīrs jāaizpilda, tad vēl neliela rinda pie robežsarga lodziņa, naudas maiņa utt. Kad it kā viss nokārtots, lieku reizi noprasām, vai nu varam braukt, robežsargs vēl uzdod kontroljautājumus, vai esam visu izdarījuši, un apstiprinošu atbildi saņemot – novēl laimīgu ceļu. Joprojām līst.
Pirmais secinājums, iebraucot Baltkrievijā – ceļa malā ir gana paplata josla, kas nu nebūt nav domāta speciāli velobraukšanai, bet padara braukšanu drošāku gan. Pirmā pilsētele Bigosovo sagaida ar vērienīgu stacijas ēku, iebraucot dzirdam pietiekoši skaļi dudinām vilcienu. Pirmā veikala kontrole, tiek nobaudīts сырok – kam ir dabīga, tumīga garša, tiek atzīts par ļoti labu esam, un turpmāk iepirkts regulāri.
Nogriežoties no lielā ceļa, pamainās arī segums, ceļš ir it kā asfaltēts, bet ceļa kvalitāte ir dramatiska, es teiktu, ir vairāk caurumu un senu lāpījumu nekā ceļa. Paldies dievam – tas bija vienīgais šādas (ne)kvalitātes ceļš, bet priekš pirmā iespaida bija draudīgi, ka nu būs visu laiku tāds.
Baudot lietu, ripinām caur Rossoni, kur ir klosteris un Sarju, kurā apskatām baznīcu (no ārpuses), Aiva – pēc vietējo bērneļu ieteikuma noskrien vēl iekārto tiltu pār upeli aplūkot. Uz ciemata galvenās ielas izvēršas neliela saruna ar vietējiem, vīrelis – kā jau algas dienā – slēpj kabatā pudeli, aprunājamies par šo un to, par labajiem laikiem, kad braukts uz ballēm Krāslavā.Faktiski, visiem cilvēkus, ko satikām, bija kāda saistība ar Latviju – vai nu radi, vai tāpat kādreiz kursējuši uz Latviju, tāda ir tā pierobežas specifika, un visi kā viens secināja, ka tagad tā robeža, nekur netiekam, un dārgi. Vīza jātaisa Minskā.
Pirms Osvejas - šodienas galamērķa – ar glanci uzbraucu uz stikla un gaiss no riepas iztukšojas ar elegantu skaņu, ļoti ātra tehniska pauze, nezinu, kā tas iespējams, bet Jānis kameru nomaina teju pāris minūtēs. Beidzot kamera, kas izvazāta daudzos citos velobraucienos tiek likta lietā!!!
Osveja ir neliela pilsētiņa – miests Osveja ezera krastā, netālu no Latvijas un netālu arī no Krievijas, tāda kārtīga pierobeža. Telefonā vēl pilna LMT zona. Izbraukājamies pa galveno ielu, veikalā noskaidrojam, ka šeit nekā tamlīdzīga kā viesnīcas vai kopmītnes, vai nu skolas internāts neeksistē, viena pārdevēja ir gatava izguldīt savā dzīvoklī vienīgi – esam par daudz, 2 gab viņa varētu paņemt, 4 vairs tur neapgriezīsies. Bet – sirsnīga tāda rūpe.
Mānāmies lēnām uz ezera pusi, lai meklētu kādu aizvēja vietu teltij. Un arī smidzina.
Mūs aptur robežsargs privātā, uzrādot savu apliecību, pārbauda pases, un vārds pa vārdam, brīnumainā kārtā – tiekam pie naktsmājām – turpat 3 stāvu dzīvokļu mājā – viņs zinot ir kāds dzīvoklis tukšs, ceļabiedru sejās samanu tādu kā šaubu исчезают жe люди. Tomēr saņemies. Pārsteidzīgi pozitīvi– tiekam pie dzīvokļa ar solīdu remontu, sieviete, kas ierāda dzīvokli, stāsta, ka tas pieder viņas māsīcai, kas pierakstīta Rīgā, bet dzīvo Zviedrijā, un šai pusē uzturas tikai augustā, ir jau skaisti – skats uz ezeru!
Burvīgi, ko gan vēl vairāk vēlēties pēc slapjas dienas – kā jumtu virs galvas. Tā kā samaksu sieviņa nepasaka, nolemjam atstāt 10 Ls (tipa 2,50 no cilvēka – pirms tam Aiva kaut ko sprieda par internātu tādā cenā) un Latvijas šokolādi, kuras esam iepirkuši, Lindai, bija šī burvīgā doma, ka varbūt noderēs kā ciemakukulis un iepirkām Piedrujas veikalā.
