LA: #4

  • 1 min lasīšanai
Ceturtā diena šeit ir mierpilna. Mūsu aktīvie kristieši ir aizņemti savā baznīcā (viņiem dievkalpojumi ir 4 reizes dienā, sākot no 7 rītā, tad 9, 11, un 13), tāpēc beidzot ir brīdis atelpai. Mūs jau arī aicināja līdzi uz viņu baznīcu, bet sapratām, ka celties tik agri, lai pēc kādas pusstundas - stundas brauciena būtu septiņos jau viņu baznīcā un nosēdētu tur visu dienu, nav gluži paredzēts mums. Ko es šodien darīju? Lielākoties neko. Pavadīju laiku pie baseina, plunčājoties un cenšoties neapdegt saulē. Viss beidzot bija nesteidzīgs un mierīgs. Pusdienās pagatavojām ko pēc iespējas māju ēdienam līdzīgāku - kartupeļus ar mērci un kotletēm, un salātiem un augļu ķīseli saldajā. Vienkārši un gana maz, lai nepārbāztu punci. Protams, pat it kā pierastas lietas garšoja savādāk, jo produkti atšķiras, bet, dzerot ķīseli bija liels prieks tik un tā. (Cik noprotu, šejieieši neprot tādus lietot pārtikā. Vismaz ne bez milzu putukrējuma kaudzes.) Ak, jā, izrādās, ka vietējie melnīgsnējie , ar ko vakar bijām pusdienās, nav meksikāņi. Viena ģimene ir no Hondurasas un otra no Salvadoras. Tās, kā noprotu, ir valstis Centrālamerikā. (Gribējās tomēr precizēt, kas un kā.) Undīne ir no Hondurasas. Viņa šad un tad nāk apkopt manu radinieci te. Viņai ir 2 dēli, kas, kā nopratu, abi ir slimi ar autismu. Jaunākais studē koledžā un saņem stipendiju un mācās cītīgi, bet vecākais, kas ir atvērtāks citiem cilvēkiem, mācās slikti. Tomēr abi ļoti mīl manas radinieces suni - Džindžeru - vācu aitu un čau-čau suņu krustojumu. Hulio ar ģimeni ir no Salvadoras. Viņš ir ļoti "racionāli" domājošs - viņš pie katras izdevības cenšas apšmaukt savu kaimiņieni (manu radinieci). Kad viņa lūdza pārdot sava mirušā vīra mašīnu, viņš piesavinājās pusi no visas pārdotās mašīnas vērtības. Un tā nebūt nav vienīgā reize, kad kāds cenšas iedzīvoties uz manas radinieces rēķina tikai tāpēc, ka viņa ir kundze cienījamos gados ar vājām angļu valodas zināšanām un šobrīd jau vāju veselību. Viņai te reizi nedēļā nāk dārznieks, lai apkoptu darzu. Kungs ir visnotaļ slinks un, saprotot, ka tante savos gados pati neko nevarēs dārzā padarīt, atļaujas lēnām darboties (tikai skata pēc), bet atstāj visu tā, kā Latvijā cilvēki kaunētos. (Un saka vēl, ka latīņamerikāņi ir tik pat labi cilvēki kā visu citu ādas krāsu pārstāvji.) Visjokainākais, kas notika bija teksts, ko pateica mana 84 gadus vecā radiniece. Viņa atzina, ka gribot pamēģināt uzsākt smēķēt marihuānu. (Vieta šokam/smiekliem/smaidam.) Ka noprotu, Kalifornijā jau kādu laiku notiek publiskās un juridiskās diskusijas par marihuānas legalizāciju. Viņa uzskata, ka tā varētu viņai palīdzē tikt galā ar reiboņiem un vājumu, kas viņai mēdz uzbrukt. Zinu, ka "zāli" pielieto kā medicīnas līdzekli vēža ārstniecības terapijā, bet viņai vēl nekas tāds par laimi nav konstatēts. Vismaz man ir prieks, ka savā vecumā viņa nedzīvo stereotipos (pārāk daudz) un ir gatava izmēģināt jaunas lietas, ko nekad dzīvē nav darījusi. :) Lai jums tīkama nakts/diena un padomājiet, ko, līdz šim nedarītu, jūs būtu gatavi pamēģināt! ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais