Pie murkšķiem,vējiem,zirgiem un sēnēm....

  • 4 min lasīšanai
  • 14 foto
Vasara ir ceļojumu laiks,un tas nekas ja neizdodas aizbraukt tālu tālu ārzemēs,tepat Latvijā ir daudz ko redzēt! Un tā,ja iegadās kāda brīva diena,varat apskatīt dzimto,mīļo un vēl līdz galam neapgūto Kurzemi,kā to darīju es kopā ar dziedošu draugu kolektīvu. Rīts rādījās cerīgs,par spīti iepriekšējā vakarā solītajām lietus gāzēm Kurzemes piejūras pusē uz kurieni bijām nosprauduši ceļu.Jautri smejoties par šoferīša,kurš'bija uzņēmies gida lomu,jokiem,izlīgojām cauri Sabilei,Kuldīgai un Ēdolei un šaurā lauku ceļā iegriezušies,nokļuvām mūsu pirmajā apskates objektā. MURKŠĶI. Ja precīzāk,tad Jaunstuču saimniecībā Alsungas pagasta Reģos pie Silvijas Teteres.Pēc internetā iegūtajām norādēm,zinājām,ka šeit mitinās stepes murkšķi jeb baibaki. Ceļgalā mūs draudzīgi riedams sagaidīja paliels suņu puika,visus apošņājis,pieņēma mūs par savējiem un atgriezās ierastajā vietā pie vārtiem.Saimniece laipni atņēma sveicienus un veda rādīt savus lolojumus. Izrādās,ka savvaļā murkšķi dzivo šur tur Eiropā.Āzijas stepēs un arī Austrālijā.Tie pārojas trešajā dzīvības gadā.Reģos jau aug jaunā murkšķu paaudze.Dzīvo tie apmēram 15 gadus,sasniedzot līdz 10 kg svaru.Izmantojamas gan to skaistās ādiņas,gan gaļa,gan tauki.Krievijā tie tiek iznīcināti tieši garšīgās gaļas un skaisto ādu dēļ. Austrālijā tos audzē kolonijās,alās. Tāds pats trusis vien ir,ēd cūkpienes,āboliņu,gurķus!Nejauki kož,skaļi svilpj!Zobi tiem spēcīgi,pārgrauž pat metāla pinumus,nerunājot jau par koku,tādēļ tiem vajadzīgi kārtīgi būri! Pusi gada murkšķi uzkrāj barības rezerves,bet otru pusi ieritinājušies sienā guļ kā lāči.Nelaikā pamodināti tie nabadziņi var dabūt sirdstrieku un nomirt,tādēl u z ceļa izliktas brīdinājuma zīmes-ievērot klusumu! Izejot no murkšķu saimniecības,ieraugām turpat kalniņā nodegušā Reģu pansionāta drupas un dodamies tās apskatīt. Pašā nodegušā jumta spicē ligzdu ietaisījis stārķis,un mazie stārķēni cilā galviņas.Ieejot Reģu pagalmā,paveras skaists rožu dārzs,glīti nopļauts mauriņš,un taciņa uz ezeru.Otrajā stāvā izdegušajās drupās,logu ailēs vēl plīvo aizkari....Blakus mājā mīt daļa bijušo pansionāta iemitnieku.Viņi laipni aicina apskatīt apkārtni,dārzu,iesaistās sarunās... Sajūtas diezgan skumjas....Nevienam mēs,parastie cilvēciņi,neinteresējam,skumji saka kāda kundze,kas šeit pavadījusi 36 sava mūža gadus. Jā,tik tiešām,staigājot pa rožu dārzu un skatoties bagātīgi ziedošajās kokveida hortenzijās,kas uzrāpušās līdz otrā stāva tukšajām logu ailēm,pārņem sirreālas sajūtas.... Te ir miera osta tādām dvēselēm,kas bieži ir nesaprastas,cilvēkiem,kurus tagad gudri sauc par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Aizejot no Reģiem vēl pametu skatu atpakaļ-gluži kā Manderlijas drupas pēc ugunsgrēka!Apmēram tā iztēlojos lasot savas bērnības mīļāko grāmatu "Rebeka". Nezinu,kā citiem,bet man šī vieta iespiedās atmiņā,kā nostaļģiskas atmiņas par kaut ko skaistu,neatgriežami izpostītu..... Mana Manderlija! Rozēs un hortenzijās logu tukšajās ailēs aizkarus plivina vējš! Jumta korē kāds stārķis ģimenei ligzdu lēš! Krāsmatas debesīs slejas kā pārmetums kluss- Cik gan samītu sapņu te tagad lejā dus? JŪRA. Tālāk mūsu ceļs ved cauri Jūrkalnei,kur izkāpjam stāvkrastā Muižupītes pludmalē.Visi metas pa interesantajām koka trepēm uz jūru,bradājas un ķer skaistos mirkļus fotokadros.