Liepāja - Kolka .
|
Silvija Ziemele
|
Šodien skatos , ka vakar , mūsu ekskursijas dienā , Latvijā ir bijuši karstuma rekordi , pat līdz 33 grādiem !
– Bet mēs esam bijuši Dieviņam tīkami un ekskursijas rīts mūs sagaida svaigi nomācies. Tulkojumā tas skanētu apmēram tā – pēc visiem šīs vasaras karstumiem , pērkoniem , zibeņiem , vētrām un visādām pārējām vasarai piederošajām būšanām un nebūšanām laiks ir spirgts un atsvaidzinošs , saulīte paslēpusies aiz mākoņiem un mēs tikai varam sūtīt lūgšanu tam Vissaugstākajam , lai tas šodien tā arī paliek .
Tad nu tā – notiek viss kā parasti – īsā laika sprīdī visi braucēji ir sapulcējušies , parādās mūsu autobuss- piepeld kā gulbis – liels un varens – divstāvīgs ar tikpat kā visām ērtībām , bet pati lielākā vērtība ir labs gaiss , kurš arī tiek nodrošināts..
Šoreiz liels pluss ir tas , ka tikpat kā visi esam savstarpēji pazīstami – esam gan esošie , gan bijušie darba biedri un es to protu novērtēt , jo esmu braukusi desmit dienu braucienā, kur vienīgais pazīstamais ir mana seja spogulī.
Mums ir arī gids no pašu braucēju vidus , tas ir cilvēks , kurš ar vēsturi ir uz TU , un kura zināšanas krietni pārsniedz mūsējās , bet tas ir saprotami , jo vēsture un ceļojumi viņam ir gan darbs , gan vaļasprieks.
Tiekam informēti , ka brauciens būs apmēram 250 km garš . Un tas viss paralēli mūsu jūrai.
Ne nu tieši gar pašu jūras krastu , bet pirms Jūrkalnes mēs nogriežamies uz veco ceļu un mums ir tas gods pabraukt gabaliņu pa veco ceļu pirms pirmās pieturvietas – Jūrkalnes stāvkrasta . Iespaids ir vērā ņemams , jo jūra skalojās pāris metru attālumā no ceļa. Varbūt es mazliet pārspīlēju , bet tepat jau vien viņa ir.Jūra ir ēdelīga un varbūt pēc kādām pāris stiprām vētrām aprīs arī šo veco ceļu. 1995. gadā ir uzbūvēta jauna autostrāde Ventspils – Liepāja , par kuru jūra vēl nezina.
Nogriežamies no galvenā ceļa uz jūras pusi , pabraucam garām glītajai , sakoptajai Jūrkalnes katoļu baznīcai un tad jau stāvlaukumā izbirstam no autobusa savai pirmajai fotosesijai.
Bildēts tiek gan uz stāvajām , masīvajām trepēm , pa kurām var nokāpt tos divdesmit metrus līdz pludmalei , gan pie jūras , gan atpakaļ uz autobusu ejot komplektā ar butaforiskajām sēnēm , gan ar visu pārējo,kas liekās ievērības cienīgs .. Tiek salasīti suvenīr akmentiņi , par kuriem arī droši vien pēc kāda laiciņa būs jābrīnās – kas tie par štruntiem un no kurienes ?Ar to fotografēšans jau tā ir – no sākuma tiek bildēts viss kas ir un kas nav ievērības cienīgs , bet uz ekskursijas beigām jau tas aparāts ir noriebies un aizmirsts autobusā. Te es nerunāju par profesionāļiem ,bet gan par mana līmeņa amatieriem.
Par Jūrkalnes stāvkrastu varu pateikt to , ka visiespaidīgākais viņš ir redzot to pirmo reizi. To es saku no savas pieredzes. Pirmo reizi man bija bail kāpt pa masīvajām kāpnēm tos 20 metrus līdz pludmalei , viss likās tāds varens un pirmatnējs , bet šoreiz jau bez emocijām , bet tiem , kuri tur nav pabijuši – silti varu ieteikt – arī kas tāds ir jāredz Latvijā.
Tālāk ceļš un autobuss mūs ved šopingot uz Užavu , ekskursija alus brūzī mums nav paredzēta , jo tad esot jāpiesakās jau iepriekš , mēs to neesam izdarījuši un mums to laikam arī nevajag. Mums ir svarīgs galarezultāts un to mēs arī nopērkam. Cits pērk suvenīru pudeles izskatā mājās palicējiem , cits lietošanai uz vietas.Uz vietas (autobusā)lietojamais ir divlitrīgās plastmasas pudelēs . Ka tikai es nesamuldos , varbūt tajās pudelēs bija kvass , jo nekāda sevišķa jautrība no autobusa beigu gala nebija dzirdama (?! )
Pats alus brūzis un veikaliņš eiropeiskā stilā – visa brūvēšana notiek spīdīgās mucās un caur spožām caurulēm , tā kā ja mēs būtu oficiāli ekskursanti tad varbūt vienīgā saskare ar tīru alu būtu – degustācija , kura iekļauta cenā . Bet tās tikai manas fantāzijas.........