2.diena Osveja – Kohanoviči – Verhņedviska – Miori, 105 km
It kā nelīst, tieši tāpēc sarunas par laikapstākļiem tiek noteiktas par tabu tēmu, lai nepiesauktu lietu. Virzāmies pa maziem celiņiem, kurus, galvenokārt, šķiet izmanto lauksaimniecības tehnika. Lauki ir kārtīgi apstrādāti un nemana aizaugušas nomales. Kohanovičos- saldējuma pauze- iepērkam saldējumus un kāri ēdam. Risinām teju profesionālu saldējuma ražotāju sarunu, par to, kādi saldējumi ir Latvijā un no kā tos ražo, un ka tiem vairs nav tā labā piena garša. Bet tik tiešām saldējums „28 копеек” līdzinās Polam šokolādē uz kociņa no padomju laikiem. Tukumā tādus atveda ar vilcienu un tirgoja stacijā, uz vilciena pienākšanas brīdi bariņš bērnu jau nepacietīgi gaidīja auksto kārumu.
Verhņedvisnka ir rajona centrs Daugavas krastā. Tiesa, viens vīrelis, ar ko runājamies pilsētas centrā iepleš acis, kad pieminam Daugavu „Kāda Daugava, tā taču ir Dvina”!!! Pusdienu pauze, atrodam столовая, kur ar ļoti viesmīlīgas pavārsieviņas palīdzību („что kушать будем?”) tiekam pie velobraucējiem cienīgām pusdienām par ļoti pieticīgām samaksām – 0,90 – 1,40 Ls personai par zupu, otro, salātiem un kefīru.Mazliet iepauzējam pilsētā, atrodam TIC, kas ir kaut kāda sporta nodaļa pašvaldībā un ir slēgts (pusdienpārtraukums ir svēta lieta), un braucam tālāk, Aiva mazliet gražīga, ka vajadzēja vairāk pa to pilsētu pamalties.
Laiks labs, sauļuks spīd, minamies bēdu nezinādami un nenojaušam, ka pēc pārdesmit minūtēm kulsimies pa pilnīgu bezceļu, es tā arī nesapratu, kur palika tas ceļš, kas bija kartē, bet vārdsakot, braucām pa pļavām, pamežu un laukiem, kur kādreiz gājis ceļš, un ja kājas līdz šim brīdim bija sausas un velo smuks tīrs, tad izperoties no tiem laukiem ārā – botas žļurkstēja un velo vairāk līdzinājās dubļu pikucim.
Bet nu nekā darīt – gribējām braukt gar Daugavu pa maziem celiņiem, ne pa lielo šoseju uz Mioriem. Izkūlušies no dubļu vannām, nelielā miestelī piestājām pie veikala, kuram ir cienījams vecuma vai kāda sabojājušās produkta smacēns. Esam laikam brīdī, kad svaigi pievesta maizīte, sastājusies rinda, un pārdevēja naski tirgojas, lai gan neiet ātri- katrai precei jābizo pakaļ gar plauktiem, kas salikti aiz muguras, tāpat kā kādreiz pie mums. Atceros – bērnībā arī vasarās, kas dzīvojos pa laukiem pie vecāsmammas Ūziņos, tikām sūtīti uz veikalu konkrētā laikā pēc konkrēta produkta, vai tur maizīte, vai sardelesJ. Nelāgajā veikalā esam tikuši pie minerālūdens Дарида, kam tā labā sāļenā garša. Saldējumu vai sieriņu kaut kā galīgi likās bailīgi tur pirkt. Turpinot ceļu Mioru virzienā, nelielā miestā Leonpolē gluži nejauši tiekam 2 muzejos, muzeju sieviņa izvadā un apstāsta, stāstījums nav tik bagātīgs, kā to darītu mūsu muzeju viedie, bet toties – tie pāris fakti un informācija, kas tiek izteikta, paliek atmiņā, tiek piesauktas un izrādītas lietas, kurām ir saistība ar Latviju. Tulkotājam, kas izveidojis muzeju, G.Ulmanis pat pasniedzis Treju zvaigžņu ordeni.
Pēc muzejiskās pauzes ripinām tālāk, caur латыши ciematu.