Šoferītis sauc,ka Rīvas krogā atdzisīšot kafija un sasilšot alus,tādēļ rāpjamies atpakaļ busā un dodamies uz Rīvas upes tiltu un krodziņu pēc rīta atspirdzinājumiem. Vīri iedzer pa aukstam alus kausam,bet meitenes malko karsto kafiju.Vēl noejam līdz ūdenskritumam un apskatām slaveno koka atgāžņu tiltu. Ar interneta starpniecību esam atraduši zvejniekus Pāvilostā,kuri mums apsolījuši nožāvēt butes.Tad nu steidzamies uz turieni,patukšot naudas maciņus un iepirkt kādu butīti,kas tikko noņemta no žāvētavas.Zivis kārdinoši smaŗžo,andele iet no rokas.Tiek piedāvātas arī ātes,jeb akmensplekstes u n žāvēti mencu ikri,kas arī labi iet pie sirds!Visus gardumus noslēpuši autobusa bagāžniekā,dodamies tālāk uz Liepājas pusi. VĒJI. Jau 12.00 mūs Liepājā pie Karostas pareizticīgo katedrāles gaida sarunātā gide Aija,kura dažu stundu laikā parāda skaistākās un ievērojamākās Liepājas vietas.Katedrāle bija iespaidīga,kā jau pareizticīgajiem bagātīgi greznota,majestātiska.Iegādājāmies svecītes un aizdedzām pie tiem svētajiem,kuriem gribējām izlūgties svētību un aizstāvību.Tas bija mirklis,lai nedaudz pabūtu vienatnē ar sevi un savām domām. Tālāk lēnā gaitā izripinājāmies pa Karostas ieliņām,apskatījām Ziemeļu molu un izdziedājāmies tā saucamā Hipodroma drupās.Sākām ar Pūt vējiņi! un nobeidzām ar Pilsētu,kurā piedzimst vējš!Gide Aija priecājās,ka šīs esot pirmās dziesmas,ko viņai velta tāds varens kolektīvs kā jauktais koris ar 40 dziedātājiem. Tuvojoties pilsētas centram,sāka piepildīties iepriekšējā vakarā solītās laika prognozes.Sāka vilkties uz lietu,vispirms viegls smidzītis,tad jau kārtīgs gāziens.Meklējām plēves mētelīšus,lai varētu turpināt ekskursiju,mums taču vēl vajadzēja izmērīt un atrast mazāko plaukstu īpašnieci slavenajā mūziķu plaukstu alejā,ieiet 1.rokkafejnīcā(tur pie pirmā galdiņa dīki gozējās Tomass Kleins,un bija traki piepīpēts!),apskatīt slaveno Ostas promenādi,Dzintara pulksteni u.t.t.t. Ekskursijas nobeigumā daudzi no mums ieguva savā īpašumā Liepājas pasi,kā kārtīgi un acīgi skatītāji un klausītāji. ZIRGI. Laiks sāka skaidroties,kad devāmies uz Papes pusi,bada nodzīšanai iepērkoties tuvējā Rimi.Kad vēderi bija dabūjuši savu,debesu pērkoni beigušies,oma atkal sāka pacelties līdz kopīgām dziesmām. Pa kratīgu lauku ceļu,nokļuvām Papē,pie savvalas zirgiem,kur mūs jau gaidīja sarunātā savvaļas zirgu gide Velta Kūpele.Zāle bija pielijusi,daudzi apavus noāvuši,varēja atcerēties bērnību un ganu gaitas,ja neuzmanījās,tad sanāca kā ganiņam,kas aukstajā rīta rasā kājiņas sildīja siltajos mēslos! Jau 1999.gadā Pasaules Dabas fonds pie Papes ezera ieveda pirmos 18 savvaļas zirgus.Savvaļas zirdziņi,kuri pārtiek no zāles,krūmiem un koku mizas,ganoties nodrošina dažādu veidu pļavu pastāvēšanu.2004.gadā zirgiem Papes pļavās pievienojās 23 tauru govis un pieci sumbri. Kērtīgi izcilpojāmies pa pļavām,nokratot apēstās pusdienas un atbrīvojot vietu šitaki sēnēm,kas mūs gaidīja vakariņās. ŠITAKI. Mūsu pēdējais apskates objekts bija viesu māja Garīkas Rudbāržu pagasta Sieksātē.No 1990.gada šeit saimnieko Valda un Andris Vjaksas.Tūristus uz šejieni atvilina ne tikai skaistā daba un mierīgā atpūta lauku klusumā,bet arī neparastā maltīte gluži kā senajā Japānas imperatora galmā.Garīkās tiek audzētas šitaki sēnes,kuru dzimtene ir Ķīna un Japāna.Sēnes aug uz metru gariem alkšņu baļķīšiem.šoßrīd Garīkas ir viesu māja ar savu interesanto ēdienkarti,šitaki sēņu mērci un zupu.Visa raža tā arī tiek notiesāta ar gardu muti. Tā kā runas ir garas,bet darbs ir īss,dodamies pa koka trepēm uz otro stāvu,kur degustācijas zālē,mūs gaidīja vakariņu cienasts. Kad punči pilni vēl uzkāpām skatu tornī,papriecēt acis ar skaistajām Kurzemes ainavām.--kur vien acis metu,rudzu druvas līdz apvārsnim,tālumā zilganie meži! Virs galvas man ir zila debess, Zem kājām plašā pasaule! Gluži kā tajā dziesmā! Vēstot autobusa atiešanu,sāk zvanīt kuģa zvans pie Garīku iebraucamā ceļa.Mājam ardievas viesmīlīgajai saimniecei. Un tad jau dziesmās līgojam uz māju pusi.Ceļš izrādās par īsu,lai izdziedātu visas līdzpaņemtās dziesmu grāmatiņas. BIJA LABI! Un mūsu Latvija tik skaista! Simtiem pakalnu manā Latvijā, Katrs zaļāks par zaļu Katra pakalna maliņā senču sētai redz galu Zils ezers tā ielokā Sirds kur nogrimst kā atvarā!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais