Romas brīvdienas

Didzis Batars 01.08.2010 3 min lasīšanai

Tātad Roma. Esam sastāvā: 2 pieaugušie + 1 bērns - 6 gadiņi. Tā nu ap pusdienas laiku, ieejot Rīgas lidostā, pēc 22.00 vakarā esam Romas Fiumicino lidostā. Atkaujoties no apmēram 10 uzaicinājumiem lēti un ātri nokļūt viesnīcā, nonākam dzelzceļa stacijā. Pēc tam stundas laikā esam viesnīcas numuriņā. Par šo dienu vairs nav ko piebilst, nomazgājamies un ejam gulēt.

Sākam dienu ar došanos Kolizeja virzienā. Došanos turp realizējam ar "Hop on-off" autobusu, tādējādi pa ceļam uz Kolizeju uzzinam kaut ko interesantu par Romu un tās vēsturi. Šo "Hop on-off" busu izmantojam visas dienas garumā, dodoties arī uz citiem apskates objektiem. Tā nu nonākam pie Kolizeja. Milzīgas tautu masas, kuras te ir ieradušās, aplūko Kolizeju no iekšpuses un/vai ārpuses. Mēs piederam pie pēdējiem un apskatam to no ārpuses, jo nealkstam to aplūkot no iekšpuses. Tiešām diezgan liela būve, tomēr vairāk fotoaparāta zibšņu nopelna turpat netālu esošā Konstantīna arka. Tā ir viena no lielākajām romiešu celtajām arkām un tai nav nekāda tieša sakara ar blakus esošo Kolizeju. Turpat blakus arī Romas Forums, kur palikušas drupas no agrāko laiku Impērijas centra.

Tālāk mūsu pietura ir Nacionālais piemineklis Vittorio Emanuele II. Dodoties uz šo pieminekli, nemaz nebiju cerējis, ka no šejienes pavērsies tik lieliska Romas panorāma. Ja rāpjoties pa kāpnēm augšup var aplūkot tuvākos kvartālus no augšas, tad pašā augšā ir lifts, kas uzved vēl augstāk uz paša pieminekļa jumta. No šejienes var redzēt Kolizeju, Panteonu un daudzas citas ievērību pelnošus objektus. Starp citu, nekāda pasēdēšana ar alus pudeli uz šī pieminekļa kāpnēm nesanāks - kārtību šeit modri uzrauga pāris vīriņi ar svilpi rokās.

Nākošais mūsu objekts - Panteons. Tam ir nozīme ne tikai kā izcilai arhitektoniskai celtnei, bet arī kā kultūras revolūcijai - tas bija pirmais templis parastiem cilvēkiem. Celtnes īpatnība ir, ka visu baznīcu klāj liels kupols, kuram pa visu ir caurums. Pa šo caurumu arī ieplūst gaisma un ... lietus ūdens. Iespaidīga celtne.

Nelielu vilšanos sagādāja Navona laukums, jo abas strūklakas, kuras tajā atradās, bija slēptas no apmeklētājiem - laikam uzkopšanas vai rekonstrukcijas darbi. Taču tā vietā ieguvu citu strūklaku - Trevi strūklaku. Dodoties pie tās, jau pa gabalu var dzirdēt ūdens simfoniju. Šis ir viens no tiem mākslas darbiem, kas ļoti labi iekļaujas kopējā skatā un ne velti tādēļ šis ir viens no vairāku filmu objektiem, t.sk. Felīnī režisētajā filmā "Dolce Vita", kur Anita Ekberga un Marčello Mastrojānī kādā Romas naktī šeit uzbūra lielisku atmosfēru. Pastāv tāds apgalvojums, ka metot monētu pār plecu strūklakā, nodrošināsi sev atgriešanos Romā. Lai arī nav oriģināli, tomēr tas nostrādā un ik pēc kāda brīža monēta aizlido. Par šo dienu vairāk nekas stāstāms nav.