Vakarā esam tikuši līdz Mioriem, veikalā tiek iepirktas vakariņu sastāvdaļas. Satiekam kādu vīreli no Latvijas, Rēzeknes, kas Baltkrievijā jau atrodas mēnesi ilgā komandējumā – tirgo kaut kādus kokapstrādes darbagaldus, parāda karti, kur bijis – jāsaka, ka izbraukājis visu Baltkrieviju krustu šķēršu. Mioros – meklē naktsmājas, aizbraucis līdz viesnīcai un tā esot bijusi tāda, ka nav gribējies palikt. Jāsaka, gan, ka vīrelis neizskatījās no izlepušajiem, tad jau tiešām viesnīca bijusi šaušalīga, bet nez kā tas izpaudies??
Jā, sāk jau līt, pērkonlietus, meklējam, kur celt telti, Miori – arī rajona centrs, izvietojies pie ezera. Lūkojam kādu telts vietu, bet uzreiz tā rokās tās labās vietas nedodas. Mānāmies pa kādu ieliņu, kas beidzas pie ezera, it kā zaļa pļaviņa ezera krastā, lūkojam pēc saimniekiem, lūgt atļauju celt telti, parādās saimnieks – Česlavs, mazliet iereibis, vārds pa vārdam, un jau sāk aicināt mājā – mēs sajūtamies neērti, un paliekam pie savas domas gulēt teltī, tad tiek ieraudzīts siena šķūnis pagalmā – burvīgi – tajā arī tiekam laipnīgi ielaisti pārlaist nakti, saimnieki vēl uztraucas, vai nebūs auksts, un vai nevajag tur sienu pārkraut un sabužināt. Jā, viesmīlīgi tie baltkrievi. Pēc peldes ezerā saņemam aicinājumu uz vakariņām, nu kad jau tad jau. Ģimene ir katoļticīgi, un tuvākās dienās dosies svētceļojumā uz Baltkrevijas „Aglonu”, tērgājam ar vienu no dēliem, kam rīt eksāmens, vecākais dēls šodien atgriezies no Minskas, beidzis 2.kursu universitātē. Brīvdienas var sākties!!!
Tiekam cienāti ar kartupeļu biezputru un kotletēm – kārtīgs lauku paēdiensJ
Vecākais dēls izsaka piedāvājumu pavizināties ar laivu pa ezeru, kas tiek pieņemts, mums pievienojas viņa draugs, ar ģitāru. Solās būt jauks vakariņšJ
Un patiesi tāds arī bija, vizinājums pa ezeru, ģitāra un teju sirdi plosošas dziesmasJ
Ne par kādu naudu tādu produktu nenopirksi!!!
Izrunājamies par dzīvi Baltkrievijā un Latvijā.
3.dienā – Miori – Slobodka, 48 km
No rīta, tā kā esam izrādījuši interesi par vietējo muzeju, tad tiekam aizgidēti uz vietējo skolu, kurā vēstures skolotājs izveidojis 2 muzejus (kaut kā mums šajā braucienā muzeji trāpās komplektā pa divi) - novadpētniecības muzeju un grāmatu muzeju. Laiks mūsu rīcībā ir 45 min, pēc kurām skolā noslēgšot elektrību, stāstījums jau atkal īss, kodolīgs un interesants, tiek piesaukti fakti saistībā ar Latviju, kas jau patīkami. Nu sanāk tiem baltkrieviem būt viesmīlīgiem un visādi citādi jaukiem!!
Atgriežoties no izbrauciena uz muzeju, saimniece sagaida ar brokastīm, дрянниkи, šo vārdu jau esam dzirdējuši Verhnedvisnkā, kad uz ielas izprasījām kādu vīreli, kas tad ir baltkrievu nacionālais ēdiens. Izrādās zem šī nosaukuma maskējās kartupeļu pankūkas. Ēdam gardu muti pankūkas, piedzeram bērzu sula, un runājāmies ar saimnieci, kas ir bezgala laipna un uz atvadām uzdāvina biezu vēstures grāmatu par Mioru rajonu baltkrievu valodā ar dažām fotogrāfiju lapām. Grāmata iegulst Aivas velosomā, un tā nu esam tikuši pie ceļojošās bibliotēkas. Apmaināmies ar kontaktiem, ir plāns nosūtīt kādu foto no mūsu velobrauciena un kaut ko vēl no Latvijas laipnīgajiem ļaudīm Baltkrievijā!!!