Laiks joprojām neticami jauks , bail pat skaļi par to priecāties , mēs sēžamies autobusā un braucam uz slaveno Lembergsitiju – ceturto lielāko Latvijas pilsētu Ventspili , kur šodien notikšot Ginesa rekorda uzstādīšana.
Iebraucam šajā jaukajā , klusajā , sakoptajā Kurzemes pilsētā , noparkojamies , saņemam instrukcijas kā jāuzvedās un cikos jābūt atpakaļ . Tas viss kārtības labad .
Mūsu ceļamērķis nav sevišķi jāmeklē , jo visi ceļi ved uz turieni – var teikt arī tā – ļaužu straumes plūst vienā virzienā . Var būt ka tie ir vietējie cilvēki , varbūt tie ir atbraucēji , bet ostmala ir pilna ar cilvēkiem. Notiek lēna defilāde – trūkst tikai garo kleitu un cepuru ar platām malām , būtu kā sirmā senatnē . Ostmalā ir viss – gan tirgotāji , gan izklaidētāji . Uz vienas no skatuvēm ņemās Ingus Ulmanis dziedot savas sen zināmās dziesmas , uz citas kaut kādi izklaides žanra pārstāvji risina sev vien zināmus rebusus , mēģinot iesaistīt arī skatītājus , bet tā kā vēl ir rīts , tad aktīvā tauta vēl nav ieradusies , pašlaik pastaigājās vairāk tādi ģimenes cilvēki .Pārdošanā ir izlikts viss kā jau pieņemts – gan ēdamlietas , gan dzeramlietas , nav aizmirsts arī par skaistumu - ir kaklā un ausīs karamās lietas , ir modīgās paštaisītās brošas , šalles , pinumi , kokgriezumi , kalumi - nu viss ko sirds var vēlēties un maciņš atļauties .
Bet ir viena lieta , par kuru es nebeidzu priecāties . Sajūta bija fantastiska , ja mazliet skatu atrāva no acu priekšā noliktajām un redzamajām lietām. Visām šīm izdarībām fonā aizslīdēja milzīga barža , piekrauta ar kokmateriāliem , tad aizslīdēja superīgais un kičīgais „Hercogs Jēkabs’, tad atkal kāda jahta , tad varbūt vēl kāds kuģis. Izcils fons Ginesa rekorda vietai. Un viss likās tāds nereāls , visa darbība uz ūdens bez skaņas. Var jau būt ka pie vainas bija troksnis krastā. Bet arī tas bija tikai vietās kur skaļruņi , citur bija miers.
Arī populārās govis izdaiļoja visu šo būšanu , jo gandrīz katrs pie un ar viņām grib nofotografēties !
Mēs lēnā gaitā dodamies uz puķu ceļa augšgalu . Te nu jāsaka , ka priekšdarbi puķu ceļam ir jau veikti iepriekš , tagad tikai tiek pievesti puķu podiņi , visur rosās puķu meitenes un zēni dzeltenos krekliņos ar kautkādām uzzīmētāmshēmām rokās un laikam gaida sākšanas signālu.
Ir redzamas arī dažas prominentas personas , piemēram Ingūna Sudraba ar pavadoni, ir redzams Ēriks Hānbergs , arī dzeltenajā krekliņā .
Kad nu gandrīz viss apskatīts , tad piesēžam skatuves tuvumā lai apēstu kādu " latv.nac. ēdienu - šašliku" un pie reizes paskatītos kā pa skatuvi tagad ņemās Olte , piesakot tikai viņam , un varbūt vēl kādam šauram lokam vien zināmu it kā latviešu grupiņu ar anglisku nosaukumu. Šis baudījums mūsu ausīm iet secen , jo mums jādodās tālāk , par Ginesa rekordu mums ziņos plašsaziņas līdzekļi .
Kāpjam autobusā un nu mūsu ceļamērķis ir Ances pagasta Irbene. Krievu laikos tur ir uzcelts radioteleskops , kura esamība tika turēta vislielākā slepenībā. Laipnā gidīte mums visu izstāsta , min daudz ciparu , bet no visa stāstītā var saprast , ka krievi ir uzcēluši patiešām kaut ko unikālu – tehniskajā ziņā, bet izpildījums – tipisks padomju laika būvējums. Bet ir jau teiciens – galvenais ir saturs , nevis forma.
Viss šis fenomens galvenokārt ir bijis domāts spiegošanai no satelīta pavadoņiem..
Arī mēs uzkāpām šajā 47m augstajā un 650 tn smagajā brīnumā. Tā nebija pastaiga pa lielveikala kāpnēm , bet gan pamatīga pakāpelēšana pa dažāda stāvuma un šauruma dzelzs trepītēm !
Viss šis ūnikums protams satāv no dažāda izmēra dzelžiem , liekās tā prasti uzmetināts , pieskrūvēts , bet darbojoties perfekti. nu bet tas mans , sievietes skatījums.