No rīta cenšamies neaizgulēties, jo paredzēta ekskursija pa Vatikāna muzeju. Ekskursija ilgst apmēram 3 stundas un beigās jūtamies mazliet izvārīti - pa daļai no tūristu pūļiem muzejā, pa daļai no informācijas gūzmas, pa daļai no mazākā ceļotāja gaušanās par ieilgušo ekskursiju. Interesanti atzīmēt kādu interesantu epizodi šīs ekskursijas laikā. Kad tuvojamies Siksta kapelai, gids atgādina, lai ievērojam divus likumus: esam klusi un neko nefotografējam, jo tas tur nav atļauts. Tā nu mēs klusi tuvojamies Siksta kapelai un ienākot dzirdam pamatīgu troksni, jo visa kapela ir pilna ar cilvēkiem un par kaut kādu klusumu tur nevar būt pat runas. Nākošais pārsteigums - lai gan uz visu notiekošo nepārtraukti noraugās vairāki kalpotāji, kas aicina visus ievērot noteikumus, tik un tā ik pēc kāda brīža kāds nekautrējas fotografēt pat ar zibspuldzi. Dažu atturēt no fotografēšanas spēj atturēt vien skarbs aizrādījums. Nezinu gan kādas kvalitātes bildes var sanākt šajā ne pārāk gaiši izgaismotajā telpā un bez statīva. Bet nu cilvēki par to nedomā.

Pēc tam apmeklējam Sv. Pētera katedrāli un mazliet atvelkam elpu, paēdam turpat blakus Vatikānam. Vēl šajā dienā apmeklējam Spāņu kāpnes. Biju iedomājies, ka tās ir lielākas, tomēr tāpat tās izskatās tīri nekas un patīkamāk tur ir pabūt vakara stundā, kad mazāk cilvēku. Mums Spāņu kāpnes ir ne tikai apskates objekts, bet kārtējie pakāpieni ceļā uz pakalnu Napoleone I, no kura paveras skaists skats uz Romu.

Nokāpdami no kalna dodamies uz baznīcu Santa Maria del Popolo. Baznīcai ir interesanta vēsture, jo savulaik šo vietu bija apsēdis Nero gars un, lai to aizdzītu, šeit tika uzbūvēta baznīca. Baznīcā ir arī vairāki vērtīgi mākslas darbi un Rafaēla projektēta kapela. Šajā dienā arī viss un ir pienākusi kārta nākamai dienai.

Dodamies uz Maltas ordeni. Patiesībā dodamies apskatīt Romu pa Maltas ordeņa durvju atslēgas caurumiņu :) Jā, tieši tāds ir mērķis šī rīta pastaigai. Situācija ir tāda, ka lūkojoties pa Maltas ordeņa durvju caurumiņu paveras negaidīts - pats galvenais negaidīti brīnišķīgs miniatūrs skats uz Romu, kur pašā godībā ir redzams Sv. Pētera katedrāles kupols. Turpat blakus ir kāda mācību iestāde topošajiem mācītājiem un blakus atrodas mazs suvenīru veikaliņš, kurā var iegādāties arī kādu saldumu.

Tālāk dodamies uz rajonu Trastevere. Šis rajons ir salīdzinoši mazāk tūristu apmeklēts. Te mēs sākam ceļu uz vēl vienu Romas pakalnu - Gianicolo, kur pašā augšā gozējas Garibaldi piemineklis. Ir pēdējā ceļojuma diena, kājas tā kā nogurušas, taču neko - kāpjam. Esam uzkāpuši un arī no šī pakalna paveras lielisks skats uz Romu, kurš pelna vairākus fotoaparāta zibšņus. Tālāk šo dienu pavadam nesteidzīgās pastaigās pa Romu.

Nākošajā dienā ceļamies agri un dodamies mājup. Man šis ceļojums patika un guvu daudz pozitīvas emocijas un iespaidus. Novēlu arī citiem, kuri apmeklēs šo pilsētu, gūt pozitīvas emocijas.