Sapakojamies un esam gatavi doties tālāk – bet jau nekur tālu. Līdz pat agrai pēcpusdienai riteņojam pa pilsētu – tiek apēsts kārtējais saldējums, meklētas pastkartes, tirdziņā nopirkts spainis (ne nu gluži lielais, bet paprāvs gan bija) ar zemenēm, nobaudīti belaši un piena kokteilis no piena, iebiezinātā piena, saldējuma un banāna gabaliņa. Izbraucot jau no pilsētas, pie maizes kombināta tiek tirgots kvass, tā arī pēdējā dzerampauze Mioru pilsētiņā. Forša vieta!
Seko pārbrauciens Braslavas virzienā, pusceļā braucam nost no lielceļa un turpinām ripināt pa mazāku ceļu – Slobodkas virzienā. Slobodkas centrā vērienīga baznīca, kuras torņus var saskatīt no visām pusēm (kā vēlāk konstatējām), pie ezeriņa, kur peldvieta un беседка (lūk, šitās viņiem skaitās stilīgi) organizējam silto pusdienu pauzi ar prīmusu un kastroļiem, šefpavārs Jānis. Pēc vēlajām pusdienām (jebšu agrajām vakariņām) tāds pēcpusdienas gurdums, sākam prātuļot par telts celtniecību. Pie šīs domas arī paliekam un to realizējam, turpat kādu gabaliņu tālāk, ezera krastā – beidzot guļam teltīs.
4.diena Slobodka – Braslava – Slobodka, 75 km
Šodienas plānā Braslava, kas šķiet varētu būt paliela pilsētele. Posms uz Braslavu ir ved pa nacionālā parka teritoriju, ir ainavisks, taču šajā pusē jau iezīmējas mūsdienu kolorīts, proti, īpašums nacionālā parka teritorijā tiek uzskatīts par kaut ko vērtīgu, un tā nu dažviet līdzās vecajām stilīgajām mājelēm no koka, izslējušās bezgaumīgas lielas dāčas, dažām apkārt augsti žogi. Nu ne vienmēr pārticība nāk komplektā ar gaumi. Braslavā iebraukuši, iegriežamies pa ceļam esošā novadpētniecības muzejā, kur īsti viesmīlīgas muzeju sieviņas nav, pašiem elektrības jāieslēdz, un stāstīt arī neviena neko negrasās, bet skaidrs ir viens Braslavā kādreiz dzīvojušas latgaļu ciltis, te arī vērienīgs latgaļu pilskalns, ko vēlāk izstaigājam un no kura paveras ainaviski skati uz pilsētu un ezeriem. Pēc pusdienu pauzes ēdnīcā (it kā gribējām pa smalko – restorānā – bet tur tieši kāzu mielastam galdi bija klāti – tipa – slēgtais vakars) vēl sameklējam nelielu suvenīru bodīti, kas iekārtota rokdarbu muzejā, kā čakla rokdarbniece, Aiva aplūko arī rokdarbu muzeja izstādi, pārējie paliek laiskoties turpat ārpusē. Virzāmies tālāk gar ezeriem, it kā apkārt tiem braucot, ceļi ir patiesi skaisti un ainaviski, pa ceļam piestājam augstākajā apkārtnes kalnā Majak, no kura burvelīgas ainavas uz apkārtnes ezeriem.
Ripinām pamazām uz priekšu, meklējot telts vietas, bet nekas prātīgs nerodas rokās, līdz jau pamazām sarunās nonākam, ka jāatgriežas vien vecajā vietā – Slobodkā.
Kad vakariņas sagatavotas - sāk līt sasodītais lietus. Sēžam teltī un vakariņojam, un jādodas vien pie miera.
5.diena Slobodka – Pļusi – Silene – Krāslava – 93 km
Svētdiena, un mūsu atgriešanās mājās. Braucamais maršruts virzās pa pierobežas teritoriju, kas nozīmē, ka ceļi ir nelieli un pateicoties dabai – ainaviski – velobraucēja sapnis. Pēc samērā veikla rīta pārbrauciena esam nonākuši līdz Pļusiem, tālāk jau robežpārejas punkts. Veikalā pēdējā naudiņa tiek iztērēta garšīgajos saldējumos un našķos mājās palicējiem. Vēl aizsākas diskusija ar vietējo, vai maz tiksim pāri robežai, jo tas punkts ir tikai vietējiem domāts, kas te dzīvo pierobežā. Viņam izrādījās taisnība, tomēr, cerība mirst pēdējā, un nobraucam līdz robežai, diemžēl saruna ar baltkrievu robežsargu ir strikta un konkrēta – ar mūsu vīzām pāri te netiekam, un nelīdz pat ierunāšanās, ka mums tas būs baigais līkums uz Sileni braukt, kur ir lielais starptautiskais punkts, robežsargs tik stingri nosaka - Зa тo, Будет что помнить. Jā, patiesi, atcerēties bija ko – mums tie sanāca lieki 60 km, bet kas tad mums – jauniem, neprecētiem!!!!