No augšas redzama tālumā jūra , apakšā priežu mežs un reljefi izceļās paaugstinājums apkšzemes tunelim. Nezinu kādai vajadzībai , bet gan jau projektētāji zināja kāpēc tāds tunelis vajdzīgs ‘.
Jā – iebraucot lokatora teritorijā paveras postaža līdzīga mūsu karostai . Lai arī vieta nomaļa , marodieri atradīsies vienmēr un visur. Divus mēnešus pēc lokatora slēgšanas krievu virsnieku ģimenes vēl tur ir uzturējušās,kad viņi aizbraukuši , viss palicis ideālā stāvoklī . Bet ne ilgi , marodieriem deguns labs un tagad no mājām palikuši tikai karkasi.
Radiolakators tagad darbojās un darbojās izcili , tā kā viss notiek un tas ir labi. Ir labi , ja kaut kas tiešām ir labi.
Lokators apskatīts , kājas izlocītas , svaigs gaiss ieelpots , emocijas pozitīvas , tagad uz -
Ovišu bāku.
Iebraucam , priežu zari noglāsta mūsu milzīgā busiņa jumtu , šoferītis drosmīgs , nemaz nav bail no skrāpējumiem.
Bāka parādās tāda balta un apaļa . Izskatās pat viesmīlīga . Tāpat kā gide , kura mūs sagaida. Tiekam apgaismoti bākas vēsturē , darbības principos , apskatām nelielu ekspozīciju un tad sākās atkal ceļš augšup . Varbūt kāpums nav pārāk augsts , jo bāka ir 38m augsta , bet kāpnes visu laiku uz augšu iet spirālveidīgi . Man tagad pat rakstot jau paliek slikta dūša. Un vēl nesaprotami ir tas , vai senāk bāku uzraugiem bija kājai 36 izmērs ! Kāpņu pakāpieni ir ļoti šauri , lejā jākāpj kaut kā sāniski , lai nenobrauktu uz dibena līdz pašai apakšai. Bet – kā saka - tās ir manas problēmas , gan jau profesionāļi smejoties tur ir skraidījuši augšā , lejā !
Jāpasaka gan , ka starp stāviem ir slēgta tipa balkoniņi , uz kuriem mūs brīdināja nekāpt vairāk par sešiem cilvēkiem.
Laika apstākļi joprojām ir mūsu pusē un uzkāpuši bākas pašā virsotnē varam papilnam izbaudīt Kurzemes plašumus.Meži līdz apvārsnim , tepat netālu jūra , varam saredzēt arī slepeno lokatoru. Interesanti kas tad tā par slepenību , ja bākas uzraugs to redz ! Bet varbūt bākas uzraugs bija devis klusēšanas zvērestu ?
Kāpjot lejā stingri turos pie sienas un rezultātā viss sāns balts – bet laba drēbe panes visu un sliktu nav ko žēlot ! Atkal – pati vainīga.
Šodien viens no pēdējiem apskates objektiem – Latvijas Pizas( kaut kas saistībā ar lībiešu valodu ) tornis – Miķeļbāka. Vai arī Miķeļtorņa bāka. Šī nu ir augstākā bāka Latvijā . Paldies Dievam , augšā nekāpsim , bet acis papriecēsim no attāluma. Tomēr , ja kādam ir vēlēšanās tur uzkāpt , tad laikam tas nav neiespējami , jo tornī , pašā augšā bija redzami cilvēki. Kad nu vizuālais baudījums ir gūts , tad dodamies uz savu galamērķi – Kolkas ragu. Pieraduši pie labiem ceļiem , mazliet pakratāmies arī pa sliktu ceļu – Latvijas balto lielceļu , ar kuru pēc Krištopāna vārdiem mums ir jālepojas , jo nekur citur pasaulē tādu nav !
Tā nu lepni par to , ka mums pasaulē vienīgajiem ir tādi vešas dēļi , kāpjam no autobusa un ejam iebrist vietā , kur satiekās līcis ar īsto jūru !
Vienas dienas laikā tomēr fotografēšanās kāre nav zudusi un iemūžinām tos vēsturiskos vilnīšu satikšanās brīžus . Arī paši sevi tajā viļņu simfonijā mēģinām ietvert , bet dažubrīd tā simfonija pārvēršas par kakafoniju . Pabradājam , kā jau teicu pabildējamies , maza meditācija , ceļš pie civilizācijas t.i. kafija , saldējums , arī nogurums ,
Sēžamies autobusā un tad nu dabas māte mums parāda , ka viņa var būt arī barga. Ceļā starp Kolku un Roju iebraucam īstā negaisā ! Ir viss – pamatīgi zibneņi , pērkons , lietus gāze.
Bet tas vairs uz mums neattiecas , mums kājas sausas.
Noguruši , bet priecīgi dvēselē izbraucot cauri Rojai , Valdemārpilij , Kuldīgai (?), Aizputei vēlā vakarā bijām mājās.
Paldies mūsu ekskursijas organizētājiem Žanetei un viņas draugam