Tad nu ripinām uz Sileni – maršruts iet pa nomaļiem ceļiem, mežā pirms robežas, vispār likās, ka braucam pa kontrabandistu takām, bet veiksmīgi sasniedzam Latviju, un kā jau svētdienā – pie robežas ir paprāva rinda, paiet kāda stunda visām formalitātēm, kamēr beidzot tiekam atpakaļ Latvijā, kas sagaida ar ziedošām magonēm! Seko pārbrauciens līdz Krāslavai pa maziem celiņiem vēlāk jau pa šoseju, un ap 17.00 esam Krāslavā, vēl tāls ceļš līdz mājām, bet brauciens patiesi bija izdevies, kopā noripināti 411 km 5 dienās.
Jāņa ievilktais maršuts: http://www.balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=xzutsd¢erx=734413¢ery=6189380&zoom=7&layer=map
Nu ko – ir plāns nākošā gadā laist uz Karēliju Krievijā! Varbūt kāds tur ir bijis??
Dažas praktiskas lietas.
Valodas
Baltkrievijā ir divas valsts valodas – krievu un baltkrievu. Baltkrievu valoda arvien mazāk tiek izmantota, tā arī diezgan atšķirās no krievu, dažbrīd, tērgājot ar vietējiem, varēja arī kaut ko ne līdz galam saprast, ja nejauši runātājs pārgāja uz kādu baltkrievu vārdu. Tā piemēram, vārds „runāties” krieviski ir говорить, savukārt baltkrieviskiразмаўляць. Patriotiski noskaņotie baltkrievi principā cenšas runāt tikai baltkrieviski, piemēram, vēsture skolotājs, kurš Mioros izveidojis skolas muzeju gribēja arī ar mums runāt baltkrieviski.
Nauda un norēķināšanās.
Jā, Baltkrievijā jūties kā bagātnieks, 1Ls – ir apmēram 5000 Baltkreivijas rubļi. Samainot 20 Ls ieguvu 100 000, vai nav burvīgi!!!! Monētas netiek lietotas. Pilsētās, arī mazākās, ir atrodami bankomāti, un veikalos var norēķināties arī ar karti, bet ne visos, bet šķiet, ja būsiet palikuši bez skaidras naudas, bet ar karti – risinājums būs atrodams.
Ļaudis
Pārsteidza tiešām baltkrievu viesmīlība, atsaucība un jaukums, baltkrievi ir samērā kāri uz parunāšanos, kā arī lepni par savu valsti, zemi. Kāds runātīgs puisis Slobodkā pie veikala pārliecinoši saka:
"KлaсснaЯПрирода у нас, Правда?!"
Savukārt, bērneļi, ciemā, kur taujājām pēc ceļa, uzdod jautājumu: "кто у Вaс президент?" un īsti nesagaidījuši atbildi, lepni saka: "A у нaс Лукашенко!"
Pozitīvi pārsteidza arī patriotiskā audzināšana – un ar ideoloģiju tam nav nekāda sakara. Uz autobusa pieturām veidoti tiešām noderīgi atgādinājumi – nepiesārņot, nebraukt par ātru, utt, tāpat arī uz informacijas stendiem un brīvdabā – aizrautīgi saukļi par dabu, dzimtenes mīlestību utt. Un nav nemaz tas tik slikti! Un nemanījām piedrazotas ceļmalas un atkritumus!
Tiem, kas vēlas atgriezties bērnības, jaunības un to seno - padomju laiku atmiņās - tiešām labs ceļojuma galamērķis, piedevām - tas viss drošā un viesmīlīgā izpildījumā.
Izmaksas
Mēs katrs izmainijām 20 Ls, un jāsaka, ka ar grūtībām tos notērējām, sanāca gan paēst ēstūzī, gan nopirkt pārtiku, ko gatavot pašiem, gan našķiem brauciena laikā, gan mājās palicējiem, tāpat arī ieejas biļetēm muzejos.
